Īrgandõks / Suggimizt / 2009

MISIJA – LĪVS

Ilze Vītola

09/12/2009

HELMĪ STALTE. Tik skaidrs un pārredzams mūžs kā jūra bula laikā. Bet ne rāms – viņa modinājusi pašapziņu gan savā – līvu, gan latviešu tautā. Cīnījusies par ierakstu “līvs” padomju pasēs. Atcerieties – 1988. gadā festivālā “Baltica” pēkšņi sarkanbaltsarkanais karogs uzvilnīja pār “Skandinieku” galvām tā, ka tirpas gāja pār kauliem un asaras aizmigloja skatu. Arī tas ir Helmī un viņas dzīvesbiedra Daiņa Stalta darbs. Un dziedātais, dziedātais, dziedātais… Helmī Stalte svin apaļu gadskārtu. Labs iegansts, lai šajā staignajā laikmetā parunātos par vērtīgo. Par to, pie kā turēties.

Līvu lieta

HelmÄ« un Dainis Stalti (LKS arhÄ«vs)– Kā ir ar piederību līviem? Vai nav tā, ka vēstures skarbais vējš svilpo gar ausīm? Ka reiz līvi var izzust?

– Attieksmē pret līviem latviešiem parasti ir divas noskaņas: vai, cik žēl, ka mēs jūs asimilējām! Vai arī – cik tad jūs esat – šķidri pieci desmit rindās un vēl kaut ko cerat, mācāties valodu?

Kad meita Julgī mācījās 5. vidusskolā, viņas klasē bija vēl viena līvu un igauņu izcelsmes meitene Gita Norenberga. Kādā stundā skolotāja stāsta, ka līvi ir izzuduši 12. gadsimtā. Julgī lec kājās un teic, ka viņa ir no līvu tautas un Gita arī. Mūs ar Daini vēl sauca uz skolu, ka bērns apšauba skolotāja zināšanas. 70. gadu beigās no Kijevas šurp atbrauca profesors, kurš PSRS teritorijā apzināja mazākumtautības. Zinātņu akadēmijā viņš jautājis, kur varētu sastapt līvus? Tur skaidrojuši, ka viņš atbraucis vairākus gadsimtus par vēlu. Viņš tomēr nepadevās. Profesors dzīvoja pie mums. Katru dienu pēc saraksta nāca līvi, un viņš tikai mērīja un pētīja. Pēdējā tautas skaitīšanā Latvijā reģistrēja 177 līvus. Tik maz tāpēc, ka līvu izcelsmes cilvēki kautrējas atzīt savu piederību, jo nemāk valodu. Bet šobrīd līvu kļūst arvien vairāk, jaunieši apgūst līvu valodu. Uz ielas man nāk klāt sveši cilvēki, radurakstos izpētījuši –

esot no līviem – un vēlas, lai es to zinu. Gadiem vadīju nometnes, mācīju līvu valodu, dziedāšanu, mūziku. Tagad to pārņēmusi mana meita. Viņa vada arī “Skandiniekus” un Līvu savienības Rīgas nodaļu. Un atkal pulcē ap sevi. Dzīvojot krustcelēs, latviešu un līvu tautas gadsimtu gaitā ir samijušās. Tas ir ļoti vērtīgs kultūras mantojums – kopīga valoda, tauta, turklāt katra tauta ir saglabājusi savas valodas un kultūras savdabības. Negribas ticēt, ka būsim tik gļēvi, materiālistiski un atkarīgi – dzīvei nederīgi, ka ar to parakstīsim sev nāves spriedumu.

– Man tomēr ļoti žēl, ka mēs, latvieši, līvus asimilējām. Arī līvu dziesmu “Pūt, vējiņi!” nočiepām, turklāt dziedam tikai meldiņa bēdīgāko daļu…

– Jā, līviem tā ir īsta kāzu vedību dziesma, kas neizčākst. Mēs jau noraujam dziesmai pusē vārdus, bet tālāk ir turpinājums (dzied līvu priecīgajā meldiņā):

“Ai mīļāi, kurzemsmāte/Izdod alu uz parād./Paaugs rudzi, paaugs mieži/Es godami aizmaksāš’./Nāks rudenis, ņemšu sievu/Saukšu tevi vedībās/Dzersim kāzas trīs dieniņas,/Lai dancoja panāksniek’.”

Pavisam cits raksturs! Dziesmu nedrīkst atstāt pusratā, kad otra puse paliek neizdziedāta. It kā otra daļa patiesības nebūtu pateikta. Un par to īdēšanu dziesmas beigās diriģentam Leonīdam Vīgneram bija burvīgs stāsts. Tā radusies viņa tēva Vīgneru Ernesta (1850 – 1933) laikā. Vienā svinēšanā kora vīri tā pavairāk uzņēmuši uz krūts un jauc “Pūt, vējiņi!” vārdus vienā jaukšanā, kamēr Vīgneru Ernests parādījis, lai tak tur mutes ciet. Labs variants (smejas)! Mums taču nevienā tautas dziesmā nav tāds mmmmm…

Piedzimt līvu ģimenē

– Visu mūžu esat modinājusi nacionālo pašapziņu un sargājusi tautas gara mantas. Kad jūs sajutāt šo misiju?

– Mums katram ir kaut kas dots. Es piedzimu līvu ģimenē. Piederu mazskaitlīgai tautai, kam katrs solis var būt liktenīgs. Mani vecāki bija sabiedriski cilvēki, mājās vienmēr pulcējās līvi. Kad gāju 4. klasē, abas ar mammiņu braucām pa skolām, un es, uz skatuves stāvēdama, stāstīju skolēniem par savu tautu, dziedāju līvu dziesmas. Misijas apziņu veidoja arī dzīves situācija – represijas pret mūsu ģimeni. Manam tēvam tāljūras kapteinim Oskaram Staltam (1904 – 1991) padomju laikā neļāva braukt jūrā. Viņš strādāja koktirdzniecības bāzē par direktoru. 1962. gadā Hruščova kampaņas laikā safabricēja apmelojumus, lai nomainītu nacionālos kadrus. Tēvu apsūdzēja kukuļņemšanā. Tēvs teica: ne esmu ņēmis, ne tālāk devis. Pusgadu ilga tiesas process Augstākajā tiesā. Tēvs saprata krievu valodu, bet atteicās runāt, viņam tiesā bija tulks. Kad tēti apcietināja, mums aprakstīja visu mantu. Mammīte strādāja par sanitāri, es biju spiesta aiziet mācīties uz vakarskolu. Brāli paņēma armijā. Bija skarbi materiālie apstākļi. Man tolaik bija piecpadsmit gadu, kad tik ļoti gribas pucēties. Tā man bija liela dzīves skola – redzēju farizejisko liekulību tiesā un piedzīvoju netaisnību pret mūsu ģimeni, ka atņem manu mīļo, lepno tēvu… Viņu notiesāja uz desmit gadiem cietumā.

– Desmit gadiem! Vai tas tēvu nesalauza?

– Piesprieda desmit, nosēdēja – astoņus. Centrālcietumā viņu ielika kamerā pie noziedzniekiem. Pēc atbrīvošanas uz ielas reizēm tētim nāca klāt baigie ģīmji, klanījās un pateicās par dzīves glābšanu. Bet tētis ar to nelielījās. Viņam bija ārkārtīgi stingrs raksturs, un fiziski arī viņš bija ļoti stiprs.

– To esat mantojusi – kā gan citādi būtu izcīnījusi, lai padomju laika pasēs tautības ailē ieraksta – līvs?

– 1979. gadā mainīja pases. Līvi mums zvanīja un teica, ka darīs galu, jo viņiem pasu galdā atteikts ierakstīt savu tautību. Mans tēvs un Daiņa tēvs savulaik paši bija izcīnījuši šādu ierakstu pasē. Mēs kā vienīgais līvu laulātais pāris uzskatījām, ka tagad ir mūsu kārta pacīnīties. Vācu parakstus, lai atļautu pasēs dēvēties par tiem, kas esam. Apstaigāju kultūras un mākslas darbiniekus, rakstniekus, vēlējos iepazīstināt ar līvu likteni. Parakstus vācu gaidībās, tāpēc citu vārdu kā Julgī (drosmīgais – līvu val.) meitai nevarējām dot. Protams, pret mums vērsās čekisti. Reiz apciemoja sešos no rīta. Daiņa mamma bija smagi slima ar plaušu karsoni, bija jāved uz slimnīcu. Lielais puika Dārziņskolā mācījās, posās uz skolu. Čekisti lauzās iekšā, bet nelaidām, jo viņiem nebija kratīšanas ordera. Tā ieguvām pusstundu laika. Piebāzām puikam pilnu skolas somu ar vērtīgākajām trimdas grāmatām. Viņš izgāja cauri čekas vīru rindām un nenodrebēja. Viņam arī tas bija vienreizējs pārdzīvojums. Drošībnieki aizveda maisiem grāmatu, ierakstu, plates. Atceros, kā tēvs stīvējās par vienu grāmatu. Tā viņam ar Ulmaņa un ģenerāļa Baloža autogrāfiem bija dāvāta, Krišjāņa Valdemāra jūrskolu beidzot. Tēvs turēja grāmatu stingri ciet, un čekists rāva to no rokām ārā. Tēvs mierīgā balsī teica: “Es tev nedošu, tā ir mana grāmata, man veltīta.” Un čekists palaida grāmatu vaļā. Julgī tolaik bija gadiņš, viņai rokās bija koka karote, ar ko spēlēties. Viņa nebija agresīvs bēbis. Bet skatījās, skatījās, kā čekisti pie galda raksta aktus, un kā mauca ar koka karoti vienam pa pieri!

– Vai tas, ka līvi pieminēti Satversmē, arī ir jūsu nopelns?

– Daiņa. Kad viņu ievēlēja V Saeimā, Dainis Stalts panāca, ka līvus Satversmē ietver kā otru Latvijas pamattautu.

Dubultspēks

– Droši vien tā bija neprātīga laime atrast vienam otru gan kā dzīves, gan cīņas biedru?

– Jā, mēs esam, kā tagad saka, divi vienā (smejas). Varējām jau aizsoļot viens otram garām… Satikāmies “Līvlist” koncertā Brīvdabas muzejā. Tā bija mīlestība, kas burtiski uzgāzās, un no tās gribēdama nevarēju paglābties. Biju samulsusi – kas īsti notiek? Bet sapratu, ka gals klāt, ja nebūsim kopā.

– Ko savā dzīvesbiedrā cienāt, kāpēc izvēlējāties tieši viņu?

– Svarīga ir Daiņa stāja – plašākā nozīmē. Un milzīgā erudīcija, viņa talants, brīnišķīgā balss, viņš ir skaists vīrietis (kas arī nav vienalga). Dainis nāk no īpašas, inteliģentas ģimenes, Viņa vecāki bija iepazinušies Parīzē. Otrs vārds Dainim ir Munte – prūšu vadoņa vārds. Tur viss ir ielikts un veido vērtību kopumu, kas piemīt cilvēkam. Vēl svarīgi, ka mans tēvs un Dainis ārkārtīgi cienīja viens otru.

– Gara un saderīga kopdzīve mūsdienās ir gluži vai brīnums…

– Jā, tā ir milzīga māksla nodzīvot kopā tik ilgus gadus. Ir jau visādi lūzuma brīži bijuši. Un uz vecumu nāk ārā visādi ragi un nagi (smejas). Nav jau mūža nogalē otrs jāpārtaisa, bet jāatceras viss labais kopā dzīvotais, vērtīgais, kas piemīt tam cilvēkam līdz šai baltai dienai. Un vēl jāatceras, ka pats jau arī kļūsti citāds. Pret mums dzīvē ir vērsušies gan skauģi, gan politisku mērķu vadīti cilvēki, gan čekisti. Bet mēs vienmēr bijām divi – tas ir dubultspēks. Mums neko nevarēja padarīt. Tagad daži jautā, vai negrasāmies šķirties, jo es un Julgī esam apvienībā “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, bet Dainis ar dēlu Dāvi ir Pilsoniskajā savienībā. It kā tas varētu būt kāds iemesls nesaskaņām ģimenē (smejas)! (Dainis Stalts strādā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejā un Pilsētas attīstības komitejā, Dāvis Stalts – Drošības un kārtības jautājumu komitejā un Sociālo jautājumu komitejā.)

– Kāds ir bijis jūsu dzīves zvaigžņu brīdis?

– Tā bija sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana festivālā “Baltica” 1988. gadā Sporta pilī. Nodomu turējām noslēpumā, pat pasākuma režisoriem neteicām, lai viņiem nebūtu nepatikšanu. Ar lietuviešu un igauņu folkloristiem sarunājām, lai viņi arī paņem savus karogus līdzi. Gājām Sporta pilī iekšā, karogi bija ietīti villainēs. Kā rāvām no villainēm ārā, kā plīvoja sarkanbaltsarkanais – uh! Tā bija tāda sajūta! Brīdis, kad jūti – tautas dziesma un tautas gars, kas dots mantojumā no paaudzēm, ka tas ir tas īstais patiesais vienotājs. Un, kad īstā reizē Latvijas vārds ir tavās lūpās un tavos karogos, tad tas ir tāds apliecinājums! Tagad jautā, vai nevarētu atkārtot tās sajūtas. Nu ko gan var dzīvē atkārtot? Tas bija vienreizējs brīdis un vienreizējs pārdzīvojums.

Kā allaž – krustcelēs

– Būt vienotiem pret nacionālu apspiestību – tur mēs esam labi. Kāpēc šodien nespējam vienoties pret ekonomiskajiem izkalpinātājiem?

– Ekonomikā visi blēži ir kopā, tur tautībai nav nozīmes. Ja Latvijā vairāk novērtētu sievietes gudro prātu! Bet vīri spēlē kara un naudas spēles. Viņi rauj vaļā zolīti. Zolītes mači ir tik simboliski. Tur ir “lielais”, “mazais”, tur ir tas, kas notiek dzīvē – viņi liek likmes. Un atceras, kā kurš gājis, un skaita un skaita… Stratēģiski domā uz priekšu, atpakaļ. Un mazie šausmīgi grib kļūt par lielajiem.

– Vai ir nojauta, kā šo situāciju atrisināt?

– Jāizbeidz dalīšanās. Mums ir daudz virsaišu, viņi negrib būt otrie, trešie vai komandā vispār. Tāpēc veidojas mazās, ņiprās partijas, kas visu saskalda. Zinu, ka visās partijās ir nepakļāvīgie, neatkarīgie, kuriem tiešām rūp, kā būs tālāk. Kuri nedomā par “pirkt un pārdot”. Nākamajās vēlēšanās vajadzētu izveidot vienu spēcīgu sarakstu no visu partiju cilvēkiem, kuriem uzticas. Bet nē, tagad atceras līdz piektajam augumam, ko kāds kādam darījis. Ja neesi nodevis, pārdevis, ir iespējams vienoties un neatdot savu tēvzemi.

– Kā pagāja astoņi gadi Rīgas domē?

– Neesmu augusi idilliskā vidē, ja tu esi tam gatavs, tad ir vieglāk. Liekulības tirgus turpinās. Tie paši brašie komjaunieši stūrē uz baznīcām, met krustus… Dabiski, sliktais nav jālaiž sevī iekšā. Es dzīvoju ar apziņu, ka katram jādara savas lietas, tas, ko var izdarīt. Un spēju daudziem palīdzēt – represētajiem, māksliniekiem, kuri dzīvo nožēlojamos apstākļos, kultūras jomā – lai Rīgā nezūd latviskums. Salauzt mani nevarēja nekas, uzpirkt arī ne. Mēs ar Daini esam cita rauga. Domnieki būdami, neesam spējuši uzlabot savus dzīves apstākļus (smejas). Bet tik maz dzīvē vajag! Atnāku no darba, kur bijusi liekulība un sejas, kurus labprāt neredzētu. Un mājās pretim skrien Julgī meitiņa Lelū (ziemeļu dziesma – līvu val.)… Viņa var brēkt un raudāt, bet ir tā, kas ir. Visvērtīgākais ir patiesības sajūta. Tu vari būt patiess, un pret tevi ir patiesi. Tā ir bagātība, un tad vari ļoti daudz izdarīt. Pēc domnieces gadiem dzīvošu tā brīvi un neatkarīgi. Darbošos kopā ar “Skandiniekiem”, Folkloras biedrības valdē un daudzos interesantos kultūras projektos. Folklora ir tā joma, kas nomizo tevi kā sīpolu, noņem visas liekās, liekuļotās, nepatiesās būšanas. Tas ir tik vērtīgi, ka cilvēks kļūst tāds, kāds viņš ir.

– Bet ir tik daudz vilinājumu nekļūt par to, kas esi. Un kļūt, piemēram, par budistu, Šivas pielūdzēju, musulmani un ko tikai vēl ne…

– Tas ir nopietni, mums jādomā par savas tautas garīguma pamatu. Atjaunojām Folkloras biedrību. Latvijas Universitātes paspārnē ir bērnu un jauniešu folkloras kustība visā Latvijā “Pulkā eimu, pulkā teku”. Vienu brīdi bija baltās stundas. Bija izstrādāta metodika, lai izglītības sistēma dotu latviskās kultūras pamatu, tomēr to ieviest nebija iespējams. Nevis ētiku, nevis kristīgo ētiku, bet latviešu skolās sniegt bērniem latvisko pasaules izpratni. Tas ir tāds pamats! Un bērniem ir abstraktā domāšana, viņi daudz ātrāk un tuvāk tiek klāt tai mitoloģiskajai pusei nekā pieaugušie. Mazajiem nav bremžu un aizspriedumu. Mainījās izglītības ministri, bet attieksme pret latvisko pasaules redzējumu neuzlabojās ne par mata tiesu. Mūsu ģimene nav baznīcās gājēji. Nevienam neļauju ielauzties manā garīgajā dzīvē ar tiesībām to virzīt. Šķiet, tas ir vienīgais mans personīgais īpašums. Ne man vajag otram stāstīt, kā ir pareizāk, ne kādam ir tiesības mani bīdīt. Bet cilvēkam ir jābūt spēcīgam, lai uz dzīves jautājumiem meklētu atbildes pats, savu senču paaudžu krātās vērtībās. Nevis viņam pasaka – tev būs un tev nebūs. Kas paši atrada atbildes, tie mūsu tautu ir izvilkuši līdz šodienai.

– Kas jums patīk ārpus folkloras? Ko jūs darāt vaļas brīžos?

– Patīk ēst gatavot, ļoti garšo zivis, īpaši lestes (butes). Māku interesanti pagatavot. Bet manam tētim zivju ēdieni padevās vislabāk, esmu skatījusies, mācījusies, bet man nesanāk kā viņam. Svaigas, labas zivis nevar izkonkurēt neviens ēdiens. Ļoti patīk grāmatas, līdz šim tās tikai pārkārtoju ar domu – lasīšu, kad beidzot būs laiks. Ļoti patīk vēsturiskās filmas. Arī angļu melnais humors. Viņi prot pasmieties par tādām lietām, ko mēs pat baidāmies skart. Domāju, ka cilvēki, kuriem nav humora izjūtas, ir bezgalīgi, žēlīgi apščibīti. Jāizsaka viņiem līdzjūtība. Latviešiem un līviem ir brīnišķīga humora izjūta. Nē, nu katrā tautā jau gadās pa kādam, kam tās nav. Zinu cilvēkus, kuri, gadiem ritot, ir teorētiski sapratuši, kas ir joks un ka tad ir jāsmejas.

***

HELMĪ STALTE

• Dzimusi 1949. gada 7. augustā

• Līvu savienības atjaunotāja

• Ilggadēja folkloras draugu kopas “Skandinieki” vadītāja

• Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece

• No 2001. līdz 2009. g. Rīgas domes deputāte, no 2005. līdz 2009.gadam – Kultūras, mākslas, reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāja

• Dzīvesbiedrs Dainis Stalts, bērni: Raigo (1969), Julgī (1978), Dāvis (1982)

Raksts iznācis laikrakstā “Lauku Avīze” 14.08.2009.