Īrgandõks / Suggimizt

2020. gada 14. maijā pirmajam profesionāli izglītotajam lībiešu izcelsmes māksliniekam Andrejam Šulcam aprit 110. dzimšanas diena (miris 2006. gada 25. novembrī).

Andrejs Šulcs dzimis Miķeļtornī, mācījies vietējā skolā, beidzis Ventspils ģimnāziju, no 1930. līdz 1938. gadam studējis glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā. Strādājis skolās, bijis Ventspils muzeja direktors, veidojis Ventspils Piejūras brīvdabas muzeju un Zvejniecības brīvdabas muzeju Lielupē, pievērsies novadpētniecībai un etnogrāfijai. Līdzās pamatdarba pienākumiem nekad nav atstājis novārtā glezniecību, rīkojis gan personālizstādes, gan piedalījies grupu izstādēs. Gleznojis ainavas, klusās dabas, portretus, arī sadzīves sižetus, bet jo īpaši pievērsies jūras tematikai. 1997. gadā Andrejs Šulcs apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Ieva Ernštreite: “Šo Andreja Šulca gleznu no autora saņēmu kā dāvanu manā kāzu dienā 1974. gada 18. maijā.”

Plašāka publikācija par Andreju Šulcu lasāma 2005. gada “Lībiešu gadagrāmatā”, kur ievietota arī Baibas Šuvcānes intervija ar mākslinieku, kas ierakstīta 2004. gada oktobrī. Par ceļu uz mākslinieka diplomu Andrejs Šulcs stāsta:

“Mākslas izglītība maksāja bargu naudu. Es domāju – tēvam neko neteikšu. Ne māte, ne tēvs negribēja, ka eju uz akadēmiju. Tādu domu par joku vien turēja. Pavasarī gāju jūrā, vasarā sienu pļaut tiem, kam nebija savu pļāvēju. Biju sakrājis kādu nelielu naudu. Nevienam neko neteicu, klusu aizbraucu uz Rīgu. (..) Pirmais eksāmens bija zīmēšana. Eju iekšā, skatos, visi nāvīgi smalki zīmē. Ventspilī gan gāju kursos, bet tā es nemāku. Domāju, saņemšu dūšu, cīnīšos. Kādreiz bija tāds psihologs Celms, es daudz gāju klausīties viņa lekcijas. Tur iemācījos – “Lai ir grūt, vajag spēt, stipram būt, uzvarēt.” Stāvu un skaitu teicienu pie sevis, suģestēju sevi. Tas ir gājis cauri visam mūžam.”