Īrgandõks / Suggimizt / 2019

Viens svarīgs gads lībiešu dzīvē

Valts Ernštreits, LU LI vadītājs

13/08/2019

Ja mēģinātu izveidot mūsdienu lībiešu tautas kalendāru, gada sākums un beigas, visticamāk, iekristu nevis Ziemassvētku vai Jaungada laikā, bet gan augusta pirmās nedēļas nogalē, kad Mazirbē notiek Lībiešu svētki – mūsdienās nozīmīgākais lībiešu pasākums. Šoreiz svētki bija vēl jo plašāki, jo Lībiešu tautas nams svinēja savu astoņdesmito dzimšanas dienu, un tieši tautas nama atklāšanas pasākuma datums 1939. gadā un šis pats datums 1989. gadā, kad lībieši atkal atgriezās savulaik atņemtajā ēkā, ir pamatā nu jau trīsdesmito gadu pēc kārtas notiekošajām svinībām.

Latvijas Universitātes Lībiešu institūta darbinieki Mazirbē 2019. gada Lībiešu svētkos.
Zanes Ernštreites foto

Kā jau tas pieņemts, jaunu gadu sākot, ir īstais brīdis izvērtēt un apkopot svarīgāko un varbūt pat sastādīt kādu notikumu topu. Ja mēs vēlētos atskatīties uz nozīmīgākajām aizgājušā gada norisēm lībiešu dzīvē, tad noteikti būtu pieminami trīs: Latvijas Universitātes Lībiešu institūta izveide, Lībiešu kultūrtelpas iekļaušana Latvijas Nacionālajā nemateriālā mantojuma sarakstā un šopavasar lībiešu mūsdienu dzejnieku dzejas krājumam “Trilium” piešķirtā atzinība – Latvijas literatūras gada balva. Visi trīs notikumi ir savstarpēji saistīti, taču katram no tiem ir sava loma un sava atšķirīga nozīme mūsdienu lībiešu dzīvē un nākotnē.

Latvijas literatūras gada balva – lībiešu dzejai

2019. gada 25. aprīlī notika Latvijas literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonija, kurā speciālbalvu saņēma triju mūsdienās lībiski rakstošo dzejnieku – Baibas Dambergas, Valta Ernštreita un Ķempju Kārļa – kopkrājums “Trilium”. Šis bilingvālais izdevums, kurā lasāma dzeja lībiski un angliski (atdzejojuši Uldis Balodis un Raiens van Vinkls) un īss lībiešu literatūras vēstures apskats, savulaik tika iecerēts Londonas grāmatu gadatirgum, kurā trīs Baltijas valstis bija goda viesu statusā. Izdevuma nolūks bija parādīt visu Latvijas literatūras kopainu, kurā līdzvērtīga vieta ir arī lībiski rakstītajai literatūrai.

Saņemtā atzinība bija liels pārsteigums grāmatas veidotājiem, taču tā apliecina gan šī izdevuma veidotāju ieceri – parādīt, ka lībiešu mūsdienu kultūras tradīcijas joprojām tiek turpinātas –, gan to, ka literārā kvalitāte nav atkarīga no valodas runātāju skaita. Īpaši nozīmīgu balvu dara tas, ka tā ir lielākā atzinība, kādu jebkad saņēmusi lībiešu literatūra kopumā.

Svarīgi ir arī tas, ka lībiešu literatūras izdošana joprojām turpinās – šopavasar Londonā iznāca Valta Ernštreita bilingvālais (lībiešu un angļu valodā) krājums “Seļļizt nemē mēg/People Like Us”, bet vēl šogad triju lībiešu dzejnieku kopkrājumu “Trilium” plānots izdot arī trīsvalodu versijā ar atdzejojumiem latviski un igauniski.

Lībiešu kultūrtelpa – Latvijas nemateriālā mantojuma reģistrā

Ar lībiešu mūsdienu kultūru cieši saistīta arī Lībiešu kultūrtelpas iekļaušana Latvijas Nemateriālā mantojuma sarakstā 2018. gada 8. novembrī. Gatavojot Lībiešu kultūrtelpas aprakstu, tā veidotāji gandrīz gada laikā apzināja un apkopoja dažādos elementus, kas raksturo mūsdienu lībiešu pasauli – no valodas un tradīcijām līdz ēdienu gatavošanai un mūsdienu kultūrai. Tieši tāpēc par lībisko Lībiešu kultūrtelpas nosaukumu tika izvēlēts “Līvõd īlma” – Lībiešu pasaule.

Pieteikuma sagatavošana ietvēra vairākas aspektus, kas padara Lībiešu kultūrtelpu ievērojami atšķirīgu no līdzīgām šādos sarakstos iekļaujamām kultūrtelpām. Pirmkārt jau pats kultūrtelpas jēdziens lielākoties asociējas ar konkrētu teritoriju – Suitu kultūrtelpa Latvijā vai Setu kultūrtelpa Igaunijā ir reģions ar kartē vairāk vai mazāk skaidri iezīmējamām robežām. Kihnu kultūrtelpu iezīmē Kihnu salas krasti. Taču dažādu 20. gadsimta notikumu rezultātā lielākā daļa mūsdienu lībiešu un ar lībiešu kultūrtelpu saistīto cilvēku dzīvo ārpus vēsturiskās lībiešu teritorijas – Lībiešu krasta, lai gan vienlaikus joprojām ir cieši saistīti ar to. Tādējādi Lībiešu kultūrtelpas jēdziens vairāk saskaņojas ar mūsdienu pasaules reālijām un ir drīzāk attiecināms uz mentālo, nevis fizisko telpu.

Otra svarīga īpatnība ir tā, ka ar lībiešu nemateriālo mantojumu saistās divi, savā ziņā pretēji aspekti. Vēsturiski lībieši ir apdzīvojuši ļoti lielu Latvijas daļu, arī Igaunijas dienvidrietumu stūri, un lībiešu valodai un kultūrai ir bijusi liela loma mūsdienu latviešu valodas, latviešu un Latvijas izveidē. Tādējādi latviešu valoda un kultūra, kurā lībiešu mantojums daudzu gadsimtu gaitā ir integrējies, ir arī viens no būtiskākajiem lībiešu nemateriālā mantojuma nesējiem. Tas nozīmē, ka vienu mantojumu skaidri nodalīt no otra nemaz nav iespējams un lībiešu kultūrtelpu īstenībā varētu attiecināt pat uz visu Latviju un vēl daļu Igaunijas.

Tomēr lībieši ir ne tikai ieplūduši latviešos, bet gadsimtu gaitā spējuši līdz pat mūsdienām saglabāt arī savu valodas un kultūras savdabību. Tādējādi Lībiešu kultūrtelpa skatīta kā tieši tādu elementu kopums, kas saglabājušies neintegrētā veidā, raksturo lībiešu kultūras jaunāko laikmetu un atšķir lībiešu nemateriālo mantojumu no pārējās Latvijas nemateriālā mantojuma.

Trešais svarīgais aspekts ir valoda. Lai gan lībiešu un lībiešu valodas runātāju ir maz, valoda ir lībiešu kultūrtelpu caurvijošais elements. Situācijā, kad notikusi gadsimtiem ilga kultūru mijiedarbība – no vienas puses, lielākā daļa lībiešu ir ieplūduši latviešos, bet tie, kas saglabājuši savu savdabību, ilgstoši dzīvojuši jauktā etniskā vidē –, tieši lībiešu valoda ir bijusi galvenā lībiešu savdabības pazīme. Lai gan no 250 cilvēkiem(patiesais skaitlis varētu būt daudz lielāks), kas mūsdienās uzskata sevi par lībiešiem, lībiski runā labi ja desmitā daļa, valodai ir ārkārtīgi nozīmīga loma visos kultūras procesos – no lībiešu svētkiem, bērnu vasaras nometnēm un sludinājumiem līdz ēdiena vai pat tautastērpa gatavošanai.

Ceturtā Lībiešu kultūrtelpas savdabība, kas atšķir to no daudzām citām kultūrtelpām, ir mūsdienu kultūras loma. Ar nemateriālo mantojumu ikdienā parasti saprot tautas kultūru, dzīvesveidu un citas tradicionālas kultūras izpausmes. Taču lībiešiem par šādu tradīciju izveidojies arī modernās kultūras process. Tam ir bijusi un ir svarīga loma gan pēctecības nodrošināšanā, gan nemateriālā kultūras mantojuma pārmantošanā un attīstīšanā. Piemēram, lībiešu literatūras tradīcijai ir gandrīz 200 gadu un daudzi lībiešu dzejnieku darbi ir kalpojuši un joprojām tiek izmantoti par avotu lībiešu muzikālajai jaunradei, turklāt daudzi no šādiem lībiešu pašu radītiem jaundarbiem ir folklorizējušies. Šādā aspektā lībiešu modernās kultūras tradīciju turpinoša triju mūsdienu lībiešu dzejnieku krājuma “Trilium” parādīšanās ir pilnībā likumsakarīga.

LU Lībiešu institūts – ilgi gaidīts sākums

Iespējams, par svarīgāko aizvadītā lībiešu gada notikumu kļuva Latvijas Universitātes Lībiešu institūta nodibināšana 2018. gada 21. septembrī. Kā jau minēts, lībiešiem savulaik bijusi liela loma mūsdienu Latvijas izveidē, tāpēc īpaša lībiešu un lībiešu mantojuma apzināšanas un izpētes centra dibināšana bija gaidīta jau sen.

Šādas pētniecības iestādes parādīšanās iezīmē pavisam jaunu ēru gan lībiešu pētniecībā, gan lībiešu mantojuma saglabāšanā, kas bez kvalitatīvas pētniecības nemaz nav iespējama. Jau pirmajā nepilnajā darbības gadā institūts ar iesaistījies vairākās Latvijas valsts pētījumu programmās, kuru ietvaros top gan elektroniski rīki lībiešu valodas pētniecībai un apguvei, gan pētījumi par lībiešu jaunāko laiku vēsturi. 26. un 27. augustā Rīgā notiks institūta organizēta konference “Livonica 2019”, tāpat vēl šogad gaidāma institūta rakstu sērijas iznākšana, ko ievadīs institūta vadošās pētnieces Renātes Blumbergas monogrāfija par Lībiešu tautas namu. Līdztekus top arī jauni projektu pieteikumi – gan pētījumiem, kas saistīti ar lībiešu valodas apguves sistēmas izveidi, gan lībiešu vietvārdu datubāzes izveidei, gan lībiešu mantojuma izmantošanas iespējām uzņēmējdarbībā un citām tēmām.

Taču jaundibinātais institūts par savu mērķi izvirzījis ne tikai lībiešu mantojuma apzināšanu un pētniecību, bet arī sabiedrības izglītošanu, īpašu uzmanību pievēršot lībiešu dzimtenei Latvijai, kur sabiedrības zināšanas par lībiešiem joprojām ir ļoti nepietiekamas. Kopš institūta dibināšanas tā pētnieki jau paspējuši ar stāstiem par lībiešiem paviesoties daudzās Latvijas skolās, latviešu valodas un vēstures skolotāju sanāksmēs, snieguši intervijās, piedalījušies konferencēs un semināros arī ārpus Latvijas – Igaunijā, Norvēģijā, Zviedrijā. Jūlija beigās institūta pētnieki stāstīja par lībiešu mantojuma nozīmi ik gadu notiekošās lībiešu bērnu un jauniešu vasaras skolas “Mierlinkizt” dalībniekiem, savukārt kārtējo lībiešu gadu institūts noslēdza ar šī gada Lībiešu svētku programmas pirmajā dienā iekļauto priekšlasījumu ciklu – LU Lībiešu institūta stāsti – par institūtā un ārpus tā tapušajiem un topošajiem pētījumiem un to rezultātiem.

Lībiešu veikums ir atzīts

Kā apliecinājums lībiešu neatlaidībai, noslēdzot šo lībiešu gadu, kalpoja gan pirmreizējs Igaunijas Republikas kultūras ministra Tenisa Lukasa Lībiešu svētku apmeklējums, kura laikā ministrs atvēra LU Lībiešu institūta veidoto semināru un pasniedza pateicības rakstus vairāk nekā 20 lībiešu kultūras darbiniekiem, gan Latvijas jaunievēlētā valsts prezidenta Egila Levita ierašanās Lībiešu svētkos, lai izrādītu cieņu Latvijas otrajai pamattautībai.

1990. gadu sākumā, kad Latvijas un Igaunija atguva neatkarību, bija daudzi, kam šķita, ka lībieši sen ir izmiruši vai tūlīt, tūlīt izmirs, taču mūsdienās šādam uzskatam vairs īsti nav pamata. To lieliski ilustrē lībiešu aktīvā rosība – pēdējo divdesmit gadu laikā ir iznākuši pašu lībiešu sagatavoti vairāk nekā 30 saturīgi un kvalitatīvi izdevumi – pa vienam uz katriem desmit lībiešiem – un lībieši ieņēmuši stabilu vietu Latvijas sabiedrības apziņā.