Īrgandõks / Suggimizt / 2010

PAR DZEJU, LĪBIEŠIEM UN LATVISKO APĀTIJU

Dita Deruma, žurnāls Ieva

18/03/2010

„Latvijas Avīze” 11. marta numurā rubrikā „Spilgts citāts” bija izvēlējusies Valta Ernštreita vārdus: „Lībiešiem vairs nav praktiski neviena, kas runātu dzimtajā valodā, un man ir bail, ka tas pats draud arī latviešiem. Cilvēki dzīvo ilūzijās, viņiem šķiet, ka laika ir bezgala daudz, bet lībiešu piemērs rāda, ka tas ir divu paaudžu jautājums.” Šis citāts ņemts no intervijas žurnāla „Ieva” 2010. gada 10. marta numurā. Ar autores atļauju publicējam šīs intervijas pilnu tekstu.

Valts Ernstreits IIDzejnieks, valodnieks un mākslinieks Valts Ernštreits ir viens no 178 Latvijā mītošajiem lībiešiem, kura vārds dažādos medijos pavisam nesen izskanēja Eirovīzijas fināla dziesmas – Raimonda Tigula komponētās „Rišti Rašti” – sakarā, kurai viņš radījis vārdus lībiešu valodā. Lībiešu kultūras un valodas izpēte un lībiskā ietekme uz latviešiem kļuvusi par viņa mūža kaislību. Viņš ir viens no Lībiešu kultūras centra izveidotājiem, 1998. gadā sastādījis lībiešu dzejas antoloģiju „Es viltīgāks par tevi, menca”, bet 1999. gadā – „lībiešu – latviešu” un „latviešu -lībiešu” vārdnīcu.

Šobrīd Valts studē Tartu Universitātes doktorantūrā, kur raksta doktordarbu par lībiešu rakstu valodu, taču tas ne tuvu nav viss. Kamēr ikdienā Valta darbs saistīts ar tulkošanu, brīvajā laikā viņš ir mūžīgā kustībā esošs „ideju ģenerators”, kas piepildījumu meklē visdažādākajās izpausmēs – sākot ar dzejas rakstīšanu, gleznošanu un beidzot ar dažādiem projektiem. Katru gadu oktobra pēdējā sestdienā (savā un māsas vārdadienā) viņš kopā ar sievu mākslinieci Zani Ernštreiti savās mājās Carnikavā rīko dzejas vakarus. 2004. gadā iznāca Valta Ernštreita dzejoļu krājums „Inter/Rational”. Viņa dzeja tulkota angļu, holandiešu, igauņu, maķedoniešu, somu, ungāru un zviedru valodās, bet Valta pasaules skatījums dzejā nereti tiek salīdzināts ar Borisa Grebenščikova daudzslāņainajiem, smeldzīgi skaistajiem, gudrajiem dziesmu tekstiem.. Kas vēl? Ak, jā, viņa dzīvei savu svētību dod kaķis Karbofoss…

Tu esi viens no 178 Latvijā palikušajiem lībiešiem, vai nejūties kā „izmirstošais dinozaurs”?

Jautājums par lībiešu patieso skaitu ir sarežģīts. 178 ir tie, kas iekļauti Pilsonības un imigrācijas departamenta reģistrā, un kuriem pasē ierakstīta tautība „lībietis”, kaut tas automātiski nenozīmē, ka šiem cilvēkiem ir attiecīgā kultūras un valodas bagāža. Jautājums ir par to, cik daudz no tā sauktajiem lībiešiem tiešām ir lībieši. Es savulaik zināju daudzus cilvēkus, kuriem lībiešu bija dzimtā valoda, bet viņi tajā reģistrā nebija. Latvijā ir ļoti daudz cilvēku ar „lībiešu fonu”. Noteikt konkrētu skaitu ir praktiski nereāli, tie varētu būt vairāki tūkstoši. Lībieši nav izolēta nācija, kas, noslēgta no apkārtējās pasaules, dzīvojusi kaut kādā kalna galā trijos ciematos, tāpēc tas sajaukums ir pamatīgs. Līdz ar to svarīgākais kritērijs vienmēr bijis valodas prasme. Pēdējais man zināmais cilvēks Latvijā, kuram dzimtā bija lībiešu valoda, bija Erna Vanaga, kas nupat aizgāja aizsaulē.

Tā noteikti nebija nejaušība, ka ar Eirovīzijas dziesmu „Rišti Rašti” Latvijai šogad tika atgādināts par lībiešu eksistenci.

Pirms gada Raimonds Tiguls raidījumā „100 grami kultūras”, diskutējot par Intara Busuļa dziesmu krievu valodā, teica – ja viņš kādreiz piedalītos „Eirovīzijā”, tad tā noteikti būtu dziesma lībiešu valodā. Pagājušajā gadā Raimondam radās ideja veidot albūmu ar viņa mūziku un maniem vārdiem. Lēnā garā sākām šo projektu īstenot. Šogad viņš vienkārši paņēma vienu dziesmu no topošā albūma un „prikolam” „iesvieda” Eirovīzijas konkursā, jo Latvijā nav otra tāda muzikāla konkursa ar tik milzīgu publicitāti. Līdz ar to tā ir vislabākā iespēja plašai auditorijai parādīt savu darbu. Īstas pārliecības, ka šī dziesma tiks fināla desmitniekā, man nebija, bet tas tomēr notika. Ideja bija – saglabājot tautas mūzikas robežas, uztaisīt kaut ko modernu. Man savukārt, veidojot šo albumu, ir būtiski nevis atgādināt par lībiešiem, bet gan parādīt to, ka lībiešu valodā joprojām tiek rakstīts. Savā ziņā tas ir arī mans veltījums maniem lībiešiem, no kuriem patlaban palicis tikai viens.

Tu gan pats diez ko neizskaties pēc „Eirovīzijas formāta”…

Kristīne (dziesmas „Rišti Rašti” izpildītāja Kristīne Kārkle-Puriņa – aut.piez. ) kādā intervijā runāja par to, vai vispār eksistē tāds „Eirovīzijas formāts”. Man arī šķiet, ka ir tikai stereotipiski pieņēmumi par to, kādai jābūt „eirodziesmai” – dziesmai angļu valodā, „lipīgai”, tā, lai izpildītāja vai izpildītājs smuks, un būtiskākais – lai būtu efektīgs šovs. Līdz ar to rodas paradokss – it kā tas ir dziesmu konkurss, bet tajā pat laikā dziesmai uzstādīto kvalitātes kritēriju ir visai maz, un „iesaiņojums”, kādā tā tiek pasniegta, visbiežāk novērš uzmanību no pašas dziesmas. Šovs ir kā gleznas rāmis – tam jāparāda pati glezna, nevis jākļūst par pašmērķi. Es taču neeju uz izstādēm skatīties uz gleznu rāmjiem.

Kādas līdz šim bijušas tavas attiecības ar Eirovīziju?

Eirovīziju savulaik skatījos Igaunijā, kad Latvijā tai vēl nepievērsa uzmanību. Igaunijā, kas tajā sāka piedalīties tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, tas bija ļoti populārs pasākums. Parasti sekoju līdzi, ja konkursā piedalās kādi paziņas, par kuriem aiz lojalitātes nereti arī atdodu savu balsi. Piemēram, vienu gadu tajā piedalījās grupa „Nasty Smile”, kas spēlēja manās kāzās.

Nīče teicis: „Bez mūzikas dzīve būtu kļūda”. Bez kādas mūzikas tev dzīve šķistu kā kļūda?

Bez dažādas (smejas). Mana muzikālā gaume ir „no sienas līdz sienai”.

Kā tas ir?

Ja man kaut kas iepatīkas, es to klausos vairāk un vairāk. Un iepatikties var viss – sākot no klasiskās mūzikas līdz hiphopam. Manā mūzikas kolekcijā var atrast jebko.

Kas tavuprāt spēcīgāks – runātais vārds vai mūzika?

Mans personīgais uzskats ir, ka dzeja radusies kā mūzikas vārdi. Tā izgājusi vairākas sarežģītas stadijas un nupat atkal atgriežas pie saviem pirmsākumiem – atkal kļūst par mūzikas vārdiem.

Un… tas ir labi?

Tas ir neizbēgami. Mūzika savulaik bija dzejas „nesēja”. Dzejas funkcija bija palīdzēt atcerēties stāstus, vārdus virknējot ritmā un atvieglojot iegaumēšanas procesu. Daudzi cilvēki vēl šodien nevar kaut ko noskaitīt, bet viņiem nav problēmu to atcerēties un nodziedāt. Sākot dziedāt, izrādās, ka zini vārdus visām dziesmām. Tad kaut kādā brīdī dzeja atdalījās no sava „nesēja” un kļuva pašvērtīga. Tagad tā atkal atgriežas pie pirmsākumiem. Tā kā informācija pasaulei šobrīd aizvien vairāk tiek piegādāta audio un vizuālā formā, dzeja kā mūzikas vārdi atkal kļuvusi par vēstījuma tālāku nesēju. Problēma vienīgi tajā, ka šis vēstījuma saturs kļūst aizvien vārgāks. Latvijā pozitīvs ir fakts, ka muzikālā ziņā mēs stāvam uz robežas starp Eiropu un Krieviju. Krievu mūzikas tradīcijās, ja neskaita kaut kādu pavisam lētu popmūziku, vārdam ir ļoti liela nozīme. Bez vārdiem šī mūzika „nestrādā”, tāpēc visu labo krievu grupu dziesmām ir izcili vārdi. Latvijā saglabājusies šī tradīcija. Tas ir padomju laika mantojums, kad vajadzēja starp rindiņām pateikt nepasakāmo.

Tu dzejā tiec dēvēts par „latviešu Borisu Grebenščikovu”. Grebenščikovam ir ietekme uz tavu pasaules skatījumu?

Kaut kad tā ietekme ir bijusi. Daži draugi mani dēvē par Borisa Grebenščikova latviešu fanu pulka „tēti” (smejas). Laikam savulaik esmu viņa mūziku „ievazājis” diezgan plašā klausītāju pulkā, jo savā paziņu lokā es biju vienīgais, kam tolaik bija visi Grebenščikova agrīnie albūmi, kas no kasetēm tika pārrakstīti tālāk. Savulaik ar dzejnieku Pūķi pēkšņi secinājām, ka savā vidē esam vienīgie, kas zina Grebenščikovu. Šajā sakarā ir viena epizode. Mans klasesbiedrs Valentīns, kurš arī pazina Pūķi, uz viņa jautājumu „Ko tu vakar darīji?” atbildēja „Ai, neko, Ernštreita kompānijā klausījos Grebenščikovu”, uz ko Pūķis esot atbildējis: „Pirmkārt, Ernštreits nav „kompānija”, un, otrkārt, „klausīties Grebenščikovu” nenozīmē „neko nedarīt”.” (smejas). Ja nopietni, tad Grebenščikovs man sniedzis sapratni par teksta kvalitāti, ka tekstam ir jābūt daudzslāņainam, slodzi nesošam.

Kas vēl tevi iedvesmo un ietekmē?

Esmu ļoti atvērts pasaulei. Piemēram, gleznot sāku, pateicoties igauņu instrumentālistam Svenam Grīnbergam. Man patīk, ka mūzika ir daudzslāņaina un klausīties var katra instrumenta partiju atsevišķi. Meredita Monka, Jethro Tull – pateicoties viņiem tapuši gleznojumi, kurus kaut kad nākotnē plānoju arī izstādīt plašākai apskatei. Savukārt daļa no manis rakstītās dzejas vai tekstiem patiesībā ir bilžu paraksti.

Tu raksti dzeju, glezno.. Vai komponē arī?

Esmu „sakomponējis” trīs ar pusi dziesmas. Man nav muzikālās dzirdes. Nē – dzirde it kā ir, bet melodiju noturēt neprotu. Gribētos, bet visu jau laikam nevar (smejas).

Vai savu pirmo dzejoli atceries?

Atceros, bet neteikšu (smejas). Oficiāli mans pirmais dzejolis saucās „Miķelbāka”, kuru sarakstīju 7 gadu vecumā. Tas tika aizsūtīts žurnāla „Zīlīte” rīkotajam konkursam, kurā dabūju otro vietu. Mamma pat izveidojusi manu pirmo dzejoļu grāmatiņu, kurā iekļauti bērnības dienu dzejoļi no mana „pretpadomju posma” (smejas).

Kā septiņu gadu vecumā sāki rakstīt, tā pārtraucis neesi?

Pārtraucis – nē, vienīgi dažādu sabiedrisko un citu lietu dēļ esmu ļoti mazproduktīvs. Ja būtu laiks, rakstītu vairāk. Nesen biju Melnkalnē, kur centos maksimāli koncentrēties Raimonda Tigula albuma dziesmu tekstiem, un secināju, ka ir grūti. Jebkādām radošajām lietām – vai tā būtu dzejas rakstīšana, vai gleznošana – nepieciešams laika buferis, kurā tu ieej un atbrīvojies no visiem ikdienas šķēršļiem. Ne vienmēr ir tā, ka to, ko konkrētajā brīdī jūti, vari vienlīdz labi izteikt divos veidos. Tāpēc reizēm man patīk gleznot un reizēm – rakstīt dzeju.

Daudzi cilvēki dzeju raksta tikai jaunībā. Tas arī skaidrojams ar „laika bufera” trūkumu?

Savā ziņā – jā. Šajā sakarā man ļoti žēl par dzejnieku Pūķi, kas manā skatījumā ir viens no izcilākajiem pēdējo 20 gadu latviešu dzejniekiem. Viņš dzeju raksta tikai brīvajā laikā. Otra lieta – jaunībā cilvēkiem ir daudz vairāk laika analizēt savas emocijas un uzdot sev jautājumus, cilvēks ir ļoti atvērts un nav ieprogrammēts veikt kādu noteiktu darbu. Nav rāmju, un visa enerģija tiek izlikta radoši. Kad parādās darbs, enerģija tiek ieguldīta šajā darbā. Manā gadījumā tā ir tulkošana.

Vai tev dzeja ir arī kā psihoterapija?

Kā psihoterapija man drīzāk ir gleznošana. Visgrūtākais ir pirmais līmenis, kurā tu kaut ko uzliec uz papīra, tālāk jau vienkārši veic meditatīvas darbības un centies neko „nesačakarēt” (smejas). Varbūt tas saistīts arī ar to, ka mans tulka darbs prasa „krāmēšanos” ar tekstiem, tāpēc brīvajā laikā gribas darīt kaut ko vizuālu. Manas sievas Zanes darbs saistīts ar vizuālo mākslu, tāpēc viņa brīvajā laikā raksta.

Tarantīno apgalvo, ka dzeju nevar rakstīt uz datora. Vai tā ir taisnība?

Muļķības. Tad jau varētu apgalvot, ka filmas nevar filmēt ar digitālo kameru. Tā ir tikai tehnika. Kaut ko rakstīt uz papīra ir drausmīgs čakars. Tev nesanāk un nākas svītroties un ķēpāties. Tas ir tas pats mūžīgais jautājums par internetu. Internets ir izgudrots, lai atvieglotu mūsu dzīvi, nevis lai turpmāk ar cilvēkiem sazinātos tikai internetā, tomēr daudzi to tā izprot. Protams, papīrs nepieciešams brīžos, lai ātri pierakstītu kādu domu, un nav citu veidu, kā to izdarīt. Ir, protams, gadījumi, kad pie rokas nav ne viena, ne otra. Nesen braucu uz Igauniju, kur pirms Smiltenes krustojuma ir degvielas uzpildes stacijas zīme – uz vienu pusi zem „Statoil” logo norāde „DUS Smiltene”, uz otru – „DUS Gulbene”, un es braucu, bet man pa galvu maisās teksts „Dus Smiltene, dus Gulbene, dus visi vienā mierā…”. Zvanīju Zanei, lai ātri to pieraksta, jo man tak jāstūrē.

Dzejoļu krājumā Inter/Rational tu esi veltījis pateicības vārdus arī savam kaķim Karbofosam…Kāda ir viņa loma tavos radošajos procesos?

Viņš ir mans čoms, viņš ietekmē visu (smejas).

Vecās latvijas, dzejas vakari ar padomju laika dzejas lasīšanu, vai tu esi nostalģisks par šo laiku?

Daļēji. Mana paaudze var būt laimīga, ka paspējusi izbaudīt abu sistēmu priekšrocības un trūkumus. Ar padomju laiku saistītā pieredze ir tieši tik veselīgās devās, lai par to varētu pasmieties. Dzejā tas bija svētīgs laiks, jo sakarā ar dažādiem aizliegumiem bija jāmeklē smalki, intelektuāli izteiksmes veidi, lai tas būtu saprotami, bet vienlaikus nebūtu klaja propaganda. Daudzi spoži tā laika dzejnieki un literāti pēc Atmodas pazuda no radošās skatuves, jo vairs nebija pret ko protestēt, līdz ar to zuda mērķis. Pēkšņi varēja brīvi runāt par visu un vairs tā īsti nebija, ko teikt.

Interesanti, ka šis laiks tagad atgriežas gan teātra izrādēs, gan filmās. Kādēļ?

Nostalģiju pēc padomju laika šodien rada tas, ka, neraugoties uz visām problēmām, kas bija „augšā”, tas tomēr bija daudz cilvēciskāks savstarpējo attiecību ziņā. Slikti bija visiem vienādi, līdz ar to eksistēja cita vērtību skala. Ja nebija iespējas nopirkt kaut kādas lietas, tad enerģija tika ieguldīta citur. Dzejas grāmatas tika izdotas vairāku tūkstošu lielās tirāžas, un cilvēki tās lasīja. Mūsu nelaime ir tā, ka pārāk strauji „iekritām” kapitālistiskajā sistēmā. Salīdzinot ar Ziemeļvalstīm vai attīstītajām kapitālistiskajām valstīm, tās visas ir pakāpeniski izaugušas līdz šā brīža cilvēciskuma līmenim. Arī mēs šobrīd tikai augam. Šā brīža ekonomiskā krīze tādā ziņā ir pozitīvs sākuma moments, jo cilvēki atkal tiecas pēc savstarpējas komunikācijas, atceras vecos draugus.

Vai lībiskā piederība neļauj tev uz latvieti skatīties nedaudz distancēti?

Lībieši ir miniatūrs Latvijas sabiedrības modelis. Bieži tam netiek pievērsta nekāda vērība, jo valda uzskats, ka lībiešu „kašķi” – tās ir tikai kaut kādas cilvēku savstarpējās izrēķināšanās. Bet tas ir līdzīgi kā ar mūsu politiķu „simts gudrajām galvām”, kas savā starpā nevar ne par ko vienoties, un kuras principā atspoguļo sabiedrību, kas arī ir saskaldīta. Pieci lībieši, kas nespēj par kaut ko vienoties, salīdzinot proporcijas, ir 50 000 latviešu, kas nespēj vienoties. Līdzīgi vajadzētu pievērst uzmanību arī tam, kas notiek ar valodu un kultūru, ja tai neļauj attīstīties. Lībiešiem vairs nav praktiski neviena, kas runātu dzimtajā valodā, un man ir bail, ka tas pats draud arī latviešiem. Cilvēki dzīvo ilūzijās, viņiem liekas, ka laika ir bezgala daudz, bet lībiešu piemērs rāda, ka tas ir divu paaudžu jautājums. Lībieši, kas runāja lībiski, bija tie, kas šo valodu „ielika apziņā” līdz 1940. gadam. Pēc tam neviens saviem bērniem to nemācīja, un viena paaudze automātiski izkrita. Pēc Otrā pasaules kara lībiešu skaits bija aptuveni 700, tāds tas arī turējās līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem un tad strauji sāka rukt, tādēļ, ka mira tie, kuri valodu bija normālā līmenī apguvuši pirms kara.

Vai līdzīgi varētu būt ar latviešiem, kas šobrīd pamet Latviju?

Jā, tā būs precīzi tā pati situācija. Valoda ārpus Latvijas pastāvēs tik ilgi, kamēr tie divdesmitgadnieki, kas šobrīd izbrauc, būs sasnieguši attiecīgu vecumu un pamazām sāks izzust, bet ar viņiem līdzi arī valoda.

Un latviešu valodā nākamās paaudzes, līdzīgi kā tas bija lībiešiem, sarunāsies, lai „nesaprastu bērni”.

Jā. Latvijā šo procesu vairāk var attiecināt uz izbraucējiem, bet ļoti uzskatāms process ir ar somugru tautām Krievijā, kur vecvecāki vēl valodu zina un runā, vidējā paaudze praktiski vairs runā tikai krievu valodā, un jaunākā paaudze kaut ko mēģina, bet saikne jau ir pazudusi. Simts gadu laikā puse no mazajām Krievijas tautām būs pazudusi.

Kaut kur lasīju, ka latviešu valodai paredz 200 līdz 250 gadus, jo latviešu valoda nav to valodu skaitā, ko par katru cenu vēlas saglabāt Eiropas Savienība.

Tas atkarīgs no mums pašiem. Ja tā ir tavas būtības sastāvdaļa, tad tāda tā arī paliks.

Paši latvieši savu valodu īpaši cieņā netur, lepojoties ar dažādiem nevajadzīgiem pārcēlumiem no citām valodām. Kādēļ pat izglītoti cilvēki tik ļoti cenšas runā iepīt visādas „ekspektācijas”, „konsolidācijas”, „mesidžus” utt.?

Tādēļ, ka tas gudri izklausās. Otrs iemesls – tāpat kā savulaik krievu valoda, tā tagad mūsu ikdienā ienākusi angļu valoda. Viss atkarīgs no vides, kurā uzturies. Ja kāds Briseles ierēdnis ikdienā runā angliski, tad tās „ekspektācijas” viņa valodā nonāk automātiski. Līdzīgi notiek ar filmu skatīšanos un visu pārējo.

Kāds tev šķiet „vidējais latvietis”?

Tāda „vidējā latvieša” nemaz īsti nav, jo Latvija pēc savas būtības ir ļoti dažāda. Dundadznieku es noteikti nekad „nebāztu vienā maisā” ar kādu no, piemēram, Preiļiem. Tās atšķirības jūtamas visā – sākot ar valodu, temperamentu un beidzot ar dzīves uztveri. Cilvēks, kurš dzīvo pie jūras, nekad nebūs tāds pats, kā tas, kurš dzīvo zemes vidienē. Mums ir gan jūra, gan līdzenumi un vidiene, iztrūkst vienīgi kalni. Galvenā latviešu problēma (nezinu cik daudz to nosaka mentalitāte un cik daudz – vide) – ir apātija, kas raksturīga ļoti lielai daļai latviešu. Ņemsim to pašu biznesu – cilvēki nav ieinteresēti kaut kādās inovācijās, jo viņi ražo savu „koka klucīti”, kuru ražojuši desmit gadus un zina, ka to pērk. Kāpēc gan viņiem būtu jāražo kas cits? Darbojoties ar „NicePlace” un veidojot Latvijas suvenīrus, mēs izteikti saskaramies ar šo problēmu. Tu aizej pie cilvēkiem ar ideju, bet viņi to neuzņemas realizēt – „oi, tas būs baigais čakars“. Man daudz vienkāršāk ir aizbraukt uz Igauniju vai Somiju un sarunāt, ka tās lietas ražos tur. Tas pats ir ar diskusiju neesamību par dažādām valstij un tautai svarīgām lietām. Visi besās, ka politiķi slikti, nu, bet tad ejiet un dariet kaut ko! Kaut vai ejiet ielās un regulāri protestējiet, kamēr viņi aizvācas. Kādā aptaujā par to, vai cilvēki gatavojas vēlēšanās doties balsot, lielākā daļa bija atbildējusi „Nē, jo es neticu, ka kaut kas mainīsies”. Bet tas jau nav ticības, tas ir rīcības jautājums – vai tu esi gatavs rīkoties, lai kaut kas mainītos. Protams, ka var aizbraukt prom, bet aizbraukt ir baigi vienkārši. Tu aizbēdz un tavas problēmas, lai risina citi. Es aizbraukšu, kaut ko pastrādāšu un atgriezīšos tad, kad te atkal viss būs labi. Ja tu īdi par valsti, kurā dzīvo, tad pajautā sev, ko personīgi tu esi izdarījis, lai šī valsts būtu labāka. Elementārs piemērs. Fabrikai nav naudas, un tā nemaksā algas saviem strādniekiem – vienu, divus, trīs mēnešus, bet viņi turpina strādāt. Nemaksā četrus mēnešus, viņi joprojām turpina strādāt. Piektajā mēnesī viņus atlaiž, un viņi žēlojas – re kā – četrus mēnešus mums nemaksāja algu un tagad vēl arī atlaida! Uz ko gan viņi cerēja un ko domāja? Tas vien uzskatāmi pierāda to apātijas līmeni.

Tajā pašā laikā daļa tautas ļoti aktīvi un organizēti protestē pret to pašu nelaimīgo Pride gājienu

Nu, jā, uz kādu taču jāizgāž dusmas.

Kā iespējams ignorēt vitāli svarīgas problēmas, „cepoties” par mazsvarīgām lietām?

Vai tad tu neesi redzējusi ģimenes, kurām ir attiecību problēmas, nav ko ēst, bet viņi vēl paņem suni? Un tad visi kopā uztraucas, ka sunim nav ko ēst. Uzmanība no tā, ka viss jau līdz šim bijis gana slikti, ir novērsta, un var fokusēties uz jaunām, pašu radītām problēmām. Var jau būt, ka tā ir tā vergu domāšana – ko nu mēs te varam mainīt, tāpat atnāks kāds, kuram no mums atkal kaut ko vajadzēs. Nelaime tā, ka mēs dzīvojam, koncentrējoties uz pagātni un tās bēdīgo pieredzi. Kur visbiežāk var satikt paziņas? Kapos! Par ko visbiežāk runā visos ģimenes saietos? Par to, kurš ir miris pēdējais un atceras visas citas bēres. Latvija ir pasaules rekordiste (to gan vajadzētu pārbaudīt) sēru dienu ziņā. Mums ir sešas sēru dienas gadā, vai piecas. Ja nemaldos, tad svētku dienas ir precīzi par vienu vairāk. Nu tad labāk uzreiz iestrādāsim karogā sēru lenti, lai atkristu liekas klapatas. Man ir pamatotas aizdomas, ka latvieši ar šo faktu varētu tikt Ginesa rekordu grāmatā. Skumji, ka mums trūkst patriotisma, un mēs neprotam lepoties pat ar labām lietām. Ar ko lepoties mēs meklējam gandrīz vai tikai pēc Ginesa rekordu grāmatas – mums ir garākā josta, garākā deja utt.

Indijas brahmaņi uzskata, ka reinkarnācijas procesā cilvēks pārdzimst dažādās kultūrās, lai gūtu kādu mācību. Afrikā – lai attīstītu ritma sajūtu, Indijā – lai garīgi izaugtu. Kādēļ, tavuprāt, dvēsele piedzimst Latvijā?

Lai būtu jautri (smejas) Vai arī – lai pagruzītos, tas jau arī jāmācās. Esi redzējusi filmu „The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy”? Tur ir kāds robots, kuram ieprogrammēta „Genuine Human Personality” programma, viņš spēj just kā cilvēks. Šis robots staigā apkārt depresīvs. Kad viņa rokās nokļūst „Patiesības ierocis”, ar kura palīdzību var otram likt sajust to, ko jūti pats, viņš ar šo ieroci piebeidz veselu armiju, kas nomirst no depresijas. Jebkurā gadījumā, ja kādā brīdī nav slikti, nevar pēcāk novērtēt prieku.

Vai tava dvēsele piedzimusi „pareizajā vietā”?

Man šķiet, ka jā. Man ir interesanti, es jūtos labi. Vienīgi – par aukstu. Un man pietrūkst Ziemeļvalstu attieksmes pret lietām. Ziemeļvalstīs gan kārtība brīžiem ir pārāk liela, toties dienvidos – pārāk liels „bardaks”. Mēs esam kaut kur pa vidu. Vietas ziņā atrodamies ideālā pozīcijā. Pateicoties kultūras bagāžai, mēs esam paņēmuši labāko no krieviem, somugriem, vāciešiem, kas te bijuši. Kad beigsies šis letarģiskais „ziemas miegs”, šī ir ideāla vieta attīstībai. Kopš 19. gadsimta, sākot ar tiem pašiem ulmaņlaikiem, tā vietā, lai izmantotu iespējas, kas šeit ir, mēģināts mākslīgi uzbūvēt kaut kādu identitāti, par kuru nevienam nav īstas skaidrības. Viena valsts, viena valoda, bekons un sviests! Punkts! Kur tagad ir tas sviests? Un vai tiešām bekons un sviests būtu tas, uz ko joprojām jābalsta identitāte? Ja par latvieti turpina domāt kā par lauksaimnieku linu ģērbā, kas, priecīgi svilpodams, turpina apstrādāt savus laukus ar izkapti, tas ir absurds.

Vai, lai atmostos no kolektīvās depresijas, Latvijai ir vajadzīgs vadonis?

Vēsture liecina, ka viens cilvēks var visu sačakarēt. Ulmanis pacēla ekonomiku un sačakarēja valsti. Arī Hitlers un Staļins, Maodzeduns bija izcili vadoņi. Lielākā daļa cilvēku ulmaņlaikus atceras ar gaišām domām tikai tādēļ, ka tie bija labāki, salīdzinot ar padomju laikiem, un tādēļ, ka uzplauka ekonomika. Taču nevar visu vērtēt pēc ekonomikas uzplaukuma. Mums jābūt kādam, kas parāda ceļu, kā Maveriks Vulfsons savulaik Atmodas laikā. Romualds Ražuks, Ita Kozakēviča, viņi visi parādīja mums ceļu. Šobrīd to dara interneta hakeris Neo, atklādams sabiedrībai mākslīgi uzpūstās algas – informāciju, kuru patiesībā mums bija tiesības zināt, tikai mēs nezinājām, ka mums šādas tiesības ir! Izveidojas absurda situācija – lai zinātu lietas, ko demokrātiskā valstī tautai ir tiesības zināt defoltā, mums ir nepieciešams hakeris Neo!

Bet kādēļ dažādās aptaujās cilvēki savas balsis atdod par tādiem cilvēkiem kā Lembergs, Šķēle?

Tādēļ, ka cilvēkiem ir vajadzīgs kāds, kas atrisinātu viņu problēmas – „tētis”, kas visu sakārtos. Viņiem rodas ilūzija – ja cilvēks māk parūpēties par sevi, tad gan jau parūpēsies arī par mums. Tikai nez vai.

Ko tu kā valodnieks domā par mūsu politiķu valodu?

Ir kāds lielisks citāts, kas gan attiecas uz fiziku, bet ļoti iederas arī šeit: „Ja jūs nespējat teoriju izskaidrot savai vecmāmiņai, tad patiesībā jūs to neesat sapratis”…