1992. gada vasara bija iezīmīga ar diviem pirmreizējiem notikumiem – jūlija beigās notika pirmā lībiešu bērnu un jauniešu vasaras nometne (vadītāja Helmī Stalte) un 31. jūlijā dienu pirms Lībiešu svētkiem iznāca atjaunotā mēnešraksta “Līvli” pirmais numurs (redaktore Gundega Blumberga, izdevējs Valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija “Līvõd rānda”). Atjaunotais tādēļ, ka pirms kara 1930. gados Jelgavā un Mazirbē izdotais lībiešu laikraksts beidza darbu 1939. gadā. Tikai piecdesmit gados bija noticis tā, ka lībieši praktiski bija zaudējuši savu dzimto valodu un tagad laikraksta pamatvaloda bija latviešu. Un vēl pirms svētkiem 30. un 31. jūlijā Lībiešu tautas namā notika “Līvõd rānda” organizētā starptautiskā zinātniskā konference ““Līvõd rānda” – pētījumi, atklājumi, problēmas”.

Konference Lībiešu tautas namā. No labās: ?, Māra Zirnīte, Saulvedis Cimermanis, Andris Lagzdukalns, Edgars Sīlis un Ieva Neilande. 1992. gada 31. jūlijs.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Iespaidus par šo notikumiem pārbagāto “Līvu nedēļu” jaunā mēnešraksta 2. numurā aprakstīja “Līvõd rānda” darbiniece Māra Zirnīte rakstā “Par konferenci, ārzemju viesiem un – kas no tā piekrastes ļaudīm”:

“Šoreiz [salīdzinot ar 1989. gadu – R. B.] viss bija citādi. Saimnieki bija Lībiešu kultūras savienība [tagad Līvu savienība – R. B.]. Ja ne visā piekrastē, tad savā tautas namā gan. Trijos gados notikušas pārmaiņas, kas atsver vairākus gadu desmitus. Konference patiesībā bija pirmā īstā lībiešu ienākšana savā namā. Un tā notika godam – pašu galveno lībiešu kultūras celmlaužu ciešā un uzmundrinošā skata pavadījumā. Lībiešu redzamāko darbinieku portretus Somijā bija sagatavojis un Lībiešu tautas namam dāvināja mācītājs un Košraga Norpiedagu saimnieka dēls Edgars Vālgamā.

Katrs, kas te iegriezās, varēja iegādāties arī atjaunotās avīzes “Līvli” pirmo numuru. Tas iecerēts kā pastāvīgs sazināšanās līdzeklis lībiešu krasta ļaudīm un reizi mēnesī iznāks latviešu valodā. Tiesa, ar regulāru lībiešu valodas stūrīti.”

Konferences dalībnieki Lībiešu tautas nama zālē. No kreisās: Kristofers Mouslijs, Juha Lasi Tasts, Kersti Boiko, Tīts Reins Vītso, Tenu Karma, Marta Rudzīte, Valda Šuvcāne un Saulvedis Cimermanis. 1992. gada 31. jūlijs.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Konferencē 31. jūlijā tika pieņemts arī gala slēdziens. Lai sekmētu “Līvõd rānda” izvirzīto mērķu sasniegšanu, konferences dalībnieki uzskatīja par nepieciešamu:

• izveidot vienotu administratīvu teritoriju, kas apvieno šobrīd piecos pagastos ietilpstošo un diviem rajoniem pakļauto lībiešu krastu, sagatavot tam nepieciešamos priekšlikumus;
• izveidot vienotu Slīteres virsmežniecību četru pašreizējo mežniecību vietā;
• izstrādāt priekšlikumus labojumiem likumā “Par zemes reformu lauku apvidos”, lai novērstu zemes sadalīšanu sīkām saimniecībām un vasarnīcām;
• praktiski veicināt vietējo iedzīvotāju sociālekonomisko stabilitāti, piešķirot kredītus uz atvieglotiem noteikumiem, sekmēt lībiešu atgriešanos savā vienīgajā kultūrvēsturiskajā teritorijā;
• paātrināt “Līvõd rānda” projekta ģenerālās shēmas izstrādi, iekļaujot tajā visu pašreiz pieejamo izpētes materiālu;
• izmantot visu vides un arhitektoniskās uzraudzības dienestu iespējas apbūves un vides aizsardzības noteikumu stingrai kontrolei;
• sadarbībā ar somugristikas pētniekiem pasaulē attīstīt šīs zinātnes nozari Latvijā;
• izveidot lībiešu centru, kas pēta un apkopo ziņas par tautu, tās kultūrvēsturisko teritoriju, dzīvesveidu un kultūras mantojumu;
• rast līdzekļus uzkrātā izziņas materiāla publicēšanai, sekmējot iedzīvotāju informētību par lībiešu tautu, tās vēsturisko lomu, kultūru, problēmām un “Līvõd rānda” principiem;
• visā “Līvõd rānda” teritorijā vizuālajā informācijā dot priekšroku lībiešu valodas nosaukumiem;
• sākt mācīt lībiešu valodu skolās, kas atrodas “Līvõd rānda” teritorijā.

Pirmā lībiešu bērnu un jauniešu vasaras nometne Mazirbē. Centrā Dainis Stalts. 1992. gada 31. jūlijs.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Par pirmo vasaras nometni Māra Zirnīte rakstīja:

“Šajā nedēļā daudz kas bija neatkārtojams un vienreizējs. Staltu ģimene papleta savas robežas un kļuva par 40 lībiešiem bagātāka. Lībiešu bērnu un jauniešu nometne visu nedēļu dzīvoja kā saticīga saime. Dalījās dzīves gudrībās, dziedāja līvu valodā un vakarā pie ugunskura klausījās kapteiņa Oskara Staltes stāstos.

Bet tur notika vēl kaut kas neparasts. Katru vakaru bija mijkrēšļa rituāls – klusuma mirklis, kad visi stāvēja ciešā aplī ap ugunskuru un klusēja. Šajā mirklī visi bija tādi, kādi patiesībā bija. Daba, uguns un tie, kas līdzās, – viss bija viens. Kā brāļi, kas klusumā cits citu saprot daudz labāk nekā ar vārdiem.”

Nometnē piedalījās arī Ulla un Valts Ernštreiti. Mazirbe, 1992. gada 1. augusts.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Lībiešu svētku dievkalpojums Mazirbes baznīcā. Priekšplānā Alfons Bertholds. 1992. gada 1. augusts.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Vaides lībietis Alfons Bertholds (1910–1993) “Līvli” 1992. gada 2. numurā publicēja rakstu “Pēc svētkiem – par svētkiem”:

“Pateicoties mūsu labvēļiem un draugiem, mazā lībiešu tauta svinēja savus svētkus Mazirbē. Par to, ka mūsu draugi patiesi grib mums palīdzēt, liecināja kuplais svētku apmeklētāju pulks, priecīgas un smaidošas sejas. Vislielākais prieks bija satikt ilgi neredzētus, mīļus draugus. Bija ieradušies mūsu cilts brāļi no Igaunijas un Somijas. Sirsnīgi bija veco paziņu un draugu rokas spiedieni. Sevišķi priecīga un jauka bija satikšanās ar mūsu novadnieku, mūsu tautieti prāvestu Edgaru Vālgamā, kurš kopā ar vietējo mācītāju noturēja dievkalpojumu Mazirbes baznīcā [..] No Kanādas Toronto bija atbraukusi mana māsīca Grizelda Kristiņa. Neraugoties uz prāvo gadu nastu un tālā ceļa grūtībām, viņa tomēr gribēja kaut varbūt vēl reizi būt savā mīļajā Dzimtenē kopā ar savu tautu, parunāties, papriecāties. Šie garie, svešumā aizvadītie gadi nav spējuši no viņas atmiņas izdzēst dzimto valodu. Tā ir tik dziļi iespiedusies viņas atmiņā, ka tekoši, bez kādām grūtībām viņa sarunājas savā mīļajā lībiešu valodā.

Mīļie tautieši, lai gan mūsu ir palicis maz, priecāsimies, būsim lepni un droši, iesim nākotnei pretī ar paceltu galvu, atcerēsimies, ka līdzās mums ir labi draugi, kas gatavi mūs atbalstīt un palīdzēt. Būsim vienoti ne tikai svētkos, bet arī ikdienā, tad mūsu tauta neiznīks, mūsu valoda neapklusīs.”

Lībiešu svētku dievkalpojums Mazirbes baznīcā. Spēlē Dzintars Kļaviņš, dzied Kolkas sieviešu koris “Mare” diriģentes Ināras Kivilas vadībā. 1992. gada 1. augusts.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Svētku dievkalpojums beidzies. Priekšplānā Marta Rudzīte un Tenu Karma. 1992. gada 1. augusts.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Lībiešu svētki. Labā pusē vēl redzama 1989. gadā uzstādītā piemiņas zīme lībiešiem (autors Tenis Grasis sen.), kuru jūra paņēma sev. Mazirbe, 1992. gada 1. augusts.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Lībiešu svētki. Valts Ernštreits. Mazirbe, 1992. gada 1. augusts.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Lībiešu svētki. Arvīds Ludeviks. Mazirbe, 1992. gada 1. augusts.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Lībiešu svētki. Igauņu ciemiņi no Serves pussalas. Mazirbe, 1992. gada 1. augusts.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Lībiešu svētki. Priekšplānā Saulvedis Cimermanis. Mazirbe, 1992. gada 1. augusts.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Gundars Bertholds (centrā) ar viesiem pie Olmaņu lielgabala. 1992. gada septembris.
Foto: Dainis Kārkluvalks

Remontdarbi Kolkas luterāņu baznīcā vēl nav pabeigti. 1992. gada decembris.
Foto: Dainis Kārkluvalks

* * *

Paldies Zojai Sīlei par palīdzību fotografēto cilvēku atpazīšanā.

Dainis Kārkluvalks ir Latvijas Profesionālo fotogrāfu asociācijas un Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Viņš, vairāk nekā 40 gadus strādādams laikrakstā “Talsu Vēstis” (iepriekš “Padomju Karogs”), kas regulāri atspoguļoja arī lībiešu kopienas dzīvi, savā kolekcijā ir uzkrājis simtiem vizuālo liecību par norisēm kopienā un lībiešu jūrmalā. Daiņa fotogrāfijas savulaik regulāri publicēja arī mēnešraksts “Līvli” (iznāca no 1992. līdz 2008. gadam). Tagad ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu vietnē “Livones” tiks publicēti četri fotostāsti par lībiešu dzīvi no 1987. līdz 1992. gadam (Pirmie lībiešu svētki, Lībiešu krasts 1987–1990, Lībiešu portreti 1991–1992). Šis ir ceturtais stāsts.