Lībiešu valodas teicējs Jānis Zēbergs (1904–1974) gandrīz visu mūžu nodzīvoja dzimtā Vaides ciema Ozolniekos. Viņa māsa Paulīne Kļaviņa (1918–2001) bija ilggadējā Rīgas lībiešu ansambļa “Līvlist” dziedātāja un arī viena no tā dibinātājām, kā arī lībiešu valodas teicēja. Īpaši iecienīta teicēja bija viņu mamma Katrīna Zēberga (dz. Bertholde, 1877–1964), kuras runātos lībiešu valodas paraugus gadu gaitā pierakstījuši Lauri Ketunens, Oskars Loritss, Eduards Vēri un citi.

Igauņu valodnieks E. Vēri bieži iegriezās Vaidē un Ozolniekos, un tā notika arī 1965. gada 25. novembrī. Tajā reizē viņš pie Jāņa Zēberga pierakstīja nostāstus, sakāmvārdus un paražas, kuras nākamajā gadā publicēja Igaunijas Dzimtās valodas biedrības gadagrāmatas 12. laidumā*. No šī vākuma publicējam Jāņa Zēberga stāstītos lībiešu ticējumus.

Jānis Zēbergs ar mammu Katrīnu Vaides Ozolniekos. 1960. gadu pirmā puse.
Foto: “Livones” arhīvs

* * *

Ku lǟb kīlam viļļõ, siz um eitõmõst pivtäud, viskõmõst iļ kurā ab iļļõ līndõd pierāst, laz äb tulgid sigžõ nurmõ sīem.

Kad dodas sēt labību, tad ir jāmet [graudu] sauja, jāsviež pāri par kreiso plecu putniem, lai tie rudenī nenāktu uz lauka ēst.

* * *

Ku tapāb jelājd, siz äb või pǟ pūold tūlda, siz um vizā vȯzā.

Kad kauj lopus, tad nevar nākt klāt no galvas puses – tad ir sīksta gaļa.

* * *

Ku tapāb jelājd, ku īedõb pǟ agā jālga, siz um kuolm kõrd sīe kabālõks rabbõmõst pids siedā kūožõ, kus um īedõd, laz ne, kis īebõd taļļõ, äb vȯlkõ mingi vigā.

Kad kauj lopus un kad nogriež galvu vai kāju, tad ar to gabalu trīs reizes ir jāsit pa to vietu, kur ir nogriezts, lai tiem [lopiem], kas paliek kūtī, nepiemestos kāda liga.

* * *

Nagri ku lǟb kīlam, ne kītõbõd, ku siz võib killõ nūors kūs, agā mū kītõb – vanās. Bet ma siedā äb usk. Bet, ku um kīlamõst nagri, siz, ku attõ seļļizt pīentõd, vāldad pīlad touvõ jūs, siz um pǟgiņ allõ.

Kad dodas stādīt kartupeļus, tad saka, ka var stādīt jaunā mēnesī, bet citi saka – vecā. Bet es tam neticu. Kad ir jāstāda kartupeļi un ja debesīs ir tādi mazi, balti mākonīši, tad apakšā ir daudz.

* * *

Se Vastālovā pǟva um suggõn nei. Vaņšti jo vanād kalāmīed at salǟnd, nuovõttõnd īd ȭdõg, kunā lǟnõd kubbõ un at nõvtõnd, kis mingiks līb vastõ laijõ. Un nei se ȭdõg um suggõn – Vastālovā.

Tā Vastlāvju diena ir radusies tā. Senos laikos ir sanākuši kopā vecākie zvejnieki, nolikuši vienu vakaru, kad sanākuši kopā un nosprieduši, kurš ar kuru laivā būs pretī. Un tā tas vakars ir radies – Vastlāvji.

* * *

Sīpõļi um kīlamõst kievād Urmaņ pǟvas, bet seļļiz āigas – või ȭdõgspūol või ūoņdžpūol, ku äb ūo kakš päuvõ touvõ jūs – kū un pǟva.

Sīpoli ir jāstāda pavasarī Urbāna dienā [25. maijā – R. B.], bet tādā laikā – vai nu vakarpusē, vai rīta pusē –, kad debesīs nav divas saules – mēness un saule.

Jūrmalas zirgs.
Foto: Jānis Mednis

* * *

Ku um nuovȯstõn nūor õbīz un tūond kuodāj, siz um vīmõst kuolm kõrd immõr kouvõ un kouv kūokõks um rabbõmõst kuolm kõrd pids vȯntsõ.

Kad ir nopirkts jauns zirgs un atvests mājās, tad tas jāapved trīs reizes ap aku un ar akas vindu trīs reizes jāiesit pa pieri.

* * *

Ku vȯstāb nīemõ, siz um sǟldõ, kust sa ūod vȯstõn, sǟld um võtāmõst eḑḑizt jālgad jūst siedā kuijõ tšammõ rōz īd pivtäud un tūomõst kuodāj, un panmõst sīezõ kūožõ sīe nīemõn, kus sa mõtlõd, kus ta līb, laz ta tulgõ kuodāj nei īž ku vanās kūožõs.

Kad pērk govi, tad no turienes, kur esi pircis, no tās vietas, kur stāvējušas priekškājas, jāpaņem viena sauja sauso pakaišu un jāatnes mājās, un jānoliek tādā vietā tai govij, kur tu domā, kur viņa būs, lai viņa nāktu mājās tāpat kā vecajā vietā.

* * *

Un vel, ku nīemõ vȯstāb. Kīen perīmīen um embit, ku sa lǟd taļļõ, siz se nīem, kis sin pǟl ežmi vaņțlõb, se um võtāmõst. Se um sin vȯndzi, se sin līb amā se jõvā.

Un vēl, kad pērk govi. Kuram saimniekam ir vairākas, kad tu ieej kūtī, tad tā govs, kas pirmā uz tevi paskatās, tā ir jāņem. Tā ir tev laimīgā, tā tev būs tā vislabākā.

* * *

Ku ūdtõ vȭrta, siz naiztpūoļi äb tūoḑ iļļõ astõ, äb võrgõ ald puggõ. Mõitiz, ku ētab mierrõ, nei līb nei, ku sōb sakīstõd. Un sīepierāst äb tūoḑ, ku naiztpūoļizõn jo jālgadvait um kațki.

Kad [paņem] jaunu tīklu, tad sieviete nedrīkst ne kāpt pāri, ne līst tīklam pa apakšu. Citādi, kad metīs jūrā, tad būs tā, ka var saplīst. Un nedrīkst tādēļ, ka sievietei jau kājstarpe ir pušu.

* * *

Ku vāškiz äb tō imtõ un tōb irgõ jūotõ, siz um ežmizkõrd kītõmõst jõvā jūojiz mīe pǟl – jūo sa nei īž, ku se mīez jūob. Siz se vāški jūob.

Ja teļš negrib zīst un grib to sākt dzirdīt, tad pirmoreiz jāsaka uz krietnu dzērāju – dzer tu tāpat, kā tas vīrs dzer. Tad tas teļš dzer.

* * *

Ku võtāb mingiz kädst piškīz kutškā kazātõ, siz um āndamõst sūolõ kindõ täud iļ sīe, laz ta vȯlkõ kõzzi nei ku sūolõ, kis jāmstab.

Kad no kāda paņem audzināt mazu kucēnu, tad par to ir jādod pilns cimds ar sāli, lai viņš būtu tik nikns kā sāls, kas kož.

* * *

Ku võtāb kaš laps, siz um āndamõst sūr nõggõl, laz ta vȯlkõ jõvā – kis akūb īridi nei īž ku nõggõl ōkist sōb lebbõ.

Ja paņem kaķēnu, tad ir jādod liela adata, lai tas būtu labs – kurš ķer peles tāpat, kā adata taisa caurumus.

* Eduard Vääri. Rahvajutte, vanasõnu ja kombeid Vaide külast. – Emakeele seltsi aastaraamat 12, 1966, 211.–226.