Sākums / Norises / 2021

Jānim Princim, jaunākajam, – 200

Renāte Blumberga

15/05/2021

Pirms diviem gadsimtiem – 1821. gada 15. maijā (pēc vecā stila 3. maijā) – Pizes ciema Viļumos pasaulē nāca labi zināmā lībiešu kultūras darbinieka Jāņa Prinča, vecākā, pirmais dēls. Puisēns tika nokristīts sava tēva vārdā. Un gluži tāpat kā tēvs, arī jaunais Jānis Princis līdzās zemnieka un zvejnieka darbam kļuva par lībiešu valodas kopēju – tulkotāju, valodas paraugu pierakstītāju un teicēju zinātniekiem.

Tradicionāli viņš tiek uzskatīts arī par lībiešu dzejnieku, lai gan viņa lielākie nopelni šajā žanrā saistāmi ar latviešu valodā sacerētajiem tekstiem. Tie – kopskaitā seši – publicēti kopā ar tēvu sarakstītajā krājumā “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”. Pirmais izdevums ar vietējā mācītāja Vilhelma Hilnera gādību iznāca 1845. gadā Jelgavā, un tas tiek uzskatīts par otro oriģināldzejas izdevumu latviešu valodā. Tātad nozīmīgs arī latviešu literatūras vēsturē. 2014. gadā Ventspils lībiešu apvienība “Rānda” sarūpēja jaunu savu novadnieku izdevumu, vienos vākos apvienojot gan vēsturiskā izdevuma faksimilu, gan šodienas lasītājiem ērtāk uztveramu versiju mūsdienu rakstībā. Par iespējamajiem Jāņa Prinča dzejas darbiem lībiešu valodā zināms mazāk. Ar viņa vārdu publicēts tikai viens dzejolis – “Ūomõg loul” (Rīta dziesma) lībiešu dzejas izlasē “Es viltīgāks par tevi, menca!”. Pirmo reizi tas kā valodas paraugs – tiesa, bez norādīta autora – publicēts somu izcelsmes Pēterburgas akadēmiķa un valodnieka Andersa Jūhana Šēgrēna kopoto rakstu 2. sējumā “Lībiešu valodas gramatika ar valodas paraugiem”, kas Pēterburgas kolēģa F. J. Vīdemana redakcijā iznāca 1861. gadā.

 

“Jūrnieku svēto dziesmu un lūgšanu” pirmā izdevuma vāks

 

Starp citu, šī izdevuma nodaļu “Pizes izloksne” pamatā veido Jāņa Prinča, vecākā, un viņa dēlu Jāņa un Pētera iesūtītie garīga un laicīga satura tulkojumi, kā arī folkloras pieraksti. Turklāt lappušu skaita ziņā lielāko ieguldījumu sniedzis tieši Jānis Princis, jaunākais. Mūsdienās dēli ir palikuši tēva ēnā, jo vairāk uzmanības un goda arvien ticis senioram. To ir veicinājis gan tēva un dēlu kopizdevumos norādītā autoru secība – laikmeta garam atbilstoši vispirms tēvs un tad viņa dēli, netieši lasītājam liekot noprast, ka lielāko ieguldījumu ir devis tēvs. Sava loma ir arī tam, ka jaunākajos laikos pirmā lielā un apaļā jubileja – divsimt gadi – pienāca Jānim Princim, vecākajam. Tā plaši tika atzīmēta 1996. gadā.

 

Jāņa Prinča pierakstītie lībiešu sakāmvārdi, kas 1861. gadā publicēti A. J. Šēgrēna “Lībiešu valodas gramatikā ar valodas paraugiem”

 

Nav noliedzams, ka Prinču tēvs pie rietumu lībiešiem bija ceļa uzsācējs valodas dokumentēšanā, uz ko viņu rosināja un šajos centienos visādi atbalstīja draudzes mācītājs V. Hilners. Tāpat skaidrs, ka A. J. Šēgrēna pirmās ekspedīcijas laikā 1846. gadā, kad dēlam Jānim bija tikai 25 gadi, par zinātnieka galveno teicēju kļuva tēvs. Juniors ar A. J. Šēgrēnu, kā liecina zinātnieka dienasgrāmata, iepazinās viņa otrās ekspedīcijas laikā 1852. gada 18. augustā: “Vizīte pie šeit dzīvojošā jaunā Prinča, kuru iepriekš nebiju saticis, lai gan viņš ar mani ir sarakstījies. Kā no dzirdētā jau biju domājis, viņš teica, ka viņam nav laika ar mani strādāt, bet viņš iesaka tēvu, kurš dzīvo Ventspilī. Tomēr viņš apsolīja man veltīt nākamās dienas.” Tomēr arī tās aizņemtības dēļ viņš pilnībā nevarēja veltīt zinātniekam un savā vietā atveda brāli Pēteri, tādējādi lībiešu valodas dokumentēšanas darbā iesaistot jau trešo Prinču ģimenes locekli. Jāņa Prinča, jaunākā, zvaigžņu stunda teicēja statusā pienāks vēlāk – proti, 1888. gadā somu valodniekam Ē. N. Setelem.

 

Lībiešu valodas rietumu izloksnē iznākušā Mateja evaņģēlija titullapa

 

Viņa nozīmīgākais devums lībiešu kultūras vēsturē ir Mateja evaņģēlija tulkošana lībiski. Tas, kā pagaidām zināms, laika ziņā ir gan pirmais garīgās literatūras izdevums, gan arī pirmā grāmata lībiešu valodā vispār. Evaņģēlijs atsevišķos sējumos austrumlībiešu un rietumlībiešu izloksnē iznāca Londonā 1863. gadā. Titullapās lasāms, ka pirmo variantu tulkojis Kolkas baznīcas ķesteris, skolotājs Nika Polmanis, bet otro – Jānis Princis, vecākais, ar dēliem Pēteri un Jāni. Lai gan šodienas jubilārs tulkotāju rindā norādīts kā pēdējais, ir droši zināms, ka viņš viens pats ir iztulkojis turpat divas trešdaļas Mateja evaņģēlija jeb vismaz tās 17 nodaļas, kuras publicētas A. J. Šēgrēna rakstos. Uz šo darbu viņu mudināja nevis tēvs, bet gan Popes–Rindas draudzes mācītājs V. Hilners, zinot par Šēgrēna vēlmi iegūt Bībeles fragmentu tulkojumus lībiešu valodā. Ar tulkošanu ne vienmēr gāja gludi, bet, pārvarot šaubu brīžus un citas grūtības, rokraksti tapa un V. Hilners tos palīdzēja nogādāt Pēterburgā. Lai labāk saprastu, ar kādām grūtībām saskārās šis pēc būtības vienkāršais lībiešu zvejnieks (kā viņš pats par sevi teica – “viens no tiem nemācītiem zemniekiem”) ar praktiski neesošu formālo izglītību laikā, kad pašiem pat vajadzēja izdomāt, kā runāto lībiešu valodu atspoguļot rakstveidā, šeit publicējam divas Jāņa Prinča vēstules Šēgrēnam. Tās paralēli lībiešu un latviešu valodā rakstītas 1851. gada Ziemassvētkos un 1853. gada Lieldienās. Šeit publicēta tikai to latviskā daļa, kas pielāgota mūsdienu rakstībai, pilnībā saglabājot autora izteiksmes veidu.

 

Pizē tai 26tā Dezember 1851

Mans sirsnīgi mīļots, vecs Cienīgs Tēvs.

Es biju to no visas sirds domājis, ka es būtu varējis vēl Jums kādu Nodaļu no bībelēm izrakstīt uz Jūrmalas valodu, jo tas būtu manīm lielu prieku darījis, ka es būtu varējis to mīļu Jūrmalas valodu arī par pasauli apkārt sūtīt, un visvairāk pie Jums, kas Jūs to nesmādētu, kaut es arī būtu varējis visu bībeli uz Jūrmalas valodu sarakstīt un Jums sūtīt. Jo mūsu vecais Cienīgs Mācītājs [V. Hilners – R. B.], kas no mums aizgāja un tagad Rīgā dzīvo, tas manīm teica, ka Jūs to par ļaunu neņemsiet. Bet ko manīm būs darīt, ka tā bībeles rakstīšana uz Jūrmalas valodu nāk ļoti grūti, tāpēc ka no tās Jūrmalas valodas daudz vārdi trūkst, jo vecos laikos viņa ir gan jo skaidra bijusi, jo mēs no veciem ļaudīm vēl dažu vārdu esam dzirdējuši, ko tagad tie jauni nemaz nesaprot.

Tāpēc es arī to bībeles rakstīšanu pametu un rakstīju Jums vienu grāmatu [t. i., vēstuli – R. B.] uz Jūrmalas valodu. Un lūdzu Jūs, ka Jūs būtat tik labi, ka Jūs to par ļaunu neņemtu, ka es tāds nabags puisis esmu drīkstējis bez Jūsu vēlēšanas pie Jums rakstīt, un vēl es Jūs lūdzu, ka Jūs būtat tik labi, ka Jūs manīm kādu ziņu laistu atpakaļ, vai Jūs vēl gribētu, ka es Jums kādu gabalu no bībelēm rakstītu vai nē. Lai tā bībeles rakstīšana gan grūti iet un daudz galvgriežus dara, bet ka Jūs to gribētu, tad es par visu šo grūtību nebēdātu nenieka, un lai gan tas vecais Zīraks mācītu: Kas grib gudrs tapt un rakstus mācīties, tam būs to darīt izdevīgā laikā, kad viņam cita darba nevaid. Un jo mazāk viņš ar citu pinas, jo drīzāk viņš izmācīsies. Ka var tas gudrs tapt, kas ar arklu strādā, kas labis to spieķi ņem vēršus dzīdams un pie viņu darba uzaug, un citu nezina kā vien no jauniem vēršiem runāt. Tādam vien savu sirdi jādomā, ka viņš var labu vagu dzīt, un viņam būs nomodā būt, ka viņš jaunām govīm ēst dod.

Tas nu gan viss ir tas, ko viņš ir mācījis, ka kas tos rakstus grib mācīties, ka tam cita darba nebūtu jādara, bet kur tad visi to var, visvairāk tie nabagi Zemnieki, kas vēršus dzīdami un pakaļ arkla ir uzauguši. Un taču arī dažs daudz maz rakstus pazīst. Un kādu A. B. C. ir iemācījis. Un tāpēc es Jūs tik gauži lūdzu: neņemiet jel Jūs to par ļaunu, ka es arī viens no tiem nemācītiem Zemniekiem esmu drīkstējis pie Jums rakstīt, jo to es gan drīz zināt dabūšu caur mūsu vecu C. Mācītāju, voi mana grāmata būs Jums pa prātam bijusi jeb ne – ja viņa būs Jums pa prātam bijusi, tad es, kas zin ader, vēl varētu kādureiz Jums rakstīt, un ja viņa nebūs Jums pa prātam bijusi, tad es palikšu klusa kā Pele, ka es nebūt vairs nepīkstēšu. Bet vēl es Jūs lūdzu, ja Jūs manā grāmatā atrasiet kādu vārdu slikti, tad neapsmejiet mani varen daudz vien, jo Jūs gan ziniet, kas es esmu. Es esmu Jums Jūsu vispaklausīgs kalps un lūdzu par Jums Dievu, lai Dievs dod Jums tanī jaunā gadā labu laimi, un mīļu veselību.

To vēlē no visas sirds Jums Jūsu kalps J. Prinz.

Viļum mājas, Pizes ciemā.

(Otros Ziemas svētkos) 1851.

 

Jāņa Prinča rokraksta paraugs lībiešu valodā. Fragments no viņa vēstules A. J. Šēgrēnam 1851. gada 26. decembrī

 

Mīļots cienīgs Tēvs!

Ziemā, kad vecam Hilneram (Rīgas c. mācītājam) bija tā kārta uz Pēterburgu iet, tad es ar Viņu aizsūtīju Jums arī savus rakstus, ko es pa rudeni biju sarakstījis. Bet es vēl nekādu ziņu neesmu atpakaļ dabūjis, vai Jūs esiet ar manus rakstus savās rokās dabūjuši vai nē – to es gan ticu, ka Jūs tos būsiet dabūjuši, bet man patiktu arī zināt, ka viņas Jums arī patika un vai Jūs tās arī varējāt lasīt jeb nē.

Un Rīgas c. Mācītājam es par to arī vienu grāmatu esmu rakstījis, ader Viņš no Jums ko zinātu, bet no Viņa es arī nekādu ziņu neesmu atpakaļ dabūjis. Tikai mūsu C. mācītājs manīm sacīja: ka Rīgas C. mācītājs nemaz neesot pie Jums kortelī [dzīvoklī – R. B.] bijis un ka Jūs arī neesot mājās bijuši, jo Jūs esot bijuši uz Viborgu braukuši. Tāpēc es domāju, ka Rīgas mācītājs nebūs ar Jums saticies un tāpēc Viņš arī manīm nezin, no Jums ko atpakaļ rakstīt.

Tāpēc mana sirds mani dzen, lai es tiešām pie Jums pašiem rakstu, jo Jūs taču manīm atbildēsiet. Vēl es kādu mazumiņu esmu rakstījis, ko es domāju vasarā ar Rīgas mācītāju Jums sūtīt, bet papriekš es gaidu no Jums ziņu atpakaļ, vai es drīkstu sūtīt jeb ne.

Tagad manīm ir sarakstīti desmit Nodaļas iz bībeles un kādi divi pasakas, un kāds mazumiņš no tās elku ticības, un vēl es tāpat būtu vairāk rakstījis, kaut tik es zinātu, ka Jūs ar to varat cauri tikt.

Neņemiet nu to par ļaunu, ka es esmu Jums rakstījis, jo lai Dievs uztur Jūs un dod Jums labu laimi un mīļu veselību. To no visas sirds novēlē Jums Jūsu paklausīgs kalps J. Prinz Pizes ciema Wiļum mājās.

Pizē tai otru Lieldienu svētku dienā. 1853.

Jānis Princis, jaunākais, savas zemes gaitas beidza 1904. gada 12. februārī (pēc v. st. 31. janvārī) Pizes ciemā. Viņš ir apglabāts Miķeļtorņa kapsētā.

Vairāk par Prinču ģimenes sadarbību ar A. J. Šēgrēnu un V. Hilnera lomu tajā var lasīt raksta autores monogrāfijā “Lībieši dokumentos un vēstulēs. Somijas zinātnieku ekspedīcijas pie lībiešiem”.