Sākums / Norises / 2009

MIERLINKIZT 2009 - VAJADZĪGAS PĀRMAIŅAS

Matīss Stīpnieks

04/09/2009

2009. gada vasarā Mazirbē, kā ierasts, notika līvu jauniešu un bērnu mākslas nometne „Mierlinkizt”. Nometnē piedalījos jau sesto gadu.

Kopš pirmās reizes, kad ierados Mazirbē, nometne ir ļoti mainījusies. Gan tās struktūra, nodarbības, jaunieši, viņu attieksme un pat jautro skolotāju sastāvs ir mainījies. Viss jau būtu ļoti pozitīvi un jauki, ja šīs pārmaiņas nāktu nometnei par labu. Sešos gados tā no interesantām mākslas stundām, kurās varēja iemēģināt roku rotu veidošanā un pat pūķu meistarošanā, ir pārvērsta par nepārtraukta zīmuļa skrāpēšanu pret papīra lapu. Attēlu kopēšana, dabas zīmēšana utt. Vai tik tiešām senie lībieši tik ļoti aizrāvās ar zīmēšanu? Man tā nešķiet. Protams, ja mēs zīmējām kuģu kapsētu vai kopējam seno māju attēlus, tas ir noderīgs vēstures materiāls nākotnei, tomēr mākslas nodarbībām vajadzētu būt daudzveidīgākām.

Bçrnu nometne Mazirbç (LKS arhîvs)Mūzikas nodarbības un danči bija tās sešdesmit minūtes, kas satuvināja visus nometnes dalībniekus, gan skolotājus, gan audzēkņus. Mūzikas stundās ikviens varēja brīvi iemācīties kādu no senajiem līvu mūzikas instrumentiem (Dāvja Stalta vadībā iemācījos bungot), iemācīties līvu valodu, dziedot vijoles, bungu, ģitāras un citu instrumentu skaņu fonā, ne tikai mācoties to valodas stundās, kuras galvenokārt sastāvēja no gramatikas. Jautrie danči, dejas un rotaļas, kas nevienam neapnika, nu ir aizvietotas ar četrdesmit minūtēm saspringuma un skatīšanos pulkstenī, vēl jo vairāk ar sūdzībām par danču skolotāju… Garās un sportiskās jūras stundas, kurās tika spēlēts gan volejbols, gan futbols un pat tika veidotas dažādas sportiskās trases, ir atstātas pašu audzēkņu ziņā un arī tikai tad, ja pašiem ir bumbas un sporta inventārs.

Līvu patriotisms, kas lika sevi manīt, jau sperot soli nometnes tuvumā vai runājot ar kādu no tās dalībniekiem, nu ir izzudis. Vairs netiek sagaidīts saulriets ar dziesmām, ugunskurs un diskusijas par līvu vēsturi laivu ielokā ir pilnīgi aizmirsti, nemaz nerunājot par klusuma brīžiem mūsu senču atcerei. Tādas mācību stundas kā „Līvu vēsture” arī vairs nav. Šogad raitu līvu valodu jaunieši varēja dzirdēt tikai no Dagmāras Ziemeles, kura līvu valodu māca nometnē jau ļoti sen. Runājot par valodas praktisko izmantojumu man nav daudz sakāma – vairs netiek lietoti pat sasveicināšanās vārdi līvu valodā, kurus patiešām ir viegli iegaumēt.

Vai šādi mēs esam gatavi noturēt līvu tautu dzīvu? Kurš turpinās līvu tautu, kad vecie lībieši to vairs nevarēs, ja ne jaunieši? Tāpēc saku, ka nometnei ir krasi jāmainās vai jāpāriet citu organizatoru rokās, lai līvu jaunieši atgrieztos.