Sākums / Cilvēki / Personālijas

Dzejnieks, tulkotājs, lībiešu valodas kopējs Jānis Princis, vecākais (15.11. 1796.–4.01.1868.) dzimis Miķeļtorņa Viļumos dzimtļaužu ģimenē.

Viņš izglītojies pašmācības ceļā. Bijis Pizes draudzes ķesteris. 1844. gadā viņš pārcēlās uz Ventspilī, kur pelnīja iztiku ar zvejniecību. 1845. gadā Jelgavā iznāca Prinču (Jāņa Prinča un viņa dēla) grāmata latviešu valodā „Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”, kas ir otrais oriģināldzejas krājums latviešu literatūrā. 1863. gadā Londonā iznāca trīs Prinču (Jāņa Prinča un viņa dēlu Jāņa un Pētera) tulkotais Mateja evaņģēlijs rietumlībiešu izloksnē. Tā ir viena no divām pirmajām lībiešu valodā iespiestajām grāmatām.

1846. Prinča raksti publicēti „Latviešu Avīzēs”. 1846. un 1852. gadā bijis galvenais ziņu devējs somu zinātniekam A. J. Šēgrenam, kurš pētījis lībiešus un viņu valodu. Princis viņam sniedzis pārskatu par Kurzemes austrumu un rietumu izloksnes atšķirībām, kā arī vērojumus par lībiešu dialektu Vidzemē, kā arī sastādīja mazu lībiski–latvisku vārdnīcu.

Jānis Princis, vecākais. A. G. Pecolda akvarelis. 1846. gads.

Jānis Princis ir ne tikai pirmais, kas lībiešu valodā mēģinājis radīt dzeju, bet arī pionieris apkārtējās vides aizsardzībā – viņš ar dēliem apstādināja ceļojošās kāpas, kas nopietni apdraudēja Ventspili.