Stacijas māja

Ar Loniju Ūdriņu (26.12.1927.–16.12.2022.) pirmo reizi sastapos un iepazinos 1978. gada 1. septembrī, kad ierados strādāt Mazirbes skolā. Skolotāju māja, kur man bija solīts skaists vienistabas dzīvoklis, vēl nebija pabeigta. Tur varējām ievākties tikai Ziemassvētkos. Tā man tika ierādīta istabiņa Mazirbes Stacijas mājas otrajā stāvā divistabu dzīvoklī, kur vienā istabā dzīvoja fizkultūras skolotāja Melita Aukmane ar četrgadīgo dēlu Marisu. Tā mums sanāca tāds komunālais dzīvoklis ar kopēju virtuvi, sirsniņmājiņu aiz šķūnīša un aku pagalmā. Lonijas tante dzīvoja pirmajā stāvā, kur vienā mājas pusē bija skolas veļas noliktava un gludinātava. Viņas meitas Valda un Liene arī dzīvoja otrajā stāvā.

Stacijas māja, Mazirbe.
Foto: Teiksmas Pobuses krājums

Tēvs no Dundagas man bija atvedis gultu un galdu. Malkas man nebija. Bija vēls rudens. Es tuvējā mežā lasīju žagarus un priežu čiekurus, ar ko kurināt krāsni. Reiz Lonijas tante mani satika ar žagaru klēpi un teica: “Meitiņ, ko tu neteici, ka tev nav malkas? Ej droši manā šķūnīti un ņem, cik vajag!” Mani ļoti pārsteidza Lonijas tantes labsirdība, sirsnība un mīļums. Biju dzirdējusi, ka piekrastē cilvēki ir skarbi un cieti.

Dzīve Stacijas mājā bija ļoti draudzīga un jautra. Pie pašas mājas auga gailenes un baravikas, kā arī brūklenes un mellenes. Bija arī kādas man nepazīstamas melnas un sīkas ogas, kas šķita rūgtas un negaršīgas. Lonijas tante stāstīja, ka tās ir vistenes, ko Sibīrijā daudz ēduši, jo esot vitamīnu un enerģijas avots. Dažreiz vakaros Lonijas tante mani aicināja pie sevis dzert tēju. Tā pamazām raisījās atmiņu stāsti.

Viestura Ūdriņa ģimene

Ar savu vīru Viesturu Lonija bija iepazinusies un apprecējusies izsūtījumā Sibīrijā. Viesturs Vilnis Ūdriņš (05.07.1930.–25.01.2006.) dzimis Mazirbes Jaunkalniņos 1930. gads 5. jūlijā Herberta un Līnas Ūdriņu ģimenē. Jaunkalniņu mājas atradās starp Mazirbi un Sīkragu netālu no jūras. Tagad mājas vietu var saskatīt tikai pēc pamatu akmeņiem.

Viestura tēvs Herberts Ūdriņš (1904–1942) strādāja par skolas strādnieku – amatnieku. Pēc profesijas viņš bija galdnieks. Viņš pēc Pirmā pasaules kara, kad baznīca bija cietusi no apšaudes, piedalījās Mazirbes baznīcas atjaunošanas darbos. Tās torni atjaunoja tikai 1927. gadā. Galdnieka profesija bija ļoti pieprasīta, jo Mazirbē 20. gadsimta 30.–40. gados tika celtas un remontētas daudzas mājas. Māte Līna Ūdriņa (dzimusi Niklāva 1909. gadā, mirusi 1970. gados) bija mājsaimniece. Ģimenē bija arī meita Feja Felicita, kura dzimusi 1936. gadā.

Herberts Ūdriņš bija ļoti aktīvs cilvēks. 1930.–1940. gados bija Jūras aizsargu organizācijas priekšnieka vietnieks. Jūras aizsargu priekšnieks Mazirbē bija Rūdolfs Katlaps. Šajā organizācijā bija iestājušies daudzi vietējie vīri. 1927. gadā Herberts Ūdriņš aktīvi piedalījās pirmo Mazirbes Jūras svētku sagatavošanā. Tos rīkoja Mazirbes un Košraga zvejnieki. Piedalījās arī vīri no Pitraga, Saunaga, Sīkraga. Jūras svētkos notika dažādi kultūras un sporta pasākumi.

Herberts 30. gados kopā ar citiem zvejniekiem piedalījās arī roņu medībās. Dažreiz izdevās nomedīt tikai vienu nelielu roni. Iegūtos taukus, ko sauc par tranu, līdz pat Otrajam pasaules karam vietējie izmantoja lopu aizsardzībai vasarā pret odiem un dunduriem, kā arī zirglietu kopšanai. Roņu taukiem bija ļoti nepatīkama smaka.

Lonija bērnībā.
Foto: Ūdriņu ģimenes albums

1938. gada ziema bija ļoti barga, aizsala Irbes jūras šaurums. Varēja droši doties pa ledu uz Sāmsalu un Roņu salu. Toreiz roņsalieši ieradās arī Mazirbē, lai medītu roņus, jo par roņādām labi maksāja. Jūras aizsargi sagaidīja igauņu ciemiņus jūrmalā, pārbaudīja viņu dokumentus un ieročus. Viņi apmetās Zembahu mājās, kas atradās vistuvāk jūrai, un nomedītās roņādas tika noliktas šķūnītī, kur mazirbnieki – lieli un mazi – nāca tās apskatīt. Bija arī viena balta, ļoti skaista maza ronēna āda. Vakaros šķūnītis tika aizslēgts, taču vienu rītu baltā roņāda bija pazudusi. Kāds naktī pa mazo lodziņu bija ielīdis šķūnītī un to nozadzis. Vainīgo tā arī neatrada.

Trīsdesmito gadu beigās Mazirbē darbojās ļoti aktīvs medību kolektīvs. Tajā iesaistījās arī Herberts Ūdriņš, Gothards Dembergs no Tomu mājām, Apaļlauku saimnieks Augusts Fridentāls, mežzinis Rūdolfs Katlaps, mežsargs Gustavs Davidsons, Rūdolfs Vestbergs no Brauskām un uzņēmējs Afreds Zēlis. Jau 1940. gadā, kad ienāca krievi, medību atļaujas tika atņemtas un ieroči rekvizēti.

Herberts Ūdriņš draudzējās ar Zembahu māju saimnieku Valdi Zembahu un aptiekāru Ansi Lindi, kas dzīvoja Sudrabkalnu mājās. Viņi kopā devās zvejot jūrā. Herberts pie jūrskolas bija ierīkojis zivju kūpinātavu. 1940. gadā dienu pirms Jāņiem šeit tika kūpinātas butes Līgo dienas pasākumam, un vīri vēroja, kā Mazirbē ierodas padomju karaspēka karavīri. Pirmie padomju robežsargi Mazirbē ieradās ar kravas mašīnu un zirga divričiem. Viņi apmetās jūrskolas ēkā un norīkoja apsardzi. Vēlāk viņi apskatījās, kā vīri kūpina zivis, bet no cienasta atteicās. Laikam baidījās kaut ko ņemt no vietējiem. Karavīri dzīvoja jūrskolas ēkā, bet virsnieki apmetās tuvējās mājās pie vietējiem iedzīvotājiem. Daži pat tika izdzīti no savām mājām. Piemēram, dakteris Juris Vidiņš, kurš dzīvoja Dolāros pie jūrskolas, kur bija iekārtots Mazirbes doktorāts, tika ar visu ģimeni aizsūtīts dzīvot uz mācītājmuižu, bet Dolāros ievācās robežsargu vada komandants. Bunkās un Zembahos apmetās krievu virsnieki.

1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju Herberta Ūdriņa ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Līna Ūdriņa ar 11 gadus veco Viesturu un piecus gadus veco Feju Felicitu nokļuva Krasnojarskas novada Pirovskas rajona Suševskas ciemā. Tēvs Herberts no ģimenes tika nošķirts un nokļuva Kirova apgabala Vjatlaga nonmetnē. Viņš neizturēja šausmīgo nometnes režīmu, kā arī smagos darba apstākļus un gāja bojā 1942. gada 21. maijā.

Lonijas Ūdriņas ģimene

Lonija Ūdriņa par savu ģimeni: “Esmu dzimusi Liepājas rajona Kalētos Sedolu mājās. Tēvs Miķelis Sedols bija vietējo aizsargu rotas vadītājs. Ģimenē bijām vairāki bērni. Tēva saimniecība bija ļoti labi nostādīta. Mums bija 17 ha zemes, sešas slaucamas govis, trīs zirgi – divi darba zirgi un viens ērzelis, ko jūdza ratos. Tēvs speciāli nopirka divričus, ar kuriem brauca uz pagastmāju, jo tur bija daudz darīšanu.

Māsas Lonija (no kreisās), Vera un Herta ar sugas teķi 1938. gada lauksaimnieku izstādē Kalētos.
Foto: Ūdriņu ģimenes albums

Mūsu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā. Man bija 13 gadu, tikko biju beigusi piekto klasi. Tēvu no ģimenes nošķīra jau Priekulē. Ilgi nezinājām, kas ar viņu noticis. Māte rakstīja vēstules un meklēja tēvu, bet nekādu atbildi no varas iestādēm nesaņēma. Tikai 90. gados avīzē “Literatūra un Māksla” izlasījām rakstu par kādu dakteri, kurš bija izsūtījumā strādājis slimnīcā un publicējis sarakstus ar to vārdiem, kas slimnīcā miruši. Tur atradu arī sava tēva vārdu. Tēvs jau 1942. gada februārī nometnē bija miris ar dizentēriju. Vēlāk satiku kādu cilvēku, kurš arī bija izsūtīts no Kalētiem un nometnē bijis kopā ar tēvu. Viņš zināja stāstīt, ka tēvs strādājis slimnīcā par sanitāru.

Lonija (otrā rindā pirmā no labās) bērnībā ar ģimeni.
Foto: Ūdriņu ģimenes albums

Vispirms mūs aizsūtīja uz Krasnojarskas novada Pirovskas sādžu. Mamma, es, brālis Visvaldis un manas māsas Herta un Vera sākām grūto dzīvi Sibīrijā. Mamma viena mūs visus izaudzināja, izturēja visas grūtības un pēc 16 gadiem atgriezās Latvijā, sākumā dzīvoja pie manas māsas Slokā, vēlāk pārcēlās uz Jelgavu. Viena mana māsa nomira Sibīrijā, otra atgriezās Latvijā, bet brālis apprecējās un palika uz dzīvi Sibīrijā.

1943. gadā pārcēlāmies uz ostas pilsētu Igarku. Jeņiseja tur, kur mēs dzīvojām, bija septiņus kilometrus plata. Igarkā es arī satiku savu vīru Viesturu Ūdriņu. Vienā barakā bijām nometināti un vienā darbā gājām. Daudzi krievi gribēja ar mani precēties, bet es domāju, kā tad es braukšu mājās uz Latviju, krievu taču līdzi nevedīšu.

Lonija Ūdriņa Sibīrijā.
Foto: Ūdriņu ģimenes albums

Par to, kas notiek Latvijā, neko nezinājām, jo sākumā neļāva sarakstīties. Viesturs ar zirgiem strādāja, ilgi bija prom darbos, tad atkal atgriezās. Man bija 21 gads, kad apprecējāmies, tas bija 1949. gadā. Visi mani četri bērni ir dzimuši Sibīrijā. Vecākā meita Valda piedzima 1950. gada 14. maijā, dēls Juris – 1952. gada 2. februārī, Liene – 1953. gada 10. augustā, bet Ņina – 1955. gada 13. februārī. Visa mana jaunība pagāja Sibīrijā. Kad atgriezos Latvijā, man bija 32 gadi.”

Dzīve Mazirbē pēc Sibīrijas

Līna Ūdriņa un nu jau pieaugusī meita Feja atgriezās Latvijā dzimtajā Mazirbē pēc 16 gadiem 1957. gadā, bet dēls Viesturs ar savu ģimeni – 1959. gadā. Savās mājās Jaunkalniņos ģimene nevarēja apmesties, jo tās bija pamatīgi cietušas kara beigās, kad vācieši, būvējot nocietinājumus kāpās, tās izpostīja. Pēc kara jūrmalas kāpās robežsargi un krievu armijas jūrnieki ierīkoja savas mītnes un vietējie tur nedrīkstēja staigāt, visur bija ierīkota apsardze. Līna Ūdriņa apmetās uz dzīvi Mazirbes Jaunkalējos, bet vecumdienās pārcēlās pie meitas uz Ventspili. Viestura ģimene apmetās Tomos, kur tolaik dzīvoja tante Alise Ūdriņa.

Vēlāk – 1960. gados – Herberta Ūdriņa māsa Alise, kura pēc nelaimīgas mīlestības tā arī nekad neapprecējās, nopirka Kalējus. 90. gados mājas mantoja Herberta dēla Viestura māsīca Aina Avotiņa. Aina dzimusi Dundagas pusē. Viņas tēvs bija mežsargs. Aina stāstīja, ka krievu laikos dzīvojuši nemitīgās bailēs, jo tēva brālis Herberts Ūdriņš bija izvests, bet otrs tēva brālis jūrmalā pazuda. Aina ar savu vīru Edgaru nodzīvoja laulībā 50 gadus. Viņi ļoti daudz strādājuši – audzējuši kāpostus un tomātus, tā bērni tika pieradināti pie darba. Vienmēr turējušies kopā ar māsas ģimeni un viņas bērniem. Kad atnāca dzīvot uz Mazirbi, bija jāremontē māja, iesāka celt jaunu viesu namu. Tagad kalējos saimnieko Ainas meita un mazbērni. Vasarās darbojas kempings “Kalēji”. Bija uzcelta arī kafejnīca, bet tā kādā ļoti karstā vasaras dienā nodega no zibens spēriena.

Mazirbes Kalēji.
Foto: Teiksmas Pobuses krājums

Lonija Ūdriņa atceras šo laiku tā: “Latvijā visa ģimene atgriezāmies 1959. gadā. Viesturs ar savu māti Līnu uz Mazirbi aizbrauca jau 1957. gadā un palīdzēja mātei iekārtoties uz dzīvi Mazirbes Jaunkalējos. Mājas apakšējā stāvā bija pasts un telegrāfs. Otrajā stāvā bija dzīvokļi. Viesturs sarunāja mums dzīvošanu Tomu mājās pie savām tantēm. Tad viņš atgriezās Sibīrijā pie ģimenes, un mēs vēl divus gadus nodzīvojām tur.

Tomu mājas Mazirbē bija slavenas, jo tajās dzīvoja Gotharda Demberga ģimene, kurš bija Lībiešu savienības valdes loceklis. Kamēr vēl nebija uzcelts Lībiešu tautas nams (1939), visas Lībiešu savienības sapulces un dažādi pasākumi notika Grabos, kur dzīvoja otrais Lībiešu savienības vadītājs Mārtiņš Lepste, vai Tomos. (Tomu saimnieki Gothards un Izabella nomira 1959. gadā un apbedīti Mazirbes kapos – aut. piezīme.)

Sākums Mazirbē bija ļoti grūts. Tomu mājas bija ļoti sliktā stāvoklī. (Tagad Gotharda Demberga mantinieki – mazmeita Māra Kraukle un mazdēls Pēteris Dembergs – uzcēluši jaunu māju. – Aut. piezīme.) Tomi bija liela māja uz divi gali, bet pa vidu bija aka. Tomos mana vīra tantes bija ļoti kašķīgas, te vienmēr bija plēšanās un tenkošana. Es nesapratu, kur esmu nokļuvusi, jo pat Sibīrijā ar krieviem dzīvojām saticīgi.

Lai lielā ģimene Mazirbē varētu iztikt, turējām govi. Bijām seši cilvēki – visiem drēbes jāmazgā, ēst jātaisa, māja jāsakopj, dārzs jāravē, govs jāslauc. Toreiz arī sestdienās bija jāiet darbā. Viesturs strādāja fabrikā un mežā, arī meliorācijā. Vīrieši Mazirbes zivju fabrikā varēja nopelnīt 40 rubļus. Es arī iestājos darbā fabrikā, bet sievietēm maksāja tikai 27 rubļus un 50 kapeikas. Mazirbē bija uztaisīts 100 metru garš mols, kur zvejnieki žāvēja zvejas rīkus un pa mola sliedēm veda no jūras kastes ar zivīm. Trīs gadus nostrādāju fabrikā.

Jaunkalēji, Mazirbe.
Foto: Teiksmas Pobuses krājums

1962. gadā mani uzaicināja darbā skolā. Man ļoti patika strādāt skolā. Sākumā biju apkopēja, bet vēlāk veļas mazgātāja un veļas pārzine. Es pazinu visus bērnus skolā. Man ar visiem bija labas attiecības. Tad pārcēlāmies uz dzīvi mazā mājiņā Jaunaņņos pie bijušās jūrskolas, kur nu bija robežsargu zastāvs. Šeit arī dzīve bija trokšņaina, bērni naktīs nevarēja gulēt, robežsargi šautuvē mācījās šaut un bija liels troksnis.

Vēlāk pārgājām dzīvot uz Mazirbes Stacijas māju. Mazirbe atradās šaursliežu dzelzceļa vistālākajā stūrī uz ziemeļiem. No šejienes uz abām pusēm dzelzceļš liecās atpakaļ gar jūrmalu uz Ventspili un cauri mežiem uz Dundagu, Talsiem un Stendi. Mazirbnieki pelnīja ar dzelzceļa palīdzību, jo zāģēja mežus, krāva baļķus vagonos un sūtīja uz pilsētām. Meža darbi atmaksājās labāk nekā zvejošana un lauksaimniecība.

Dzelzceļa satiksmi slēdza 1963. gadā, pēdējos gados pasažierus vairs nepārvadāja, tikai kokmateriālus. Vecajā dzelzceļnieku dzīvojamajā mājā bija divi stāvi un laba un plaša dzīvošana. Otrajā stāvā dzīvoja fabrikas strādnieces. Pie mājas vigā iekopu dārziņu. Dzīves apstākļi uzlabojās.

Ar visiem skolas direktoriem un darbiniekiem varēju labi sadzīvot. 1970. gadā nodibināja Mazirbes internātpalīgskolu un par direktori atnāca strādāt Maija Valce. Skolai man jāsaka paldies par kultūru, ko iemācījos un apguvu. Es taču kā mazs bērns nonācu Sibīrijā – skarbā, svešā vidē. Kāda tur varēja būt audzināšana un kultūra, visi kopā vienā lielā barakā. Un katru dienu tikai darbs un darbs. Pateicoties skolai, es kļuvu par pavisam citu cilvēku. Ja būtu strādājusi fermā vai fabrikā, es būtu savādāka. Skolā sadraudzējos ar skolotāju Ilgu Pobusi un kopgalda saimnieci Ainu Rozentāli. Tā ar viņām visu mūžu turējāmies kopā gan priekos, gan bēdās.”

Lonijas dēla Jura kāzas, vedēji Maija un Pauls Valči.
Foto: Ūdriņu ģimenes albums

Te man jāpiebilst, ka Lonija, nākot uz pirtiņu vai ciemos pie meitām, bieži apciemoja Ilgu un pavadīja kādu stundiņu jaukās sarunās. Kad Ilga Pobuse kādā tveicīgā augusta agrā rītā bija devusies mūžībā, es izmisumā skrēju pēc palīdzības pie Lonijas tantes un viņa man, klusi mierinot, vienkārši noglāstīja matus un tūlīt ģērbās, lai dotos palīgā, pa ceļam stāstot, ko drīkst un nedrīkat darīt šādos skumjos brīžos. Par to viņai esmu ļoti pateicīga.

Lonija stāstīja:

“Redzēju, kā top skolas muzejs ar skolēnu un skolotāju savāktajām lībiešu sadzīves priekšmetiem. Te bija pūralāde, ko lībiešu jūrasbraucēji atveduši no tālām zemēm. Sevišķi mani interesēja lībiešu sieviešu darinātais apģērbs, adītie cimdi un zeķes lībiešu košajos rakstos.

Redzēju, kā Mazirbē tiek celta jauna trīsstāvu māja, lai skolotājiem būtu, kur dzīvot, jo skolā bija tikai trīs skolotāju dzīvokļi, internāts bija nodedzis un skolotāji īrēja istabas privātmājās ciemā. Pauls Valcis plānoja un projektēja šo māju, jo bija arhitekts pēc profesijas. Tika uzcelta skolas jaunā katlumāja, šķūnīši, bioloģiskā attīrīšanas iekārta. Tika izveidots jauns sporta laukums. Visos darbos piedalījās arī vecāko klašu skolēni. Māja tika pabeigta 1978. gada decembrī, un dzīvokļus tajā saņēma manas meitas skolotājas Valda un Liene.”

Dieva vadīts mūžs

Par darbu skolā Lonija stāstīja ar lielu sirsnību un mīlestību. “Mans uzdevums bija pirtiņa. Ja šodien plānota veļas diena, tad šodien tā arī jāmazgā. Nav veļas pulvera? Aizeju uz veikalu un nopērku. Veļai jābūt tīrai šodien! Veļas mašīna gāja 15 gadus. Man tā bija kā cilvēks, kā vistuvākais draugs.” Darbs vecajā pirtiņā bija ļoti grūts, jo ūdens jānes no akas un jāsilda lielajā plīts katlā. Jānes malkas kalni no šķūnīša un jākurina krāsns. Vārot veļu, mazā telpa bija pilna ar karstiem garaiņiem. Izmazgātā veļa jānes karināt, tad izžāvētā jāsavāc, jāved ar maziem rokas ratiņiem cauri mežam uz Stacijas mājas noliktavu gludināt un salocīt. Un tā katru nedēļu. Mazgāties skolēni arī nāca uz pirti, jo toreiz skolā dušas nebija.

Mazirbes skolas pirtiņa.
Foto: Teiksmas Pobuses krājums

Skolā bija īsta mājas atmosfēra. Neviens skolēns nemētājās ar maizi, visi bija draudzīgi. Ja arī kāds darīja nerātnības, tas nebija ļauni domāts. Speciālajā skolā vienmēr bijis vairāk zēnu nekā meiteņu. Toreiz bērniem skola deva visu apģērbu – mēteļus, skolas formas, treniņtērpus, pēcpusdienas apģērbu, zābakus, kurpes, sporta čības, cimdus, šalles, zeķes u. c. Visam bija jābūt izmazgātam un izgludinātam. Lonijas tante rūpējās par visiem. Viņa katram piemeklēja vislabākās drēbes un ar labestīgu humoru ar katru aprunājās. Darbu skolā Lonija beidza 1992. gadā, kad aizgāja pensijā.

“Dievs vadījis visu manu mūžu. Deviņdesmitajos gados, kad Latvija atguva neatkarību, Mazirbes baznīcā atjaunoja draudzi. Es arī iestājos draudzē un divreiz mēnesī apmeklēju dievkalpojumus. Mūsu draudze bija kā viena liela ģimene. Mūsu mācītājs Ilmārs Barons parūpējās, lai tiktu atjaunots altāris, vēl vajadzēja tikai altārgleznu, jo daudzus gadus šajā vietā karājās gaišs lina audums ar krustu centrā. Uz 125 gadu jubileju Mazirbes baznīca ieguva skaistu altārgleznu. Māksliniece Gunta Liepiņa-Grīva jauno gleznu veidoja uz apses koka dēļiem, tepat Kurzemē zāģētiem. Lai glezna taptu, bija nepieciešams daudzu cilvēku darbs – strādāja gan restauratori, gan galdnieki. Pateicības dievkalpojumā 1993. gada 5. decembrī prāvests Viesturs Pirro iesvētīja jauno altārglezu par prieku Mazirbes iedzīvotājiem un visam Lībiešu krastam.

Man ļoti patika, kā visos svētkos baznīcā ļoti skaisti dziedāja ērģelniece Indra Karlsone, kura strādāja arī skolā par mūzikas skolotāju. Katru gadu Adventes un Ziemassvētku laiku gaidu ar ilgām un kādu vēlēšanos. Bet mani pārsteidz, cik ātri mēs aizmirstam bijušo. Tie, kas kļuvuši bagāti, aizmirst, kā dzīvojām agrāk. Tie, kas devuši solījumus palīdzēt savai tautai, aizmirst to. Tagad, kad varam brīvi iet un runāt, daudzi ir aizmirsuši, ka reiz nevarējām pat Ziemassvētkus svinēt.

Sibīrijā iemācījos taupīt, ekonomēt. Visas drēbes tika kārtīgi salāpītas un ļoti taupītas. Arī tagad nevaru neko izmest laukā, visu, ko vēl var, salāpu. Pati šuju kleitas un valkāju 15 gadus. Sibīrijā šuvu drēbes arī savām trim meitām.

Uz dzīvi jāskatās pozitīvi! Tagad dzīvoju Stacijas mājā gandrīz meža vidū viena pati. Visapkārt ogas un sēnes. Pati tieku galā ar malku un krāsnīm, jo centrālā apkure Mazirbē ir tikai skolā un Skolotāju mājā. Par politiku neinteresējos, dažreiz skatos televizoru. Man ir labi vienai savās četrās sienās. No rīta izkurinu krāsni, paēdu brokastis un gudroju, ko vakariņās uztaisīt. Grāmatas lasu bez brillēm. Man jau ir 90 gadu, domāju, varbūt nodzīvošu līdz simtam. Mana gadagājuma cilvēku jau vairs Mazirbē nav, visi aizgājuši citā saulē.

Arī jauno Mazirbē pavisam maz palicis, te jau nav, ko darīt, skola slēgta, un neviens nezina, ko ar to ēku darīs. Man ir četri bērni un seši mazbērni un vēl mazmazbērni. Vasarās atbrauc dēls Juris ar savu ģimeni – sievu Guntu un dēliem Oskaru un Edgaru. Dēls skaisti izremontējis Stacijas māju, meitas sakopušas apkārtni. Man patīk šeit dzīvot!”

Neraugoties uz skaudro un smago dzīvi, Lonijas tante nekad nebija apvainojusies uz pasauli. Ar smaidu un labestību viņa centās citus iedvesmot un atbalstīt. Lonija Ūdriņa atstāja šo pasauli 2022. gadā 95 gadu vecumā.

Lonijas meitas par dzīvi Mazirbē

Valda: “Kad atbraucām uz Mazirbi, man bija deviņi gadi, biju jau divus gadus gājusi skolā Sibīrijā. Latviešu valodu zināju diezgan slikti, jo Sibīrijā pārsvarā runājām krieviski. Vietā, kur mēs dzīvojām, latviešu bija maz. Kad kāda latviešu ģimene atbrauca ciemos, tad gan runājām latviski. Dzīvojot Sibīrijā, likās, ka Latvija ir ļoti tāla un skaista zeme. Kad tēvs no ceļojuma uz Latviju 1957. gadā mums atveda dāvanas un man mācību piederumus, biju ļoti priecīga.

Uz Latviju braucām ar vilcienu, vispirms uz Maskavu, tad uz Rīgu. Sāku mācīties Mazirbes pamatskolā. Sākumā bija ļoti grūti – dažus latviešu vārdus nevarēju izrunāt un bērni par mani smējās. Mazirbē viss izskatījās citādi, un man sākumā bija bail runāt latviski. Arī vietējā izloksne bija sveša un ļoti atšķīrās no latviešu literārās valodas. Izteiciens “Voi man šes!” man vispār likās neizprotams. Ar krievu bērniem Mazirbē runājām krieviski, jo sešdesmitajos gados bija daudz krievu un jaukto ģimeņu. Tad manas tantes vienmēr aizrādīja, lai nerunājam krieviski.

Ceturtajā klasē mācījos Baltezera sanatorijas skolā. Pamazām biju apguvusi latviešu valodu, bet ar krievu bērniem runāju krieviski. Jau no piektās klases nokļuvu Cēsu Meža internātskolā, jo biju saslimusi ar tuberkulozi. Arī tur sākumā bija ļoti grūti. Cēsīs pabeidzu astoto klasi. Par padomju sanatoriju sistēmu neko sliktu nevaru teikt. Mūs labi baroja, pat ananasus deva, kas vispār bija brīnums. Pirmo reizi mūžā biju apaļa kā bumba. Tikai tomāti man negaršoja, atdevu tos citiem. Tad audzinātāja teica: “Ja neēdīsi, netiksi mājās!” Tā es, lai ātrāk tiktu mājās, iemācījos ēst tomātus. Vidusskolu pabeidzu Dundagā.

Mazirbē mēs sākumā dzīvojām netālu no jūras vecā lībiešu mājā Tomos. Tā bija tāda jocīga māja. Vienā galā dzīvoja mūsu tante Alise Ūdriņa, bet otru galu iedeva mums, bet mājas vidū bija veca aka.

Kad sāku strādāt skolā un Maija Valce sāka vākt visas vecās lībiešu lietas, tad braucām pie igauņiem un viņi mums rādīja arī somu ekspedīcijas materiālus. Tur redzēju Tomu mājas zīmējumus, kur galdi stāvējuši, kur tā aka. Man bija interesanti, ka esmu tādā slavenā lībiešu mājā dzīvojusi.

Sākumā skolā strādāju par veļas pārzini, bet Maija Valce mani piespieda iet mācīties uz Liepājas Pedagoģisko institūtu. Maija pati bija no šīs puses, ilgi bija strādājusi Stiklu skolā, bet Pauls Valcis – no Ventspils. Tā kļuvu par skolotāju, un Mazirbes skolā pagājusi mana jaunība un visa dzīve.

Vecāki nekad skaļi nekritizēja padomju varu un krievus. Par Sibīriju vispār ģimenē nerunāja. Es domāju, ka viņi instinktīvi mēģināja mūs, bērnus, pasargāt un droši vien paši baidījās, ja palaidīs muti, nezin kas var notikt. Arī tad, kad Latvija atguva brīvību, tēvs negribēja nekādus savu vecāku īpašumus Mazirbē atgūt, bet visu atstāja radiem. Viņš teica: “Ar krieviem neko nevar zināt!” Varbūt baidījās, ka var otrreiz izsūtīt.”

Vidū Lonija un Viesturs Ūdriņi, labajā pusē Valda, kreisajā – Liene.
Foto: Ūdriņu ģimenes albums

Liene: “Tikko atbraucām no Sibīrijas uz Latviju, vasaru pavadījām mammas dzimtenē Kalētos, tur pie radiem runājām latviski. Skolā sāku iet Mazirbē. Man skolā ļoti labi veicās, saņēmu daudz diplomu. Mazirbes skolas direktors bija Alfrēds Cipels, jauns un enerģisks skolotājs. Ierīkojām skolas ābeļdārzu un jaunu sporta laukumu. Visus darbus veica skolēni kopā ar skolas darbiniekiem.

Mazirbes Lībiešu tautas namā 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā notika dažādi pasākumi. Kad par skolas mācību daļas vadītāju strādāja Eleonora Medvedeva, kura bija precējusies ar zastāva priekšnieku, tautas namā tika rīkoti draudzības vakari skolas darbiniekiem kopā ar robežsargiem, bieži bija arī balles. Notika dažādi tematiskie vakari – dzejas lasījumi, grāmatu disputi, arī robežsargi sniedza priekšnesumus – dziedāja un dejoja. Uz ballēm toreiz nāca arī jauniešu mātes, kuras vēroja, kas ar kuru dejo, un skaļi apsprieda dažādus jaunumus.

Mazirbes pamatskolu pabeidzu 1968. gadā, vidusskolā gāju Rojā. Toreiz Rojā tika uzcelta un atvērta jauna vidusskola, jo kolhozs “Banga” bija turīgs un slavens. Toreiz mēs, četri jaunieši no Mazirbes, iestājāmies Rojas vidusskolā. Pēc skolas beigšanas sāku strādāt Mazirbes veikalā par pārdevēju. Mazirbe bija liels un rosīgs ciems. Bija pasta nodaļa, vairāki veikali, ceļu daļas iecirknis un daudz ukraiņu mežstrādnieku, kuri palīdzēja tikt galā ar 1969. gada postošās vētras sekām.

Mūsu ģimene nebija turīga, un man bija sajūta, ka pašai sev jāpelna maize. Veikalā nostrādāju sešus gadus. Valda jau bija sākusi strādāt Mazirbes speciālajā skolā un arī mani aicināja uz skolu. Iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā neklātienē. Skolas direktore Maija Valce bija uzaicinājusi skolā daudz jaunu cilvēku bez augstākās izglītības. Visi mācījās neklātienē.”

Liene kļuva par Mazirbes speciālās skolas mācību daļas vadītāju, bet vēlāk, no 2003. gada līdz 2010. gadam, par direktori.

Mazirbes septiņgadīgā skola, 1954. gads.
Foto: Teiksmas Pobuses krājums