Helēne Ozolzīle bija laba lībiešu folkloras un tradīciju zinātāja un interesants, savdabīgs cilvēks. Visu savu darba mūžu – piecdesmit vienu gadu – nostrādāja Mazirbes pastā. Bija telefoniste, pasta priekšnieka palīdze un vēlāk priekšniece. Ar viņu pirmo reizi tikos 1979. gada vasarā, kad pierakstīju viņas atmiņas. Šogad savās atmiņās ar mani dalījās arī Helēnes dēls Gunārs.

 

 

Ģimene un vecāki

Helēne Marta Ozolzīle (1917–2002) dzimusi 1917. gada 13. novembrī Dundagas pagasta Lonastos. Viņai bija lemts nākt pasaulē vēlā rudenī Pirmā pasaules kara laikā, kad ģimene, izdzīta no savām mājām, atradās bēgļu gaitās. 1918. gadā ģimene atgriezās piekrastē un apmetās Košraga ciema Tilmačos.

Viņas māte Kristīne Ozolzīle (dz. Demberga, 1877–1962) cēlusies no lībiešu Bertholdu dzimtas, kuri dzīvoja Vaides ciema Žonakos. Kristīne bijusi teicēja vairākiem lībiešu folkloras un valodas pētniekiem. 1912. gadā viņa bija viena no somu profesora Ēmīla Nestora Seteles teicējām – kopā ar māsu Lizeti parlogrāfā ierunāja lībiešu valodas paraugus un tautasdziesmas. Ekspedīcijas fotogrāfs Vilho Setele viņu iemūžināja arī fotogrāfijā, kurā Kristīne svītrainā kleitā ar ūdens nēšiem stāv pie Žonaku mājas. Kristīnes Ozolzīles teiktās tautasdziesmas publicētas Ē. N. Seteles ekspedīcijās savākto lībiešu valodas paraugu grāmatā “Näytteitä liivin kielestä”, kas izdota 1953. gadā Helsinkos. Viņa bija arī igauņu zinātnieka Oskara Loritsa teicēja, un Kristīnes teiktās 55 folkloras vienības ir iekļautas O. Loritsa lībiešu tautasdziesmu krājumā “Volkslieder der Liven” (Tartu, 1936). Tajā O. Loritss ir devis šādu savas teicējas raksturojumu:

“Kristīne ir tipiska tās paaudzes pārstāve, kas pieredzējusi jauno laiku ienākšanu lībiešu ciemos. Dzimusi un uzaugusi vēl vecā, patriarhālā vidē. Skolas iespaidā un saskarē ar ārpasauli kļuvusi kritiska pret veco pasauli, vienā otrā gadījumā arī iedrošinājusies nostāties opozīcijā. Tomēr sakarā ar smagiem dzīves apstākļiem un ierobežotām izglītības iespējām palikusi viena un taustīdamās meklējusi jaunu, drošāku pamatu dzīvei un pasaules uzskatam. Viņa daudz enerģijas veltījusi savam brālim, kas kā autodidakts uzkalpojies par pastmeistaru un tādā veidā varēja ieiet modernākā civilizācijas atmosfērā. Turpretī māsa strādāja fizisku darbu, un ar gadiem viņas jaunības gadu daudzsološās garīgās intereses ir novītušas un zudušas, nenesot augļus.”*

Kristīnes bērnība aizritēja Vaidē, jaunība un brieduma gadi – Košragā, bet mūža nogale – pie meitas Mazirbē. Kristīne nomira 1962. gadā Mazirbes Jaunķesteros un apglabāta Mazirbes vecajos kapos blakus saviem vecākiem. Pašā kapsētas galā Vīdales ceļa pusē dus daudzi Dembergu dzimtai piederīgie.

 

 

 

Helēnes tēvs Eduards Ozolzīle bija latvietis, dzimis un audzis Rīgā. Pēc vecāku nāves viņš atbrauca pie radiem Mazirbes Andrejsārtos un palika uz dzīvi piekrastē. Helēnes tēvs bija ļoti sabiedrisks un talantīgs cilvēks – zīmēja, dziedāja korī un spēlēja teātri. Eduards strādāja arī pie Košraga mola būvēšanas. 1932. gadā zvejnieks un lībiešu sabiedriskais darbinieks Didriķis Volganskis organizēja ostas izbūvi Košragā. Ostas meti bijuši viņa paša zīmēti, bet galvenie palīgi celtniecības darbos bija Eduards Ozolzīle un Gustavs Anzenovs no Vāldamo mājām.

Eduards, kurš dzimis 1894. gadā, ieskatījās 17 gadus vecākajā Kristīnē. Viņi apprecējās 1914. gadā. Ģimenē piedzima trīs meitas – Lizete (1915), kura nomira 13 gadu vecumā, Helēne (1917) un Amanda (1919). Laime gan neturpinājās ilgi, jo tēvs iepazinās ar Mazirbes jauno dakterīti un ģimeni pameta.

 

 

 

Par savas mātes un vecāsmātes ģimeni Helēne stāstīja:

“Kristīnes māte bija Andreja un Grietas Bertholdu vecākā meita Katrīne, kura dzimusi 1845. gadā Vaides Žonakos. 1864. gadā viņa apprecējās ar Mazirbes Taizeļu māju saimnieka Anša Demberga dēlu Pēteri (1834). Katrīnei toreiz bija 19, bet Pēterim jau 30 gadu. Arī Pēteris Dembergs nācis no senas lībiešu dzimtas. Viņa tēvs Ansis (1798) uzvārdu došanas laikā 1834. gadā sev un brāļiem Andrejam un Didriķim izvēlējās uzvārdu Dembergs. Katrīne un Pēteris Dembergi dzīvoja kā vaļinieki Žonakos, viņu ģimenē piedzima pieci bērni: dēli Niks Bernhards, Andrejs, Alfreds un meitas Kristīne un Lizete.”

 

Onkulis Alfreds Dembergs

Jaunākais dēls šajā ģimenē bija 1888. gadā dzimušais Alfreds Dembergs, kuram ir interesants ir dzīvesstāsts. Alfreda tēvs un vecākais brālis brauca uz tēvam piederošā kabotāžas kuģa burinieka, bet māte un vecākās māsas rūpējās par saimniecību. Kad abi vecākie dēli nomira, tēvs kuģi pārdeva, jo vairs nespēja iet jūrā, bet Alfreds vēl bija mazs.

Alfreds mācījās Mazirbes trīs klašu elementārskolā, pēc tam no 1903. līdz 1906. gadam Mazirbes jūrskolā. Kad tēvs nomira, Alfreds nodarbojās ar zvejniecību, uzbūvēja zivju žāvētavu un tirgoja zivis. 1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, Alfreds devās uz Krieviju, bet māsas Kristīne un Lizete palika Latvijā. Lizete tā arī neapprecējās. Viņa strādāja Ventspils slimnīcā un nomira 1939. gadā 57 gadu vecumā. Alfreds devās uz Krieviju tāpēc, ka viņa mātes brālis Albins Bertholds dzīvoja tur kopš 1905. gada un strādāja Voroņežas sakaru trestā. Alfreds kļuva par Rostovas pasta un telegrāfa virsvaldes telegrāfa uzraugu. 1917. gadā viņš pārcēlās uz Voroņežas pasta telegrāfa kantori par vecāko uzraugu, kur nostrādāja līdz 1921. gadam.

 

 

Voroņežā Alfreds apprecējās ar bēgli no Latvijas Emmu Bērziņu no Valmieras puses. Piedzima divi dēli – Ādolfs (1919) un Harijs (1921). 1921. gadā ģimene bija nolēmusi atgriezties Latvijā, bet sieva saslima un pēkšņi nomira. Tā dzimtenē atgriezās Alfreds viens pats ar mazajiem dēliem un apmetās pie savas precētās māsas Kristīnes Košraga Tilmačos. Tur tolaik dzīvoja arī viņa māsa Lizete. Abas māsas uzņēmās rūpes par mazajiem Alfreda dēliem. Taču liktenis nebija labvēlīgs, jo zēni saslima ar difteriju un 1923. gadā nomira. Abi apglabāti Mazirbes vecajos kapos pie baznīcas.

Alfreds atrada darbu Vidzemē pasta un telegrāfa dienestā. Tur iepazinās ar Helēnu – meiteni no bagātas ģimenes, kurai vecāki aizliedza precēties ar Alfredu. Tad viņš līgavu “nozaga” un 1927. gada augustā abi slepus apprecējās. Ģimenē piedzima divas meitas Edroma un Biruta. Vecākajai meitai, kura piedzima 1928. gadā, tēvs iedeva lībiešu vārdu, jo ēdrõm lībiski nozīmē zieds. Trīsdesmitajos gados ģimene pārcēlās uz Mazirbi, kur Alfreds kļuva par pasta priekšnieku. Arī Edroma skolas gaitas sāka Mazirbē. Alfreds aktīvi piedalījās Lībiešu tautas nama atklāšanas pasākumā – cienāja ciemiņus ar atspirdzinošiem dzērieniem un ogām pirms svinīgā gājiena, jo visiem goda viesiem pirms tā bija jāpulcējas pie pasta.

 

 

Tomēr Alfreda sievai nepatika piejūras klimats, tāpēc 1939. gada beigās ģimene pārcēlās uz Vidrižiem. Atvadas no Mazirbes viņi svinēja jaunajā, tikko atklātajā Lībiešu tautas namā. Alfreds nomira 63 gadu vecumā savā darba vietā 1951. gadā, apbedīts Rīgā, Otrajos Meža kapos.

Edroma Velde (dz. Demberga, 1928–2021) dzīvoja Rīgā, bet savu lībisko identitāti saglabāja visu mūžu. Kopš 1972. gada dziedāja lībiešu ansamblī “Līvlist”. Viņas ģimenē piedzima divi bērni – Laima un Aivars.

 

 

 

Bērnība un skolas gadi Košraga Tilmačos un Eļmos

Bērnību Helēne Ozolzīle pavadīja Košraga Tilmačos un Eļmos. Divu gadu vecumā viņa saslima ar melnajām bakām, kas pēc kara plosījās piekrastes ciemos. Daudzi nomira, bet Helēnei laimējās – viņa izdzīvoja. Uz Tilmačiem, kur Helēnes ģimene dzīvoja kā vaļinieki, viņi atnāca pēc Pirmā pasaules kara. Pirms tam viņi dzīvoja Vaides ciema Žonakos. Košraga Tilmači bija veca māja, kur dzīvoja četras vaļinieku ģimenes – katrai bija viena istaba, bet ķēķis, ko sauca par namu, bija kopīgs. Tā vienā istabā dzīvoja māte, tēvs, trīs meitas un mātes brāļa divi mazie dēli. Par šo vienu istabu bija daudz jāstrādā saimnieka labā. Meža ielokā ģimenei bija mazs dārziņš, kur audzēja kartupeļus un dārzeņus.

Tilmačos dzīve bija smaga, istabai bija izpuvuši grīdas dēļi, pat gultai sāka trūdēt kājas un bija lielas nesaskaņas ar saimnieci. Kad ģimeni pameta tēvs, māte ar bērniem pārgāja dzīvot uz Košraga Eļmiem. Šo māju bija sācis celt mātes brālis Alfreds savai ģimenei. Bija pat aizņēmies naudu no Zemes bankas, bet tad pārcēlās uz dzīvi Vidzemē. Māja vēl nebija pabeigta, un sākumā Helēnes māte ar meitām dzīvoja vāgūzī, bet ēst vārīja dūmnamā. Lai pabeigtu māju, māte Kristīne gādāja baļķus no mežniecības, rīkoja talkas. Māja bija iecerēta liela un skaista, bet pietrūka materiālu.

Helēne atcerējās kādu traģisku bērnības gadījumu, kad pie karstās krāsns viņai aizdegās kleita. Tēva nebija mājās, un viņa skrējusi uz kūti pie mammas, bet plānais audums vējā uzliesmojis ar vēl lielāku spēku. Viņa kliegusi un mēģinājusi dzēst ar rokām, kuras stipri apdega. Vēlāk bija jāārstē sāpīgās tulznas.

 

 

1926. gadā Helēne sāka apmeklēt Mazirbes pamatskolu. Viņa stāstīja: “Es mācījos Mazirbes sešgadīgajā skolā no 1926. līdz 1931. gadam. Četras klases bija vecajā 1880. gadā celtajā skolas ēkā, bet 5. un 6. klase bija jūrskolas ēkā. Skolas pārzinis toreiz bija Teodors Tālbergs, skolotāji Marta Liepa, pēc apprecēšanās Zubova, un Alma Kauls, kas apprecējās ar Mazirbes mežsargu Rūdolfu Katlapu. Alma Katlapa mācīja latviešu valodu un dziedāšanu. Otrā pasaules kara beigās viņa ar ģimeni devās uz Vidzemi un vairs Mazirbē neatgriezās. Kādu laiku bija arī skolotājs Vilis Drieže, kurš 1930. gadā kļuva par direktoru.

Klases bija apvienotas pa divām vienā istabā. Apvienotas bija 1. un 2. klase un 3.un 4. klase vecajā skolā, bet 5. un 6. apvienotā klase bija jūrskolas telpās. Katrs skolotājs vienlaicīgi strādāja ar divām klasēm. Man mācības padevās ļoti labi. Skolā mācīja matemātiku, latviešu valodu, dabas zinības, ģeogrāfiju un vēsturi. Reizi nedēļā Mārtiņš Lepste mācīja mums lībiešu valodu. Viņš ar savu zirdziņu braukāja pa visām piekrastes skolām. Mācīties lībiešu valodu daudzi pieteicās, tāpēc ka svētkos deva dāvanas, kas bija atsūtītas no Igaunijas un Somijas. Mazirbes skolā mācījās bērni no visas piekrastes, jo Saunagā bija tikai trīs pirmās klases.

Uz skolu gājām kājām. Bērni no Košraga un Pitraga bieži vien gāja kopā, jo bariņā bija jautrāk un drošāk. Tie, kuriem mājas bija tālāk, varēja palikt internātā. Mēs ar māsu un mammu ģimenē runājām lībiešu valodā.

Ticības mācību skolā mācīja skolotāja Kristīne Sūna, bet mācītājs Mazirbes baznīcā bija Antons Abakuks. Katru rītu skolā pirms stundām mums bija visiem kopā jādzied kāda baznīcas dziesma. Bērnībā mēs ar māti apmeklējām Pitraga baptistu baznīcu, jo tā mājām bija tuvāk. Taču kristīta un iesvētīta esmu Mazirbes luterāņu baznīcā. Mani iesvētīja 1935. gadā.

 

 

Skolā mācījos sešus gadus. 1930./1931. mācību gadā Mazirbes skolas skolēni tika iesaistīti folkloras vākšanā.

Pavasarī skolēniem iedeva burtnīcas, kurās vasarā bija jāpieraksta pasakas, teikas un nostāsti, ko stāstījuši radinieki. Mēs ar māsu Amandu pierakstījām savas mātes Kristīnes un radinieces Grietas Skadiņas no Košraga Anduļu (Kūkiņu) mājām stāstītās teikas. Grieta Skadiņa, dzimusi Kristiņa, bija Didriķa un Marijas Kristiņu jaunākā meita. Grietas māte Marija savukārt bija Vaides Žonaku saimnieku Anša un Gerdas Bertholdu meita. Pasakas un teikas par dažādiem jocīgiem notikumiem – naudas ugunīm, vilkačiem un spokiem – vakaros māte stāstīja, lai bērniem pakavētu laiku.”

Mazirbes pamatskolas skolēnu pierakstītā folklora nokļuva Latvijas Folkloras krātuvē.

 

 

Pēc Mazirbes pamatskolas beigšanas 1932. gadā Helēne iestājās Ventspils ģimnāzijā. Ģimene nevarēja meitu atbalstīt. Mācīties ģimnāzijā viņa varēja atļauties tikai tāpēc, ka Ventspilī dzīvoja mātes māsa Lizete, kurai savas ģimenes nebija. Viņa pieņēma meiteni savās mājās un palīdzēja ar iztiku. Helēne brauca uz Ventspili ar mazbānīti. Mājas un radus apciemoja tikai brīvlaikā. Viņa ļoti labi mācījās un bija apguvusi vairākas valodas – labi runāja dzimtajā lībiešu valodā, zināja vācu un angļu, kā arī latviešu valodu. Pēc pāris gadiem uz Ventspili devās arī māsa Amanda, kura mācījās Ventspils Komercskolā.

Dzīvojot Ventspilī, Helēnei bija iespēja emigrēt uz Angliju. Viņa bija iepazinusies ar kaimiņos dzīvojošu, bagātu ebreju ģimeni, kura bija nolēmusi pamest Latviju, jo bija sajutuši kara draudus, labi zinot, kas notiek Vācijā. Viņi ļoti aicināja meiteni braukt līdzi, bet Helēne atteicās.

 

Darbs pastā

Pēc Ventspils ģimnāzijas beigšanas 1936. gadā Helēne bija nolēmusi turpināt izglītību Liepājas Medicīnas māsu skolā. Viņai bija sapnis kļūt par medmāsu un vēlāk par ārsti. Diemžēl togad uzņemšana nenotika. Te atkal iejaucās liktenis. Mātes brālis Alfreds Dembergs strādāja par Mazirbes pasta priekšnieku un uzaicināja viņu darbā par telefonista mācekli. Toreiz bija tādi likumi, ka pastā varēja strādāt tikai cilvēki ar īpašu izglītību. Šādas izglītības Helēnei nebija. Lai kļūtu par mācekli, Rīgā no četriem ārstiem bija jāsaņem izziņas par piemērotību šim darbam. Visa dokumentācija bija jākārto Pasta un telegrāfa departamentā Rīgā.

1936. gada rudenī Helēne tika pieņemta par mācekli Mazirbes pastā uz nenoteiktu laiku kā aizvietotāja brīvdienās. Lai no mācekles kļūtu par profesionālu pasta darbinieci, bija daudz jāmācās. Helēna izglītojās pašmācības ceļā. Daudz palīdzēja arī pārējie pieredzes bagātākie pasta darbinieki. Eksāmens, kurā pārbaudīja zināšanas Latvijas vēsturē un ģeogrāfijā, kā arī tehniskās zināšanas par telegrāfu un telefonu, bija jākārto Rīgā. Eksāmenu varēja kārtot trīs reizes. Helēnai visu nokārtot izdevās ar otro reizi.

 

 

 

Diploms nu bija rokā, bet te radās problēma. Jaunā diplomētā pasta darbiniece saņēma nosūtījumu darbā uz Latgali Kārsavā, pie pašas Latvijas robežas. Mazirbē pasta darbinieku skaits bija pilnībā nokomplektēts un viņai septiņu dienu laikā bija jāierodas Kārsavā. Helēna ļoti negribēja atstāt Kurzemi un dzimto jūrmalu, un te atkal iejaucās likteņa labvēlība. Izrādījās, ka Mazirbes centrālē par telefonisti strādāja Vera Širina, kuras dzimtā puse bija Rēzekne. Viņa bija ar mieru samainīties un pārcelties uz Latgali. Tā Helēne 1938. gadā sāka strādāt par telefonisti Mazirbes pastā.

Mazirbes pasta pārziņā toreiz bija visas pasta nodaļas no Miķeļtorņa līdz Kolkai. Pirms Otrā pasaules kara Mazirbē bija kādi 25 telefona abonenti. Pasts strādāja sešas dienas nedēļā, bet svētdienās bija slēgts. Telefona sarunas toreiz bija jāpiesaka. Lai dabūtu sarunu ar Rīgu, bija jānoceļ klausule un vairākas reizes jāpagriež speciāls kloķis un jāgaida, kad komutatoru apkalpojošā telefoniste apkalpos. Pēc sarunas pieteikšanas bija jānoliek klausule un jāgaida zvans. Kad telefoniste bija savienojusi ar Rīgu, tad varēja runāt ar pieteikto abonentu. Savienojums ar Rīgu notika caur Dundagas telefona centrāli, kas atradās lielā akmens ēkā Dundagā pie Mazirbes ceļa aiz dīķa slūžām. Sarunas ar Košragu bija bez maksas. Bet, ja zvanīja uz pilsētām, bija jāmaksā. Beidzot sarunu, bija jānoskaidro, cik tā maksājusi, un pēc tam pastā jāsamaksā.

Pa pastu sūtītās vēstules, naudas pārvedumi un pakas Mazirbē nokļuva ar vilcienu. Mazbānītis kursēja katru dienu, un tam bija pievienots speciāls pasta vagons. Pasta sūtījumi bija jāsaņem un jānodod tieši pie vilciena, vakaros tas pienāca vēlu. Helēnei bija jānes sūtījumi, arī nauda, uz vakara vilcienu. Mazirbnieki vakaros pulcējās Mazirbes dzelzceļa stacijā, sagaidīja un pavadīja vilcienu. Te parasti bija daudz jauniešu kuri pārsprieda jaunumus, notikumus ciemā un tuvākajā apkārtnē.

 

 

Pasts toreiz atradās Mazirbes Kopmaņu Friča Jaunkalēju mājas pirmajā stāvā dienvidu pusē. Helēne katru dienu devās uz darbu kājām no Košraga līdz Mazirbei. Ceļš veda gar jūras krastu vai pa meža takām. Dažreiz vakaros pēc darba pa tumsu, ejot uz mājām, gadījās dažādi piedzīvojumi. Vienreiz viņa ļoti nobijusies, jo uz meža ceļa tumsā gandrīz uzkāpusi kādam cilvēkam, tas piedzēries gulējis zemē un skaļi krācis. Citreiz atkal redzējusi ceļa malā kokā pakārušos cilvēku. Tad gan ilgi tai vietai gājusi ar lielu līkumu vai gar jūrmalu, bet tur vienreiz redzējusi izskalotu slīkoni. Helēne zināja stāstīt dažādus spoku stāstus, teikas un nostāstus. Viņa teica, ka lībieši esot bijuši ļoti māņticīgi, esot ticējuši, burvjiem, vilkačiem un spokiem. Šos stāstus viņa bērnībā bija dzirdējusi no savas mātes.

Par lībiešiem un jaunību Košragā Helēne stāstīja:

“Lībieši ir tādi paši kā jau visi cilvēki. Daži ir nesavtīgi, otram labprāt palīdz un dod, kaut arī pašiem nekā daudz nav, nav nekā žēl. Bet citi ir skopi un nenovīdīgi, kā arī ļoti kašķīgi, kas atzīst tikai savu taisnību un visu zina labāk. Agrāk lībieši bija saticīgāki, bieži gāja viens pie otra ciemos, kopā svinēja Jāņus jūrmalā, kurināja lielus ugunskurus, dziedāja un dejoja. Jūrmalā bija daudz zvejnieku laivu un vasarā vienmēr varēja dabūt svaigas zivis. Svētdienu vakaros jaunieši sapulcējās jūrmalā. Ciemā bija daudz cilvēku, kas prata spēlēt kādu mūzikas instrumentu – akordeonu, ermoņikas vai vijoli. Tad jautrība gāja vaļā. Lībieši palīdzēja viens otram būvēt mājas, laivas, jo viens jau nevar tādus lielus darbus izdarīt.”

 

Māsa Amanda

Otrā pasaules kara beigās atkal visus piekrastes iedzīvotājus izdzina no mājām. Helēnes ģimene devās uz Nevejas ciemu, vēlāk nonāca Vīdalē. 1945. gadā kara beigās daudzi vietējie, kuri nevēlējās palikt krievu okupācijas režīmā, laivās devās uz Zviedriju. 1944. un 1945. gadā Gotlandi sasniedz 19 bēgļu laivas ar 353 cilvēkiem no Latvijas. Arī Helēnes jaunākā māsa Amanda devās projām un aicināja viņu līdzi. Bet kādam bija jāpaliek pie slimās mātes, kura nevarēja un negribēja doties projām no Latvijas. Tā Helēne palika Košragā.

Amanda vispirms nonāca Zviedrijā. Tur, dziedot Teodora Reitera korī, iepazinās ar ventspilnieku tenoru Voldemāru Salnu (1921–1963). Viņi apprecējās. Voldemāra brālis un māsa jau dzīvoja ASV un aicināja jauno ģimeni pie sevis. Tā Amanda nonāca Čikāgā, kur pavadīja tālāko mūžu. Viņa strādāja par grāmatvedi birojā. Vīrs nodarbojās ar mūziku, un viņam piederēja mazs krodziņš. Voldemārs Salna aktīvi koncertēja ASV, Austrālijā, Kanādā un citās valstīs. 1949. gadā viņš dramatisko tenoru konkursā Čikāgā ieguva sudraba medaļu. Augstāko muzikālo izglītību V. Salna bija ieguvis Zviedrijā un ASV.

 

 

 

Amandas ģimenē piedzima divi dēli Arturs Lī un Edmunds. Viņi latviski runāja slikti. Sūtīja vēstules arī savam brālēnam Gunāram uz Mazirbi, taču tās latviski bija pārtulkojusi māte. Amandas dēli Latvijā nekad nav bijuši. Divas reizes padomju laikā 1977. un 1979. gadā viņa viena apmeklēja Latviju. Toreiz ar radiem drīkstēja satikties tikai Rīgā, tādēļ savu dzimto krastu viņa tā arī vairs neredzēja. Pēc tikšanās Latvijā Amanda rakstīja māsai: “Bija labi satikties. Kaut tagad liekas viss tikai kā sapnis un nekas netika ne izrunāts, ne pateikts… Bet tā bija mana mūža lielākā vēlēšanās. Par nākotni nekas nav zināms. Bet varbūt kādreiz varēšu vēl redzēt arī pavasari jūsu pusē. Gunārs ir dikti jauks, man prieks! Visskaistākie brīži aiziet visātrāk mūsu dzīvē. Bet atmiņas paliek mūžam! Bija neizsakāmi labi vēlreiz būt kopā!”

Amanda nomira 1982. gadā, un tā Helēnei pārtrūka sakari ar māsas ģimeni, jo vēstules vairs neviens nerakstīja.

 

 

Dzīve pēc kara

Padomju gados Mazirbes pasts atradās Sudrablīču mājas pirmajā stāvā. Šīs mājas kādreiz bija pazīstamas kā Venda veikals. Mazirbes pastā kopā ar Helēni strādāja telefonistes Vilma Māgure, Mirdza Liepiņa un Lilija Sproģe. Pastniece bija Emma Blāze.

1956. gada 30. septembrī Helēnei piedzima dēls Gunārs. Puika bija jāskolo un jāaudzina vienai, jo viņa tēvs gāja bojā satiksmes negadījumā neilgi pirms dēla dzimšanas. Gunāra tēvs bija Jefims Čokans, rumānis no Moldāvijas, kurš 1950. gados dienēja Mazirbē. Tolaik ciemā bija trīs armijas daļas – robežsargi, jūrnieki un celtnieki. Jefims dienēja celtnieku vienībā, viņi būvēja šoseju Kolka–Ventspils padomju armijas militārajām vajadzībām. Līdz tam zemes ceļš vijās pāri kangariem un vigām paralēli jūrai. Pa to varēja braukt tikai ar zirga pajūgiem vai riteni, vietām bija irdenas, dzeltenas smiltis. Pēc dienesta viņš aizbrauca mājās uz Moldāviju, taču pēc laika atgriezās un gribēja precēties ar Helēni, laikam mīlestība sauca atpakaļ uz Latviju, bet liktenis šos plānus izjauca.

 

 

 

1958. gadā Helēne ar dēlu un savu veco māti pārcēlās uz dzīvi Mazirbes Ķesteros. Tagad bija tuvāk darbavieta, vairs nebija divreiz dienā jāstaigā garais gabals uz Košragu un vieglāk bija rūpēties par māti.

Pie Helēnes vairākas reizes ciemojās igauņu valodnieks Eduards Vēri. Viesojās arī lībiešu kultūrvēstures pētnieks igaunis Tenu Karma. 2000. gadā Helēnes stāstīto ierakstīja arī Latvijas Folkloras krātuves pētnieki. Vēl mūža beigās viņa labi atcerējās dzimto lībiešu valodu, kaut arī sen vairs nebija neviena, ar ko runāt.

Visu mūžu pats galvenais Helēnes dzīvē bija dēls, viņa izglītošana un labklājība. Kā teica Edroma Velde: “Helēnes dzīvi vadīja – Dievs, daba, darbs.” Vēl sirmā vecumā viņa stādīja divus kartupeļlaukus, turēja govi un apkopa lielu dārzu. Visas vasaras pagāja lauku darbos un siena pļavās.

Ķesteros Helēne iepazinās ar jauno kaimiņieni Valentīnu Dzeni, kura bija ļoti aktīva Mazirbes baznīcas draudzes vecākā. Valentīna man stāstīja, ka Helēne viņai iemācījusi Tēvreizi lībiešu valodā un labprāt runājusi par dažādiem notikumiem Mazirbes dzīvē, jo pazinusi visus, kuri kaut reizi bija iegriezušies pastā. Helēne stāstīja, ka Rākstu Mirdza, kura viena dzīvoja mežā, mājā bez elektrības, zinājusi ugunsvārdus. Mirdzai bija nesaskaņas ar brāli, kurš vairākas reizes bija mēģinājis nodedzināt viņas māju, bet viņam tas tā arī nav izdevies, jo Mirdza noskaitījusi ugunsvārdus un liesmas apdzisušas.

Helēne nostrādāja Mazirbes pastā līdz pat 1987. gadam. Stafeti pasta darbā viņa nodeva Silvai Rozenbergai. Mūžībā Helēne devās 2002. gada maijā. Viņa apbedīta Košraga–Pitraga kapos blakus sava dēla tēvam.

 

Helēnes dēla Gunāra atmiņas

Gunārs Ozolzīle ir Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes Digitālo humanitāro zinātņu institūta asociētais profesors, socioloģijas doktors. Bērnībā Gunārs gandrīz katru dienu gāja mātei līdzi uz darbu, jo pasts bija interesanta vieta – te vienmēr bija daudz cilvēku un aizraujoši notikumi.

Ķesteru mājas, uz kurām ģimene pārcēlās, bija ļoti vecas un ilgi piederējušas Staltu ģimenei. 1905. gadā pēc tēva nāves par saimnieku kļuva lībiešu kultūras un sabiedriskais darbinieks Kārlis Stalte, kurš bija arī Mazirbes baznīcas ķesteris ceturtajā paaudzē. Vēlāk viņi blakus uzcēla vēl vienu māju, ko arī nosauca Ķesteriem. Pēc tam, kad K. Staltes ģimene emigrēja uz Vāciju, mājas stāvēja pamestas. Tajās sāka saimniekot dažādi gadījuma cilvēki, kuri neko neremontēja un par mājām nerūpējās. Drīz vien vecajai mājai iebruka jumts. Pēdējais saimnieks Gintendorfs mēģināja māju remontēt, bet pēkšņi nomira, un tā Helēne nopirka māju no Kolkas pagasta par 300 rubļiem. 1958. gadā, kad Helēnes Ozolzīles ģimene sāka saimniekot Ķesteros, tie bija ļoti sliktā stāvoklī. Mājas atjaunošanā un uzlabošanā ieguldīts daudz laika un līdzekļu. 1979. gadā, kad blakus māju nopirka Valentīna Dzene, viņas māja ieguva nosaukumu Ķesteri. Tā kā divi vienādi nosaukumi nevarēja būt, tad Helēnes māja kļuva par Jaunķesteriem, lai gan ir senākā no abām mājām. Bet Košraga Eļmus, kad Ozolzīles aizgāja, īpašnieki pārdeva. Tās tika nojauktas un pārvestas uz citu vietu.

 

 

Tēvu Gunāram liktenis nebija lēmis satikt:

“Viņam bija kārojies motocikla, tikko to nopircis, braucis uz Talsiem un vecā Dundagas ceļa līkumā pie Pūņu ābeļdārza ietriecies automašīnā un bija beigts uz vietas. Man ir tikai viņa foto. Nezinu, vai būtu izveidojusies viņiem kopdzīve vai nē, pārāk liela gadu starpība viņiem ar mammu bija. Es jau viņai vēlu rados, tāpēc tāds izlutināts esmu. Vienīgais bērniņš, piedzimu mammītei 39 gadu vecumā.”

Savus Moldāvijas radus Gunārs saticis tikai 1980. gadā, kad kopā ar kursabiedru aizbraucis ciemos. Gunārs saka:

“Jā, man nav viennozīmīgas etniskās identitātes un droši vien šīs dažādās identitātes (arī lībiskā) dzīvē izpaužas pamīšus. Tas, ka es saku – dominē rumāniskā –, ir tikai verbāla jokošanās sarunās ar lībiešiem.”

Pirmās sešas klases Gunārs mācījies Mazirbes pamatskolā, bet 1970. gadā tā tika slēgta un pārveidota par speciālo skolu. Ar septīto klasi mācības bija jāturpina Dundagas vidusskolā. Toreiz tika likvidētas vairākas mazās skolas – arī Nevejā un Vīdalē. Visi bija spiesti braukāt ar autobusu uz Dundagu, kur toreiz bija pat četras septītās klases. Vidusskolā viņa klases audzinātājs bija jaunais fizikas skolotājs Gunārs Laicāns, kurš bija ļoti aizrāvies ar rokmūziku un diskotēku organizēšanu, kā arī ar novadpētniecību un spēja arī aizraut un iedvesmot savus skolēnus. Vēlāk viņš kļuva pa Dundagas pašvaldības vadītāju un Saeimas deputātu, bet tagad vada savu privātmuzeju “Martas stallis”.

Gunāra klase bija pirmais izlaidums Dundagas jaunajā vidusskolas ēkā 1975. gadā. Vidusskolas laiku un klasesbiedrus viņš atceras ar prieku. Nav paticis vienīgi internāts, tāpēc katru dienu pēc stundām braucis mājās. Pēc vidusskolas Gunārs iestājās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Pēc Filozofijas nodaļas pabeigšanas nāca piedāvājums strādāt Tehniskajā universitātē, kas arī kļuvusi par viņa pirmo un galveno darbavietu. “Vienu brīdi tā sauktajos grūtajos laikos es strādāju pat četrās augstskolās vienlaikus,” atceras Gunārs. Vēlāk viņš neklātienē pabeidza Maskavas Valsts universitātes aspirantūru un ieguva filozofijas zinātņu kandidāta grādu. Daudzus gadus bijis asociētais profesors un Socioloģijas un pedagoģijas katedras vadītājs RTU Humanitārajā institūtā. Piestrādājis arī Policijas akadēmijā. Tāpat lasījis lekcijas arī vairākās citās Latvijas augstākajās mācību iestādēs.

Arī sievu Inesi Gunārs saticis Tehniskajā universitātē. Viņa īsta Rīgas meitene, kura iemīlējusi laukus un Mazirbi:

“Kamēr citi brauc ceļojumos uz ārzemēm, mēs vasaras un visus brīvlaikus pavadām Mazirbē. Šeit vienmēr ir, ko darīt. Te mājai jānomaina jumts, krāsnis jāpārmūrē, zāle jāpļauj, kartupeļi jāstāda, butes jākūpina pēc senām lībiešu receptēm.”

Gunārs pārņēmis mammas darba tikumu. Arī meitai Zanei, kura dzimusi 1992. gadā, patīk Mazirbē un par vecmāmiņu viņai ir jaukas un sirsnīgas atmiņas. Gunārs uzskata, ka mātei bijis īsts lībiešu raksturs – ļoti pašpietiekams, mazliet anarhistisks un pat avantūrisks. Viņa palīdzējusi daudziem Mazirbes jauniešiem, kuri bija spiesti dienēt padomju armijā, iegūt nelielu atvaļinājumu mājās. Viņa viltojusi telegrammas, kurās paziņots par puišu radinieku aiziešanu mūžībā, bet īstenībā tie bijuši sveiki un veseli un gaidījuši dēlu vai mazdēlu mājās. Pēdējais, kurš ticis šādā negaidītā brīvsolī, bijis Viesturs Blāze (1955–2023). Ja kāds būtu nodevis, tas varēja slikti beigties.

 

 

Helēnes labsirdību un nesavtīgo vēlmi palīdzēt citiem spilgti raksturo gadījums, kura rezultātā viņa divus mēnešus bija spiesta pavadīt cietumā. Tas noticis 1953. gadā. Mazirbes Sudrabkalnos pirmajā stāvā bijis veikals. Pats veikalnieks, visu cienīts cilvēks, uzvārdā Matisons, ar ģimeni dzīvojis otrajā stāvā. Reiz veikalā bijusi revīzija. Kontrolieri kasē atraduši čeku, ka nauda aizsūtīta pa pastu, bet kase bijusi tukša. Zinot, ka būs revīzija, Matisonam radušās aizdomas, ka veikala kasē varētu būt iztrūkums un viņš lūdzis, lai Helēne novilto čeku, it kā nauda iemaksāta pastā. Pēc revīzijas viņš solījis čeku atdot. Viltojums atklājies, Helēne arestēta un divus mēnešus pavadījusi apcietinājumā. Pa to laiku Mazirbes otrā veikala vadītāja Gaida Kalnāja no vietējiem mazirbniekiem savākusi vajadzīgo summu, lai Helēni atbrīvotu. Satriektais veikalvedis, vēl pirms revīzija beigusies, no pārdzīvojumiem pakāries. Vēlāk viņa sieva uz kumodes zem sedziņas atradusi vīra nolikto čeku ar lūgumu atdot to Helēnei, bet bijis jau par vēlu, jo šos “lietišķos pierādījumus” redzējuši arī revidenti.

Gunārs uzsver, ka pats galvenais mātes dzīvē bija ģimene, savu vecāku ģimene, kā arī dēls un viņa ģimene. Viņš ir pateicīgs mammai par viņas bezgalīgo mīlestību. Gunārs tur godā savus lībiešu senčus: Mazirbes Jaunķesteros viesistabā uz dīvāna stāv trīs vecmāmiņas Kristīnes krustdūrienā un lībiešu krāsās izšūtie spilveni, jo viņa bijusi liela rokdarbniece.

“Māte bez darba nevarēja iztikt nevienu brīdi. Katru dienu darbs pastā. Mājās pašai sava saimniecība – govs un sivēns. Pļavas jāpļauj, siens jāvāc, puķu dobes un kartupeļi jāravē, ogas jālasa, zaptes jāvāra un lestes jākūpina.”

Pirmo piemiņas plāksni Kārlim Staltem pie Jaunķesteru mājām Līvu savienība uzlika 1994. gadā. Laika gaitā tā kļuva nesalasāma, un 2020. gadā K. Staltes 150. jubilejai par godu tika uzlikta jauna piemiņas zīme. Tā pie Gunāra skaisti sakoptās mājas nereti pievilina ekskursantus un tūristus.

 

 

 

Gunāram ir gaišas un sirsnīgas atmiņas arī par savu patēvu Edgaru Jaunvalku. Viņš bijis labs mūrnieks un daudzās Mazirbes mājās uzmūrējis plītis un krāsnis. Neaizmirstamas ir atmiņas par kopīgo ceļojumu ar mazbānīti uz Ventspili. Vilciens braucis ļoti lēni, un viņi izklaidējušies tā, ka Gunārs šāvis ar rotaļu pistoli un patēvs, liekot viņam bailēs arī pašam gandrīz nomirt, tēlojis beigtu. Patēvs jaunībā bijis aizsargu organizācijā, tāpēc izsūtīts uz Sibīriju, kur viņš pavadījis vienpadsmit gadus, un atgriezies tikai pēc Staļina nāves. Amatnieka prasmes viņu izglābušas no smagā darba akmeņogļu šahtās, jo viņš varējis remontēt priekšnieku dzīvokļus. Daudzi no tiem, kas strādājuši ārkārtīgi smago darbu šahtās, ātri gājuši bojā.

Kaut arī Gunārs jau sen ikdienā dzīvo Rīgā, mājas sajūta viņam ir galvenokārt Mazirbē. Sevi viņš uzskata par nesabiedrisku cilvēku, bet labprāt, kā Gunārs joko, ja nevar izvairīties, palīdz vietējai lībiešu kopienai.

 

Rakstā izmantotie attēli ir no Gunāra Ozolzīles ģimenes albuma.

* Citēts no V. M. Šuvcānes grāmatas “Lībiešu folklora” (Rīga: Jumava, 2003) 212. lpp.