Lībiešu institūta eksperte Bridžita Mora-Nae piedzima Anglijā, izauga Francijā, bet tagad dzīvo Rumānijā. Viņa lieliski runā latviski, tādēļ itin viegli sazinājās ar lībiešu ansambļu dalībniekiem, izvaicājot viņus par devumu lībiešu valodas saglabāšanā. Mēs ar Bridžitu satikāmies Ventspilī, kad viņa intervēja ansambļa “Rāndalist” dziedātājas.

Bridžita atceras, ka tad, kad vecāki viesojās Latvijā, viņa parādījusi viņiem arī Ventspili.
Marlenas Zvaigznes foto

Ieskicējiet, lūdzu, savu dzīvesstāstu, jo tas jums ir gana interesants.

Jā, esmu dzimusi Anglijā; kad mani bija četri gadi, ar vecākiem pārcēlāmies uz Franciju pie Vācijas robežas. Uzaugu Elzasas reģionā. Kad man bija 18 gadi, kā Eiropas brīvprātīgā darba veicēja devos uz Gulbenes novadu. Rankā neviens tolaik angliski nerunāja, un es mācījos latviešu valodu. Pēc tam, kad gads bija pavadīts Latvijā, studēju Austrijā skandināvistiku, apgūstot dāņu, lietuviešu un igauņu valodu – latviešu tolaik nepiedāvāja. Pēc tam devos apmaiņas programmā uz Viļņu un mācījos lietuviski, bet lietuviski nerunāju tik labi kā latviski. Vēlāk pārcēlos uz Rumāniju un trīs gadus strādāju par franču un angļu valodas skolotāja, tur satiktu vīru Andreju, un mēs tagad abi dzīvojam Rumānijā. Vīrs ir lektors Bukarestes Universitātē, bet es esmu uzsākusi valodniecības jeb daudzvalodību studijas Nīderlandē Groningenas Universitātē. Tur tiek piedāvāts pētīt arī mazas valodas. Arī tādas kā, piemēram, lībiešu valodu Latvijā.

Kādēļ jūs interesē valodniecība?

Es pat nezinu! Esmu uzaugusi tādā vidē, abi vecāki bija valodas skolotāji. Mamma bija franču un vācu valodas skolotāja, tētis – franču valodas. Bet sākumā mani interesēja vēsture, gribēju būt arheoloģe. Savukārt, kad man bija 17 gadi, sapratu, ka īstenībā patīk valodas, un uzdevu sev jautājumu, kāpēc kaut ko nedarīt šajā jomā. Zināju, ka gribu studēt skandināvistiku, tomēr nezināju, kur to vēlos darīt. Tad nolēmu, ka jādodas uz citu valsti Eiropā. 2014. gadā skatījos Eirovīziju, man ļoti iepatikās Jorana Šteinhauera dziesma “Cake to Bake”. Starp citu, tagad viņš ir mans draugs, bet toreiz es vairāk uzzināju par Latviju un nodomāju, ka ļoti gribētu braukt uz šo valsti. Sūtīju pieteikumus, un man atbildēja no Rankas pagasta. Domāju, kāpēc ne?! Tas ir interesanti, un es varu braukt uz Latviju.

Bridžita putnu modināšanā Miķeļtornī. Viņai palīdz liegās ģitāras skaņas.
Bridžitas Moras-Naes albuma foto

Tagad esat saistīta ar Lībiešu institūtu. Kā ceļš aizveda turp?

Tas bija interesanti! Kad rudenī sāku studijas Groningenas Universitātē, mums bija tikšanās ar kādu profesoru, un viņš vaicāja, kas mūs saista valodniecībā. Teicu, ka ļoti gribētu strādāt ar Baltijas reģionu un mani ļoti interesē lībiešu valoda, jo tai nedaudz pieskāros, rakstot bakalaura darbu. Un profesors sacīja, ka viņam ir ar lībiešu valodu saistīts projekts, un piedāvāja man strādāt kā praktikantei. Tā iesaistījos projektā “Atgriežot balsi kultūrainavām: marginalizēta nemateriālā kultūras mantojuma naratīvā, perspektīvas un prakse”. Tikos ar lībiešiem, intervēju viņus, iedziļinājos bibliogrāfijā, jo projekts paredz grāmatas izdošanu. Biju kontaktos ar Valtu Ernštreitu, jo viņam grāmatā būs atsevišķas nodaļas. Es teicu Valtam, ka gribētu šogad braukt uz Rīgu, lai paveiktu te daļu prakses, jo zināju, ka savā maģistra darbā vēlos rakstīt par Latviju. Tad Valts ieminējas par jaunu projektu – “Lībiešu valodas pārmantošana: zināšanas par kritiski apdraudētas valodas transmisiju mūsdienās kā pamats procesā balstītu valodas saglabāšanas un revitalizācijas instrumentu izveidē” – un sacīja, ka institūtam būtu interese, ja es rakstītu par lībiešu ansambļiem. Tā bija superīga ideja, jo man ļoti, ļoti patīk dziedāt un spēlēt ģitāru. Projektā, kas ilgs trīs gadus, varu kombinēt mūziku ar valodniecību. Lībiešu institūts man piedāvāja darbavietu, un es ar prieku to pieņēmu. Maģistra darba nosaukums vēl nav noformulēts, es vēlētos tajā izmantot kādu citātu no intervijām. Man ir svarīgi saprast, ko ansambļu dalībnieki domā – kāda ir viņu loma lībiešu valodas saglabāšanā. Es negribu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, neko neprasot pašiem dziedātājiem, nolemjot, ka viņi dara to un to.

Savā pirmajā darba dienā Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā.
Bridžitas Moras-Naes albuma foto

Vai “Rāndalist” ir pirmais ansamblis, kura dziedātājas intervējat?

Nē, tas ir trešais. Man bija intervijas ar “Līvlist” dalībniekiem Rīgā un “Laulas” dziedātājiem Kolkā, tagad “Rāndalist” un vēl folkloras kopas “Kāndla” dalībnieki. Es biju Ventspilī arī tad, kad “Rāndalist” Ventspils Kultūras centrā bija 20 gadu jubilejas koncerts. Tas bija forši, un Valts toreiz mani iepazīstināja ar dziedātājām, un mēs sarunājām, ka viņas varētu atnākt uz Lībiešu istabu Tirgus ielā un ar mani parunāties.

Ko pauž ansambļu pārstāvji par savu lomu lībiešu valodas saglabāšanā?

Ir cilvēki, kuri dzied daudzus gadus, un viņiem patīk, kā skan lībiešu valoda, tās melodiskums. Dziedātājiem patīk arī mācīties jaunus vārdus. Jā, tas nav akadēmiskais darbs, bet iespēja apgūt to, kas vēl nav zināms. Strādājot Lībiešu institūtā, es ļoti gribētu turpināt studijas doktorantūrā vai nu Tartu, vai Bukarestes Universitātē. Un tad man noderēs iegūtā informācija, intervējot lībiešu ansambļu dalībniekus, bet es savu pētījumu gribētu paplašināt, izdziļinoties arī lībiešu modernajā mūzikā. Ir cilvēki, kuri tajā darbojas, tāpēc nebūs grūti atrast materiālus. Varbūt es salīdzināšu iegūtās ziņas ar informāciju, kas atrodama Transilvānijā un setu zemē Igaunijā.

Lībiešu institūta eksperte Bridžita ar ansambļa “Rāndalist” dziedātāju Aiju Lindi. Viņa šim kolektīvam ir piederīga 12 gadus.
Marlenas Zvaigznes foto

Nav noslēpums, ka Latvijā daļā sabiedrības valda uzskats, ka lībiešu valoda ir mirusi. 

Nē, tā nav, jo ir cilvēki, kas runā lībiski. Un ir ansambļi, kuros dzied lībiski. Tātad ir cilvēki, kuriem šī valoda ir svarīga. Jā, varbūt viņi visi nav lībieši, bet grib apgūt lībiešu valodas vārdus. Es sacītu, ka valoda nav mirusi. Tā ir daļa no kultūras, un es kā valodniece vienmēr būšu to pusē, kam valoda ir svarīga, lai gan saprotu, ka daļa sabiedrības vairāk ir ieinteresēta, kā apgūt naudu. Esmu sapratusi, ka daudzi ansambļu dziedātāji labprāt apmeklētu lībiešu valodas kursus, bet, tā kā tādas iespējas pagaidām nav, viņi tomēr var dziedāt.

Jūs protat lībiski kādu dziesmu?

Jā, “Pūgõ, tūļ”. Es “Līvlist” mēģinājumā to dziedāju, un man ļoti patika. Lībiski es varu pateikt “labdien” un “paldies”. Kad skan dziesmas, saprotu kādus vārdus, jo protu igauņu valodu. Braukšu uz Lībiešu vasaras universitāti, tad ceru vairāk pamācīties valodu, turklāt, ja es gribu pētīt lībiešu valodu, man to vajadzētu prast. 2018. gadā ar vecākiem biju Lībiešu svētkos Mazirbē. Lībiešu svētkos man bija sajūta, ka valoda ir dzīva. To apliecināja dziedātāji un runātāji.