Lībiešu mitoloģija nav saglabājusi teikas par stipriniekiem vai spēcīgām dievībām, taču saglabājušās liecības par daudzām būtnēm, kas var nākt palīgos cilvēkam grūtā brīdī. Visvairāk ir māšu un tēvu: ne tikai jūras un meža, bet ir arī pļavas un purva, sala un sniega, uguns un vēja, rijas un pirts… Veco laiku ticībā jeb vanā āiga usk īpaša vieta ir faraona bērniem, jūras meitām un govīm, tomēr visizplatītākie tēli ir vilkači un saltkurpji.

Kīlmakǟngad ouk. Saltkurpju bedre.
Baibas Dambergas zīmējums

“Mitoloģijas enciklopēdijas” (Latvijas enciklopēdija, 1994) otrajā sējumā nodaļā “Lībiešu mitoloģija”, ko sagatavojis Tenu Karma, ir šķirklis “saltkurpis” – kīlmakǟnga. Tajā teikts, ka saltkurpis sākotnēji bijis

“neparastu dzīvi dzīvojošā vai nedabiskā nāvē mirušā (sevišķi jaundzimuša vai nekristīta bērna), neaprakta vai bez dievvārda apraktā bezmiesas gara apzīmējums. Saltkurpji kā milzīgs mazu būtņu bars mēdzot dancojot pārvietoties pa saviem miroņu ceļiem. Viņiem mēdzot uzbrukt vilki, biežāk vilkači. Saltkurpis ir pārveidojies par universālu mitoloģisku jēdzienu, ar ko tiek izskaidrotas dažādas neparastas parādības, un saltkurpis reizēm tiek identificēts ar burvi, viesuli, vilkaci, spoku, meža garu, par ar Velnu. Ar saltkurpi mēdz baidīt arī bērnus. Aizsarglīdzeklis pret saltkurpi ir krusts, arī krustceļš vai kas cits krustveidīgs, protams, arī sudraba lode.”

Ar stāstiem par saltkurpjiem var iepazīties grāmatā “Lībiešu folklora”, kas iznākusi 2003. gadā un ko sastādījusi Valda Marija Šuvcāne, viņa arī tulkojusi latviski tekstus no igauņu folklorista Oskara Loritsa vākuma piekrastes ciemos pirms simt gadiem.

Saltkurpji

Reiz kāds vīrs gājis pa ceļu un tā ap pusnakti piesēdis uz veca sakārņa uzsmēķēt pīpi. Pēkšņi no meža iznākuši daudzi mazi bērni, tik daudz, ka viņš nav spējis ne saskaitīt, un gājuši šķērsām pāri ceļam. Un viņam bijis ļoti bail. Tik bail, ka pat bikses bijušas pilnas. Tad viņš pateicies Dievam, ka nokļuvis mājās. Pēc tam viņš nogulējis slims veselu nedēļu.

Nekad nedrīkst saukt vārdā

Ja jūs veļu laikā vai kādā citā nozīmīgā laikā naktī ejat caur biezu mežu, tad jūs būsiet dzirdējuši, kāda tur ir vaidēšana, kliegšana un bērnu brēkšana. Tur vaimanā, kliedz un brēc tās dvēseles, kuru miesas nav tikušas kapsētā apbedītas, kā tas katram kristītam cilvēka bērnam pieklājas. Tur vaid tās dvēseles, kuras laupītāji nogalinājuši. Tur kliedz dvēseles, kuru miesas vilki un lāči saplēsuši, un raud tādu bērnu dvēseles, kuras mātes ir nozūmējušas.

Tos sauc par saltkurpjiem. Tā kā tie ir nogalināti, tad tie nevienam cilvēkam labumu nenes, viņi tik rauga kāda sabaidīt un izmuļķot. Tas nekas, ja tevi tikai sabaida. Citādi ir tad, ja tev iet tāpat, kā Nabala Nikam no Ovišiem, mājup nākot, gājis. Viņam visapkārt sanākuši tik daudz saltkurpju, ka viņš vairs nav varējis ne soli paspert. Ja nebūtu paspējis pārmest krustu, tad pēdējais brīdis būtu klāt. Ostu Ōnu saltkurpji būtu saplēsuši, ja viņa nebūtu paspējusi pārskriet krustceļam.

Brokša Brantam saltkurpji pie Lāndpurva sākuši pakaļ skriet. Brants bijis jāšus, un zirgs bijis labs. Kā gan viņš zirgu nav dzinis, tomēr saltkurpji, kas skrien tik ātri kā vējš, būtu dabūjuši viņu rokā, ja Brants nebūtu nokļuvis uz tilta. Zirga pakaļpusi, kas vēl nebija tikusi uz tilta, saltkurpji saplosījuši.

No saltkurpjiem izglābt var tikai krusts. Ja tu pats meti krustu vai arī eji pāri krustceļam, vai paspēji nokļūt uz tilta, kura koki arī atrodas šķērsām uz ceļa, tad esi no saltkurpjiem pestīts. Saltkurpjus nekad nedrīkst saukt vārdā, tāpat kā lāči un vilki, arī saltkurpji tūliņ ir klāt, ja tos sauc vārdā. Labāk sauciet tos par veļiem.

Laikam ejot, kā tas dažkārt gadās, vārds palicis, bet jēga ir pagaisusi. Tā arī ar saltkurpjiem. 2011. gada decembrī, kad Kolkas skolā atzīmējām Starptautiskā lībiešu valodas un kultūras gada noslēgumu ar lībiešu ābeces “Jelzi sõnā. Ābēd ja īrgandõks lugdõbrōntõz” atvēršanu (Kolkas bērni grāmatai bija zīmējuši daļu ilustrāciju), pajautājām, ko skolēni var pastāstīt par lībiešu folkloras tēliem. Zināšanas bija ļoti skopas, tādēļ rosinājām viņus iztēloties un uzrakstīt savus stāstus par vilkačiem, saltkurpjiem un Bažu Ansi. Mūsdienu lībiešu pasaku apkopojums publicēts 2016. gada “Lībiešu gadagrāmatā”, bet šeit dažas savdabīgas domas par saltkurpjiem.

Saltkurpji ir kurpes, kuras uzvelkot slims cilvēks izveseļojas.

Rihards Macijauskis

Saunaga centrā dzīvoja kāds lībietis, vārdā Jōka. Viņš daudzas reizes bija dzirdējis par saltkurpjiem, bet neticēja, jo nebija tos redzējis. Kādu dienu Jōka paņēma maizes gabalu un devās uz purvu. Tur viņš apmaldījās. Gāja uz vienu pusi, uz otru, bet ceļu kā neatrada, tā neatrada. Diena sāka iet uz vakara pusi, un Jōkam sāka salt kājas. Te Jōka izdzirdēja soļus. Tie bija rūķīši, saukti par saltkurpjiem, kas dienu un nakti vāca sēklu pilnus čiekurus savai saimniecei – karalienei. Tā kā čiekuru bija maz, rūķīši bija dusmīgi. Pamanījuši Jōku, viņi tam sasaldēja abas kājas līdz ceļgaliem. Jōka vairs nevarēja paiet un aiz bada nomira.

Lai gan tas notika pirms daudziem gadiem, iespējams, saltkurpji vēl šobaltdien dzīvo Bažu purvā.

Kārlis Runcis

Saltkurpji rosinājuši arī dzejnieku, mākslinieku un citu radošo ļaužu iztēli. Piemēram, dzejnieks Māris Čaklais 1971. gadā uzrakstīja dzejoli “Saltkurpji”, kam devis apakšvirsrakstu “Lībiešu folkloras motīvs” (atcerēsimies, ka tas bija gads, kad Emma Ērenštreite aktīvi darbojās, lai izveidotu lībiešu ansambļus – “Kāndlu” Ventspilī un “Līvlist” Rīgā). Ziemeļkurzemes lībiešu ciemi kļuva aizvien tukšāki, no tā arī dzejnieka sāpe:

Ar baltiem matiem

ar saltām kurpēm

un izmirkuši līdz vīlītēm –

no ciema uz ciemu,

no sētas uz sētu

mēs tekam kā ziemā zīlītes

mēs – nelaikā mirušie

jūrmalas bērni [..]

Pēc pusgadsimta Kārlis Vērdiņš dzejolī “Saltkurpji” (krājumā “Lībiešu balādes”) ir tikpat smeldzīgs:

Dzirdēja – mežā kāds vaid, iebrēcas bērns,

Atpakaļ pavēries, redzēja mazas, ņirbošas ēnas,

Kā tumšas brūkleņu mētras tās virmoja apkārt,

Savilkās lokā visriņķī un neskaidri dūca.

Tie ir saltkurpji. Tās ir dvēseles mirušas, pazudušas…

[..]

Nopūš sveci, ies gulēt, te paskatās ārā pa logu –

Mellas ēnas sētsvidū strīpā, tur saltkurpju lielceļš ved.

Noslēgumam īss mirklis lībiešu mūsdienu pasakās 2016. gada gadagrāmatā:

Kādreiz nebija, kur glabāt cilvēkus. Tad mirušos cilvēkus lika jūrā, un tā radās saltkurpji.

Kristīne Stumbra