Sākumā gribēju iesaukties: “Sensācija, sensācija – ir uzradies lībiešu sabiedriskā darbinieka Jāņa Beltes mantinieks!” Pēc tam noskaidrojam, ka Vjačeslava Malahova iespējamais vecvectēvs ir ārsts, saukts arī par feldšeri, Jānis Belte. Kādēļ iespējamais radinieks, uzzināsiet, izlasot interviju.     

Vjačeslavs savā darbavietā – Ventspils Tehnikumā.
Foto no Vjačeslava Malahova albuma

Vjačeslav, mēs sarunājām tikties jūsu darbavietā – Ventspils Tehnikumā. Kādi šeit ir jūsu pienākumi?

Es pats kādreiz te mācījos par ēdināšanas speciālistu, bet sapratu, ka tas nebūs mans lauciņš un negribēšu visu laiku strādāt virtuvē. Iestājos Liepājas Universitātē un pirms diviem gadiem ieguvu bakalaura grādu mākslā ar specializāciju datordizainā. Tad nolēmu, ka vēlos turpināt studijas un iegūt maģistra grādu, tāpēc Ventspils Augstskolā studēju uzņēmējdarbības vadību. Maģistra darbā gribēju pievērsties lībiešu izpētei, taču man norādīja, ka tā ir socioloģija, bet mana prioritāte ir uzņēmējdarbība. Un tad nu nonākam pie tā, ko daru Ventspils Tehnikumā. Šeit pasniedzu informācijas tehnoloģijas – tā ir datorika un informātika.

Ļoti patīk saskarsme ar jauniešiem. Nekad nedomāju, ka tik ļoti baudīšu savu darbu un, ceļoties agri no rīta, būs patīkama sajūta, zinot, ka vilkšu baltu kreklu un laimīgs un smaidīgs braukšu uz tehnikumu. Man šeit ir iespēja nenovecot, jo esmu saskarsmē ar jauniešiem un man patīk verbālā un neverbālā komunikācija ar viņiem. Labprāt uzstājos auditorijas priekšā un stāstu to, ko zinu, ir prieks dalīties zināšanās. Ar jauniešiem man ir sešu septiņu gadu vecuma starpība, un tas nozīmē, ka cits citu labi saprotam. Man pašam tagad ir 26 gadi.

Jūs esat Ventspils iedzimtais?

Jā, esmu šajā pilsētā dzimis – tāpat kā mani vecāki. Jūs jau dzirdat, ka man ir akcents, strādāju, lai tiktu no tā vaļā, bet tam ir vajadzīgs laiks. Mammas ģimene ir nākusi no Ukrainas, kāds radinieks ir arī no Krievijas, bet no tēva līnijas senčos ir lībieši no Lūžņas. Es to visu tagad pētu, tas ir diezgan sarežģīti. Mans vectēvs bija Tālivaldis Brencis, viņa mamma bija Marija Brence. Viņai bija vīrs, kurš manam vectēvam bija patēvs – Ivans Malahovs. Būtībā šis uzvārds man ir svešs.

Kāpēc?

Es vienkārši nesu Tālivalža patēva uzvārdu. Visticamāk, īstais uzvārds, kurā man būtu jāsaucas, ir Belte. Rudenī trīs stundas pavadīju sarunā ar Ausmu Ernestovsku, atklājot, ka esam radinieki, un arī viņa apliecināja, ka jaunības dienās Marija Brence dzīvojusi Lūžņā, kur darbojās ārsts Jānis Belte. Viņa pakļautībā bija Lūžņa, Miķeļtornis un Lielirbe. Jānis vakcinēja skolas bērnus, braukājot apkārt ar savu zirgu, ko dēvēja par Fuksi. Mana vecvecmāte Marija sāka strādāt pie Beltes kā saimniecības vadītāja, piemēram, palīdzēja uzkopt māju. Cik es saprotu, Jāņa sievai bija nopietnas problēmas ar veselību, viņa bija paralizēta, tāpēc vajadzēja palīgu. No Ausmas kundzes uzzināju, ka Marija jaunībā bijusi izskatīga un simpātiska. Jānim Beltem ar sievu bērnu nebija, un, kā es noprotu, manai vecvecmātei sākās attiecības ar ārstu, un tā pasaulē nāca mans vectēvs Tālivaldis.

Jānis Belte Lūžņā siena talkā Kārandu māju pagalmā.
Foto no Vjačeslava Malahova albuma

Tātad Jānim Beltem tomēr bija pēcnācējs?

Es gribētu par simt procentiem teikt, ka jā. Par to mēs varam spriest pēc cilvēku nostāstiem, kuri dzīvojuši Lužņā, otrkārt, Belte atstāja mantojumu Tālivaldim, bet tā kā viņš nebija pilngadīgs, to bija pilnvarota saņemt Marija. Nedomāju, ka Jānis novēlētu mantojumu svešiniekam, vai ne? Visticamāk, viņš bija pārliecināts, ka Tālivaldis ir viņa dēls. Marija bija ticīga un noteikti nelepojās, ka viss izvērtās tieši tā. Zinu, ka Tālivaldis viņai prasīja un mans tēvs Andrejs arī, vai tēvs tiešām bija Jānis, bet viņa atbildēja šādi: “Šis noslēpums paliks kopā ar mani arī mūžībā.” Marijai bija māsa Milda, kurai bija vīrs Teodors, un viņi dzīvoja Sīkragā. Marijas un Mildas vecāki Līze un Gustavs bija lībieši un arī sarunājās lībiski. Vai lībiski runāja Marija, to es nevaru pateikt.

Baznīckalnos Sīkragā mūža otrajā pusē dzīvoja Vjačeslava vecvecmāte Marija. Tagad īpašums pieder viņas mazdēlam un mazmazdēlam.
Foto no Vjačeslava Malahova albuma

Kad un kā jums radās interese par lībiešiem?

Šajā tēmā sāku iedziļināties pirms kādiem pieciem gadiem. Pirms tam biju jaunietis, kuram tas ne īpaši interesēja, lai gan tēvs kaut ko mēģināja stāstīt. Man nebija intereses, kāpēc mums mantojumā ir atstāts īpašums Sīkragā, kur pēc dzīves Lūžņā pārcēlās Marija. Reiz ar draugu aizbraucām uz Kolku, kad tur notika senās uguns nakts, iegājām arī tautas namā un aprunājāmies ar Ivetu Bekmani. Es viņai izstāstīju par savu dzimtu, un pēc diviem gadiem Iveta man rakstīja, ka Ausma Ernestovska arī kaut ko varētu par to zināt. Cik es saprotu, Marija Brence ir Ausmas tēva māsīca. Ar Ausmu iepazinos tikai rudenī, tas bija patīkami. Nesen tehnikumā bija trīs kārtu pusdienas, un es uzaicināju Ausmas kundzi, mēs pasēdējām un skaisti kopā papusdienojām.

Marija ar mazdēlu Andreju un mazo Vjačeslavu.
Foto no Vjačeslava Malahova albuma

Teicāt, ka Lībiešu krastā jūs pārņem miers.

Tieši tā! Braucot uz to pusi, jūtos ļoti labi. Varbūt Sīrkraga Baznīckalnos varētu pavadīt pensijas gadus. Ja vēl zinu savas dzimtas vēsturi, viss savijas kopā un rodas harmonija. Jo vecāks kļūstu, jo vairāk vēlos uzzināt par saviem senčiem. Ja Malahovs nav mans īstais uzvārds, gribētu tomēr uzzināt, kas tas es īsti esmu. Esmu pat gatavs mainīt uzvārdu. Vjačeslavs Belte skan labi – kā jūs domājat? Ja neizdosies pieradīt radniecību, varētu būt Brencis. Ivans Malahovs bija labs cilvēks, kurš labi izturējās gan pret Tālivaldi, gan manu tēvu Andreju, bet zinu, ka viņš iznīcināja Jāņa atstātās fotogrāfijas un vērtslietas. Tagad domāju – tas varbūt tādēļ, lai pasargātu Mariju no iespējamajām nepatikšanām ar padomju varu. Esmu fotogrāfs, un, kā jau teicu, man patīk doties uz Lībiešu krastu, esmu iemūžinājis visus lībiešu ciemus. Saprotu, ka tas jau ir darīts, bet gribas parādīt arī savu redzējumu. Ir vēlme sagatavot personālizstādi. Tas ir dārgs prieks, bet varbūt no katra ciema varētu paradīt vienu darbu.

Kas jūs pārsteidza, fotografējot lībiešu ciemus?

Visiem ir īpaša krāsu palete. Lībieši pārsvarā par būvmateriālu izmanto koku; kad tas kādu laiku jau ir kalpojis, pelēkais tonis ir neatkārtojams. To ir iekrāsojusi saule, savu ir darījusi jūra, vējš un sals. Ciemos ir manis jau pieminētais miers un harmonija. Fotografējot izjutu to, ka Lībiešu krastā ir bijuši labi un arī sarežģīti laiki, kā arī to, ka lībieši bija atkarīgi no ārējiem apstākļiem, ko paši nespēja ietekmēt un kontrolēt. Bet, par spīti tam, ir izdevies saglabāt atmiņas, tradīcijas, karogu, apbūvi, tautastērpus un visu pārējo. Prieks arī par labo ceļu no Ventspils līdz Kolkai, ir atvērti veikali, ēdināšanas uzņēmumi, viesu mājas un, protams, tautas nami. Cilvēkiem ir vēlme apliecināt savu identitāti, un tas, manuprāt, ir ļoti labi.

Vjačeslava aizraušanās ir fotografēšana. Te redzama Mazirbes baznīca.
Foto no Vjačeslava Malahova albuma

Jums ar roku apsieta lentīte lībiešu karoga krāsās.

Saprotu, ka man ir arī citas saknes, bet jūtos piederīgs lībiešu tautai, kas ir tik maza, turklāt nav nemaz tik daudz gados jaunu entuziastu, kuri gribētu pētīt vēsturi. Mani tā interesē. Manā draugu lokā neviens līdz šim par lībiešiem neko nezināja. Kad pats sāku aktīvi interesēties par šo tēmu, stāstīju arī viņiem.

Kas personīgi jums lībiešu kultūrvidē šķiet vērtīgākais?

Tā, protams, ir lībiešu valoda. Atzīšos, ka tajā varu tikai sasveicināties un pateikt, kā mani sauc. Kad mācu informātiku pavāriem un sagatavoju prezentāciju, uzsveru, ka sklandrauši nāk no lībiešu virtuves. Iemesls tam, ka maz zinām par lībisko, nav tikai padomju varas, bet arī daļas latviešu noraidošā attieksme pret to, kas nav viņiem ierasts un pazīstams. Visi ir “palīdzējuši” izzust lībiešu kultūrai, bet tagad, par laimi, tā ir atdzimusi. Rodas lielāka interese, tiek uzstādītas pat jaunas ceļazīmes ar apdzīvoto vietu nosaukumiem arī lībiešu valodā.

Lībiešu svētkos Mazirbē 2023. gada augustā.
Foto no Vjačeslava Malahova albuma

Ko saka jūsu tētis Andrejs par vēlmi pietuvoties lībiskajām saknēm?

Priecājas, ka to, ko viņam neizdevās uzzināt, cenšos noskaidrot es. Vēl neesmu sasniedzis galamērķi – es gribētu pierādīt, ka esmu Jāņa Beltes pēctecis, bet apzinos, ka tas, visticamāk, ir nepaveicams uzdevums, jo nepieciešams DNS tests. Veikt ekshumāciju nebūtu vienkārši un ētiski, lai gan domāju, ka Jānis mani saprastu. Gan jau noteikti bija testaments, kurā viņš norādīja, ka atstāj savu mantu dēlam Tālivaldim, bet šis dokuments nekur nav atrodams, un es nezinu, vai kaut ir pieejama kopija.

Jūras karstā ar Līvu savienības valdes priekšsēdētāju Ievu Ernštreiti.
Foto no Vjačeslava Malahova albuma

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.