Pirms gandrīz simt gadiem rakstnieks Kārlis Dziļleja uzrakstīja leģendu “Kolkas ciema lībietis”, kas ietilpa iecerētajā ciklā “Lielskungs un viņa kalps”. 1927. gadā tā tika publicēta trīs izdevumos: žurnālā “Domas” (6. un 7. numurā) un laikrakstos “Jaunā Dzīve” un “Talsu Vēstnesis”. Talsu novadā dzimušais literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, kura pastiprinātā uzmanības lokā ir visi dzimtās puses literāti, tātad arī Kārlis Dziļleja, šo darbu iekļāvis Dziļlejas grāmatā “Es atskatos uz Talsu novadu” (Aleksandra Pelēča lasītava, 2012). Sastādītājs I. Bērsons te ietilpinājis dzejoļus un stāstus, atmiņas un rakstus, kā arī apkopojis materiālus biobibliogrāfijai “Jauns līdums – Dziļleja”.

Pussimt grāmatu autors Kārlis Dziļleja dzimis 1891. gada 12. decembrī Talsu pagastā un miris Zviedrijā 1963. gada 16. decembrī (pelnu urna 1991. gadā apbedīta Talsu Jauviņu kapos). No Talsiem paņēmis līdzi spilgtas atmiņas par 1905. gada revolūcijas notikumiem, vēlāk viņš kļūst par pārliecinātu sociāldemokrātijas ideju aizstāvi, un tās izpaužas gan viņa sabiedriski politiskajā darbībā, gan žurnālistikā un literatūras pētniecībā. Dziļlejas pētniecisko interešu centrā bijis Rainis, taču viņš sarakstījis arī monogrāfijas “Andrejs Upīts”, “Jānis Asars dzīvē un darbā”, grāmatu “Jānis Misiņš un viņa bibliotēka”, daudz tulkojis un atdzejojis, rakstījis stāstus un dzejoļus pieaugušajiem un bērniem, padziļināti interesējies par vēsturi.

Tieši šī interese izskaidro leģendas “Kolkas ciema lībietis” tapšanu. Ar jūrmalniekiem viņš bija sastapies kopš bērnības, kad brauca līdzi mātei uz piektdienu tirgu Talsos (“Un visu cauru gadu neiztrūka jūrmalas zvejnieki ar reņģēm, brētliņām un svaigām vai žāvētām plekstēm. Jau pa gabalu nāsis kutināja kālos sasietās žāvētās plekstes un pa simtam virknēs savērtās kūpinātās reņģes, kas saulē laistījās zelta krāsā.” No atmiņu tēlojuma “Tirgū”), revolūcijas gados uzplaiksnīja atmiņas par Dundagas lībiešu dumpi, lībieši bija klātesoši arī vēlāk, kad 1925. gadā atzīmēja izcilā novadnieka Krišjāņa Valdemāra dzimšanas simt gadu piemiņu.

Miķeļtorņa sievas pie dūmnama gatavo žāvēšanai butes, 1912. gads.
Vilho Seteles foto no Somijas kultūras mantojuma pārvaldes krājuma (Museovirasto, SUK 126:10)

Kārlis Dziļleja piezīmēs pie publikācijas žurnālā “Domas” raksta:

“Ierosinājumu šim stāstam devis Pētera Stalta nostāsts par lībiešu dumpi (skat. T. Dzintarkalna grāmatā “1905. gads Talsos un apkārtnē”, Talsos, 1927. g.).

Tālākā sižeta izveidojumā izlietoti dažādi vēsturiski materiāli par lībiešiem un lībiešu dumpi.

Akadēmiķa Kunika raksts “Die Liwen und ihre Klagen”, “Petersburger Zeitung”, 1862, Nr. 109.

D. Neumann “Die Liven und ihre Klagen”, Baltische Monatsschrift, 1862.

Fr. Karkluvalks “Lībieši” (“Sēta, Daba, Pasaule”, VII, 1892).

Valdemāra personas un laikmeta raksturojumā ņemtas vērā arī A. Spāģa un Kr. Valdemāra grāmatas: “Die Zustände das freien Bauernzustandes in Kurland”. Von einem Patrioten. Leipzig, 1860. (A. Spāģa gr.)

“Baltische, namentlich Livländiche Bauernzustande”. Leipzig, 1862. (Kr. Valdemāra gr.)

Divu Dundagas baronu (Teodora un Kārļa f. d. Ostena-Sakena pretstati zīmēti pēc ļaužu nostāstiem, pie kam tēvu Teodoru raksturo arī viņa dzeju grāmata: Theodor von der Osten-Sachen, Dondangen. Gedichte, Dresden, 1867.

Stāsta fabula vispār turēta tuvu vēsturiskai īstenībai.”

Nekur nav norādīts, ka stāsta varoņa Nika prototips ir lībiešu dumpja vadītājs Nika Šūbergs (1833–1884). Kad 1859. gada 10. novembrī Dundagas barons Teodors Ostenzakens paziņoja par nodevu paaugstināšanu, turklāt tos, kuri līgumus neparakstīs, izliks no mājām, Šūbergu un vēl trīs saimniekus jūrmalnieki izraudzīja par saviem pārstāvjiem, lai viņi rakstītu sūdzību Baltijas ģenerālgubernatoram kņazam Suvorovam. To atstāja bez ievērības, četrus aktīvistus izlika no mājām un arestēja. Jūrmalas ciemu iedzīvotāji, “77 līvnieku saimnieki”, atkal rakstīja ģenerālgubernatoram. Tad Dundagas barons ķērās pie represijām. Viņš izsauca karaspēku, kas izdzina jaunā nomas līguma neparakstītājus no mājām un atņēma viņiem lopus. Dundadznieku vadoni Niku Šūbergu un vēl trīs vīrus nežēlīgi pēra ar rīkstēm. Pēc atbrīvošanas Šūbergs aizbrauca uz Pēterburgu, kur viņam ar K. Valdemāra palīdzību izdevās iesniegt lūgumu caram, bet tas palika bez ievērības.

Lai gan Kārlis Dziļleja aprāda, ka stāsta fabula turēta tuvu vēsturiskai īstenībai, manuprāt, “Kolkas ciema lībietis” vairāk līdzinās leģendai. Stāsts sākas ar Jāņu nakts tēlojumu Dundagas pilī, kad jaunais barons iedegas kaislē pret muižas meitu, jauno lībieti Lībiņu, ap kuru vienmēr tinas sulainis Niks, arī lībietis. Mīlas nakts neizdodas, jo, līdzko barons sāk spaidīt meičas krūti, pa logu ielido akmens prāvas dūres lielumā. Abus lībiešus soda ar rīkstēm un padzen no muižas.

Jaunais barons Dižkārlis, kā viņu iesaukuši ļaudis, nolemj slēgt jaunus kontraktus un palielināt klaušas.

“Tad zvejnieku starpā sākās kurnēšana. Kolkas ciemā mita bijušais muižas sulainis Niks, pēc tēva tēva amata saukts Kurpnieku Niks, kaut gan baznīcas grāmatā tam bija ierakstīts vācisks vārds – Šūbergs. Tas, celdams no tēva laivas tīklu laukā, izdzirda zvejnieku valodas par kontraktiem un teica uz pārējiem:

– Tad vairs nav taisnības pasaulē! Par to, ka mēs paši vairāk zemes uzplēsuši, kungs uzliks mums lielākas nastas? Mums par daudz labi klājoties! Vai tad no viņa tas labums?…

– Runā, Nik! – sauca zvejnieki. – Turi sprediķi turpat laivā, tāpat kā pestītājs pie Genecaretes!

Un Niks runāja. Ielika savos vārdos visu to žulti, kas bija sākusi krāties pret baronu jau muižā. Un vārdi krita tikpat smagi kā akmens no viņa rokas toreiz, Jāņu naktī. [..]

Niks skaidroja kā prazdams lībiešu dabīgās tiesības uz zemi un tulkoja vecā kontrakta noteikumus.

– Kungam vajadzēja Mārtiņos uzteikt mums pagasta tiesas sēdē, bet viņš mums atsūta tikai muižas ziņnesi. Tas neder! Tagad Mārtiņi garām, un mums nav jāliekas ne zinis. Neviens lai neiet uz muižu un jaunos kontraktus neņem! Tad redzēs, kas būs tālāk!

– Vismaz novilcināsim to lietu! – piekrita zvejnieki.

Tā Kolkas ciems nosprieda jaunos kontraktus neņemt. Un, biedru pamudināts, Niks apstaigāja arī citus ciemus – visu Dundagas jūrmalu. Kolcenieku rīcību visur atrada par pareizu un tai piekrita. [..] Drīz vien visos ciemos daudzināja Niku kā kalamiedu – zvejnieku vadoni.”

Kad barona ļaudis nekā nepanāca, viņi uzdeva baronam galvenos vainīgos: Niku no Kolkaciema, Brenkorpu no Jaunciema, Ķūķenu no Pitraga un Lēmani no Vaides. Visus apcietināja un iemeta pils pagrabā, līdz ieradās Kuldīgas virspilskungs, taču neviens no lībiešiem nenorādīja, ka Niks bijis galvenais musinātājs. Krievu zaldāti brauca pa ciemiem un pēra visus, kuri atteicās parakstīt līgumu, bet četrus dumpiniekus iekala ķēdēs un aizveda uz cietumu. Mācītājs no kanceles pasludināja, ka dumpiniekus pakāršot, un visos ciemos apraudāja nelaimīgos mocekļus.

Tad jūrmalā ieradās kāds svešinieks, kas mērīja Rojas upes gultnes dziļumu un pie reizes arī zvejnieku spēku, un tie viņam izstāstīja par savām bēdām. Tas izrādījās Valdemārs, un nepagāja ne mēnesis, kad četri dumpinieki jau bija atbrīvoti. Kolkas Niks un Maģieres Lībiņa gatavojās kāzām, Maģierē atkal bija ieradies Valdemārs. Lībiņa un Niks lūdza viņu par savu dižvedēju. Dziļleja sniedz visu seno kāzu aprakstu – gluži kā pēc Friča Kārkluvalka publikācijas:

“Kad procesija nonāca pie vecā Pētera mājas, dižvedējs izrāva savu zobenu un cirta krustu katrā vārtu stabā, tāpat durvīs, slieksnī, stenderēs un palodē. Kad jaunais pāris bija ievests istabā, viņš cirta krustu arī solā, kur abiem jauniešiem bija jāsēd. Nu bija visi mošķi no istabas izdzīti, bet par biedinājumu, lai tie nemēģinātu nākt jauno ļaužu laimes ceļā, Valdemārs aizbāza kailo zobenu aiz sijas virs līgavas galvas.

– Lai nu jūsu un visu lībiešu ceļus no šīs dienas nekad vairs neapdraudētu nikni un netaisni varmākas! – teica Valdemārs, un dažu sirmo zvejnieku acīs sveču gaismā iemirdzējās asaras.

Kad pievakarē jaunie ļaudis griezās dejās nosvīdušām galvām, vecie zvejnieki, kārtis sizdami un alu iedzerdami, dziedāja bramanīgāk nekā jebkad:

Liebist lestād mäddo merro,

Grabāt lestād pišķis merro. (lībiešu val.)

Treknas plekstes mūsu jūrā,

Vājās plekstes mazā jūrā.”

Brāļi Cerbahi no Sīkraga dala lomu, 1928. gads.
Ferdinanda Linnusa foto no Igaunijas Nacionālā muzeja krājuma (ERM, Fk 476:47)

Zvejniekiem šķita, ka ģenerālgubernators nu ir viņu aizstāvis, un Niks to paziņoja vagaram, kad tas vēlreiz aicināja parakstīt jaunos līgumus. Niks atkal dabūja piecdesmit rīkstes un ar vēl čūlojošām vātīm devās uz Pēterburgu pie Valdemāra. Ar lakatiņā ievīstīto asiņaino kreklu padusē Valdemārs aizved Niku pie ministra, kurš sola augstu vīru komisiju. Niks atgriežas mājās, taču komisijas vietā ierodas pagasta tiesas vīrs bruņotu sargu pavadībā un Nikam atkal jābēg. Zvejnieki, kuri ar pēdējo lestu žāvējumu brauc uz Rīgu, noslēpj viņu zivju mucā.

“Kad Rojas pusē svīda gaisma, pēdējā lestu muca bija ievelta laivā un zēģeles jau bija paceltas. Bet te bija klāt arī muižas vīri, kas vēlējās laivu pārmeklēt. Nika brašais augums kā salauzīta niedra bija iespiests mucā un smaka nost zem virsū uzbērtās lestu kārtas.

Tā Niks uz visiem laikiem atstāja Kolku.

Bet Lībiņu, kura tikko vilkās uz savām grūtajām kājām, aizdzina tanī pašā rītā uz Dundagu Nika vietā.”

Nikam Pēterburgā Valdemārs bija izgādājis vietu kādā zvejniecības firmā. Kādu vakaru viņi ar Valdemāru pārrunā arī zemnieku beztiesisko stāvokli, jo Valdemārs par to raksta brošūru. Un tad Niks saka:

“– Kad nu tā par rakstīšanu runājam, tad man, lai gan kauns, arī gribētos jums kaut ko sacīt.

– Vai tev arī ir kāda rīme? Rādi vien šurp!

– Nē, tā nav rīme, bet es mēģināju uzrakstīt kaut ko par mūsu lībiešu lietu. Tikai baidos, ka būšu uzrakstījis ar daudziem misēkļiem.

– Tas nekas, Nik! Par lībiešu lietu ir jāraksta. Velc vien laukā no kabatas! Es vēl šovakar izlasīšu tavu sacerējumu. Un man pašlaik šaujas prātā vēl labāka doma. Redzi, tepat Zinātņu akadēmijā ir kāds zinātnieks, Kuniks vārdā. Viņš ir no igauņiem vai somiem cēlies un ļoti interesējas par lībiešiem kā saviem cilts radiniekiem. Varbūt derēs sacerējumu pārtulkot vāciski un ar viņu gādību nodrukāt kādā vācu avīzē. Tad tavam rakstam būs vēl lielāka nozīme nekā mūsu jaunajā avīzē.

Nikam iezagās acīs prieka asaras. Tas būs pirmais gandarījums par Lībiņas ciešanām un nāvi.”

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.