Ar Emmu Blāzi (dz. Stefenberga, 1920–2002) tikos un atmiņas pierakstīju 1979. gadā, kad vācu materiālus par dzīvi Mazirbē pirms un pēc Otrā pasaules kara, un 90. gadu beigās, kad gatavoju materiālus Mazirbes skolas salidojumam 2000. gadā. Emma Blāze aizgāja mūžībā 2002. gadā un atdusas Mazirbes kapos blakus saviem vecākiem un vīram Harijam (1924–1995).

Bērnība un vecāki

Esmu dzimusi 1920. gada 3. maijā. Visu mūžu esmu dzīvojusi Mazirbes Stefenbergos. Mājas ap 1880. gadu uzcēla mani vecvecāki no tēva puses uz zemes, ko nopirka no Kalšiem. Mājas vārdu deva pēc viņu uzvārda.

Mans tēvs Kārlis Stefenbergs bija mācījies Mazirbes jūrskolā par kapteini. Līdz 1935. gadam viņš strādāja uz ugunskuģa “Laima”, kurš stāvēja jūrā Irbes šaurumā pie Ovišiem un rādīja kuģiem ceļu. Pie Ovišiem jūrā ir daudz sēkļu un tur gājuši bojā daudzi ārzemju kuģi. Tēvs stāstīja, ka 1928. gadā uz sēkļa jūrā novietoja ugunskuģi, kurš bija būvēts Vācijā un kādreiz stāvējis Elbas grīvā Hamburgā. Kuģis jūrā bija nostiprināts ar enkuru. Komandā pavisam bija deviņi cilvēki, bet uz kuģa vienlaicīgi strādāja seši vīri. Darbs bija grūts, vairākas nedēļas netika mājās. Divas nedēļas komanda strādāja, bet divas atpūtās krastā. Ugunskuģa bāka rādīja kuģiem gaismas signālu, bet kuģu brīdināšanai miglas laikā uz tā bija ierīkota miglas taure jeb sirēna. Kad tā sabojājās, tad lietoja zvanu.

Tēva liktenis bija traģisks. Uz ugunskuģa notika kautiņš, viņš tika sasists un mira uz vietas. Šis gadījums tā arī līdz galam netika noskaidrots. Bija arī versijas, ka ilgstoši atrodoties jūrā, cilvēki sajukuši prātā. Stāstīja arī, ka tēvs savas dežūras laikā pakāries, bet ģimene tam neticēja. Bija arī dažādi aculiecinieku stāsti. [Oficiālā versija ir tāda, ka kapteinis Kārlis Stefenbergs 1935. gada decembrī dežūras laikā uz ugunskuģa “Laima” izdarījis pašnāvību pakaroties – T. P.]

Emmas tēvs Kārlis Stefenbergs ar darbabiedriem uz ugunskuģa “Laima”. 1930. gadu pirmā puse.
Foto no Emmas Blāzes albuma

Mana māte Elizabete (Lizete) Stefenberga bija mājsaimniece. Viņa piedzima 1888. gadā, bet nomira 1976. gadā. Nodzīvoja garu, grūtu un traģisku mūžu. Pēc vīra nāves viena pati audzināja bērnus. Tas bija emocionāli un fiziski grūti.

Mēs ģimenē bijām četri bērni – divas māsas un divi brāļi. Māsa Vilma (09.12.1912.–28.01.1990.) un brālis Arvīds ir dvīņi. Arvīdu 1940. gadā, kad jau bija ienākuši krievi, kāda vietējā iedzīvotāja no Aizupēm apsūdzēja, ka viņš glabā ieročus, un viņu izsūtīja uz Sibīriju. Nekādu ieroču viņam nemaz nebija. Viņš bija rīta miglā gājis pārsiet zirgu un šai sievai izskatījies, ka nes ieroci rokās, bet tie bija groži. Šī sieva bija krievu atbalstītāja.

Vēl man ir brālis Edvards, kurš ar savu sievu Loniju un prāvo bērnu pulciņu dzīvo tepat Mazirbē Dzelzceļnieku mājā. Viņš visu mūžu strādāja uz dzelzceļa. [Tagad Edvards un Lonija ir miruši, bet viņu bērni un mazbērni vairs Mazirbē nedzīvo – T. P.]

Kāzinieki pie Stefenbergu dzīvojamās mājas.
Foto no Emmas Blāzes albuma

Skolas gaitas

Skolā es sāku mācīties 1927. gadā. Tolaik skola atradās divās ēkās. 1.–4. klase bija vecajā Mazirbes skolas ēkā, kas celta 1880. gadā un atrodas blakus tagadējai skolai [ēka nodegusi 1976. gadā, kad tur atradās internātskolas internāts – T. P.], bet 5.–6. klase – jūrskolas ēkā. Tolaik tā bija Mazirbes sešgadīgā pamatskola. Katrai klasei bija atsevišķa telpa, bet skolotāji staigāja no vienas skolas ēkas uz otru, kaut arī attālums starp tām bija divi kilometri.

Skolā mums mācīja matemātiku, latviešu valodu, ģeogrāfiju, dabas zinības, vēsturi, krievu un vācu valodu. Mācības notika latviešu valodā. Vienu reizi nedēļā varēja mācīties lībiešu valodu. Mārtiņš Lepste brauca ar savu zirgu pa piekrastes skolām no Miķeļtorņa līdz Kolkai un mācīja lībiešu valodu. Mazirbē lībiešu valodu mācīja otrdienās. Mārtiņš Lepste bija apprecējis Mazirbes Grabu saimnieci un audzināja trīs audžumeitas.

Emma ar klasesbiedrenēm E. Sīpolu, A. Celmu, O. Rozenbergu un E. Veidi.
Foto no Emmas Blāzes albuma

Manā ģimenē neviens lībiski nerunāja, kaut arī vecvecāki bija lībieši. Lībiešu valoda skolā nebija obligāta, to varēja mācīties pēc izvēles. Taču tiem bērniem, kas mācījās, veda dāvanas no Igaunijas un Somijas (apģērbu, apavus, saldumus), tāpēc arī daudzi latvieši labprāt mācījās valodu. Daudz jau vairs neatceros, tik zinu, ka liblāb ir taurenis, okš – lācis, bet kaš – kaķis. Mācījāmies dažādus dzejoļus un dziesmas lībiešu valodā. Manā bērnībā lībiešu valodu Mazirbē varēja dzirdēt diezgan bieži.

Skolā es mācījos sešus gadus. Mazirbes skolā mācījās arī bērni no apkārtējiem ciemiem – Miķeļtorņa, Jaunciema, Sīkraga, Saunaga, Pitraga, Košraga un Dūmeles. Bērni no tālākiem ciemiem skolā pirmdienas rītos ieradās ar savām pārtikas lādītēm, kuras vecāki parasti atveda ar zirga pajūgu. Tajās bija pārtika visai nedēļai, jo bērni dzīvoja internātā, bet skolā ēst nedeva. Internātā vakaros varēja dabūt karstu tēju. Internātā pieņēma tikai bērnus, kuru mājas bija tālāk par desmit kilometriem no skolas, pārējiem bija jāiet kājām no rītiem uz skolu un vakaros mājās, neskatoties uz lietu, vēju vai sniegu.

Man bija labi – internātā nebija jādzīvo, jo mūsu mājas Stefenbergi atradās pašā Mazirbes centrā. Mums blakus 1939. gadā uzcēla Lībiešu tautas namu. Pretī mūsu mājai otrā ceļa pusē atradās Kalši jeb Vecaņņi, kā tās sauca kādreiz.

Tur dzīvoja Pēteris Stefenbergs, kurš pārdeva zemes gabalu Lībiešu savienībai, uz kura uzcēla tautas namu. Toreiz nama celšanai tika vākti līdzekļi no viesiem lībiešu ciemu iedzīvotājiem. Tie, kuriem nebija naudas, varēja dot dažādas mantas. Arī mēs ar mammu devām savus rokdarbus, kurus pēc tam pārdeva tirdziņā. Savākto naudu nodeva Lībiešu savienībai.

Mūsu skolotāji Mazirbes skolā toreiz bija Leonards Šics, Vilis Drieže, Teodors Tālbergs, Zubova kundze, Alma Katlapa. Skolā mācīja arī ticības mācību, ko pasniedza skolotāja Kristīne Sūna. Katru rītu pirms stundām bija jādzied kāda reliģiska dziesma. Zubova kundze mācīja spēlēt teātri, bet Katlapa kundze mācīja dziedāšanu un vācu valodu. Mazirbes baznīcā notika jauniešu iesvētības. Mācītājs toreiz bija Antons Abakuks.

Pēc stundām parasti gājām uz jūrmalu. Siltā laikā peldējāmies un sauļojāmies, spēlējām dažādas spēles. Ziemā, kad jūra pie krasta bija aizsalusi, slidinājāmies pa ledu un braucām ar ragavām no kāpām.

Skolā notika arī rosīga kultūras dzīve. Mēs iestudējām dažādas ludziņas, vecāki palīdzēja darināt kostīmus. No Rīgas bieži brauca Nacionālā teātra aktieris K. Linde, kurš ar ģimeni vasarās īrēja Mazirbes Bunkas. Ieradās arī režisors Rodrigo Kalniņš. Viņš palīdzēja mums veidot izrādes, mācīja bērniem spēlēt teātri. Viena klases telpa tad tika izbrīvēta. Tur notika mēģinājumi un izrādes, kurās piedalījās arī skolotāji un Mazirbes ciema iedzīvotāji. Skolā bija arī koris, kur man ļoti patika dziedāt. Kori vadīja Katlapa kundze.

Vienu reizi nedēļā skolas internātā rīkoja rotaļu pēcpusdienu. Parasti tā bija piektdienās, kad bija mazāk jāmācās. Rotaļu vakaros piedalījās arī tie, kuri nedzīvoja internātā. Visiem bija ļoti interesanti. Tajā laikā skolā pastāvēja arī dažādi soda veidi. Par mazākiem pārkāpumiem bija jāstāv kaktā ar seju pret klasi, bet ja pārkāpums bija smagāks, tad bija jāstāv ar seju pret sienu.

Katru gadu maijā skola rīkoja Meža dienu. Tad mēs stādījām dažādus kociņus – bērzus, ozolus, egles, priedes. Skolēni brauca arī ekskursijās ar mazo bānīti vai gāja pārgājienos uz Vīdāles Zilajiem kalniem, Šlīteri, Puiškalnu. Vēl šodien Vīdāles smilšakmens atsegumos var redzēt mūsu skolēnu ierakstus – vārdus, uzvārdus vai tikai iniciāļus ar gadskaitli.

Toreiz skolā par pavāri strādāja Līna Ūdriņa, kurai bija divi mazi bērni – Viesturs (1930) un Feja Felicita (1936). Pēc sestās klases beigšanas es sāku strādāt pie viņas par aukli, auklēju mazo Felicitu Ūdriņu. 1940. gada jūnijā Latvijā ienāca krievi, bet 1941. gada jūnijā Ūdriņu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, jo Līnas vīrs Herberts bija aizsargu priekšnieks. Herberts mira 1942. gadā Kirovas apgabala Vjatlaga nometnē, bet Līna un bērni no Sibīrijas atgriezās 1957. gadā.

Emmas skolas draudzenes Anna un Aina Kaktiņas. Mazirbe, 1934. gads.
Foto no Emmas Blāzes albuma

Manā klasē mācījās Reinhards Zandbergs un Hilda Otomere no Dūmeles, Anna un Aina Kaktiņas, Marta Rudovska, kuras tēvs bija Mazirbes pasta priekšnieks, Ernests Švanenbergs no Miķeļtorņa, kurš kļuva par skolotāju un strādāja Mazirbes skolā, bet vēlāk pārcēlās uz Dundagu, apprecējās ar matemātikas skolotāju Elgu Ābolu un nomainīja uzvārdu.

Skolu beidzot, izdeva beigšanas apliecības. Tolaik bija divu veidu apliecības atkarībā no skolēna sekmēm. Vienas ar tiesībām iestāties vidusskolā, bet otras vienkārši pamatskolas beigšanas apliecības.

Mazirbes ciems

Vasarās uz Mazirbi, Košragu un Sīkragu ar laivām brauca daudz igauņu no Sāmsalas, pat mazi bērni no septiņu gadu vecuma, kuri salīga pie vietējiem saimniekiem par kalpiem. Laikam jau igauņiem bija vēl lielāka nabadzība nekā Latvijā. Igauņi ar lībiešiem nedaudz varēja saprasties, jo valoda bija diezgan līdzīga. Parasti bagātākie saimnieki brauca no Dundagas vai Ances uz Mazirbi, lai salīgtu atbraukušos igauņus dažādiem darbiem – par ganiem, puspuišiem un puišiem.

Daudzi sāmsalieši apprecējās ar lībiešiem vai latviešiem un palika uz dzīvi Mazirbē vai kādā citā jūrmalas ciemā. Mēs viņus saucām par sāmiešiem vai sāmiškiem.

Mums kaimiņos Seppu mājās dzīvoja igauņu ģimene Jēkabs un Ieva Jāgas, kuri arī agrā bērnībā bija ieradušies Mazirbē no Sāmsalas. Kad viņi apprecējās, tad 1925. gadā uzcēla sev māju, kūti, klēti un pirtiņu pēc senām sāmsaliešu tradīcijām. Klēts ir būvēta vecajā piedurpakšu konstrukcijā. Jēkabs bija zvejnieks un namdaris. Savu māju viņi uzcēla uz Kalšu zemes. [Tagad šī saimniecība kļuvusi par kultūrvēsturisku pieminekli – T. P.] To padomju gados nopirka Mazirbes internātskolas zīmēšanas skolotājs Andris Grīnbergs no Rīgas un nosauca mājas savas sievas vārdā par Intām. Tagad atkal ir vecais nosaukums Seppes. Vēl Mazirbē dzīvoja sāmsalietis Andrejs Pobuss Jaunbunkās, kurš šeit bija ieradies bērnībā no Sāmsalas. Viņš 1928. gadā apprecējās ar Emmu Braunfeldi. Viņiem bija divi bērni – Klaudija (1929) un Rūdolfs (1932).

Pirms Otrā pasaules kara Mazirbe bija liels ciems. Mazirbē 30. gados bija fotodarbnīca, kura piederēja Kārlim Baumanim.

Fotodarbnīca bija Vītolos netālu no mūsu mājas. Vītolus arī uzcēla uz Kalšu zemes pirmās Latvijas valsts laikā. Mēs ar ģimeni un draudzenēm tur bieži gājām fotografēties, jo fotoaparātu mājās tolaik nevienam nebija.

Fotogrāfijas bija ļoti kvalitatīvas. Vēl šodien pēc 50 gadiem visu var labi redzēt un uz katras fotogrāfijas ir skaidri saskatāms zīmogs “Kārlis Baumanis, Mazirbe”.

Cauri Mazirbei kursēja mazbānītis. Pasažieru vilcienam bija kādi 5–7 vagoni. No tiem divi bija speciālie – viens bagāžai, otrs pastam. Pasažieru vagonā abās pusēs bija soli, bet vidū ar oglēm kurināma čuguna krāsniņa. Virs durvīm karājās vējlukturis, kas tumsā rādīja vāju gaismu. Mazirbes lielajā un skaistajā dzelzceļa stacijā cilvēki bieži vien pulcējās, lai brauktu uz tirgu Dundagā vai Ventspili, kā arī lai sagaidītu ciemiņus vai vienkārši tāpat, lai uzzinātu jaunākās ziņas un tenkas. Stacijā pulcējās arī daudz jauniešu. Aiz stacijas upmalā nelielā pļaviņā notika zaļumballes, Jāņu svinēšana un citi jautri pasākumi.

Mazirbes dzelzceļa stacija.
Foto no Emmas Blāzes albuma

Mazirbes kangari un vigas

Netālu no mūsu mājām atradās tā saucamie Dubeļdārzi. Tur bija lauki dubļainā, purvainā vietā. Tā ir viga, kas stiepjas no Sudrabkalniem līdz Alkšņiem. Kādreiz tur bija ierīkoti lauki Mazirbes jaunsaimniekiem. Katram bija pa gabalam Dubeļārzos. Tagad tur viss aizaudzis.

Mazirbē ir Vārnukalns. Tas ir augsts kangars Mazirbes upes krastā netālu no jūras. Apmēram 200 metrus no Vārnukalnu mājām. Tagad kalns apaudzis priedēm, bet agrāk tas bija smilšains un klajš. Ļoti skaista vieta bija, no kurienes varēja redzēt jūru. Par Vārnukalnu stāstīja teikas, ka tur apslēpta zelta nauda un naktīs var redzēt maldugunis. Daudzi mēģinājuši rakt naudu, bet nevienam nav izdevies. Vēl tagad tur var redzēt dziļas bedres.

Vēl Mazirbē netālu no tagadējās skolas ir Baltais kalns vai Dižkalns. Augstākā kāpa Mazirbē, apmēram 25 metri. Kādreiz no virsotnes varēja redzēt jūru, tagad redz tikai mežu. Ejot uz priekšu pa kangara muguru, var nonākt pie Miroņkalna jeb Maitas kalna. Tas atrodas Mazirbes–Ventspils ceļa malā netālu no Siliņu mājām. Kalnu tā sauc tāpēc, ka tur senos laikos šāvuši vecus zirgus un atdevuši lapsām. Visur mētājušies kauli. Turpat netālu aug Vilkaču priede ar lielām gaisa saknēm.

Lībiešu tautas nams

Kad namu cēla, man bija jau 18 gadu. To cēla daudz strādnieku. No visas apkārtnes vīri veda akmeņus un ķieģeļus no Brausku ķieģeļcepļa. Nama celšanai vajadzēja ļoti daudz ķieģeļu un kokmateriālu. Vīri skaldīja akmeņus un mūrēja ķieģeļus. Iekšējai apstrādei izmantoja dēļus. Zālē lika parketa grīdu.

Emma Stefenberga 18 gadu vecumā. Mazirbe, 1938. gads. Kārļa Baumaņa foto.
Attēls no Emmas Blāzes albuma

Nezinu, kāpēc izvēlējās celt Lībiešu tautas namu uz P. Stefenberga lauka. Sākumā bija doma to celt jūrmalā, kur Lībiešu savienībai bija piešķirta zeme. Laikam gribēja, lai tautas nams būtu ciema centrā un netālu no dzelzceļa stacijas. Mūsu mājai pretī otrā ceļa pusē atrodas Kalšu mājas, kurās tagad [1979. gadā – T. P.] dzīvo Ieva Kaņepe. Mājas savu nosaukumu ieguvušas no mazas upītes, kas tek tām garām. Upīti sauca Kalšvalks. Kalšos dzīvoja tālbraucējs kapteinis Pēteris Stefenbergs [dzimis 1864. gada 20. decembrī – T. P.], kurš bija aktīvs lībietis un pārdeva savu zemes gabalu Lībiešu tautas nama celtniecībai. Mans tēvs stāstīja, ka Pētera Stefenberga tēvs Kārlis un māte Anna pēc tautības bija lībieši. Viņam ar sievu Luīzi bijušas divas meitas. [Vecākā meita Emīlija Zelma dzimusi 1899. gada 22. oktobrī, bet otra meita Emma – 1903. gada decembrī – T. P.] Tālbraucēja kapteiņa izglītību viņš bija ieguvis 1893. gadā Ventspils jūrskolā. Viņa īpašumā bija arī vairāki burinieki – “Anna Siriuss” un “Anna”. Buriniekiem vārdu viņš bija devis par godu savai mātei Annai. [“Anna Siriuss” nogrima Baltijas jūrā 1910. gadā vētras laikā – T. P.] P. Stefenbergs nomira 1947. gadā un atdusas Mazirbes kapos. Pēc tam viņa mājas pārdeva, jo viena meita jau 1923. gadā bija aizbraukusi uz Brazīliju [toreiz uz Brazīliju no Latvijas izbrauca 2500 cilvēku, pārsvarā baptisti – T. P.], bet otra pirms kara aizbrauca apciemot māsu un arī neatgriezās Latvijā.

Kad tautas namu uzbūvēja, 1939. gada 6. augustā notika liela atklāšanas balle. Atbrauca ļoti daudz cilvēku! Daudz ārzemnieku no Somijas, Igaunijas, Ungārijas, kā arī apkārtējo ciemu iedzīvotāji. Uz nama kāpnēm teica runas valdības pārstāvji. Orķestris, kuru vadīja Rūdolfs Ermanbriks, spēlēja lībiešu himnu ”Min izāmō”. Lībiešu tautas namu atklāja ar izrādi lībiešu valodā “Diena un nakts”, kuras autors bija somu rakstnieks Aleksis Kivi. Bija arī otra izrāde latviešu valodā – M. Zīverta “Tīreļpurvs”. Mazirbes jauktais koris, kuru vadīja Margarete Stalte, uzstājās ar dziesmām. Vakarā bija goda mielasts un dejas. Visi cilvēki bija ļoti sapucējušies. Dāmām bija skaistas kleitas un košas cepures. Darbojās arī bufete.

Pašā vakarā, kad satumsa, bija lieli brīnumi, jo pirmo reizi Mazirbē jaunajā tautas nama zālē iedegās elektriskā gaisma. Gaismu ražoja uz jumta novietotais vēja rotors. Tolaik nevienā lībiešu krasta ciema mājā elektrības nebija, izmantojām lukturus un petrolejas lampas.

Otrais pasaules karš

1940. gadā mēs pa radio dzirdējām, ka Rīgā jau ienākuši krievi. Klīda dažādas baumas, ka krievu tanki drīz ieņems visu Latviju. Mēs savā mazajā piejūras ciemā arī bijām satraukušies, bet te viss vēl bija mierīgi, zvejnieki gāja jūrā.

Otrais pasaules karš jau bija sācies – vācieši karoja Polijā, Francijā, gandrīz visa Eiropa bija okupēta. Domājām, ka varbūt krievi mūs pasargās no kara. 1940. gadā visos piekrastes lībiešu ciemos ieradās dažādas padomju armijas daļas ar karavīriem. Jūrā nu drīkstēja iet tikai krievu robežsargu pavadībā. Vakaros gar jūru staigāt nedrīkstēja. Armijas daļas bija Pitragā, Mazirbē, Lielirbē, Jaunciemā, Lūžņās. Starp Vaidi un Saunagu jūrmalā uzcēla augstu sargtorni, kur vienmēr sēdēja robežsargi.

1941. gada 14. jūnijā no Mazirbes uz Sibīriju izsūtīja vairākas ģimenes. Izsūtīja Mazirbes bagātāko cilvēku kokuzņēmēju Alfrēdu Zēli. Viņam piederēja liela māja, tvaika dzirnavas, kokzāģētava, vieglā automašīna, vairākas kravas mašīnas. Izsūtīja arī Mazirbes ārsta Jura Vidiņa ģimeni ar trīs maziem bērniem, kuri dzīvoja doktorātā Dolāros netālu no jūras.

Kad 1941. gada 22. jūnijā sākās karš, krievu armija panikā bēga. No Mazirbes ar mazbānīti uz Ventspili bēga armijnieku sievas un ģimenes locekļi. Atkāpjoties krievi uzspridzināja Miķeltorņa bāku, gribēja izpostīt arī Irbes tiltu, bet nepaspēja. 1941. gada jūlijā vācieši jau bija klāt. Vispirms lidoja lidmašīnas, tad ieradās karavīri ar motocikliem un mašīnām. Nu atkal varēja staigāt gar jūru un zvejot. Jūrmalu apsargāja vietējie aizsargi.

Kara gados piejūras mežos un kāpās vācieši ierīkoja tranšejas, ugunspunktus un noliktavas. Aiz upes ierīkoja artilērijas punktu, jūru apgaismoja starmeši, uzstādīja lokatorus, kas vēroja lidmašīnas un kuģus Irbes jūras šaurumā. Uz Lībiešu tautas nama jumta bija uzstādīti ložmetēji.

Kara laikā Mazirbes jaunajā skolā, kuru uzcēla 1940. gadā, bija jauns direktors Upesleja. Viņš skolā iestudēja dažādus uzvedumus. Kara beigās mācības nenotika, jo skolā ierīkoja hospitāli – slimnīcu ievainotiem karavīriem. Vecajā jūrskolas ēkā kara laikā dzīvoja vācieši, bet pēc kara tur bija robežsargu garnizons. Vietējie to sāka saukt par zastāvu. Vācu karavīri un virsnieki dzīvoja arī vairākās Mazirbes mājās. Vācieši staigāja pa mājām un prasīja speķi, maizi un olas. Ar varu neko neņēma, liekas, ka kaut ko par produktiem pat maksāja, bet kara laika naudai jau nebija nekādas vērtības.

Man kara laikā bija mazliet pāri divdesmit, gribējās dzīvot un priecāties. Vācu karavīri vietējiem pāri nedarīja. Kara beigās visiem mājas bija jāatstāj un jādodas kalnā – uz Vīdāli, Neveju vai Dundagu, jo Mazirbē notika karadarbība. Te bija Kurzemes katls. Vācu karaspēks ar kuģiem evakuējās no Sāmsalas uz Mazirbi. Padomju kara flote un lidmašīnas nepārtraukti uzbruka vācu kuģiem. Mēs devāmies uz Vīdāli augšā Šlīteres Zilajos kalnos, kur mums dzīvoja attāli radi. Tur palikām sešus mēnešus. Kad atgriezāmies mājās, viss bija izpostīts. Apstākļi bija skarbi.

Kara laikā jūrā pie Mazirbes krasta bija izskalots daudz mīnu. Kara beigās 1944. gada rudenī daudzi vietējie devās trimdā uz Zviedriju. No Mazirbes ar laivām uz Gotlandi aizbrauca aptiekārs Linde ar savu ģimeni, skolas direktors Leonards Šics ar sievu Martu un trīs bērniem, zvejnieks Hausmanis un citi.

No Sāmsalas atpeldēja krievu karavīri. Nokrita arī kāda neliela lidmašīna un izpostīja šķūni netālu no mūsu mājām.

Mazirbe pēc kara

Pēckara gados Mazirbē likvidēja zvejnieku kooperatīvu “Zivs” un zivju apstrādes kūres. Kāpās nojauca zvejnieku tīklu būdas. Pašā Mazirbes centrā pretī Tomiem jūrmalā uzcēla jaunu zivju apstrādes cehu un laivu novietni, bet jūrā 150 metru garu molu. Uz mola bija šaursliežu dzelzceļa sliedes, pa kurām varēja pārvietot zvejas rīkus un nozvejotās zivis uz apstrādes cehu. Laivu novietne un zivju apstrādes cehs bija norobežots ar dzeloņstieplēm. Bija arī caurlaides namiņš, kur sēdēja sargs un pārbaudīja ienākošos un izejošos zvejniekus un ceha darbiniekus.

Pēc kara par skolas direktoru vienu gadu strādāja Pēteris Dambergs, bet vēlāk Rūdolfs Ermanbriks, kurš dzīvoja Mazirbes Laintos. Viņa tēvs Eduards bija skroderis. R. Ermanbriks (1914–1985) Mazirbē nodibināja kori. Arī es dziedāju korī. Vairākas reizes mēs braucām uz Rīgu uz lielajiem Dziesmu svētkiem – tas bija 1948. un 1952. gadā. Mums bija jauni lībiešu tautastērpi. Tos darināja R. Ermanbrika sieva Mirdza, kura strādāja skolā par rokdarbu skolotāju.

Tautastērps bija ļoti grezns. Brunči bija tumši strīpaini, ņieburs melns, bet blūzes baltas, rotātas ar izšuvumiem. Aubēm aizmugurē bija piecas auduma rozes, kas papildinātas ar mežģīnēm, lentītēm un pērlītēm.

Pēc kara es strādāju Mazirbes maizes ceptuvē, kas atradās pie veikala. Maizes ceptuves ēku uzcēla pirmās Latvijas laikā kā dzīvojamo māju veikalvedim. 50. gados šo māju pārveidoja par ceptuvi. Tur bija liela maizes krāsns. Mana māsa Vilma pirms kara apprecējās ar Jāni Māguru (1903–1945), kurš bija Mazirbes veikala vadītājs. Veikala ēku Mazirbē uzcēla 1928. gadā. Pirms kara māsas ģimenē piedzima trīs meitas – Līga, Ligita un Liene, bet 1942. gadā dēls Andris.

Kad mani dēli bija izauguši, 70. un 80. gados es 20 gadus strādāju par pastnieci. Pasts bija jānogādā pat līdz Pitragam. Gāju kājām vai braucu ar riteni. Vēlāk vecākais dēls mani veda ar motociklu. Vienu laiku pasts atradās Jaunkalējos. Pirmajā stāvā bija pasts, bet otrajā dzīvokļi. Kādreiz tur bija dzīvojis Mazirbes kalējs.

Ģimene

1952. gadā es apprecējos ar Hariju Blāzi no Pitraga. Viņa vecāku mājas atradās netālu no baptistu baznīcas. Harijs, dzimis 1924. gada 9. decembrī, bija par mani nedaudz jaunāks. Harijs bija labs sportists un muzikants. Viņš nodarbojās ar vieglatlētiku un spēlēja akordeonu. Harija māte Olga Blāze bija pārliecināta un fanātiska baptiste. Strādāja Mazirbes skolā par apkopēju. Savā laikā Pitragā bija uzdarbojies viltus sludinātājs Ernests Kauliņš no Vaides ciema, kurš sludināja drīzu pasaules galu. Stāstīja, ka 1920. gadā Kauliņš pēc ilgām lūgšanām un grēku nožēlošanas sācis murmināt nesaprotamas skaņas (“runāt mēlēs”) un viņam parādījies, ka nāks Antikrists.

Apmēram 60 cilvēku, tērpušies baltās drēbēs, sapulcējās Pitraga jūrmalā augstā kāpā, ko sauca par Sapņu kalnu. Cilvēki metās ceļos, skaļi lūdzās un cerēja, ka īstenticīgos Dievs uzraus debesīs.

Diemžēl tas nenotika. Cilvēki bija sašutuši. Tad Kauliņš apgalvoja, ka viņu vidū ir kāds neticīgais. Ticīgie cilvēki šim sludinātājam nesa visu savu vērtīgo mantu. Arī Olgas māte viņam atdeva produktus un citas mantas. Vēlāk viņš no Pitraga pazuda, laikam bija aizbraucis uz Vidzemi. Vēlāk paklīda baumas, ka īstā debesbraukšana notiks Brazīlijā, un daudzi īstenie baptisti aizbrauca uz turieni.

Emmas vīramāte Olga Blāze pie Mazirbes skolas.
Foto no Emmas Blāzes albuma

1943. gadā, kad vācieši karā cieta lielus zaudējumus, nodibināja latviešu leģionu, kur iesauca latviešu puišus, lai sūtītu uz fronti karot vāciešu pusē pie Ļeņingradas un Volhovas purvos. Arī Harijs bija iesaukts Latvijas leģionā, bet no apmācību centra aizbēga – dezertēja. Atgriezās mājās un kara beigās slēpās Pitraga baznīcā. Māte un radinieki viņam nesa ēdienu. Pēc kara viņam izdevās izvairīties no represijām.

Pēc laulībām trīs gadu laikā man piedzima trīs dēli: 1953. gadā Arnis, 1954. gadā Edvīns un 1955. gadā Viesturs. Dzīve bija grūta. Vīrs gāja jūrā, brauca uz kuģiem Atlantijā, zvejoja siļķes. Bieži nebija mājās. Mēs Stefenbergos dzīvojām vairākas ģimenes. Arī mana māsa Vilma Māgure ar savu ģimeni – vīru, meitām un dēlu. Katrai ģimenei bija sava neliela istaba, bet trešajā istabā dzīvoja mana vecā māte Lizete, kas palīdzēja saimniecībā un auklēja mazbērnus. Mums bija iekopts kartupeļu lauks un sakņu dārzs. Bija arī ābeles un plūmes. Turējām arī lopus – govi, cūku, aitas. Vēlāk māsas ģimene uzcēla Mazirbē savu māju Saulstarus un pārcēlās uz turieni.

Emma ar dēliem Arni un Edvīnu. Mazirbe, 1957. gads.
Foto no Emmas Blāzes albuma

Mani bērni mācījās Mazirbes astoņgadīgajā pamatskolā. Arnis pabeidza vidusskolu Rojā. Kad dēli Arnis un Edvīns izauga, arī viņi kļuva par zvejniekiem. Sākumā zvejoja Kolkas zvejnieku kolhozā “Brīvais zvejnieks”, vēlāk Rojas “Bangā”. 1969. gadā “Brīvais zvejnieks” ieguva pirmo vietu republikā zivju nozvejā. Pavasarī zvejoja reņģes, vasarā plekstes, bet rudenī reņģes un brētliņas. Arī vīrs nodarbojās ar piekrastes zvejniecību. Tolaik zvejnieki labi pelnīja, varēja nopirkt jaunas mēbeles, motociklu, pat mašīnu.

Emmas vidējais dēls Edvīns četru gadu vecumā. 1954. gads.
Foto no Emmas Blāzes albuma

Vēlāk mans vīrs Harijs kādu laiku strādāja par Mazirbes kultūras nama vadītāju, bet dēls Arnis nodibināja estrādes ansambli, kurš spēlēja dažādos sarīkojumos, kāzās, jubilejās un ballēs, kas notika Lībiešu tautas namā. Mīlestība pret mūziku iedzimusi arī manos mazbērnos. Arņa dēls Māris jau no bērnības muzicēja kopā ar vectēvu. Jau trīs gadu vecumā skanīgi dziedāja grupas “Ornaments” dziesmu “Puiši, puiši, kas tie puiši”. [Emmas vecākais mazdēls Māris Blāze ir Latvijā pazīstamās šlāgergrupas “Jūrkant” vadītājs un mūziķis – T. P.] Jaunākais dēls Viesturs izmācījās par šoferi un strādāja par skolas autobusa vadītāju.

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.