Gada nogale visiem latviski un lībiski lasošajiem atnesusi neticami jestru grāmatiņu. Tajā zem nosaukuma “Lībiešu balādes” ar apgāda “Neputns” svētību apkopotas balādes, vienkārši dzejoļi, buramvārdi, precību sludinājumi un citas ēverģēlības, ko sacerējis Vērdiņu Kārlis jeb Vērnig (tas pats vērdiņš lībiešu valodā) Kōrli.

Publicitātes attēls

Latvijā labi pazīstamais dzejnieks un literatūrzinātnieks lībiešu jaunlaiku kultūrā nav nekāds svešinieks. Jau 2011. gadā viņš iesaistījās “Līvõ kultūr sidām” (LKS) izdotajā dzejas kopkrājumā “Kā iznirst lībieši”, kurā 16 latviešu, latgaļu, igauņu, somu un krievu dzejnieku vārsmās iznira lībieši. Kārlis Vērdiņš piedāvāja balādi “Pēters Foršs” (kas lasāma arī “Lībiešu balādēs”) un ievadrindās atzina:

“Lībiešu liktenis ir aizraujošs un iztēli rosinošs – ir tik baisi un līksmi ļauties domai, ka viena tauta var ņemt un pazust, asimilēties, izmirt, apklust. Kad nomirst cilvēks, citi par viņu skumst. Kad izmirst tauta, citas tautas par to raksta zinātniskus pētījumus, plēš jokus un – kāpēc gan ne? – raksta dzejoļus. Mūsdienu Latvijā, kas dzīvo izmiršanas, integrēšanas un samazināšanas problēmu ielenkumā, šāda tematika ir teju pašsaprotama.”

Kārlis Vērdiņš bija klātesošs nākamajā LKS dzejas izdevumā – Kārļa Staltes krājumā “Bagātā jūrmala/Rikāz rānda” (2020), kurš bija veltīts dzejnieka 150. dzimšanas dienai un kurā lībiešu dzejas klasiķa darbus bija atdzejojuši 18 latviešu un lībiešu dzejnieki. Kārlis Vērdiņš bija pārstāvēts ar diviem dzejoļiem: “Pie Buntika kapa” un “Mazā zvaigzne”, kas mīļš vai ikviena lībieša sirdij, jo atgādina, ka lībieša gaisma nedrīkst nodzist. Kad bijusi iespēja, Kārlis izteicies par lībiešu kultūras norisēm, piemēram recenzējis Baibas Dambergas dzejoļu krājumu “Es un cit es”, noslēgumā secinot: “Šī grāmata noteikti nav tikai glīts suvenīrs no lībiešu krasta vai nostalģisks projekts, kas skumst pēc kāda iedomāta zelta laikmeta.”

Tieši to pašu var teikt par “Lībiešu balādēm”. Dzejas rindas ir krāsainas un sulīgas, tēli tik spilgti un dzīvi, it kā Kārlis ar viņiem stundām būtu gulējis jūrmalā, aliņu pļumpēdams, turklāt panti lasās tik viegli, ka dažam labam būs kārdinājums teikt – kas ta tur, es a tā var. Taču šāds vieglums nerodas pats no sevis, bet gan tad, kad jau uzkrāts tik blīvs zināšanu slānis, ka vajadzīgo vārdu bez kādiem pūliņiem var izvilkt kā trusi aiz ausīm no būra vai burkānu no dobes. Biju domājusi tikai pašķirstīt, bet lasīju aizrautīgi no vāka līdz vākam, un man grūti pateikt, kas sagādāja lielāku prieku – Krimas karš Kolkā, butes brīnišķīgie piedzīvojumi vai Lind Mari briesmīgie piedzīvojumi. Lībieši, protams, ir jocīgi kā mīlā (skat. precību sludinājumus), tā nāvē (skat. gabalu par Frici un Didriķi), taču Vērdiņš pamanās ievīt tik skaudrus pavedienus, ka visa lībiešu vēsture iekļaujas vienā dzejolī (skat. Līzes sapni vai Ķērstu Zemi). Ja gribas ko dziļi nopietnu, var izlasīt tekstiņu “Ko ornitologi tev nestāsta”:

“Soross, Bih Pharma, Briseles ierēdņi un mūsu korumpētā valdība skalo cilvēkiem smadzenes un pūlas iestāstīt, ka zināmas putnu sugas ir jāsauc par gājputniem, jo tās katru ziemu ceļo uz siltajām zemēm. Tas viss ir meli, bet tur apakšā ir liela nauda.”

Publicitātes attēls

Grāmatas vizuālo ietērpu ir veidojusi māksliniece Zane Ernštreite. Tādi kā es, kas lībiski neko labi neprot, novērtēs, ka katrai valodai ir sava burtnīciņa. Tās atgādina istabaugšā atrastu mantību ar izbalējušiem stūriem un pleķiem, kas būtu visnotaļ interesanti, ja vien neatsauktu atmiņā mākslinieces veidoto monogrāfiju “Lībiešu tautas nama vēsture”, kurai katrs mēģina ar nagu nokasīt pielipušo netīrumu. Arī grāmatas apvāks līdzinās Zanes pašas veidotā Kārļa Staltes krājuma “Bagātā jūrmala” vākam – tas pats brūno viļņu ritms, tikai bez oranžā atspīduma. Valta Ernštreita tulkojumu nevaru novērtēt, jo, kā jau minēju, valodu tik labi neprotu, taču uzteicami ir tas, ka tagad ir arī lībiešu valodas korektore – Milda Kurpniece. Latviešu valodas korektorei sanākusi ķibele ar vārdu “cirks”. Aprakstot Lind Mari briesmīgos piedzīvojumus, virsrakstā lietota novecojusī forma “cirkus”, un kāpēc gan ne – seni laiki, seni vārdi… Taču balādes pantos var lasīt gan “cirkā” (tātad cirks), gan “cirkū” (tātad cirkus), kas, manuprāt, īsti labi nav.

Kad iznāca Tartu Universitātes profesora Karla Pajusalu pirmais dzejoļu krājums Salacas lībiešu valodā “Salacas upes trīs krasti” (2013), tas tika laists tautās ar pseidonīmu Ķempju Kārlis (lībiski Ķempi Kārl), un tolaik segvārda arhaiskajai formai bija nopietns pamatojums – valoda bija izzudusi jau 19. gadsimtā, krājums bija tās atjaunošanas pirmie mēģinājumi un godājamais profesors vēl nebija gatavs kļūt par pilnasinīgu dzejnieku. Savu desmit grāmatu autora, atzīta un tiešām izcila dzejnieka Kārļa Vērdiņa vēlme kļūt par tādu kā lībiešu Esenberģu Jāni (19. gadsimta latviešu dzejnieks) un ieplūst lībiešos kā Vērdiņu Kārlim ir, varētu teikt, mulsinoša, jo, lai gan tekstos ir senatnes elpa, sākot ar dievu, velnu, saltkurpjiem un līdz pat Launicu Andrejam un Setelem, tomēr tajos ir arī mūsdienu klātbūtne, piemēram, NATO, dotācijas un disertācijas. Tak tie tādi sīkumi, tāpat kā mana sākotnējā iedoma, ka “Lībiešu balādes” ir literatūrzinātnieka Kārļa Vērdiņa pētījums (līdzīgi kā Valdas Šuvcānes “Lībiešu folklora”) par šo dzejas žanru lībiešu literatūrā. Izrādījās – esmu alojusies. Grāmatu iesaku ikvienam – baudījums garantēts.

Kultūras ziņu sižets par Kārļa Vērdiņa “Lībiešu balādēm” šeit.