Pirms trīsdesmit pieciem gadiem – 1988. gada 26. novembrī – Rīgā, Kinoamatieru biedrības zālē, uz konferenci pulcējās lībieši un viņu draugi. Mērķis bija svarīgs – nodibināt Lībiešu kultūras savienību un vienlaikus atjaunot Līvu savienību, kas pirmskara Latvijā bija paguvusi darboties septiņpadsmit gadu.1998. gada Lībiešu gadagrāmatā – desmit gadus pēc notikuma – publicēts mēnešraksta “Līvli” redaktores un lībiešu gadagrāmatu sastādītājas Gundegas Blumbergas raksts “Atjaunotnes desmit gadu” (125.–129. lpp.), kuru publicējam ar nelieliem izlaidumiem.

Lībiešu kultūras savienības dibināšanas sapulce 1988. gada 26. novembrī.
Foto no Baibas Šuvcānes krājuma

“Par valdes vecāko ievēlēja Ievu Neilandi, pirmajā valdē darbojās arī Baiba Damberga, Valdis Dambergs, Kersti Boiko, Egils Lagzdukalns, Lidija Rapa, Zoja Sīle, Helmī un Dainis Stalti, Andrejs Šulcs un Valda Šuvcāne. Tas bija laiks, kad vēl nebija noticis Tautu forums, bet jau darbojās tā organizācijas komiteja, kurā bija iekļauta arī Ieva Neilande, toreizējā ZA Vēstures institūta zinātniskā līdzstrādniece. Tas bija laiks, kad, kā intervijā “Visi bijām tam nobrieduši — apliecināt lībiešus” mēnešrakstam “Līvli” (1997/1) atzina I. Neilande, pret lībiešiem “bija tāda cieņas pilna attieksme — jūs jau esat pamattauta”. Ieva Neilande arī uzskata, ka tā bijusi liela izdevība apliecināt lībiešus: “Bija skaidrs, ka jāmācās valoda. Vajadzēja dabūt cauri svētdienas skolu un apmaksu par valodas mācīšanu, kur visu savu enerģiju ielika Valda Šuvcāne un arī Tenu Karma. Iezīmējās nojausma par Lībiešu krastu. Nācām kopā valdē, ļoti aktīvi darbojās Edgars Sīlis. Nebija vēl skaidras formas — tas būs rezervāts, aizsargājama teritorija vai kas cits, un par to Škapars Tautas frontes II kongresā uz mums dusmojās. Pats galvenais mums bija dabūt cauri likuma pantā valsts atbildību. Par morālo tajā laikā visi piekrita, bet, tiklīdz vajadzēja ekonomisko, gāja šausmīgi grūti. (..)

Lībiešu jautājums tolaik bija pacelts tādos augstumos, ka, nodarot lībiešiem ko sliktu, neviens vairs nevarēja ar godu atkāpties. Uzskatu, ka šī pacelšana — tā ir liela daļa mana darba.

Pieņēma likumu, ka lībiešiem ir tiesības uz savas tautības ierakstu pasē. Pēc pārliecības. Toreiz tas likās tik pašsaprotami — kā taisnības atjaunošana. (..) Arvien vairāk sapratu, ka lībiešiem jāpanāk pamattautības statuss. (..) Man izdevās viņus pārliecināt.”

Sākums, patiesi, bija skaists. Lībiešiem izdevās atgūt to, kas gadu desmitiem bija liegts — tiesības uz savu tautību, un varēja sākt domāt, kā savākt kopā piecdesmit pēckara gados zudušās kultūras drumslas. Mēnešraksta “Līvli” 1998. gada 1. numurā ir publicēts Valdas Šuvcānes pierakstīts protokols par 1989. gada 14. decembra sanāksmi. Uz to bija sanākuši Lībiešu kultūras savienības valdes locekļi, lai apspriestu tuvākajā laikā izdodamās grāmatas. Augstākās Padomes Prezidija sekretārs I. Daudišs bija atbalstījis savienības priekšlikumu par lībiešu literatūras izdošanu un ieteicis iesniegt prezidijam vēlamo grāmatu sarakstu.

Ierosinājumu bija daudz: vārdnīcas, folkloras krājumu, stāstu grāmatu un dzejas antoloģiju, tulkot Somijā savāktos lībiešu tekstus, izdot bilžu ābeci, grāmatniecības vēsturi un vēl citas grāmatas.

Šie kapitālie darbi pēc desmit gadiem joprojām ir iecerēs vai manuskriptos, bet Lībiešu kultūras savienības pirmo gadu devums tāpēc nav mazāk svarīgs: līdztekus līdzdalībai tiesību aktu izstrādāšanā valstiskā līmenī, organizatoriskajiem darbam, veidojot Valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju “Lībiešu krasts”, dibinot savienības nodaļas Kolkā, Ventspilī un vēlāk arī Mazirbē, tika domāts arī par tautu vienojošiem elementiem.

Tika iedibināta tradīcija sanākt kopā augusta pirmajā sestdienā — Lībiešu tautas nama atklāšanas gadskārtā — uz lībiešu svētkiem Mazirbē.

1992. gadā sāka iznākt mēnešraksts “Līvli”, kuram ceļavārdos tika teikts, ka tas “atkal nāk pie jums kā aicinātājs, kā mudinātājs palikušajiem līviem un viņu pēcnācējiem kopt līvu valodu, kultūru, savu “Līvõd rānda” (“Lībiešu krastu”), apzināties savu vērtību, lepoties ar savu piederību senākajiem Latvijas pamatiedzīvotājiem”.

Līvu savienības vadītāja Ieva Neilande (no labās), “Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis un Helmī Stalte 1992. gada Lībiešu svētkos.
Pārpublicēts no “Līvli” (1997, nr. 1, 8. lpp.)

Īpaši ražīgi bija pirmie pieci gadi, kad Lībiešu kultūras savienību vadīja Ieva Neilande. Taču, kā jau pieminētajā intervijā atzina I. Neilande,

“akūtā stāvokļa ieinteresētību nevar paturēt ilgstoši. Visvieglākais ir sākums. Tad viss ir atklāts. Kad iestājas ikdienas grūtais darbs, ir svarīgi pareizi salikt akcentus”.

Lībiešu sabiedriskā organizācija, atbrīvojusies no vārda kultūra un atguvusi sākotnējo nosaukumu “Līvu savienība”, pamazām attālinājās no sākotnējiem mērķiem, bet netuvojās arī tiem, kas atbilstu jaunajām prasībām un vajadzībām. [..]

Būtu loģiski, ja Līvu savienība galvenos darba virzienus saistītu ar tautas kultūras mantojuma apzināšanu, aizsardzību un propagandēšanu, tautas vēstures izpēti, valodas mācīšanu un pilnveidošanu, mākslas attīstību, grāmatniecību utt., tomēr nekas tamlīdzīgs pēdējos gados nav noticis.

Ne tajos divos gados, ko pēc Ievas Neilandes LS vecākā amatā aizvadīja Gunārs Matisons, ne arī tagad, kad jau trešo gadu vecākā krēslu ieņem Aldis Ermanbriks. Tas bija skaidrs jau 1996. gadā, kad vairāki lībiešu kultūras virzītāji un studenti, kas mērķtiecīgi gatavojās zinātniskajam darbam, kandidēja uz LS valdi. Viņus ievēlēja, bet neviens viņu priekšlikums vai projekts netika pieņemts. Turklāt jau tā paša gada nogalē tika sasaukta ārkārtas pilnsapulce, lai pārvēlētu valdi un atbrīvotos no locekļiem, kuri neko nedara (par nekā nedarītājiem atzina gan vienīgo Lībiešu krasta lībiešu valodas skolotāju Zoju Sīli, gan “Lībiešu krasta” direktoru Edgaru Sīli, gan Lībiešu kultūras centra toreizējo vadītāju, Tartu universitātes studentu Valtu Ernštreitu, gan Renāti Blumbergu, LZA Vēstures institūta doktoranti, kuras pētījumu lokā ir lībiešu etniskā vēsture.).

Līvu savienības sēdēs notiekošais un tās vadītāju izteikumi aizvien vairāk atgādināja to, ko identitātes teorētiķi sauc par identitātes nolieguma fenomenu, kas vērojams kādas tautas dzīves pēdējās stadijās. Edgars Sīlis teorētisko rakstu ciklā “Identitātes meklējumos” (“Līvli” 1997/1 /2) skaidro:

“Tā nav diezcik patīkama tēma, jo liela daļa pazīmju, kas liecina par etniskās kopības sabrukumu, vērojamas arī lībiešu vidē. Kā piemēru varu minēt tādu pazīmi kā agresivitāte. Identitātes noliegumu vienmēr pavadot agresivitāte. Turklāt naidīguma izpausmei dažādās tautās to pēdējās attīstības stadijās esot līdzīgs rokraksts. Tas nepastāvot kā brīva un individuāla izvēle, bet kā mobings — bara uzbrukums izvēlētajam upurim ar nolūku to iebaidīt. Cita raksturīga identitātes nolieguma pazīme esot norobežošanās no savas tautības inteliģences pārstāvjiem.”

Pirmā Lībiešu kultūras savienības vadītāja Ieva Neilande (pa kreisi) un valdes locekle Valda Šuvcāne.
Foto no Baibas Šuvcānes krājuma

[..] Valts Ernštreits, atgriezies no Pasaules somugru otrā kongresa, kas 1996. gada augustā notika Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā, intervijā mēnešrakstam “Līvli” (1996/9/10) teica: “Visās intervijās, kuras sniedzu, pirmais jautājums bija, cik cilvēku runā lībiešu valodā, vai es pats runāju un kāda ir valodas un kultūras situācija vispār. Nedomāju, ka ir daudz cilvēku Latvijā, kas spētu uz šiem jautājumiem atbildēt adekvāti. (..) Lai varētu nopietni runāt par pārstāvniecību (Somugru kongresā. — G.B.),

lībiešiem vispirms ir jātiek galā ar savām problēmām — jātiek skaidrībā par to, kas ir lībieši, kas ir jādara lībiešu labā, kas vispār lībiešiem ir svarīgs.

Ja tā ir ekonomika, zvejniecība, ceļu būve vai telefonizācija, tad mums vispār tur nav ko darīt, jo šādā kongresā neviens nerunā par to, kā labāk varētu izpumpēt naftu, saķert butes, pārdot traktorus, izrakt ogles un tā tālāk. Somugru kustība balstās uz valodu radniecību, ne uz teritoriāliem vai ekonomiskiem principiem.”

Lai gan šobrīd neviena no Latvijā reģistrētajām lībiešu vai ar tiem saistītajām organizācijām nevar runāt lībiešu vārdā (īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija “Lībiešu krasts” ir valsts organizācija; Lībiešu kultūras centrs ir lībiešu organizācija, bet tā neapvieno visus lībiešus; Līvu savienība arī to nevar, jo ne visi lībieši ir tās biedri un ne visi tās biedri ir lībieši),

tomēr 1988. gadā atjaunotajai Līvu savienībai neapšaubāmi ir pozitīva nozīme. Gan sākuma gados, kad tā bija lībiešu pašapziņas veidotāja un vienotāja, gan pēdējā posmā, kad pretišķības notikumu un darāmā izpratnē likušas meklēt jaunas formas, iespējas un domubiedrus.

Lielākā daļa lībiešu inteliģences ir apvienojusies 1994. gadā dibinātajā Lībiešu kultūras centrā. [..] Par galveno dzinējspēku zinātniskajiem projektiem, kas saistīti ar kultūras, vēsturiskā mantojuma un valodas apguvi, ir kļuvis “Lībiešu krasts” un Latvijas Zinātņu akadēmijas valsts nozīmes pētījumu programma “Letonika”.

Līvu savienība sev paturējusi dekoratīva elementa funkcijas: karogus, kopdziedāšanu, klātus galdus, folkloras tēlu piesaukšanu, un tas jo uzskatāmi bija redzams sabiedriskās organizācijas 75. gadskārtas svinībās.

Izvērtēdama Līvu savienības devumu, laikraksta “Latvijas Vēstnesis” 1998. gada 9. aprīļa numurā rakstīju: “Tā nu ir izveidojies, ka galvenās kultūras, vēsturiskā mantojuma un valodas apguves aktivitātes tagad atvirzījušās no Līvu savienības. (..) Tā allaž notiek, ka bērni, kļūdami pieauguši, pamet vecāku mājas, bet tālab jau tajās pavadītais laiks nekļūst svešāks. Un arī vecākiem viņu pasaules ceļos aizgājušās atvases ir tikpat mīļas. Viņu padarītais ir tikpat vērtīgs un godā liekams, kā pašu paveiktais.

Līvu savienība savu vēsturisko pienākumu ir izpildījusi. Vaimanas par lībiešu grūto likteni pieder pagātnei, tāpat kā romantizētais skatījums uz lībiešiem kā zvejiem, kas par to vien sapņo, kā atgriezties dzimtajā krastā. Līvu savienība ir radījusi spēkus, kam tālāk apgūt kultūrvēsturisko mantojumu, kam zinātniski pamatoti pētīt, izzināt un skaidrot, un par to tai vislielākais paldies.””

Publikācija sagatavota Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.