Sākums / Norises / 2022

Kas mēs, tāmnieki, esam?

Gunārs Priede

02/07/2022

Ventspilnieki izsludinājuši konkursu, aicinot rakstīt literārus darbus tāmnieku dialektā. Par to, cik nozīmīga ir ventiņu mēle lībiešu kultūrtelpā, pirms divdesmit pieciem gadiem (“Līvli”, 12.03.1997.) rakstīja dramaturgs Gunārs Priede:

 

“Ļoti piesaista latviešu valodas lībiskajā dialektā rakstošie autori, kam “Līvli” šodien ir vienīgā nopietnā mājvieta. Parādās jau arī citur pa kādam joku pantiņam, taču man, augušam Ziemeļkurzemē, dažkārt taisni vai jānopūšas par samākslotību un dialekta būtības klaju neizpratni. Uldis Krasts un Baiba Damberga laiž vaļā pa īstam, dzīvi, dzirkstoši un pilnasinīgi.”

Zanes Ernštreites foto

 

Ventspilī abi mācījāmies ģimnāzijā, ko viņa nebeidza, bet es beidzu pēc kara. Savā pilsētā atkal tikāmies piecdesmito gadu nogalē, nejauši, uz ielas.

– Kas tu ir? – viņa smaidot jautāja.

Es viegli apjuku. Man bija trīs lugas uz Dailes teātra skatuves Rīgā, un “didamm” no izrādes “Normunda meitene” skanēja pa visu Latviju, bet “tu esi meitene no manas klases” (kā Vācieša dzejolī) un… ne jausmas? Atbildēju, ka man ir arhitekta diploms, ka strādāju Celtniecības tehnikumā… Viņa pastāstīja par sevi un piebilda: – Mans dēls jou iet skola, viš lāb mācas un drīz bus gudrāks pa mān.

Vai tiešām arī es kādreiz tā runāju? Laikam. Kā citādi mēs būtu sapratušies 1943. gada ievziedos, kad ar viņas dāmu velosipēdu, jo man sava satiksmes līdzekļa nebija, devāmies klausīties lakstīgalas Popē? Viņa sēdēja aizmugurē uz bagāžnieka. Citiem zēniem meitenes iekārtojās priekšā uz rāmja un turējās pie stūres, kas braukšanu darīja daudz stabilāku. Strauji no mums atrāvušies, viņi pēc pāris kilometriem apmetās zem ozola ceļmalā un gaidīja, saņemot mūs ar draudzīgi uzmundrinošiem saucieniem: – Fiksāk nevar? Līž ta ka slim bruņrupuč! Mums te stundam janīkst, kamēr jūs āb, jedritvaikociņ, atvelkas!

Klasē mācījās arī zēni no lībiešu zvejniekciemiem, kas runāja tāpat kā mēs. Bet, kas tad bijām mēs, sevi nešaubīgi par latviešiem uzskatīdami, taču ar vairāk vai mazāk izteikti jūtamām lībiskā dialekta iezīmēm valodā? Tāmnieki? Pārlatviskoti lībieši? Ar lībiešiem saradojušos un saplūdušu kuršu pēcnācēji? Vēl kas cits?

Manas mātes dzimtais ciems kopš daudzām paaudzēm ir Cirspene (Cirpstene, vietējībā Cierpsten – vēlāks pārveidojums tautas mutē). Nosaukumu Jānis Endzelīns atvedina no kuršu “kirspan” vai “kiršpan” ar nozīmi “viņā pusē”. Viņpuses ciems. Mājvārdi toties esot lībiešu cilmes: Unkarti – “dūmistabas logs”, Kaugeri – “tālākie” jeb “malējie”, Puņķi – no Pungid, “pumpuri”… Šādi skaidrojami arī Bierandi, Diž- un Mazmangaļi, Guriņi, Nušķi, Gluži, Teņņi, Priviņi. Mūsu pavāri (vietējībā Pavar, baznīcas grāmatas ierakstā Pawerr) robežo ar apkārtnes augstāko kalnu, kas tagad, bez trigonometriskā torņa, vizuāli neizdalās no senās, ar mežu apaugušās kāpu grēdas. Pavārkalni vēl ir Tukumā, Zemītē un Embūtē. “Domājams, ka šis vārds saistāms nevis ar kulināriju, bet gan ar ievērojamām senču kulta vietām,” teikts grāmatā “Kurzeme un kurzemnieki” (1995, 121. lpp.).

Tajā pašā grāmatā ir arī Martas Rudzītes raksts “Latviešu valoda Kurzemē” (69. lpp.). Pievienotā karte rāda, ka Cirspenes ciemā runāts latviešu valodas lībiskais dialekts dziļā Ventas izloksnē ar kuršu valodas substrātu. Re, nu! Jeb, kā mēs teiktu, rō! Maziņš skrēju pie mātes vaicāt, kas ir vecmāmiņas “ōkelt” vai “ōkels” (auklēt, auklis), bet gadījās arī it kā pilnīgi sveši vārdi, ko tagad esmu aizmirsis. Kas tie varēja būt par vārdiem, lībiešu? Varbūt kuršu? Vecum vecā ķerra ar diviem riteņiem Pavāros saucās ducele, pēc Endzelīna domām – no kuršu “du celan”, kas nozīmējot “divi riteņi”…

Cirspenes kapos guļ dzejnieks un valodnieks Jānis Princis, kas Šēgrēnam pavēra vārtus uz lībiešu valodu, un kādreizējie Melngaiļa teicēji viņa Kurzemes ekspedīcijā, to starpā mans Pavāru vectēvs. Komponista pierakstus Folkloras krātuvē atradusi Silvija Silava, un ciema savdabīgās (latviešu? lībiešu?) dziesmas tagad skan viņas jaukajā izpildījumā.

 

Jāņa Prinča, vecākā, un Jāņa Prinča, jaunākā, kapavieta Cirpstenes kapos.
Ausmas Ernestovskas foto

 

Tāmniecismu nīdēšanā daudz darījusi skola. “Es ir” un “es nav” mums bija norma, bet Čiekurkalna 10. pamatskolā, kur mācījos sešus gadus, kurzemniekiem aizrādīja, ka latviešu valodā drīkstot teikt vienīgi “es ir dumjš” un “es nav gudrs”. Ar saknēm ravēja laukā platos “e, ē” (mest, plēst) nenoteiksmē. Neļāva sacīt ne “mežsārgs”, ne “vērgs”, ne “sārkans”, nemaz nerunājot par “viš”, ko ierasti lietojām vietniekvārdu “viņš, viņa” vietā. Bija nevis “jastrādā”, bet “jā-strā-dā”… Iemācīto man paputināja vidusskola Ventspilī, kur pie latviešu valodas gramatikas likumiem turējāmies stundās, bet ne “stārpbrīžes”. Kārtību atkal ieveda augstskola Rīgā, taču klases salidojumos Ventspilī, Ugālē, Zūrās, Pasilciemā, Zlēkstendē un citur – šovasar mums kopš izlaiduma paiet piecdesmit gadu! – runājam venteniski. Arī es, kaut nesaku vairs ne “mēs” ar plato “ē”, ne “es ir”, bet savējo vidū kā nebijuši pazūd īsie patskaņi vārdu galotnēs, saīsinās garie, gaist liekais teikumos… Kas tā ir par atbrīvotības izjūtu – sarunāties savā valodā!

Citiem to apgūt laikam nav iespējams. Kad Ālantu Viļa “Poēm pa kulšen”, kas ir mūsu “Dziesma par Haijavatu” un “Straumēni”, mēģina sajūsminātie vidzemnieki, man gribas viņus klusi brīdināt – ja bez tā nevarat, lūdzu, tikai paskatieties, vai neklausās kāds no Kurzemes… Rīgā māk Velta Skurstene, jo ir mūsējā, no Talsiem. Te man tūlīt atmiņā uznirst pērnie Jāņi ar “Latvju ziņģi” Reņķa dārzā (pie Sārkanā tilt”) Ventspilī. Skurstene uzstājās pa vidu dziesmām, un viena mana klasesbiedrene apšaubīja viņas “ta jou redzes”, jo pareizi esot jāteic “ta jou rēdzs”, bet otra iebilda: – Viš i no Talsem, talsnieks! – Proti, Talsu izloksne pie dziļajām nepieder, ko rāda arī jau pieminētā Martas Rudzītes karte…

Bet kas tad mēs galu galā esam, ģenētiski ar Ziemeļkurzemi saistītie lībiskā dialekta izlokšņu runātāji?

Latviešu tautas daļa, cēlusies baltu un Baltijas somugru zara – lībiešu – saplūsmē. Pēcteči kā vieniem, tā otriem.

Dialekts acīmredzot veidojies no jaukto ģimeņu sākotnējās divvalodības. Vai nav interesanti, ka tālos pagastos, ko šķīra biezi meži un staigi puri, tas noticis pēc vienām un tām pašām likumsakarībām? Savas īpatnības piemīt izloksnei Dundagā, savas – Ancē un Puzē, bet kopīgā ir vairāk. Visur “es iet”, “tu iet” un “viš iet”, tāpat kā “es, tu, viš vakar gā un rīt ies”, un darbs kā tur, tā te ir “dārbs”, rauši – “rōš” (speķrōš, sklandrōš), Anniņa – “Anniš”…

Dialekta sīksto dzīvīgumu var tikai apbrīnot. Apkarot to taču apkaro visās mācību iestādēs jau nezin cik ilgi. Latviešu literārajā valodā iznāk grāmatas un avīzes, strādā teātris, radio un televīzija… Un? Ir un ir! Joprojām sulīgi skan Kurzemes pagastos, bet intonāciju līmenī – visur, ieskaitot Rīgas Latviešu biedrību, kad tur pulcējas inteliģence. Mūsējos pie mikrofona pazīstam no pāris vārdiem.

Ar lībiskā dialekta runātāju tūkstošiem samērojot, pavisam maz vairs ir to, kas prot lībiski. Augstu vērtēju darbu, ko entuziasti veic lībiešu valodas, kultūras un vēstures apguvē un saglabāšanā. Unikāls man šķiet Kersti Boiko gatavotais rakstu krājums “Lībieši”. Kur drukātos Valda Šuvcāne, Tenu Karma, Saulvedis Cimermanis un citi erudītie pētnieki, ja nebūtu “Lībiešu gadagrāmatas” un mēnešraksta “Līvli”? Daudz ko Latvija vispār neuzzinātu, piemēram, ka Lauri Ketunens atstājis lieliskas atmiņas par savām vasarām lībiešu ciemos, ko no somu valodas latviski pārtulkojis un uz “Līvli” atsūtījis lībietis Edgars Vālgamā.

Ne bez pamata mēnešraksts uzmanību velta mums, tāmniekiem. Ar lībiešiem senčos, mēs lībisko savā latviešu valodā esam atnesuši līdz mūsdienām. Kā oglīti, paaudžu stafetē tālāk un tālāk dodamu.

(“Līvli”, 1997, nr. 3)

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes” ietvaros.