Sākums / Norises / 2021

Burājot lībiešu jūrā: debespušu nosaukumi lībiešu valodā

Valts Ernštreits, LU Lībiešu institūts

08/02/2021

Cilvēcei visos laikos ir bijusi svarīga prasme pārvietoties – orientēties telpā, atrast savu ceļu un arī pavēstīt par to citiem. Pirmstehnoloģiju laikmeta cilvēkam šīs iemaņas bija ikdienas dzīves pamats – tās nodrošināja izdzīvošanu, iztiku, jaunu teritoriju apgūšanu un tirdzniecību. Vēl svarīgāka prasme orientēties vienmēr ir bijusi tur, kur orientieru ir maz. Šķērsojot jūru, prasme noteikt debespuses vai atpazīt krasta līnijas izliekumus var būt izšķiroša, lai ceļinieks veiksmīgi nokļūtu galamērķī. Pie jūras mītošajām un tajā kuģojošajām tautām šādu navigācijas iemaņu apguve un lietošana vienmēr bijusi svarīga ikdienas sastāvdaļa, un tāpēc savā ziņā – arī pasaules uztveres spogulis. Valodā ieslēpto navigācijas instrumentu iepazīšana tādējādi ļauj labāk izprast valodu un tautu savdabību, veidošanos un savstarpējos kontaktus. Savukārt navigācijas lomas apzināšanās un paraudzīšanās uz pasauli kādreizējo jūrasbraucēju acīm reizēm spēj piedāvāt jaunu skatījumu pat uz vispārzināmām patiesībām.

Šo rakstu iedvesmojusi virkne nejauši ievērotu sakritību debespušu nosaukumos visapkārt Rīgas jūras līcim (igauniski dēvētam par Liivi laht – Lībiešu līci) runātajās valodās un Eberharda Vinklera plašie pētījumi par Salacas lībiešu valodu, kas ļāvuši pāri jūrai savienot gadsimtiem šķirtās lībiešu pasaules Ziemeļkurzemē un Salacas apkaimē.

Debespušu nosaukumi Baltijas jūras somu valodās

Pētījumi par Baltijas jūras somu valodu veidošanos šo valodu pirmdzimteni lokalizē Daugavas baseinā mūsdienu Latvijas teritorijā (piem., Lang 2018, 215). Jaunās valodas, kas šeit atdalījās no kopīgās pirmvalodas, paturēja plašu kopīgu leksikas mantojumu, tostarp debespušu un arī ģeogrāfisko objektu nosaukumos. Tomēr tie, kas iepazinuši Baltijas jūras somu valodas, noteikti būs pamanījuši nelielās, taču ļoti iezīmīgās atšķirības ģeogrāfiskajos apzīmējumos. Ne tikai Baltijas jūras nosaukumā, kur igauņi to dēvē par Läänemeri (‘Rietumu jūru’), somi – par Itämeri (‘Austrumu jūru’) un Kurzemes lībieši – par Sūŗ meŗ (‘Lielo jūru’), bet arī saistībā ar debespušu nosaukumiem.

Debespušu nosaukumos Baltijas jūras somu valodas lielākoties izmanto tās pašas saknes (nedaudz atšķirīgs ir vepsu valodas modelis, kurā vēsturiskos debespušu nosaukumus lielākoties aizvietojušas atsauces uz diennakts laiku). Interesantas sakarības atklājas, sastatot šos debespušu nosaukumus ar virzieniem, uz kuriem tie norāda.

Z ZA A DA D DR R

ZR

Somu pohjoinen koillinen itä kaakko etelä lounas länsi luode
Karēļu pohjoine koilline itä liideh suvi louna länsi luodeh
Vepsu pohjoine homendezbok   päivnouzm longibok   suvi ehtbok   päivlaskm   lodeh
Ižoru pohja kirre itä kaakkoi lounaz   etteelä läns looe
Votu põhja cirre itä kaako lõunaz etelä länsi looõ
Igauņu põhi kirre ida kagu lõuna edel lääs loe
Lībiešu pūoj idā mōgõr lȭinag jedāl lēņtš vežgõr lūod

Debespušu apzīmējumi Baltijas jūras somu valodās (ALFE 3), debespušu apzīmējumi šeit un turpmāk: Z – ziemeļi, A – austrumi, D – dienvidi, R – rietumi.

Ir pamanāmas divas lielākas grupas – uz ziemeļiem un dienvidiem no Somu jūras līča esošās valodas, kuru galvenā atšķirība ir tā, ka dienvidu (D) un dienvidrietumu (DR) nosaukumi ir samainījušies vietām (t. i., somu etälä (D) un igauņu edel (DR), igauņu lõuna (D) un somu lounas (DR)).

Lībiešu valodā ir pilnīgi atšķirīgs virzienu modelis, kuru ar citām Baltijas jūras somu valodām vieno tikai kopīgi ziemeļu un ziemeļrietumu nosaukumi (izņēmums ir modelis, kas tiek lietots Igaunijas salās). Pārējā vējroze ir nobīdīta 45 grādu leņķī pretēji pulksteņrādītāja virzienam, turklāt leksēma lȭinag, kuras atbilsmes citās Baltijas jūras somu valodās attiecinātas uz D vai DR virzienu, lībiešu valodā tiek lietots DA virziena apzīmēšanai. Debespušu nosaukumu secības ziņā lībiešu vējroze tomēr ir tuvāka dienvidu grupas modelim – Kurzemes lībiešu valodā lȭinag (DA), jedāl (D), lēņtš (DR) (LELS; sal. igauņu lõuna (D), edel (DR), lääs (R); sal. somu etälä (D), lounas (DR), länsi (R)).

Debespušu nosaukumi lībiešu valodā. Attēls: Uldis Balodis

Lībiešu vējroze

Līdztekus citās Baltijas jūras somu valodās atrodamajiem vēsturiskajiem, bet lībiešu gadījumā nobīdītajiem debespušu apzīmējumiem – pūoj (Z), idā (ZA), lȭinag (DA), jedāl (D), lēņtš (DR) un lūod (ZR) – Kurzemes lībiešu vējrozi raksturo arī īpaši R un A debespušu apzīmējumi, attiecīgi vežgõr ‘ūdens puse’ un mōgõr ‘zemes puse’, kuriem paralēles atrodamas Igaunijas rietumdaļā un salās (sal. igauņu dial. vesikaar un maakaar). Raugoties no Lībiešu krasta ģeogrāfiskā novietojuma, jāpiezīmē, ka semantiski leksēmas vežgõr un mōgõr nebūtu īsti atbilstošas, jo zemes puse meklējama DA, bet jūras puse – ZR virzienā. Iespējams, tieši tāpēc paralēli šiem debespušu nosaukumiem reizēm tiek izmantoti arī daudz plašākā areālā izplatīti ar diennakts laiku semantiski saistīti nosaukumi – ȭdõgpūol ‘vakarpuse’(R) un ūomõgpūol ‘rīta puse’ (A).

Līdz pat 19. gs. vidum līdztekus Kurzemes lībiešu valodai Rīgas līča austrumu krastā runāta arī Vidzemes jeb Salacas lībiešu valoda. Lai gan līdz mūsdienām ir saglabājies maz šī lībiešu valodas varianta pierakstu, pēdējā desmitgadē iznākušie apjomīgie pētījumi un leksikas apkopojumi ļauj gūt priekšstatu arī par galvenajiem Salacas lībiešu debespušu nosaukumiem.

Salacas lībiešu vārdnīcā (Winkler 2009) atrodamas šādas leksēmas debespušu un vēju apzīmēšanai – puoj ‘ziemeļi’, puoj tūl ‘ziemeļvējš’ (Z), uomuk tūl ’rīta vējš’, mütsa tūl ‘meža vējš’ (A), lünnug ‘dienvidi ~ dienvidaustrumi’, lünnug tūl ‘dienvidvējš ~ dienvidasutrumu vējš’ (D, DA), ristmer tūl ’vējš šķērsām jūrai’, ǖdug~ üdug ‘vakars’, mer ~ mär ‘jūra[s puse]’ (R).

Lai gan pašos Salacas lībiešu materiālos nav sameklējami pārējie galvenie debespušu virzieni, trūkstošie tomēr arī ir noskaidrojami, ņemot vērā, ka lībiešu valoda savulaik tikusi runāta visā Rīgas jūras līča austrumu piekrastē un latviešu valodā tās pēdas no Igaunijas robežas līdz pat Saulkrastiem joprojām saglabājušās Vidzemes lībiskajā dialektā.

Apskatot debespušu nosaukumus latviešu valodā Rīgas līča austrumu krastā, tostarp tajā runātajā lībiskajā izloksnē, identificējami šādi uz lībiešu valodas mantojumu attiecināmi debespušu nosaukumi:

  • ZA – ida (Tūja) ~ ide (Dunte, Skulte, Mangaļi) (Laumane 2015, 243–244);
  • DA – launadzes vējš (Carnikava), launadža vējš (Tūja) (Laumane 2015, 250);
  • DR – lencis (Tūja);
  • ZR – luodas vējš (Tūja, Dunte, Skulte), luodes vējš ~ straume (Dunte, Kuiviži) (Laumane 2015, 253).

Šie nosaukumi un to rādītie virzieni pilnībā atbilst debespušu nosaukumiem Kurzemes lībiešu valodā.

Jāatzīmē, ka vietumis Vidzemē un arī Kurzemē latviešu valodā leksēma launadzis un tās paralēlformas tiek lietotas arī D un DR apzīmēšanai. Vidzemes piekrastes ziemeļu daļā šādu lietojumu var būt ietekmējis izplatītais leksēmas lõuna lietojums igauņu valodā (D apzīmēšanai), kas var būt izraisījusi arī D un DA saplūšanu Salacas lībiešu valodas lünnug gadījumā, citās Latvijas vietās šādu nosaukuma lietojumu varētu sasaistīt arī ar ēdienreizes launags (starp pusdienām un vakariņām) nosaukumu, kas arī aizgūts no lībiešu valodas (sal. Kurzemes lībiešu valodas lȭinagizt, igauņu lõuna ‘pusdienas’).

Lībiešu leksēmas lȭinag attiecināšana uz DA, kas lībiešu valodu nošķir Baltijas jūras somu valodu kontekstā, sastopama gan Salacas lībiešu valodā, gan sporādiski arī Vidzemes latviešu valodas variantos (un arī visā Kurzemē). Tādējādi Kurzemes lībiešu valodas paraugos balstītā vējroze ir ne tikai Kurzemes lībiešu navigācijas instruments, bet ir attiecināma uz abiem pierakstītajiem lībiešu valodas variantiem. Arī Salacas lībiešu vēju nosaukumu mütsa tūl ‘meža vējš’ (A) un ristmer tūl ’vējš šķērsām jūrai’ (R) semantika atbilst Kurzemes lībiešu ģeogrāfiski nekorekto šo debespušu nosaukumu mōgõr ‘zemes puse’ un vežgõr ‘ūdens puse’ semantikai.

Lībiešu vējrozes paralēles latviešu un igauņu valodā

Lībiešu vējrozes virzieniem atbilstoši lībiešu cilmes debespušu nosaukumi (izņemot nosaukumu ziemeļi), tiek lietoti visā ap Rīgas jūras līci runātajā latviešu valodā – primāri lībiskajās izloksnēs, kur to lietošana ir prognozējama. Šādu lietojumu ilustrē 1990. gadā Engurē pierakstītie vēju nosaukumi: ziemels (Z), īds (ZA), mākars (A), launadzs (DA), jadals (D), lēnic (DR), vežģers (R), luods (ZR) (LFK: 1600, 112307).

Vēju nosaukumi Engurē (LFK: 1600, 112307).

Taču lībiešu vējrozei atbilstošie nosaukumi un virzieni atrodami arī tālu projām no pēdējo piecsimt gadu laikā lībiešu apdzīvotajām teritorijām – latviešu valodas vidus izloksnes piejūras areālā. Ilustrācijai minami:

  • ZA – idus (Mangaļi, Vakarbuļļi) ~ īda (Kaugurciems) (Laumane 2015, 244);
  • A – mākars (Lapmežciems, Klapkalnciems) (Laumane 2015, 255);
  • DA – launadzis (Carnikava, arī Mangaļi, Daugavgrīva; šajās vietās tas apzīmē DR) (Laumane 2015, 251);
  • D – jedals (Bigauņciems, Lapmežciems) (Laumane 2015, 245–246);
  • DR – lēnics (Lapmežciems) ~ lēnītis (Bigauņciems) (Laumane 2015, 251–252); • R – vežģeris (Lapmežciems, Bigauņciems) (Laumane 2015, 256);
  • ZR – luode~luodis (Lapmežciems), luodus (Sloka, Bigauņciems) (Laumane 2015, 253–254).

No lībiešu valodas aizgūtie debespušu nosaukumi kombinācijā ar lībiešu valodai identiskiem virzieniem izplatīti visās Rīgas līča piekrastē runātajās latviešu valodas izloksnēs.

Rīgas jūras līča ziemeļu piekraste ir arī igauņu valodas areāls ar dažādām igauņu valodas izloksnēm – tajā ietilpst gan Igaunijas kontinentālā daļa, ieskaitot Pērnavas līča apkaimi, gan Sāremā sala, Muhu sala un Kihnu sala. Apskatot debespušu nosaukumus Igaunijas salās, tostarp atstatu no Rīgas jūras līča izvietotajā Hījumā salā, saskatāmas skaidras paralēles ar lībiešu vējrozes modeli. Arī salinieku vējrozē atsevišķu debespušu nosaukumi ir novirzīti, salīdzinot ar igauņu vējrozes pamata modeli – ida (ZA) un lääs (DR) (Neetar 1991, 660–661), savukārt rietumu un austrumu apzīmēšanai līdzīgi kā lībiešu valodā tiek izmantotas leksēmas vesikaar ‘ūdens gals’, maakaar ‘zemes gals’ un to varianti (vesigar, vesiger, vesigart un maakere, maakar, maagar u. c., Neetar 1991, 658).

Par leksēmu vesikaar un maakaar lietojumu igauņu valodas dialektos jāpiebilst, ka tās sastopamas arī Igaunijas salām kaimiņos esošajās izloksnēs, vietām arī iekšzemē, taču tur tās mēdz izmantot dažādu debespušu virzienu (piemēram, vesikaar – DR, R, ZR) apzīmēšanai atkarībā no izloksnes areāla ģeogrāfiskā novietojuma, kurpretim salās leksēmas strikti norāda tikai attiecīgi R un A virzienus (Neetar 1991, 664). Lielā daļā salu izlokšņu šo debespušu apzīmējumu semantika īsti neatbilst ģeogrāfiskajam novietojumam, t. i., salās gan “ūdens”, gan “zemes” puse atkarībā no vietas ģeogrāfiski var atrasties jebkurā virzienā (piemēram, nelielo Kihnu salu atklātā jūra ietver no trijām pusēm, savukārt tuvākā sauszemes daļa atrodas ziemeļu virzienā). Tālab nosaukuma izcelsme drīzāk būtu saistāma ar norādi uz Igaunijas kontinentālo daļu (maakaar) un atklāto jūru (vesikaar).

Debespušu nosaukumi Kihnu un Roņu salā. Attēls: http://must-valge.blogspot.com/2014/01/ilmakaarte-nimetuste-paritolust.html

Tajās salu izloksnēs, kas tieši piekļaujas Rīgas jūras līcim, redzama vēl viena savdabība, kas vēl vairāk pietuvina tās lībiešu vējrozes modelim – leksēma lõuna (D) un tās varianti šeit tāpat kā lībiešu valodā tiek attiecināta uz DA (Piha (Püha) löuna, Kihnu lõonat; citur salu izloksnēs D apzīmēšanai izmantoti leksēmas lõuna varianti), savukārt D apzīmēšanai izmantota leksēma edel un tās varianti (Kihnu – edäl; Jemaja (Jämaja), Ansekila (Anseküla), Kihelkonna, Piha – ädala; Ansekila – ädala un edel). Līdz ar to šajās izloksnēs debespušu nosaukumi lībiešu modelim atbilst pilnībā. Tādi paši debespušu nosaukumi līdztekus iepriekš minētajām Sāremā izloksnēm tiek izmantoti arī Kihnu salā, ko ilustrē salas muzejā apskatāmā Kihnu vējroze – põhe (Z), idä (ZA), muagar (A), lõonat (DA), edäl (D), liäs (DR), vesigar (R), loe (ZR).

Atbilstības ar lībiešu vējrozi Sāremā dienviddaļas izloksnēs varētu uzskatīt arī par tiešu šo izlokšņu un Kurzemes lībiešu valodas kontaktu rezultātu. Kurzemes lībiešu un sāmsalnieku saziņa ir bijusi ļoti regulāra un ir plaši aprakstīta dažādos kultūrvēstures avotos – vēl 20. gadsimta pirmajā pusē vasarās bērni no Sāremā tika sūtīti uz Kurzemes lībiešu zvejniekciemiem ganos un daudzi Sāremā dienvidu daļas zvejnieki strādāja par palīgiem uz lībiešu zvejas laivām. Tādējādi augstāks lībiešu valodas statuss un lībiešu valodas dominance ar jūru un navigāciju saistītajā ikdienas darbā varētu būt kalpojusi par pamatu pilna lībiešu debespušu modeļa pārņemšanai šajās Sāmsalas izloksnēs. Tomēr Kurzemes lībiešu kontakti ar Kihnu salu, lai gan tikuši dokumentēti, ir bijuši ievērojami pieticīgāki. Protams, ņemot vērā Kihnu salas novietojumu, salas iemītniekiem varētu būt bijuši ciešāki sakari ar Salacas apkaimes lībiešiem.

Debespuses Serves ragā, Sāremā. Avots: Sörvemaa Pärimuse Selts, https://www.facebook.com/sorvemaaparimuseselts/photos/a.1120025501382926/1625535697498568/?type=3&theater

Tomēr tieši Kihnu vējrozes savdabību dēļ nav izslēdzama arī iespēja, ka igauņu leksēmas lõuna izmantošana D virziena apzīmēšanai Igaunijas salu izloksnēs izplatījusies citu igauņu valodas izlokšņu un kopējās igauņu valodas ietekmē un sākotnējais pēc vējrozes novirzes sagaidāmais leksēmas edel un tās variantu lietojums D virziena apzīmēšanai (kā tas ir lībiešu valodā) tālāk uz ziemeļiem esošajās salinieku izloksnēs ir zudis un saglabājies tikai ap Rīgas līci runātajās izloksnēs.

Noslēgumā

No debespušu nosaukumu izplatības un semantikas viedokļa Rīgas jūras līci patiešām var dēvēt par Lībiešu līci, lībiešu debespušu nosaukumu modelis dominē lielākajā daļā Rīgas jūras līča piekrastes – lībiešu un latviešu valodas lībisko un vidus izlokšņu areālā, Sāremā salas dienvidu piekrastē un Kihnu salā, kā arī Rīgas jūras līča galvenajā izejā – abos Irbes šauruma krastos. Lībiešu debespušu modelis ir izplatīts ne tikai jaunākā laikā lībiešu apdzīvotajā areālā – Ziemeļkurzemes piekrastē vai Salacas apkaimē un tām apkārt esošajās teritorijās, bet arī vietās, kur lībiešu valoda nav skanējusi kopš latviešu valodas izveidošanās un ienākšanas šajos areālos – Engurē, Jūrmalas un Rīgas apkaimē, Carnikavā, Saulkrastos.

Plašākā Baltijas jūras somu valodu kontekstā debespušu nosaukumi Rīgas jūras līča areālā ļauj pieņemt kādas vienotas, no citām Baltijas jūras somu valodām un igauņu valodas kontinentālajām izloksnēm atšķirīgas navigācijas telpas izveidošanos un pastāvēšanu senatnē Rīgas jūras līcī un tā apkaimē. Šodien ir sarežģīti noskaidrot, kādi varētu būt bijuši tās izveidošanās iemesli vai kur varētu būt atradies tās epicentrs – Igaunijas salās vai plašajās lībiešu savulaik apdzīvotajās teritorijās. No vienas puses, vēsturē ir labi zināmas Igaunijas salinieku jūrasbraukšanas un zvejas tradīcijas, arī R un A nosaukumi Kurzemes lībiešu valodā (vežgõr un mōgõr) šķiet drīzāk aizgūti no ziemeļu kaimiņiem. Tomēr ģeogrāfiski šo nosaukumu semantika un virzieni (arī no lībiešu valodas viedokļa) tikpat labi labāk iederas Rīgas līča austrumkrastā esošajā vēsturiskajā lībiešu Metsepoles novadā. Atsevišķi jāpatur prātā arī tas, ka ar savu debespušu nosaukumu sistēmu Sāmsalas izloksnes ir atšķirīgas igauņu valodas kontekstā, savukārt abi lībiešu valodas paveidi – Kurzemes lībiešu valoda un Salacas lībiešu valoda – un to pēdas latviešu valodā liecina par vienotiem vēsturiskiem debespušu nominācijas principiem visā vēsturiskajā lībiešu valodas areālā.

Debespušu nosaukumi Rīgas jūras līča areālā liecina, ka navigācijai var būt ļoti nozīmīga loma, lai labāk izprastu tautu un valodu vēsturi, savstarpējos kontaktus un ietekmes. Pasaules skatīšana kuģinieka, zvejnieka vai ceļinieka acīm var likt arī pārvērtēt esošās zināšanas, piemēram, par kādas valodas runātāju pārvietošanos, vietvārdu došanu, apvidvārdu izcelsmi. Šajā ziņā lībiešu valoda no Ziemeļkurzemes zvejniekciemiem līdz pat Salacai ir kā Rīgas jūras līcis – it kā iepazīta, taču nebeidzamu pārsteigumu pilna, slāni pa slānim atklājot jaunas un negaidītas lappuses visā Baltijas jūras austrumkrasta ainavā.

*Raksts sagatavots pēc V. Ernštreita zinātniskā raksta “Sailing Livonian Seas: Direction terms around the Livonian gulf”, kas publicēts E. Vinkleram veltītajā veltījumkrājumā: Kīel joug om šīld: Festschrift zum 65. Geburtstag von Eberhard Winkler. Veröffentlichungen der Societas Uralo-Altaica ; Bd. 94. Wiesbaden: Societas Uralo-Altaica, 2020. P. 113-126. ISBN 9783447115575. ISSN 0340-6423.

Avoti

ALFE 3 = Hänninen, Anneli; Jussila, Raimo; Neetar, Helmi; Oja, Vilja; Rjagojev, Vladimir; Suhonen, Seppo; Tuomi, Tuomo; Viitso, Tiit-Rein; Zaitseva, Nina (2010). Atlas Linguarum Fennicarum. Itämerensuomalainen kielikartasto. Läänemeresoome keeleatlas. Ostseefinnischer Sprachatlas. Лингвистический атлас прибалтийско-финских языков.

Damberg, Pētõr (1978). Līvõ kīel kõrdõlpanmi. – Emakeele Seltsi Aastaraamat, 23 (1977). – Tallinn: Eesti Raamat, 83–92.

Lang, Valter (2018). Läänemeresoome tulemised. Muinasaja teadus 28. Tartu: Tartu Ülikooli kirjastus.

Laumane, Benita (2015). Vēju un vētru grāmata. Dabas parādību nosaukumi latviešu valodā, 2. Liepāja: LiePA.

LELS = Viitso, Tiit-Rein; Ernštreits, Valts (2013). Līvõkīel-ēstikīel-lețkīel sõnārōntõz. Liivi-eesti-läti sõnaraamat. Lībiešu-igauņu-latviešu vārdnīca. Tartu/Rīga: Tartu Ülikool, Latviešu valodas aģentūra.

LFK [Latviešu fokloras krātuve]. 1600, 112307. [http://garamantas.lv/lv/file/1006730]

Neetar, Helmi (1991). Ilmakaared rahvasuus. Keel ja Kirjandus, 11, 656−665. Tallinn.

Winkler, Eberhard; Pajusalu, Karl. (2009). Salis-Livisches wörterbuch. Tallinn: Eesti Teaduste Akadeemia Kirjastus.