17. jūlijā Lībiešu tautas namā Mazirbē viesojās dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš, viens no aktīvākajiem atdzejotājiem no igauņu un somu valodas. Dzejnieka stāsts šajā pēcpusdienā neviļus ieveda vakara dalībniekus somugriskajā dzejas valodas pasaulē.

Heli Lāksonena un Guntars Godiņš.
Publicitātes foto

Autora pārdomas par Latvijas simtgadei veltītā igauņu eposa „Kalevdēls” tulkojumu un atdzejojumu bija īpašas uzmanības vērtas, atklājot sarežģītā radošā procesa norisi: “Tās bija kā ilglaicīgas studijas: eposa rašanās vēsture, seno tekstu poētika, etnogrāfija, vietu nosaukumi utt. Šajā laikā izlasīts milzīgs klāsts literatūras: senāku laiku, arī mūsdienu literatūrzinātnieku, folkloristu un valodnieku pētījumi, apceres par F. R. Kreicvalda valodu un poētiku, esmu iedziļinājies arī eposa tulkojumos citās valodās.”

Igauņu seno tautasdziesmu lasījums bija teju maģisks un sākotnēji iezīmēja pamanāmu atšķirību no tā, kā skandējam latviešu tautasdziesmas. Tomēr jau pēc brīža igauņu un latviešu tautasdziesmās ieskanējās gan to pazīstamais ritms, gan arī vēstījums – daba, darbs, sadzīve.

Īpašu gaisotni radīja somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzejas latviskais atdzejojums Vidzemes lībiskajā dialektā. Asprātīga valoda, trāpīgas situācijas un tēli. Klātesošie tāmnieku dialekta pazinēji  un runātāji jutās kā savējie:

Man i kok māj

Krasta laiv.

Liel, pelek aditjak.

Kabatsbaterij zem deķ.

Vel grass maka.

Kabatlakac kabata.

Man i valod.

Tā i tik man,

Vējain un jūrain.

Pasmaidīt mudināja igauņu dzejnieka Contras domu graudi par igauņiem un lībiešiem.

Muzikants Marko Ojala.
Publicitātes foto

Somugru dzejas pēcpusdienas muzikālās pauzes bija muzikanta Marko Ojalas ziņā, par kuru Latvijā saka: „No saldas smeldzes līdz rokenrolam – tāda ir Marko Ojalas dvēsele. Viņu mēdz saukt arī par latvisko somu, jo jau otro gadu desmitu viņš neslēpj savu mīlestību pret mūsu zemi. Marko mīl sievietes, putnus, maigu dabu un sauli, kas Latvijā spīdot pareizajā leņķī”.