Sākums / Norises / 2020

ES TAD ŅEMŠOS AR TIEM LĪBIEŠIEM

Zane Ernštreite

14/11/2020

15. novembrī lībiešu valodas skolotājai un tautastērpu pētniecei Zojai Sīlei aprit 70. dzimšanas diena. Sveicot Zoju skaistajā dzīves jubilejā un vēlot visu ieceru piepildījumu, aicinājām viņu uz plašāku sarunu ar portāla lasītājiem. Ar Zoju Sīli pēc viņas ierosinājuma tiekos Lībiešu institūtā un sarunu, droši vien tāpēc, ka esam šīs institūcijas telpās, sāku savā ziņā no otra gala. No jaunākajiem laikiem. Ar Lībiešu kultūrtelpu. Pirms diviem gadiem tika gatavots pieteikums tās iekļaušanai Nacionālā kultūras centra Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Pieteikumā tika uzskaitīti gandrīz 40 cilvēki – ne tikai lībieši, bet visi tie, kas ir ar lībiešiem saistītu zināšanu un tradīciju nesēji un turpinātāji. Ņemot vērā garos ar lībiešiem saistītos gadus, arī saruna ir gara.

 

2020. gada rudens Brīvdabas muzeja Lībiešu sētā.
Foto: Anrijs Požarskis

Zoja, tu esi viena no viņiem, un tieši beidzamajā laikā nevaru nepamanīt, ka tu ļoti aktīvi sociālajos tīklos dalies ar zināšanām par lībiešu tautastērpu. Kāpēc tautastērpi? Kāpēc padziļināta interese tieši par tiem?

Viss ir cieši saistīts un sākās 1972. gadā, kad mana latviešu valodas profesore Marta Rudzīte, Tenu Karmas dzīvesbiedre, aizveda mani uz celtnieku kultūras namu “Oktobris”, toreiz Sarkanarmijas, tagad Bruņinieku ielā. Tagad tur ir Pestīšanas armija. Tur tik tikko bija sanācis kopā, lībiešu koris (vēlāk to nodēvējām par “Līvlist”). Biju studente, un mūs, topošos filologus, jau pašā sākumā sadalīja literātos un valodniekos. Tiku valodniekos. Es nevaru teikt, ka toreiz ļoti apzināti varēju tajā procesā piedalīties, bet biju interesants gadījums profesorei, jo biju no lībiešu puses. Kādu laiku neviena no lībiešiem nebija bijis.

Visus 48 gadus, izņemot laiku, kad mēs ar vīru Edgaru bijām Lībiešu krastā, esmu ar šo ansambli saistīta. Un ansamblis jau ir ne tikai dziedāšana, bet arī tautastērpa jeb tradicionālā apģērba valkāšana. Tā mana atgriešanās lībiskajā vidē bija saistīta gan ar to, ka mācījāmies valodu un dziedāšanu, gan arī tērpa valkāšanu.

Kora tērps, protams, var būt arī garā kleita. Bet “Līvlist” tātad uzreiz bija doma, ka ne tikai valoda dziesmās, bet arī tautastērpi?

Jā, jo ansamblim “Līvlist” raksturīga pazīme, un gadiem cauri tā – paldies Dieviņam! – nav pazudusi, ir inteliģence. Mūsu dalībnieki toreiz bija kaut vai jūsu radiniece Emma Ērenštreite, universitātes mācībspēks. Bija Tamāra Vilsone, tulkotāja. Bija arī latviešu valodas skolotājs Teodors Smilškalns. Mūsu pašu Valda Šuvcāne, kurai bija vēsturnieces izglītību, kaut sākumā viņa nebija tā, kas noteica gaisotni.

Visi šie labi izglītotie cilvēki, kā arī Dzintars Kļaviņš, Konservatorijas prorektors, un Dzidra Kļaviņa, mūsu diriģente, kas nāca no Ventspils, kur pirms tam jau bija ventiņu lībiešu ansamblis (Ventspils Strādnieku kluba dziesmu un deju ansamblis, arī Ventspils Strādnieku kluba lībiešu un ventiņu dziesmu un deju ansamblis un Ventspils Strādnieku kluba etnogrāfiskais ansamblis, dibināts 1956.). Ar viņiem kopā uz Rīgu atnāca arī Rasma Mažāne, mūsu dalībniece ilgus gadus, ķirurģijas māsa 1. slimnīcā. Tā zināšana un darīšana jau bija atnesta kopā ar viņiem. Attiecībā uz dziedāšanu, tiem uzvedumiem, kuri laika gaitā tika veidoti, Dzintars ir teicis, ka viņš izdomā kādu motīvu vai paņem to no lībiešu fokloras pētnieka Oskara Loritsa, bet ieliek savā apdarē un, ja Pēteris Dambergs saka, ka tā varētu būt, tad to uzskatīja par labu esam. Jo kurš tad cits?! Vai arī Oskars Stalts. Jo arī viņam bija jūrskolas izglītība, un pasaulē viņš daudz bija redzējis. Tad tas piegājiens nebija eksaltēts, dievturisks vai folklorisks. Tas bija vispārinātāks, bet ar dziļu interesi, jo cilvēki bija ar izglītību mūzikā, muzikoloģijā, vēsturē. Arī tērpus gādāja un šuva, konsultējoties ar muzejiem. Tenu Karma piedalījās “Līvlist” darbā, brauca mums līdzi uz Igauniju, Somiju.

Protams, nav tā, ka toreiz būtu visu sapratusi tā, kā tagad saprotu. Bet mēs kādreiz ar Jēkabu Raipuli ansamblī runājām, ka, godīgi sakot, pilnīgi neticami, ka mēs visiem šiem gadiem esam gājuši cauri. Pieredzējuši visus notikumus, kas ar lībiešiem šolaik bijuši.

1980. gadi. “Līvlist” ar Emmu Ērenštreiti.
Foto no Zojas Sīles krājuma

1970. gadi arī bija tas laiks, kad lībieši bija svītroti no padomju tautu saraksta [1978. gadā]. Vai šie jautājumi tika cilāti ansamblī?

Iedomājies, 1972. gadā man bija 22 gadi un es biju tikko precējusies, mazs bērns. Es jau nebiju ar tādu saprašanu un redzesloku. Es vienkārši tur visur biju klāt. Gāju līdz. Ansamblī uzreiz jutos kā mājās. Tur, piemēram, bija Paulīne Kļaviņa. Viņa bija no Vaides, un mana opapa māja Nigliņi bija Saunagā. Un es par Paulīni zināju. Man ir tāds bērnības stāsts. Tā kā mans paps bija krievs, viņš mani auklēja un teica tā: “Расти большая, только не такая как Зеберг Паулинa [audz liela, tikai ne tāda kā Paulīna Zēberga].” Jo Paulīne bija ļoti gara. Gara un slaida. Viņš, tikko kā palicis virsdienestā robežsargu postenī, dzīvoja Vaidē, tādēļ pazina Paulīni. Un pirmā māja, kad viņi ar mammu apprecējās un Nigliņos nebija vietas, bija Eļmi, kuri tagad, šķiet, pieder Godmanim Ivaram. Blakus Ozolniekiem, Paulīnes mājai.

Te mēs caur to, kā tu Rīgā atgriezies lībiešos, nonākam atpakaļ pie bērnības. Kur tu esi dzimusi?

Dzimtais ciems ir Saunags. Bet uz Nigliņiem esmu tikai ciemos gājusi. No Vaides Eļmiem vecāki jau bija prom, dzīvoja Saunaga Vecvalkos pie opapa māsas Paulīnes un viņas vīra Žaņa Frīdmaņa. Tā bija no tām garajām lībiešu mājām. Tur ir bērnības sajūta. Tagad, starp citu, māju apsaimnieko mana radiniece, Ventspils 1. vidusskolas direktore Pārsla Kopmane.

1953. gadā Saunagā.
Foto no Zojas Sīles krājuma

Vai vecvecāki no mammas puses abi bija lībieši?

Nē. Tieši šajās dienās ar māsīcu mēģinām pētīt un mums izdodas atrast omītes izcelšanos, jo viņa līdz šim mums bija liels noslēpums. Viņa bija bārenīte. Opaps Rūfolfs viņu satika mašīnballē Cīruļos, kas atrodas, braucot no Talsiem uz Dundagas pusi, un noprecēja. Mana opapa puse ir tā lībiskā. Zandbergi ir vecsaimnieki. Mājas nosaukums sākotnēji ir bijis dubults – Meļķe-Nigliņi. Tur sākumā bijis kāds no latviešiem, kurus, ja esi dzirdējusi, Dundagas barons lika iekšā lībiešu mājās. Tā līnija mums ir izpētīta līdz 18. gadsimtam. Bet omīte bija latviete. Viņas mamma kalpojusi pie Dundagas barona, bet nupat uzzināju, ka viņa tomēr nāk no Vaides Lekšiem.

Mamma tātad apprecējās ar tavu tēvu, kas dienēja Lībiešu krastā.

Viņi bija jauni cilvēki. Pēckara laiks. Pašu puišu jau daudz tajā paaudzē nebija. Un mans tēvs bija ļoti skaists vīrietis. Kad iepazinās, paps vēl bija karavīrs. Tad viņš aizbrauca atpakaļ uz Krieviju un konstatēja, ka vecāki ir miruši. Un viņš atbrauca atpakaļ virsdienestā. Pēc atvaļināšanās strādāja Kolkas bākā, bet Miķeļtornī nokļuva tādējādi, ka 1953. gadā tika pārcelts uz turieni. Bākas bija militārie objekti, un apkalpojošais personāls bija kara daļa ar numuru.

Un tad tev sākās Miķeļtorņa gadi…

Jā, desmit gadi. Mēs ar māsu pirmās klases mācījāmies Miķeļtornī, tad Mazirbē. Bet tur bija jādzīvo internātā. To es nevarēju izturēt. Nekādi. Es muku prom. Mazirbē dzīvoja mammas brālis Reinhards ar ģimeni. Pie baznīcas tāda skaista māja, Aveņkalni. Gāju pie viņiem pa vakariem. Vai braucu pie mammas. Autobusu jau nebija, bija tās saucamās būdmašīnas ar mīksto kuzavas pārsegu. Un tad vienā brīdī vecāki nolēma, ka jābrauc prom. Viens mammas brālis un divas māsas – viņi bija septiņu bērnu ģimene – jau dzīvoja Jelgavā, un mēs pārcēlāmies.

1956. gadā ar māsu Iru. 1. klase Jūrkrastu pamatskolā.
Foto no Zojas Sīles krājuma

Man nav sanācis nevienam pajautāt, vai Miķeltornī jebkad ir bijis veikals?

Protams! Tur, kur tagad dzīvo Trezesņovska Oksana. Viņi tagadējo māju uzbūvēja uz staļļa pamatiem, bet nodegušajā mājā pie ceļa, kur tagad tas miļzīgais egļu dzīvžogs, bija veikals un veikalnieks bija Vasiļevskis. Un man vēl atmiņā, ka veikala priekšdārziņā auga baltās maijrozītes. Mēs, ciema bērni, spēlējāmies pie kroga. Tur bija laukums un auga milzīga ieva – nevis krūms, bet koks, kura melnās ogas ēdām. Mēs pie tā koka spēlējāmies, uz Jāņiem pinām vainadziņus no sarkanā āboliņa un baltajām maijrozītēm. Tāda bērnības ainiņa. Krogu atceros darbojamies. Tur tālākajā galā bija pienotava. Vēl bija bibliotēka un lielā zāle, kur rādīja kino.

Kurai vietai krastā tu jūties visvairāk piederīga?

Nu… Miķeļtornim. Nevis kā tādam, bet tieši bākas teritorijai. Toreiz par bāku sauca ne tikai torni, bet visu, kas tur riņķī. Mēs jau arī dzīvojām tādā zināmā noslēgtībā – mums bija žogs apkārt. Sākumā mūsu ģimeni ielika lielajā mūra mājā, bet tad izrādījās, ka tā ir nepiemērota dzīvošanai. Tur bija drausmīgs mitrums. Beigās tikām koka mājā, kas ir pret baznīcu.

Pirmo reizi Miķeļtornī nonācu 2002. gada pavasarī, Valts mani aizveda iepazīstināt ar savu tēvu un tur viss bija pārplūdis, viss pagalms zem ūdens.

Tā notika pastāvīgi. Acīmredzot tas bija saistīts ar to, ka notece bija pārtraukta. Un tad, kad bija jau vēls rudens, bet vēl ne īstā ziema, tad visas tās pārplūdušās lāmas aizsala, mēs laidām ar ragutiņām no bākas līdz Viļumiem. Māja toreiz bija pamesta un vaļā. Mēs vēl tur līdām iekšā, bet galvenais bija, ka varēja pa ledu aizbraukt, kā bērni tagad saka, nenormāli tālu.

Tad, kad biju Miķeļtornī, tā dzīve daļēji vēl bija saistīta ar iepriekšējo laiku, pirmskara periodu. Viss vēl notika. Darbojās skola. Bija pašdarbība. Bija veikals. Bija pasts. Bija pienotava. Pienāca mazbānītis. Notika tāda… dzīvošana. Bet arī tie matroži un citas karaspēka daļas, viņi bija jauni puikas, ne vairāk par divdesmit gadiem. Dabiski, viņi tāpat uz ballēm nāca, iekļāvās ciemu dzīvē. Karaspēka daļas tur mainījās. Jābrīnās, kā tā Krievija jau agrāk nebija sabrukusi. Tā ārprātīgā izšķērdība! Resursu netaupīšana. Toreiz jau es tā nedomāju, to tagad tā saku. Viena aina ir tāda. Lūk, atkal viena no karaspēka daļām vācās ārā no Miķeļtorņa – brauca ar lielajām, segtajām mašīnām. Un zaldāti meta ārā maizi. Tos ķieģelīšus, ko ciemnieki savāca. Bet bērniem, mēs bijām tādi starp pieciem un desmit gadiem, zaldāti un dzīve ar viņiem bija visforšākais bērnības laiks. Mēs gājām pie robežsargiem, viņi mūs laida iekšā. Bija jau arī visādas šausmu lietas. Brauca zaldāti pa šoseju uz Ventspils pusi, tad jau asfalta nebija, uz mežu pēc malkas. Viņi tāpat kurināja toreiz. Un mēs līdz. Mašīna ņēma un apgāzās uz viena sāna. Tad gan zaldātpuikas bija pārbijušies. Bet nu nekas nenotika. Mūs tikai mācīja, lai nesakām.

Man liekas, ka no ciemiem Miķeļtornis ir mainījies visvairāk.

Jā, ļoti. Man šķiet, ka vislielākās izmaiņas notika tieši 1990. gadu sākumā, kad ļaudis tika atpakaļ pie īpašumiem – radās žogi, mainījās teritorijas. Ciems pazaudēja centru. Jo centrs – baznīca, bāka, veikals, krogs, tad ambulance, mazbānīša stacija; tāds bija centrs, uz kurieni iet un nākt. Pilnestīga dzīvošana.

Tu izaugi pilnībā divvalodīgā ģimenē.

Pilnībā. Mamma stāstīja, ka viņiem ar papu bija vairākas norunas. Klausies, kādi dzīvesgudri viņi man bijuši! Pirmā noruna bija tāda, ka meitām būs krievu vārdi, bet viņas būs latvietes. Un otra noruna bija tāda, ka ar papu runā krieviski, bet ar mammu – latviski. Un viņi arī savā starpā runāja tā: paps teica viņai visu krieviski, un viņa atbildēja latviski.

Arī par tavu vārdu es gribēju prasīt.

Tas vārds man, godīgi sakot, ir slogs visu laiku bijis. Varbūt pēdējā laikā vairs ne.

Atvaino, un kā māsai vārds?

Ira… Viņa tagad ir Eglīte. Viņa saka, nekad nekādu problēmu ar savu vārdu nav bijis.

Man atkal Zoja šķiet tāds internacionāls. Angliski runājošajiem ir Zoī…

Tā varbūt ir. Bet man atkal ir mammas stāsts: paps, mani gaidot, bija uztaisījis baltu gultiņu, vēl Saunagā, un uz gultas gala bija uzzīmēta sarkana zvaigzne. Viņš bija karavīrs un gaidīja puiku. Piedzima meitene. Tad viņš zvaigzni aizkrāsoja. Zinu, tā reizēm spīdēja cauri; pēc tam gultiņā māsa gulēja. Un kāpēc mani tad nosauca par Zoju? Tāpēc, ka bija tāda Zoja Kosmodemjanska, Padomju Savienības varone. Tātad es esmu visnepareizākais variants priekš tiem gadiem, kas pēc tam nāca.

Kad aizbraucām uz Jelgavu un man pilsētas 1. vidusskolā vajadzēja cīnīties par savu pastāvēšanu un vietu, pirmo reizi uzzināju – no puikām –, ka esmu kaut kāda nepareiza. Man taču kā bērnam bija pilnīgi normāli runāt tādā valodā vai tādā, jo skolā taču viss bija latviski. Un otra tāda reize bija, kad sākās Atmoda. Caur lībiešiem biju dziļā saskarē gan ar Tautas fronti, gan Tautu forumiem. Atceros, Sandrai Kalnietei protokolu rakstīju. Un tad arī jutu to, ka sākas nodalīšanās, kas bija arī saistīta ar domu – atgādināt, ka esat ukraiņi, baltkrievi, moldāvi, ebreji, dibinājās biedrības… Droši vien viss atkarīgs, ar kādiem cilvēkiem iegadies kopā.

Tātad runa ir par to, ka cilvēkus, kuri atbilstošā brīdī nav īstajā tautībā, īstajā partijā, tad arī diezgan tā – pabradā?

Jā. Un tajā laikā arī nolēmu: labi, latviete es, izrādās, neesmu. Krievi tagad nav pareizi, vispār labāk klusēt, ka tev kaut kāds ar to sakars. Es tad ņemšos ar tiem lībiešiem! Es, goda vārds, to lēmumu pieņēmu apzināti! Ko tad man bija darīt?!

1980. gadi. Jelgava. Vecāki ar mazbērniem.
Foto no Zojas Sīles krājuma

Šis neērtais konteksts. Bet, piemēram, manam vīram visa tā lībiešu ģimene bija pārliecināti komunisti! Bet es ne reizi neesmu jutusi, ka Valtam par to būtu kādi nebūt kompleksi. Savā ziņā tā ir tāda ļoti spilgta laikmetiska liecība. Piemēram, Emma, kura bija politekonomijas docente, bet tai pašā laikā bija viena no “Līvlist” dibinātājām. Kad Ieva Neilande, Emmas meita, atdeva Valtam Emmas arhīvu, atradām vēstuļu uzmetumus, kuros viņa kārtējam PSKP ģenerālsekretāram rakstīja, ka uzskata par savu pienākumu ziņot par tādām un tādām neloģiskām un nepareizi risinātām lietām šeit, Latvijā. Viņai piemita šī absolūtā taisnprātības apziņa.

Es to ļoti labi atceros. Mums ar vīru jau bija mašīna, zapiņš. Tā kā mēs bijām nopirkuši Lielirbē māju, vairākas reizes esam veduši Emmu uz Miķeļtorni. Un visu ceļu viņi ar Edgaru ņēmās diskutēt. Ak, tu mīļā dieniņa! Edgars jau arī bija ļoti nacionāli noskaņots, bija ekonomista izglītība. Viņš man pēc tam vēl skaidroja, ka Emma pārstāv nacionālos komunistus. Emma tiešām visā centās atrast jēgu, visām tām komunistu reformām un izdarībām. Emma bija tāda, es nezinu… Naivisms ir glezniecībā, bet viņa kaut kādā mērā bija tāda naiviste. Ideāliste un reizēm līdz ar to drusku smieklīga. Bet otra tante, kas dzīvoja Viļumos, Ella, bija pavisam citāda. Viņa, lai gan staigāja ar nūjiņu, bija… Kaut kas gluži aristokrātisks viņā bija. Līdz pēdējam kopa dārzu, ravēja, pļāva. Bet Emma bija tā, kas mums Lielirbes māju 1980. gadu sākumā palīdzēja nopirkt. Viņai bija tā plānveida domāšana, plāni attiecībā uz krastu. Viņa bija nolēmusi, ka visas atstātās mājas vajag pārdot zināmiem cilvēkiem. Atceros, kā pirmo reizi braucām uz Lielirbi māju skatīties. Tur tas vecais onkulītis viens pats dzīvoja, un Emma jau visu bija sarunājusi. Un tagad jādod rokasnauda, bet mums nemaz nav naudas līdz! Un Emma, atceros, samaksāja 25 rubļus.

Atgriežamies atkal pie tā, ka nodarboties ar lībiešiem bija tāds emocijās balstīts prāta lēmums…

Nu bija jau tur arī loģika. Es taču diplomdarbu rakstīju par to tēmu!

Par ko bija tavs diplomdarbs?

Tā kā studēju filologos, mums bija folkloras un dialektoloģijas prakse. Tad es satiku gan Krasonkaču Košragā, gan vēl dažu labu, kas tolaik vēl bija. Rakstīju studiju zinātniskos darbiņus. Kad bija jāraksta diplomdarbs, teicu, ka es tad par lībiešiem. Ne par kādiem lībiešiem, bija atbilde. Kādi lībieši?! Mēs esam Baltu valodu katedra. Bet tad zinātāji to visu iegrozīja pareizi, es rakstīju par leksiku Dundagas zvejniekciemos.

Paiesim vēl nedaudz atpakaļ. Kāpēc vispār uz latviešu filologiem?

Kad esam jauni, kurš tad no mums tā īsti zina, ko grib?! Mana izvēle bija diezgan nejauša. Jelgavā labi mācījos, rakstīju sacerējumus. Mēs ar draudzenēm aizbraucām uz Rīgu paskatīties, kur varētu stāties. Iegāju virs “Saktas” palūkot, ko universitāte piedāvā. Ā! Filoloģijas fakultāte un eksāmeni, ko es varu. Jo negribēju ne ķīmiju, ne fiziku.

Kaut tas nebija sevišķi apzināts lēmums, man ļoti patika studēt. Arī dēļ izcilajiem kursabiedriem. Grupas vecākā bija Silvija Radzobe, Guna Zeltiņa (teātra kritiķes), Pēteris Blūms (tagad zināms arhitekts), Ieva Ķīse (Ojāra Vācieša muzeja vadītāja), Rūta Kārkliņa (Krišjāņa Barona muzeja vadītāja). Atceros studentu vakarus ar dzeju un svecēm. Mums bija ārkārtīgi daudz grāmatu jālasa, bijām gudras meitenes, izdomājām, ka visi visu nevar izlasīt. Viens izlasa to un cits – atkal to, tad notika vakari, kur viens referē citiem. It sevišķi ārzemju literatūrā. Tajā brīdī jau neapzinājās, bet – cik tas ir bagātinoši!

Es gan ātri samīlējos tajā Sīlī. Tad vairāk laiku pavadīju kopā ar viņu, tad apprecējos, sāku strādāt. Biju ceturtajā kursā, kad Edgaru paņēma armijā. Viņš bija trīs gadus nostudējis mediķos. No LVU rektorāta uz dekanātu atnāca negaidīta ziņa, ka man piedāvā pusslodzes darbu. Biju priecīga, jo naudu jau vajadzēja. Tā aizgāju uz Raiņa bulvāri 19 un tur nostrādāju no 1972. līdz 1985. gadam. Sākumā par metodiķi, pēc tam par prakses vadītāju. Pēc tam mani uzaicināja uz Medicīnas institūtu, kur biju mācību daļas vadītāja. Visu laiku nodarbojos ar administratīvo darbu, noslēgumā arī Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tā sanāca. Skolā tikai praksē esmu strādājusi.

Lai vai kā, loti svarīgi ir skolotāji. No tiem laikiem man Marta Rudzīte palikusi tādā īpašā statusā. Viņa kā prakses vadītāja atbrauca pie manis uz Mazirbi, uz Aveņkalniem, un mani radinieki pēc tam teica, ka profesore, bet tik vienkārša. Pašai bija līdz paladziņš. Viņi ļoti labi ar Teni pret mani izturējās. Gluži radnieciski.

Un tad sākās Atmoda un sākās arī lībiešu Atmoda savā ziņā.

Es to tā nesaistītu kopā. Vienkārši cits periods iestājās. Citi laiki.

Domāju par to, kā Edgars tajā visa iesaistījās? Lībiešos vispār un tad Lībiešu krastā.

Tas nav tik viegli izstāstāms. Par manu darbošanos ansamblī, kas bija diezgan aktīva – mēs braucām uz Igauniju, notika koncerti, mēģinājumi, mēs bijām daudz, ap 50 cilvēkiem –, Edgars parasti teica: “Iesi atkal pie savām fosīlijām?” Bet viņu vienmēr ir interesējusi vēsture. Cik viņu atceros, mēs tad dzīvojām Baznīcas ielā – universitāte mums tur iedeva istabu: viņš sēž pie sekcijas, kurai bija atvāžams galdiņš, un visu laiku ar kaut kādiem papīriem, grāmatām. Tās etnogrāfiskās lietas, kas man tagad interesē, ir Edgara ietekmē. Viņam interesēja tādas kopsakarības. Kāpēc pie mums notiek tā un kā tas izskatās uz Eiropas fona. Viņš bija tas, kas mūsu ģimenē pamazām sāka iegādāties pirmskara izdevumus. Tajā pašā mājā, kur dzīvojām, bija universitātes izdevniecība, bija iespēja iesiet grāmatas. Man vēl no tiem laikiem ir skaisti iesieti “Latvju raksti”.

Lai nopelņītu naudiņu, viņš remontēja dzīvokļus. Beigās sāka atjaunot arī mēbeles. Piemēram, Baznīcas ielā mēs dzīvojām Morberga namā. Tur bija īsti logi, autentiski durvju un logu rokturi, durvis… Protams, Edgars neprata to darīt tā, kā tagad uzskata, kā tas ir jādara, bet viņš varēja skrupulozi ņemties ar tām lietām – tīrīt, slīpēt, krāsot. Mēs ar puikām kādreiz smejamies, ka vajadzētu turp aiziet, tur vēl tagad, domāju, ir saglabājušās viņa remonta pēdas.

Edgars vienlaik strādāja Konservatorijā par administratīvi saimnieciskā darba prorektoru, kopā ar Dzintaru Kļaviņu, sapazinās ar viņu tuvāk kā ar kolēģi. Imanta Kokara laikā. Un pienāca brīdis, ka viņš tā kā pagriezās uz lībiešu pusi. Kad sākās Atmoda, ilgu laiku pat bija Ievai Neilandei Līvu savienībā vietnieks. Jo viņam bija saprašana par dokumentiem, rēķiniem, protokoliem.

Atmodas sākumā ar Ievu Neilandi.
Foto no Zojas Sīles krājuma

Tātad viņam pirmkārt bija šķitis pareizi iestāties Līvu savienībā?

Domāju, daļēji arī Dzintara ietekmē. Atceros 1988. gada 26. novembri, kad atjaunojām Līvu savienību. Vecrīgā, Kinoamatieru savienības telpās. Valda Šuvcāne – viņa bija tāda īsta partijniece, Izglītības ministrijas darbiniece, perfekti, pat decenti darīja to, ko uzskatīja par pareizu: ka viss ir jāpieraksta, viss jāprotokolē. “Līvlist” dziedātāji arī bija pie organizēšanas. Zāles aizmugurē sēdēja Edgars un Dzintars, kuri visam sekoja jau ar tādu skatu – redz, jāpaskatās, ko mēs te arī varam darīt. Un tad, domāju, arī tika izlemta tā iestāšanās. Tad Līvu savienībai piešķīra telpas Nometņu ielā, vēsturiskajā Igauņu biedrības namā. Sestajā stāvā! Tur kādu brīdi bija arī “Līvlist” mēģinājumu telpas. Nu tās bija šausmas, tie vecie lībiešu sievuki kāpa elsdami pūzdami. Tur noturēja valdes sēdes. Edgars ar mūsu lielo dēlu Intu remontēja telpas.

Un tad laiks itin kā sāka iet arvien ātrāk, arvien ātrāk. Notikumi Latvija bija tik daudzveidīgi, kā tādi zirnekļa tīkla stari uz visām pusēm. Šķiet, ka lībiešu darbošanās netika tam visam līdzi. Vienā brīdī radās ideja, ka nu jābrauc atpakaļ uz krastu visiem tur dzīvot. Celt skaisto nākotni. Es ļoti labi atceros sarunu kādā no sēdēm. Tad jau Valda Šuvcāne bija pārņēmusi organizatorisko darbību, dibinājās nodaļas. Runājām, ka vajadzētu kaut ko krastā darīt, jo tūdaļ zonu taisīs vaļā. Valda teica: “Bet kas tad tur brauks?! Kurš no Rīgas tur brauks?”

Jo, redz, – atmoda, atmoda, bet tajā pašā laikā vidējā cilvēka dzīve visu laiku jau ritēja uz priekšu tāpat vien. Veikali, kaut tukši, strādāja. Skolas darbojās. Jā, bija daļa aktīvo cilvēku. Karogu laiks. Barikādes. Nepārtrauktās sanāksmes un kongresi. Edgaram, mūsu ģimenei tanī brīdī bija attiecīgais resurss. Mums bija māja Lielirbē. Edgaram pazuda darbs rūpnīcā “Iļģuciems”, taču bija ekonomista izglītība. Viņš, kad atgriezās no armijas, neklātienē pabeidza universitāti, bija rūpniecības plānotājs. Vistrakāk bija man. Es pametu prestižu darbu Medicīnas institūtā. Rinalds vēl bija tikai sešpadsmitgadīgs, Ints gan jau studēja Lauksaimniecības akadēmijā. Bet, redz, Edgars. Es gāju tur, kur viņš gāja. Tā viss kaut kā sakrita. Viņam izglītība noderēja mērķprogrammu un citu lietu sagatavošanā. Arī šādas tādas pazīšanās. Man atkal bija tā izcelsme, filologa bagāža, lībiešu valoda.

2000. gadā ar Edgaru Lielirbē.
Foto no Zojas Sīles krājuma

Zoja, bet tev bija sajūta, ka tas ir paceļams? Ka tie cilvēki brauks atpakaļ un tur dzīvos?

Jā, es acīmredzot ilgu laiku ticēju un Edgars mēģināja – bija sataisījis un izsūtīja anketas par atgriešanos, par īpašumiem, par vēlmēm, par darbavietām. Mani laikam tas ansamblis bija slikti ietekmējis. Es tiešām arī ticēju, ka lībiešiem un viņu pēctečiem tas ir svarīgi. Bet diezgan ātri piedzīvoju tādu kā šoku… Nācu no augstskolas vides, kas bija visai sterila. Saskarsme ar cilvēkiem lībiešu jūrmalā bija ļoti atšķirīga. Es nebiju sagatavojusies situācijai. Visam, kas tur sākās. Mēs vēl regulāri pa sestdienām, svētdienām braucām uz Rīgu. Jo taču puikas! Un maksājām par dzīvokli, jo zempaziņā bija tā sajūta, ka tas viss nevar ilgi turpināties. Tomēr dzīvojām…

Ilūzijās… Runājot ar Ilmāru Geigi par Ventspils grupu, viņš teica, ka bijusi tā sajūta, ka tagad krasts ir vaļā un ka būs. Un tad saprast, ka nav jau ekonomiskā pamatojuma.

Neesmu ekonomiste, taču domāju, ka, ja runa par Lībiešu krastu, vienlaikus notika procesi, kuri bija paredzami, un arī tādi, kuri netika paredzēti. Zemes atgūšana. Privatizācija. Administratīvo teritoriju maiņa. Pāriešana no ciemu padomēm uz pagasta vadību. Skolu tīkla pāriešana citādā pakļautībā. Es divus gadus nostrādāju par skolas direktori Kolkā, jo man gribējās nokļūt atpakaļ tādā normālā dzīvē, bet tur es ar’ neizturēju. Arī tas viens brīdis, kad cilvēkiem bija šausmīgi maz naudas.

Mēs, “Lībiešu krasts”, bijām tāda kā valsts institūcija, kurai finansējums un algas. Tie gan bija sākumā 20, 30 vai 40 lati. Tomēr cilvēka daba, no kuras šajos pilnīgi citos apstākļos sāka uz āru nākt lietas, kuras līdz tam tika vai nu apspiestas, vai tajā sistēmā, kurā mēs visi dzīvojām, noliktas malā, aizmirstas, tagad parādījās. Tieksme pēc īpašuma. Pēc tā, kas ir mans. Tajā pašā laikā paturot tādu kā atavismu no padomju laikiem, ka tai valstij joprojām ir jādod. Mēs tajās pārmaiņās bijām kā tādi kucēni iemesti ūdenī. Un kā nu kurš ar to tika gala. Es vienādi, un Edgars – citādi. Atceros pašā sākumā sanāksmi Kolkā, bija atbraucis viens no ministriem. Vienu no pirmajām, 1993. gads, man liekas. Sēžu zālē, un Edgars priekšā runā, un man aiz muguras sēdēja Bertholdu Marta, Viktora Bertholda sieva. Tā ģimene, kur vēl lībiešu valodu zināja, runāja tajā – vēlāk gan palīdzēja man lībiešu stundās Kolkas skolā. Edgars runā, un ar to viņam bija lielas problēmas, jo viņš nemācēja cilvēkiem saprotami pateikt. Un Marta man aiz muguras, nezinādama, ka es saprotu, pusbalsī saka: “Pīl vāgiž! Pīl vāgiž! (Stāvi klusu! Stāvi klusu!)” Daudz par to esmu domājusi. Droši vien nebija vēl īstais brīdis pienācis. Debesīs vēl nebija krusti sakrustoti.

Šobrīd attiecība uz lībiešiem atkal jūtu tādu pacēlumu. Cerības, kas tiek liktas uz Lībiešu institūtu. Bet tu pati, neraugoties ne uz ko, visu laiku esi turpinājusi dziedāt “Līvlist”, darboties…

Tagad esmu nomierinājusies pēc Edgara aiziešanas. Un esmu sev noformulējusi darbiņus: lībiešu valoda – varu lasīt, varu rakstīt. Tad tautastērps, ko pa šiem gadiem esmu izpētījusi. Man jau prasa padomu, un es labprāt palīdzu, jo šo jomu zinu. Es jau vienmēr viņiem, cik nu mēs esam palikuši, saku, ka jūs man pēc ģimenes esat mīļākie un svarīgākie.

Kas ir tas, kas par spīti visām vilšanās sajūtām, daudzajiem kašķiem, kuri – esam reāli – lielākā vai mazākā līmenī vienmēr ir bijuši lībiešu komūnā, liek darboties? Kas ir tas dzinējspēks?

Tāpēc, ka zinu, ka tā ir pilnīgi cita valoda, bet ka viņa reāli ir. Ka ar šīs valodas vārdu, struktūras, konstrukciju palīdzību pasaule izskatās atšķirīgi. Tāpat attiecība uz tautastērpu. Tur ir maz, bet esmu šo to atradusi. Es meklēju to atšķirīgo un raksturīgo, lai tiešām arī pati sev pierādītu, ka tas ir kaut kas! Vai tad tā nav, ka mēs tomēr gribam būt gan pulkā, gan būt īpaši, atšķirīgi?

Kad ar Dženetu Marinsku saorganizējām “Skype” nodarbības, klausītājiem devu piemērus, kuros redzams, kas ir tas lībiskais latviešu valodā. Ka jau no bērnības visi zina, ka tīrā latviešu valodā būtu jāsaka ‘pieiet pie sienas’, bet lībiešu ietekmē tas ir ‘iet klāt’. Meklēt šos knifiņus, vilkt ārā. Parādīt, cik tas ir interesanti un tepat blakām. Nesen “Facebook” biju ielikusi aprakstu par plecos sedzamajiem brunčiem, kas lībiski skan “jupk”. Cik man bija – pilnīgi sabijos, jo neesmu pieradusi pie tādas publicitātes – komentāru! Izrādās, šis vārds vienā vai otrā veidā – piemēram, jupķis – ir Latvijā plaši izplatīts. Cilvēki rakstīja: “Vai, bet es arī to zinu! Pie mums arī tā saka.” Vai atkal es māsīcai prasu: “Rūtiņ, vai tu zini, kas ir ‘liblabiš’?” “Kā ta’!” viņa atbild. “Liblabiš ir taurenis.” Es arī no mammas zināju. Mūsu vietējā lībiskā izloksne. Vārds atdarina to, kā taurenis savus spārnus plivina. Libālabā.

2010. gadā Lībiešu sētā Baibas Šuvcānes grāmatas atvēršanā. Zoja Sīle pirmā no labās puses.
Foto: Zane Ernštreite

Vai bērnībā tev lībiešu valoda bija klātesoša?

Te man ir jāsaka mammai paldies. Es viņai pat beidzamajos gados teicu: “Mammu, vai tu pati vairs zini, cik tu daudz man esi stāstījusi!” Viņa man stāstīja par veciem laikiem. Līdz ar to man nebija tādas pēkšņas atskārsmes par lībiešiem. Es par to zināju no mammas. Par opapu. Tad vēl bija mūsu vecvectēvs, Didriķis, kurš Saunagā, kad jau bijis vecs un viņam vairs nav bijusi saimniecībā teikšana, gājis, rokas uz muguras sakrustojis (es arī tā bieži eju) gar laukiem un teicis tā: “Ak Jumala, ak Jumala! Ak Dievs, ak Dievs!” Esot neapmierināts, ka dēls tur kaut ko nepareizi sadarījis. Opaps pats jau lībiski nerunāja, jo omīte Milda bija latviete, viņi runāja latviski. Bet viņš to zināja un manu mammu pie Lepstes sūtīja. Viņa mācījās pie sienas pulksteni pazīt, kad viņai jāiet uz Vaidi pie Lepstes uz skolu. Bet opaps nebija nekāds aktīvists. Mammai prasīju, vai tad nebija nekādu grāmatu lībiski. Bet viņi bija divreiz izdzīti no mājām kara laikā. Tur nebija uz sapulcēm iešana, nekā tāda.

Vai opaps bija tajā pirmajā Lībiešu savienībā pirms kara?

Es nezinu, bet domāju, ka nē. Renātes Blumbergas grāmatā [Lībieši dokumentos un vēstulēs, 2006] aizmugurē, kur ir 1935. gada Valgamā Edgara vāktais saraksts, tur ir Zandbergi. Arī valodas zināšanas. Viņš bija cilvēks parastais, kas nelīda nekur iekšā. Zinu par Didriķi Volganski – man stāstīja savulaik Hilda Helde no Košaraga Vāldamā mājām: “Ko tad tas Didriķis! Man jau mamma teica, ka viņš tik vazājās apkārt pa sapulcēm. Viņš jau mājās neko nedara!” Nemaz jau tie vietējie cilvēki neuzskatīja, ka tas ir kaut kas svarīgs.

Redz, cik interesanti. Lībieši bija kaut kas klātesošs, bet uz “Līvlist” tevi aizveda profesore Rudzīte… Kā notika valodas apgūšana?

Kersti Boiko un Šuvcāne Valda, tas ir vēlāk. Zini, kā es darīju? Man vēl ir saglabājušies pieraksti. Es tomēr biju filologs pēc izglītības. Taisīju uz rūtiņu lapām tabulas. Piemēram, darbības vārdi, lietvārdi – rakstīju visus, kas man nāca priekšā, un pierakstīju, kā tie deklinējas un konjugējas. Kad lasīju grāmatas, kas nāca manās rokās, rakstīju ārā teicienus, kuri man likās neparasti un kurus nesaprotu. Nebija jau nekādas literatūras! Pat Kersti, kad sāka mācīt, gaidīja, kad profesors Vēri viņai atsūtīs nākamo stundu. Viņš bieži vien nokavēja, un viņai nebija, ko mums mācīt. Bet pirmais bija Pēteris Dambergs. Tās bija divas trīs reizes mēģinājumos. Viņš gribēja ļoti klasiski – šitāda konjugācija, tāda deklinācija. Bet cilvēki uzreiz atslēdzās. To vienu reizi vēl Slapiņš Andris nofilmēja mūs.

Bet, kad dziedāja, to taču nedarīja uz dullo? Bija tulkojumi tekstiem, vai ne?

Tas gan! Vienmēr bija paskaidrošana, iztulkošana. Mēs arī rakstījām apakšā notīm vārdu tulkojumus. Cits ar izpratni, cits iemācījās automātiski. Taču uzskatu, ka ansamblim lielākoties bija laba izruna, jo mūsu vidū bija īstie valodas nesēji. No viņiem varēja klausīties un pamazām, pat nesaprotot, kuras pozīcijas patskanis tas ir, tu to vienkārši uztver. Tu nevari runāt tajā valodā, tas ir cits process, bet tu vari dziedāt un to darīt adekvāti.

2020. gadā Latviešu biedrības namā Somugru dienās.
Foto no Zojas Sīles krājuma

Kā tu domā, kas tagad ar valodu būtu jādara? Ir institūts, izdod grāmatas, joprojām raksta dzeju…

Bet tā ir tāda eksluzīva nodarbe. Ķirsītis uz putukrējuma, vai ne? Es tev pateikšu, ko es gribētu vēl. Tā pavisam reāli. Par spīti visam, es esmu reāliste. Tā es kādreiz Atmodas laikā metos latviešu valodu krieviem mācīt un tamlīdzīgas lietas. Domāju, ka, piemēram, tagad varētu notikt tāda darbošanās ar valodu. Taisni tādā dažādu paaudžu līmenī. Kāpēc šeit, institūta telpās, nevarētu būt vienreiz nedēļā, divas – tas jau būtu lieliski, ka sanāk cilvēki un lasa tekstus? Lasa labas valodas paraugus un runā par to. Nu kaut kas līdzīgs kādreizējām runātāju nometnēm. Nu, varbūt nevajag lai blakus sēž Tīts Reins Vītso. Mums jau Valts arī tagad ir līmenī! Tas ir reāli izdarāms.

Vai tu domā, ka būs interese?

Tie nebūs daudzi cilvēki, bet tie būs pieci, seši, septiņi.

Man ir ļoti simpātisks tas, ko dara Dagmāra Ziemele – liek savas ikdienas, kaiju vai suņu bildes, bet cenšas pierakstīt komentāru lībiski.

Arī viņa teica, ka negribot vairs tā, ka mācību stundas. Bet tos vecos tekstus. Kaut vai tos, kas ir fonētiskajā transkripcijā. Iesāku vienubrīd tos pārveidot mūsdienu rakstībā un domāju, ka kādreiz noderēs. Es gribētu kompāniju, jo tomēr viens pats ar sevi… Tas ir tas, ko es gribētu un iekš kā es labprāt ņemtu dalību. Jo dziedāt, tas ir kas cits.

Mēs varētu īsi pieskarties arī tavam gadaskaitlim. 70 tomēr ir tāds pamatīgāks atskaites punkts. Tie paši lībieši. Tā taču ir vērtība, vai ne?

Par to, ka tā ir vērtība, man nekad nav bijušas šaubas. Bet ļoti ir vajadzīgs atbalsts. It visā, ko tu dari. Un tagad paklausies, ko es tev teikšu. Tu domā, ka mani no ģimenes – nē, nav runa par bērniem – kāds ir atbalstījis? Mamma? Vai māsa, vai kāds no radiem? Drīzāk otrādi! Ne jau ļauni. Bet apmēram tā: nu kas tas ir? Tas taču nekas nav! Kas tie lībieši? Tie paši latvieši vien ir. Priekš kam tev to vajag?

Teici, ka Edgars kādreiz smējās par tām fosīlijām, bet es atceros, ka tad, kad Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā 2005. gadā notika pirmās Lībiešu dzejas dienas, mūsu draugs dzejnieks Pēteris Dragūns pasmējās, ka, protams, kur gan citur lai lībieši tiekās, ja ne muzejā. Tu šajā muzejā kā Lībiešu sētas saimniece esi sabijusi visai ilgi.

Šovasar bija vienpadsmitā sezona. Kad aizgājām strādāt uz muzeju – jo mēs jau tur bijām abi divi ar Edgaru sākumā, domāju, ka te nu varēsim veldzēt dvēseli pēc visām krīzēm un nepatikšanām. Bijām uz muzeju atveduši kravas mašīnu ar visu to, kas mums “Līvõd rānda” laikā bija krāts. Tur bija bišu stropi, darbarīki, tautastērpi, lakati, grāmatas. Lielirbē mums vienbrīd pašiem bija bezmaz vai muzejs. Nu tik runāšu lībiski, stāstīšu, biju daudz salasījusies par vēstures iedzīvināšanu. Veidoju lībiešu tautastērpa izstādītes, daļu tekstiliju nodevu fondos. Edgars ierīkoja sakņu dārzu, “Līvlist” dalībnieki raka zemi, ravēja, izpļāva krūmus. Pazinu gan Mārtiņu Kuplo, gan Irisu Priedīti, kas Lībiešu krasta projektos bija piedalījusies un uz nometnēm braukusi. Sākumā viņa mūs atbalstīja. Taču muzejā arī tikko bija notikusi sāpīga vadības maiņa, kura sasaucas ar pašlaik notiekošo. Kopumā mūsu aktīvā darbošanās neiekļāvās muzeja ierasti lēnajā eksistencē, to atzina par neatbilstošu. Tā nu es savu darbību muzejā minimizēju, esmu no turienes aizvākusi visu neiederīgo. Šobrīd ar mani slodzi dala vēl viena “Līvlist” dalībniece Iveta Putniņa.

2020. gada Lībiešu svētki Mazirbē.
Foto: Anrijs Požarskis

Man laikam būtu gribējies dzirdēt, ka tur ir… forši.

Ir jau arī tā! Kad spīd saulīte, tie vasaras mēneši – aizeju no rīta, esmu viena pati, jo cilvēki jau parādās vēlāk. Tu esi pats ar sevi. Tev tur ir mežs. Tur ir zaļa zāle. Putni. Puķes. Ezers, kas atgādina jūru. Īstas lietas. Māju, sētas sajūta. Un, protams, ir sarunas ar cilvēkiem, un pa vidu gadās brīnumi. Piemēram, bija tā. Skatos, manā mājā divi stalti vīrieši staigā pa dižistabu un neiet, un neiet ārā. Gāju klāt. Laikam bija svētdiena, man bija tautastērps mugurā. Vārds pa vārdam, un izrādījās, ka viņi ir no Nacionālo bruņoto spēku orķestra, viens ir diriģents, otrs – gan mūziķis, gan komponists. Viņi mani uzaicināja, ņēmu dalību četros lielā NBS orķestra koncertos. Bijām Alūksnē, Liepājā, Daugavpilī, bijām Lielajā Ģildē. Tika atskaņots pūtēju orķestra skaņdarbs, liels uzvedums, veltīts Latvijai, un tajā skaitā Lībiešu sētai… Un lībieši… Muzejā nenāk gandrīz neviens. Tur nav vairs ne Dzejas dienu, ne talku. Tomēr reizumis koncertē “Līvlist”, iegriežas “Skandinieki”, nosvinējām sētas 40 gadus.

Tas arī bija tas viens pacēluma posms. Bet kapacitāte jau ir tāda, kāda ir. Ir ikgadējie Lībiešu svētki. Ir Ventspilī ļoti labas Kultūras dienas. Ir Lībiešu Dziesmu svētki. Bet cilvēku jau vairāk nepaliek…  šie darītāji iet zūdībā… 

Un vēl es domāju, ka – tik maza tā lībiešu kopiena un gandrīz katrā jomā, katrā nozarē ir zinātāji, bet vienmēr tā vietā, lai iespējami labi sastrādātos, viss atkal beidzas ar gluži personisku strīdu.

Varbūt tas ir tāpēc, ka to lībiešu ir tik maz, bet tajā pašā laikā viņi pārstāv jebkura etnosa visus slāņus. Te varbūt ir vajadzīgs kāds specialists, pētījums. Sociālantropologs. Starp citu, ko tādu darīja Aivita Putniņa, kura Lībiešu krasta beigu posmā bija sagatavojusi instancēm pārskatu. Es gan tajā neatradu atbildes.

Man ir žēl, ka neesmu sociālantropoloģe un nevaru izdarīt kādus secinājumus. Bet tas arī nav mans uzdevums. Mans uzdevums, kā to esmu formulējusi pati sev, ir saprast, kāpēc jūs visi joprojām kaut ko darāt. Jūs turpināt darboties ar to, kas gan ir, gan – nav. Kā es to nosaucu – ar “irnavu”. Man tas liekas tiešām cieņpilni.

Bet tas “irnavs” tomēr ir! Jo sevišķi, ja runa ir par valodu. Tai ir vārdu krājums. Tai ir izteiksmes veids. Tai ir skanējums. Tā ir reāla lieta. Bet, ja par to, – kāpēc? Tu atsaucies uz manu gadu skaitu, uz tiem 70. Tagad ir tas brīdis, kad – paldies Dievam – ir pensija, neesmu tik atkarīga no tā, ka man visu laiku jāmeklē naudiņa. Šobrīd esmu daudzmaz tikusi galā ar savu garīgo stabilitāti pēc Edgara, jo tas bija ļoti, ļoti grūti. Līdz šim vairāk dzīvoju, neteiksim, viņa dzīvi, tomēr visu laiku tie pienākumi – tev jāiet, tev jādara, tev ir bērni, tev ir māja. Visu laiku tu dari kaut ko tāpēc, ka ir jādara. Tā es to sapratu, tā man bija iemācīts. Un nu ir brīdis, kad es tiešām varu darīt to, ko gribu. Gandrīz pilnīgi. Es zinu, ka es nevaru izdot grāmatas, es tam neesmu piemērota, man pietrūkst spara iet cauri visiem nosacījumiem, bet esmu iedzīvojusies sociālajos tīklos. Domāju, ka tas, ko tur lieku iekšā, ir visai precīzi. Es par katru šo faktu atbildu, esmu to gadiem pētījusi.

Bet ar lībiešu valodu ir tā, ka es arī tajos pašos sociālajos tīklos mēģinu iepludināt kaut ko, bet tur ir ļoti maza atgriezeniskā saite. Es biju izdomājusi stāstiņus ar vecajām izšūtajām sedziņām – tādus mazus, nelielus. Jūtu, ka tie garie teksti neiet. Cilvēki nemaz nelasa tādus! Samazinu, cik varu, bišķiņ pielieku pipariņu ar lībiešu valodu. Tomēr jūtu, ka tur atsaucība vismaz trīs reizes mazāka. Arī par šo varētu veikt kādu pētījumu. Un zini – arī fotogrāfijas liekot, ne vairāk par četrām.

Tad kā svarīgākais ir palicis tautastērps?

Tā ir. To es vēl gribētu papētīt! Tas man tā īsti patīk.