Sākums / Norises / 2010

AR ROTĀM CAURI GADSIMTIEM

Mājas Viesis

15/06/2010

ROBERTS SPIRĢIS tika atzīts par vienu no labākajiem Latvijas Universitātes zinātniekiem 2007. gadā. Viņa promocijas darbu “Daugavas lībiešu 10.-13. gadsimta krūšu važiņrotas ar bruņurupuču saktām” atzina par izcilu veikumu Latvijas senās vēstures izpētē.

Roberts jau no bērnības vēlējies kļūt par arheologu un šo sapni arī mērķtiecīgi centies piepildīt. Jau trīspadsmit gadu vecumā viņš piedalījies arheoloģiskajos izrakumos Daugavas lejtecē. Gan skolas, gan augstskolas laikā ar aizrautību tvēris lasīto un dzirdēto par šo jomu. Absolvējot maģistrantūru Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, Roberta zinātniskā darba tēma bijusi saistīta ar arheoloģiju. Pēc tam viņš sācis strādāt par asistentu Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta arheoloģijas nodaļā.

Greznās un simboliskās važiņrotas

Promocijas darbs “Daugavas lībiešu 10.-13. gadsimta krūšu važiņrotas ar bruņurupuču saktām” ir pirmais tik nopietnais un plašais Roberta Spirģa pētījums, kurā apkopoti viņa līdzšinējie zinātniskie atradumi saistībā ar Daugavas lībiešu vēsturi.

Daudzus lībiešu kultūras pētniecībai noderīgus materiālus zinātnieki ieguva jau Rīgas HES celtniecības laikā 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā, kad rokot atrada visdažādākās senlietas. Roberts Spirģis stāsta, ka šis ļoti bagātais materiāls līdz šim ir maz pētīts. Viņš arī pats vairākus gadus veicis arheoloģiskos izrakumus Rīgā, Rātslaukumā un viduslaiku kapsētā pie Pēterbaznīcas, 2000. gadā – lībiešu uzkalniņa kapulaukā pie Ikšķiles Kābelēm, bet 2003. gadā – pie Cēsu dzelzceļa stacijas vendu līdzenajā kapulaukā.

Izpētei galvenokārt izmantotas lībiešu sieviešu rotas, kas vairāk atspoguļo šīs tautas etnisko būtību. Lībiešu vīriešu apģērbs ir internacionālāks, bet sieviešu tērpiem un rotām senajos laikos bija īpaša simboliska nozīme un savs mitoloģiskais un etniskais pamats.

Sevišķi interesantas liecības par tālajiem gadsimtiem slēpj lībiešu sieviešu važiņrotas ar bruņurupuču saktām. Važiņrota bija goda rota. Tai piedēvēja arī maģisku nozīmi – senie lībieši ticēja, ka tās pasargā no ļaunuma un slimībām. Važiņrotu veidoja divas saktas ar važturiem un pie tiem piestiprinātas važiņas, kas varēja būt izkārtotas pat deviņās rindās. Rotas nosaukumā ietvertais vārds “bruņurupuču sakta” nepavisam nenorāda uz to, ka saktas darināšanā izmantots dzīvās dabas materiāls, bet gan liecina par rotas formas līdzību ar bruņurupuča čaulas formu.

Roberts SpirÄ£isLībiešu sievietēm šīs saktas nebija greznumlieta vien, tām bija arī funkcionāla nozīme. Ar saktām sievietes sastiprināja savus sarafānveida svārkus. Smagākā arheoloģiskajos izrakumos atrastā važiņrota svērusi vairāk nekā divus kilogramus. Varam vien minēt, kāda bija sieviete, kas rotājās ar tik smagu rotu. To nēsāt noteikti nebija visai ērti, jo daudzās ķēdītes sievietei sniedzās līdz pat ceļgaliem, tāpēc ērtībai tās jostas vietā nostiprināja.

Rotas kā liecība par laikmetu

Plašākas rakstītās ziņas par Latvijas vēsturi parādās tikai 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta sākumā, tāpēc informāciju par to, kas un kā Latvijas tagadējā teritorijā dzīvoja un saimniekoja pirms daudziem gadsimtiem, varam iegūt, tikai analizējot arheoloģiskajos izrakumos iegūtos atradumus.

Roberts Spirģis, veicot senlietu izpēti, savā darbā izmantoja tipoloģisko metodi. Atrastos priekšmetus vispirms klasificēja un, ņemot vērā to vēsturisko izcelsmi, sagrupēja hronoloģiskā secībā. Pēc tam ar pētniekiem vien zināmām skrupulozām metodēm veica rūpīgu senlietu analīzi. Bez pacietības, vērības un aizrautības šajā darbā neiztikt.

Senās rotas zinātniekiem sniedz vērtīgu informāciju par laiku, kurā tās valkātas. Tās paver arī nosacītu ceļu uz līdz šim neatrisinātiem jautājumiem par lībiešu izcelsmi.

Lībiešu važiņrotā savijušies skandināvu, baltu un Baltijas somu elementi. Senākajās važiņrotās izmantotas lielās skandināvu bruņrupuču saktas un baltu ovālās formas važturi. Senāko važiņrotu analīze liecina, ka tās veidojušās ārpus Daugavas lejteces, kas apstiprina teoriju par lībiešu migrāciju uz šo reģionu.

Zināms, ka jau 7. gadsimta vidū Grobiņā izveidojās skandināvu kolonija, kas tur pastāvēja līdz pat 9. gadsimta vidum. Važiņrotas ar bruņurupuču saktām atrastas arī Ziemeļkurzemē, kas liecina, ka vēlākajos gadsimtos Grobiņas skandināvi kuršu spiediena dēļ ir pārvirzījušies ziemeļu virzienā. Tieši Kurzemē, skandināvu un kuršu mijiedarbībā radās senākās važiņrotas ar bruņrupuču saktām. 10. gadsimta otrajā pusē šīs rotas vēlākie varianti parādās Daugavas lejtecē. Važiņrotu izpēte norāda, ka lībieši, kas dzīvojuši Daugavas lejtecē, iespējams, ir Ziemeļkurzemes skandināvu pēcteči.

Nākamie – vendi

10.-11. gadsimta mijā Daugavas lejteces iedzīvotāju kultūrā vērojamas radikālas pārmaiņas – sāk dominēt somiskais elements. Tas liecina, ka šajā laikā Latvijas teritorijā ieceļojuši jauni iemītnieki. Roberta Spirģa pētījums ļauj secināt, ka lībiešu kultūra veidojusies no vairākiem komponentiem. To ietekmējusi gan skandināvu, gan baltu, gan somu tautu kultūra. Daugava un tās lejtece šīm tautām bija kā kultūras mijiedarbības centrs.

Nesenajos arheoloģiskajos izrakumos Cēsu dzelzceļa stacijas kapulaukā Roberts Spirģis ieguva materiālus, kas sniedz būtisku informāciju par vendiem. Vendi ir cilts, kas pirms daudziem gadsimtiem dzīvojusi pie Ventas, bet, kuršu padzīta, atradusi mājvietu pie Cēsu latgaļiem. Vendu kultūra ir sevišķi interesanta – atrastās rotas un citi priekšmeti liecina, ka tā atšķīrās gan no lībiešiem, gan no kuršiem. Tāpēc nav brīnums, ka nākamo zinātnisko darbu Roberts Spirģis veltīs tieši vendu kultūras izpētei.

Saīsināti no “Mājas Viesa”