Šogad atzīmējamas vairākas gadskārtas, kas iezīmē lībiešiem svarīgus notikumus un cilvēkus. Tos atceroties, izvēlējos dzejnieka Ulda Krasta rakstu “Miķeļbāka – 1978” no 2004. gada “Lībiešu gadagrāmatas”, jo tur tie visi sanāk vienuviet. Gan pāragri mirušais talantīgais tēlnieks Kārlis Dane (1943–1982), kam šogad, tāpat kā dzejniekam Uldim Krastam (1943–2022), aprit 80. dzimšanas diena, gan Kārļa Danes veidotais piemiņas akmens lībiešu dzejniekiem, ko pirms 45 gadiem atklāja Miķeļtornī, gan Miķeļtornī dzimusī lībiešu zinātniece Emma Erenštreite, kas rosināja lībiešu un viņu atbalstītājus rakstīt vēstuli, lai lībiešiem rakstītu pasēs viņu tautību, un ko pirms 45 gadiem viņa iesniedza augstākajiem republikas varas orgāniem. Starp citu, šī vēstule pirmpublicējumu piedzīvoja pirms 25 gadiem “Latvijas Vēstnesī” (24.09.1998.) saistībā ar plašo publikāciju, kas bija veltīta Lībiešu kultūras centra rīkotajām Lībiešu kultūras dienām Rīgā.

Ulda Krasta pirms divdesmit gadiem rakstītais nav zaudējis aktualitāti arī tagad. Uldis savas pārdomas ietriec apziņā kā āmurs nagliņas: gan par pieminekļiem, gan par izvēli baidīties vai cīnīties ar pasaules ļaunumu, gan par taisnajiem un pakalpiņiem un arī par to, ka nekādi ieraksti nevar mainīt ne identitāti, ne mentalitāti.

Uldis Krasts (otrais no kreisās) Mazirbes skolas etnogrāfiskās kolekcijas “Rāndali” atklāšanā 1978. gada 2. novembrī.
Foto no Māras Zirnītes albuma

Atzīšos pašā sākumā: šodien, kad mūsu mauriņu jau pļauj XXI gadsimts, uz pieminekļiem raugos klaji ironiski. Izņēmums – tie nedaudzie, kam piemīt neapšaubāma mākslas vērtība.

Savulaik senļautiņi aiz neziņas un bailēm pielūdza dabas veidotās akmens skulptūras, vēlāk sāka veidot paši. Pielūgsme saglabājās, bet bailes transformējās bijībā. To, protams, izmantoja varas smailēs uztupinātie. Tālab pasaules parki, dārzi, laukumi un ielas pārpilnas ar varas nesēju radītiem mītiem un to varoņu iemūžinājumiem akmenī un metālā. Vēsturisko patiesību tajos pagrūti samanīt. Teiksim, tepat Latvijā vēsturiski objektīva, manuprāt, būtu šāda skulpturāla aina: Hitlers un Staļins spiež viens otram roku, bet četrrāpus nometies Ulmanītis gatavs zābakus bučot abiem… Nu kurš varas saulītē ieceltais akceptētu šādu skatu! Bet ortodoksālie nacionālisti autorus, iespējams, nolinčotu.

Taču vara aizvien bijusi primitīva. Paverieties šodien kaut uz Bušu, Berluskoni, Putinu, Pakšu, pašmāju pašpuiku Repši! Un kur nu vēl viņu pakalpiņu varza… Tieši primitīvisma dēļ valdoņi neapjauš, ka bijība ar laiku pārtop bailēs, pēc tam naidā. Tālab pat sava īsā mūža ietvaros ļautiņi nereti sāk ienīst savus agrākos elkus, viņiem un viņu idejām veltītās akmens fotogrāfijas un tēlus.

Te jābilst, ka tēls – protams, ne ārišķīga imidža nozīmē – jau ir mākslas pazīme. Tālab normālā valstī negrauj mākslas pieminekļus, ja tie šobrīd šķiet ideoloģiski aplami. Pat padomju vara (tā gan bija tikpat nenormāla kā mūsu pašreizējā), pat tā tomēr nesadūšojās novākt Brīvības pieminekli. Tas patiešām ir mākslas darbs. Tāpat kā dzejniekam veltītais Raiņa kapos. Tie Latvijā ir vienīgie pieminekļi, kuru priekšā man nav kauns noliekt galvu. Protams, godinot Kārli Zāli un Kārli Zemdegu.

Ir vēl trīs veidojumi, kas, manuprāt, pelna cieņu. Galantais Kārlis Padegs, kas katru allaž sveicina pie Vērmaņdārza, un ventiņu Krišjānis Valdemārs. Pazīstamais jūrā saucējs pievelk ar savu patiesumu. Miervaldis Polis Ventmalā nolicis tieši to piezemēto vīru, kas savā būtībā bijis pragmatisks tautsaimnieks, nevis romantiķis, par kādu – vismaz manā laikā – to iztaisīja skolmeistari.

Trešais veidojums, kas mani neatstāj vienaldzīgu, – Kārļa Danes radītais piemiņas akmens lībiešu dzejniekiem Miķeļtornī. Kārlis savu darbu padarījis godam, piešķirdams veidojumam zināmu maģismu. Bet galvenā tā vērtība – piemineklis radies gluži neatbilstošā laikā. Maz gan zinu, taču šaubos, vai Latvijā, dziļā padomju bezdibenī, vēl kaut kur atklāts piemineklis, kas nekādi neatbilda toreizējās varas mērķiem.

Atminos, 1980. gadā, kad dažs labs šodienas Saeimas deputāts vēl murgoja par attīstīto sociālismu, vēroju LPSR Rakstnieku savienības VIII kongresu. Čekas kultūras šefs Aivars Goris visā nopietnībā apgalvoja, ka stabili izveidojusies vienota padomju tauta. Viņam gan kaismīgi oponēja Uldis Bērziņš. Piesaukdams baltkrievu valodas izzušanu, viņš lika apjaust, ka šī padomju tauta tiek veidota vardarbīgi.

Un, lūk, jau pirms tam (domāju septiņdesmito gadu sākumu) uzrodas un sāk aktivizēties kaut kādi lībieši, kas sen vairs neskaitās. No kurienes šis dumpīgums?

Kad diktatoru Ulmani nomainīja padomju diždiktators Staļins, bērnišķīgās bāleliņu vienotības idejas vietā nāca jau varmācīga vienošana, turīgākos, gudrākos un brīvdomīgākos aizsūtot pie baltajiem lāčiem. Protams, palikušos vienoja vienīgi bailes. Tās izrādījās tik noturīgas, ka tagad man grūti izskaidrot jauniešiem – kālab vairākums arī pēc klimata maiņas trīcēja ka truši alās? Bez šaubām, pēc Hruščova atkušņa atkal sekoja sals. Taču ne vairs sibīrisks.

Ja režīms drusciņ atslābst, tūdaļ sarosās radošā inteliģence. Tā arī šoreiz. Atsaukšos atkal uz rakstniekiem. 1965. gadā notika viņu V kongress, ko arī man bija izdevība vērot. Tas bija sensacionāls visas dižvalsts mērogā. Veikuši gudrus un rafinētus priekšdarbus, latviešu rakstnieki izmeta no savas valdes vecos staļiniešus – Griguli, Grīvu, Bērci, Niedri, Krauliņu, pažēlojot vienīgi lāga vīru Valdi Luksu.

Un lai bijušie vēderkomunisti (dažs jau pārtaisījies par vēdernacionālistu) nestāsta, ka nekāda pretestība nebija iespējama. Buntojās arī citi no tiem, kam piemita iedzimts ētikas minimums, saglabājās drusciņ naiva, bet skaidra galva. Tādi bija arīdzan berklavieši. Viņu vidū stalta lībiete ar zelta brillīti – Emma Erenštreite.

Man liekas, merkantilākie no ļautiņiem nekad neapjautīs, ka viņiem līdzās dzīvo arī gluži pretēji cilvēki. Tādi, kam grūti sāp arī citu – pilnīgi svešu – cilvēku nelaime, kam svarīgāka par visu ir patiesība, nevis paša sīkā taisnībiņa, savs labumiņš, savs kumosiņš. Taču stulbs ideālists tāpat ir katastrofa. Pat ja viņam atvilktnē glabājas augstākās izglītības papīrs vai padusē – zinātniskais grāds.

Emma Erenštreite

Emma Erenštreite, paldies Dievam, piederēja pie docentēm, kam pūrā ne vien zinātniskais grāds, bet arīdzan šodienas deficīts – izglītība. Viņa bija gudra sieviete. Ar lībiešu ideālistei piemītošu tiešumu, ko viņa virtuozi ietērpa diplomātijas dūmakā, kad vajadzēja apvārdot pasaules lielākā ļaunuma iemiesotājus – funkcionārus un ierēdņus. Bez tam viņa perfekti pārzināja sociālistiskās varas tehnoloģiju.

Nevēlos nevienu noniecināt, bet, cik atceros, tieši Emma Erenštreite bija lībiešu programmas ideju ģeneratore. Dzīvē visbiežāk ir tā, ka ideju ģeneratori nebūt nav labākie šo ideju realizētāji. Šinī gadījumā – ir. Bez šaubām – ar Pētera Damberga, Dzintara Kļaviņa, Paulīnes Kļaviņas, Tenu Karmas un citu godprātīgu cilvēku atbalstu. Tas bija vesels ideju komplekss: lībiešu kori Rīgā un Ventspilī, lībiešu dzejas antoloģija, piemineklis, prasība oficiāli atzīt lībiešu tautību un vēl tādā pašā garā.

Sākums – kā vienmēr grūts. Bet auglīgs. Viss pamazām ieritēja īstajās sliedēs. Bet vilciens tomēr ieskrēja mūrī. Kad grupa izcilu Latvijas radošo darbinieku parakstīja petīciju Centrālkomitejai ar lūgumu turpmāk lībiešiem pasē ierakstīt īsto tautību…

Vēlāk savā dzīvoklītī Emma Erenštreite man izstāstīja, kas tur īsti noticis. Akcija veikta piesardzīgi. Parakstus nelūdza tiem, kurus vara varēja viegli represēt. Tomēr pirmo vēstuli pārtvēris toreizējais Rakstnieku savienības partijas sekretārs Ēvalds Strods, protams, čekas ieliktenis. Bet pieredzējušo Erenštreiti nepārspēsi: dokumentam ar visiem parakstiem bija otrs eksemplārs. Tas arī nonāca līdz adresātam. Bet informētie Centrālkomitejas vīreļi jau vīkstīja dūres un čurāja biksēs. Aiz bailēm, ka varbūt eksistē vēl kāds eksemplārs. Un ja nu tas nonāk Maskavā vai vēl trakāk – viņpus dīķa?

Man reizēm jautā, kas īsti vēstuli parakstījuši? Oriģinālu neesmu redzējis, bet Erenštreite man viņus nosauca. Visus neatceros, toties esmu drošs, ka tur bija: Ludmila Azarova, Ojārs Vācietis, Raimonds Pauls, Marina Kosteņecka, Jānis Peters, Imants Auziņš, Egons Līvs, Visvaldis Lāms, Jānis Liepiņš… Cik zinu, vēlāk viņus tirdīja bargos kabinetos, bet vārdu lībietis – kur nu pasē! – izstrīpoja pat no nodrukātās dzejas dienu afišas. Tā nu Miķeļbākā atklāja pieminekli dzejniekiem bez tautības.

Jā, runātāji bija nobrīdināti neņemt mutē pēkšņi par pretvalstisku kļuvušo vārdu lībietis, bet dēvēt viņus par novadniekiem. Un vienīgi dzejas antoloģijas sastādītājs un atdzejotājs Harijs Skuja – vīrs, kas savā īsajā mūžā paspēja izbrist caur uguni un ūdeni, – vienīgi viņš no tiem, kam ļāva runāt, uzšķaudīja funkcionāriem un lībiešu zemē brīvi runāja par lībiešiem.

Lībiešu dzejnieku pieminekļa atklāšana Miķeļtornī 1978. gada 12. septembrī.
Foto no Māras Zirnītes albuma

Akmens tapšanas stadijā, kad vēl nebija skandalozās petīcijas, mani uzbilda, ka būšot jārunā savi pantiņi, kad Miķeļbākā tas brīdis būs klāt. Kad nu tas brīdis nāca tuvāk, funkcionāri no manis vairījās kā spitālīgā. Tomēr atklāšanas ceremonijā jutos visai svarīgs: viss liecināja, ka man (protams, ne tikai man) seko aste. Jau rakstīju: kāds jauns ventiņu dzejnieks vēlāk atzinās – viņš esot kategoriski atteicies Krastu pieskatīt, jo uzskatot viņu par savu literāro skolotāju. Nu godprātīgais puisis jau aizsaulē, tālab nosaukšu viņa vārdu – Gundars Spoģis… Protams, Miķeļbākā man nebija grūti pamanīt citu asti. Arī viņa vairs nav, tomēr uzvārdu neminēšu, jo viņš bija dziļi nelaimīgs cilvēciņš. Mēģinājās gan par izmeklētāju, gan žurnālistu, fotografēja un filmēja, bet niecīgāko talanta dzirksti nemanīja pat viņa zibspuldzes gunī… Gundars gan bija talantīgs gados jauns cilvēks. Un jauns arī nomira. Strauji kapā viņu noveda starojums Černobiļā, uz kurieni Gundaru nez par kādiem grēkiem nosūtīja.

Bet atgriezīsimies Miķeļbākā. Kolīdz tur ierados, man kāds sacīja: tevi grib satikt Maķevics… Vilnis Maķevics bija rajona partijas komitejas pirmais sekretārs. Vispār jēdzīgs cilvēks. Viņu pazinu kā vīru kora “Zītars” atbalstītāju. Sākumā viņš pat tur pielika savu balsi, toties es rakstīju “Zītaram” dziesmu tekstus… Maķevics cieši spieda man roku un tikpat cieši raudzījās acīs, bet brīnums! – neko nebilda.

Kad atbrauca rīdzinieki – Čaklais, Ļūdēns, Līvs, Skuja –, mani atkal brīdināja: tevi vēlas redzēt delegācijas vadītāja Viese… Saulcerīti Viesi līdz tam vakaram turēju labā atmiņā. Kādā Jauno autoru seminārā viņa visai iejūtīgi recenzēja manus pantiņus. Vienīgi brīnījos, kālab viņa neko nesaka par maniem dumpīgajiem pantiņiem, bet izliekas, ka tādu nemaz nav. Tagad sapratu. Sapratu arī, kādēļ tieši viņu iecēluši par delegācijas poļitruku tik saspringtā brīdī. Nu nevaru radošiem gariem piedot aklu pakļaušanos varai. Arī šodienas radošie pakalpiņi man šķiet gaužām nožēlojami. [..]

Nakti pārlaidu Erenštreites māsas Elvīras namiņā, bet no rīta kūlos atpakaļ uz Ventspili. Vajadzēja lasīt savus pantiņus vairākās skolās, vēl kaut kur, taču pārvilku treknu svītru visam. Ja nav, tad nav.

Dažus mēnešus vēlāk kopā ar Ventspils lībiešu ansambli “Kāndla” devos kādā braucienā. Atkal man blakus gadījās vīriņš ar netalantīgo zibspuldzi. Viņš ņēmās mani apgaismot ar jaunumiem: Centrālkomiteja pieņēmusi speciālu lēmumu lībiešiem. Kā allaž – kaut kas tur jāveicina, jāstabilizē, jāattīsta. Pasē lībieša vārdus rakstīšot katram, kas varēšot savu piederību pierādīt. Naivais vīriņš! Jau sen pirms tam dažs nepiekāpīgs lībietis ilgu gadu garumā mēģināja pierādīt savu lībietību.

Taisnības labad jāpiebilst: arī pie jaunās varas neviens tev par baltu velti un tukšiem papīriem lībieša tautību pasē nerakstīja. Ventspils pasu kantoris vispār atstāja šokējošu iespaidu – nebeidzamas rindas, augstprātīgi darbinieki. 1997. gadā tur reizes trīs piestaigāju, bet, tā kā rindās nekad nestāvu, man tur nebija ko darīt. Tikai pateicoties nejaušam gadījumam, pašās beigās dabūju Latvijas pasi. Un tur skaisti stāvēja iedrukāts – latvietis.

Bet man vienalga, jo nekāds ieraksts nevar mainīt ne identitāti, ne mentalitāti. Problēma ir cita – kā sadzīvot? Vita Matīsa pirms dažiem gadiem, liekas, “Dienā” rakstīja apmēram tā: nav grūti saprasties ar savējiem, grūtāk atrast kopēju valodu ar svešajiem, citādākajiem. Manā gadījumā – precizēju – savējie ir domubiedri. Neatkarīgi no tautības, valsts un gadsimta, kurā viņi ir dzīvojuši.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”