Līvu savienības dibināšanas desmitās gadadienas pilnsapulcē 1933. gada 8. martā beidzās ilgais Mārtiņa Lepstes valdīšanas laiks (1924–1933), jo par jauno savienības vadītāju tika ievēlēts Didriķis Volganskis. Pirmais steidzamais un lielais darbs bija sarīkot desmitās dzimšanas dienas svinības, kas notika 2. jūlijā Mazirbē. Svētkos piedalījās viesis no Rīgas – fotogrāfs, publicists un zvejniecības interesents Mārtiņš Sams (1892–1941), kurš piedzīvoto aprakstīja laikraksta “Pēdējā Brīdī” 1933. gada 4. jūlija numurā.

“Pēdējā Brīdī” speciālkorespondents seno lībiešu atmodas daudzinātāju vidū. Vai viņiem draud bojā iešana vai augšāmcelšanās?

Kolkas piekrastes jūrmalciems Mazirbe-Maģiere nav gan “pasaules galā”, bet ja gribēsiet tur nokļūt, braucot mūsu piekrastes satiksmes tvaikonī, tad jāapbruņojas ar krietnu pacietību. Šoreiz mūs ved tvaikonis ar skanošu nosaukumu “Dzintarkrasts”, kurā nav itin nekā no dzintara glītuma – “dievu un sieviešu rotas”, kā sacīja senie romieši. Šo tvaikoni senāk sauca daudz prozaiskāk par “Teodoru”, kuru pēc “atjaunošanas” pārdēvēja tagadējā vārdā. Viņam esot ļoti “ekonomiskas mašīnas”, saka kuģaļaudis, bet braucēji redz neērtības un gausumu. Labāku kuģi nevarot laist – neatmaksājoties, saka rēderi. Bet ja labāku nelaidīs – nebrauks arī tūristi. Tiešām neciešami, ka mūsu flotē nav jūras ekskursijām uz mūsu piekrasti un vispār Baltijas jūrā (piem., Roņu, Sāmsalu, Visbiju un c.) piemērotu nelielu tvaikoņu ar minimālām ērtībām. Nav ticams, ka valsts kuģu pārvalde un rēderi te nekā nevarētu darīt. Pagaidām mūsu jūras satiksme īsts sāpju bērns. 16 st. ceļš no Rīgas līdz Mazirbei vairs nav brauciens, bet klidzināšanās. To pieredzējām uz “Dzintarkrasta”. Vēl labākā atmiņā palicis “Mols”. Brauc viņos parasti zvejnieki, viņu sievas, un tās nu laimīgas, ka “kuģis vispār iet”.

No kaucošās bojas, kuras žēli stieptās skaņas plūst pār jūru un gaisos, “Dzintarkrasts” iet tieši uz Enguri. Kuģis nogājis dažas stundas agrāk, kādēļ viņa tvaika svilpe krietni vien izkaucās, kamēr atsauc cēlājus krastā. Asi kviecoši ierēcas arī tvaika sirēna. Tālāk gar acīm noslīd Abragi, Bērzciems seklajā piekrastē, akmeņainais Mērsrags. Te jau gadiem taisa ostu, bet pagaidām no tās maz labuma. Pie izbūvētā R viļņlauzēja kreisā pusē radies liels piesērējums. Tāds vispār Mērsraga līča liktens un, šķiet, ka ostas tagadējais būvveids piesērējumu tikai veicina. Bez otrā viļņlauzēja Mērsraga ostas nebūs!

Tad nāk Upesgrīva, skaistais Kaltenes ciems ar koku zaļumos slīgstošiem namiem garā un akmeņainā piekrastē, Roja, kur atjauno viļņlauzēju jūrā. Grīva no akmeņiem iztīrīta un pielāgota zvejlaivu iebrauksmei skaistā upē. Gar Žoceni, kur izkāpj ap 20 skolnieku – ekskursantu, Ģipku un pirmo “lībiešu ciemu” Melnsilu sasniedzam Kolkasciemu. Melnsila krastā kāda teiksmaina vieta, kur, pēc nostāstiem, esot stāvējusi jūras laupītāja Tromeļa stiprā pils. Tad “Dzintarkrasts”, lai apbrauktu bīstamos Kolkasraga sēkļus – “kuģu kapenes”, taisa lielu līkumu jūrā un iet gar vairākām stoderēm – kuģa ceļazīmēm. Labi saskatāma Kolkasraga jūras bāka uz mākslīgas akmeņu saliņas jūrā ap 5 km no krasta. To 18. g. s. otrā pusē cēlis inž. pulkv. Bēze. Stāsta, ka savā laikā katrs akmens, kas iegāzts jūrā mākslīgai saliņai, maksājis vienu zelta rubli… Bākas vecā koka dubultsiena, kas bija pildīta akmeņiem, izņemot vienu, tagad atvietota ar masīva betona mūri. Haotiskā kārtībā ap bāku guļ vētru stumdītie, pārvietotie, viļņu un ledus drupinātie desmitiem tonnu smagie betona masīvi un stalti izceļas virs saliņas augstie radiostacijas masti.

Piekrastē, kāpu smiltainē, skuju un lapkoku mežos slēpti nākošie “lībiešu ciemi” – Vaide, Saunags, Pitrags un Košrags. Te lībiešu zvejnieki piespieduši jūras straumi “taisīt ostu”, par ko jau rakstīju “P. Br.”. Pretēja rīcība tam, ko redzam Mērsragā. Pie Košarga “Dzintarkrastam” pretim izbrauc lībiešu darbinieka D. Volganska lielā motorlaiva. Pie Mazirbes – lībiešu svētku vietas – Rīgas viesi un pazīstamais somu folklorists prof. L. Ketunens, kas jau vairāk kā 10 g. pēta somu-ugru cilti Dundagas piekrastē, pārkāpj motorlaivā. Krastmalā pie viņas piebrauc rati un tajos Rīgas viesus noceļ krastā.

Dodamies uz svētku vietu Toma sētā. Virs godavārtiem latvju, somu un igauņu krāsas. Dārzā arī lībiešu krāsas – zaļa, balta, zila: meža, kāpu smilts un jūras ūdeņu simboli. Garīgo aktu izpilda somu mācītājs Ervio un vietējais – Blūmentāls. Ieradušies arī somu un igauņu ekskursanti Vesterinena un Rosenberga kundzeņu vadībā. Arī Ventspils viesi, bagātais “lībiešu amerikāņu onkuls” Bertholds, kādēļ pie runātāju zaļumiem dekorētās tribīnes plando arī amerikāņu strīpoti zvaigžņotais karogs.

Ar Latvijas, Somijas un Igaunijas karogiem rotātie goda vārti pie Mazirbes Tomiem, kur notika savienības desmitie gadasvētki.
Foto no laikraksta “Pēdējā Brīdī” 1933. gada 4. jūlija numura

Svētku atklāšanas runu lībiešu savienības vārdā saka D. Volganskis nacionālā tērpā. Gaišāka pašausta un krāsota drāna. Apģērbs šūdināts viscaur ar roku. Kņopju vietā – koka sprungulīši. Pēc aroda jūras zvejnieks tāpat kā visa lībiešu cilts Kolkas piekrastē. Sveicina Rīgas, Ventspils, somu un igauņu viesus, visus lībiešu draugus un labvēļus. Pirms 10 gadiem dibināta lībiešu savienība, lai uzturētu viņu valodu, veicinātu izglītību un pulcētu tos kultūrdarbam. Atceras sendienas, kad lībieši mita plašos novados Vidzemē un Kurzemē. Tad nāk vēstures tumšā lappuse, kad lībiešu senču dzīvi satriec ar viltu, zobenu un asinīm svešinieki. Lībieši tiek izkaisīti, padzīti, daļa paliek savās vietās un pamazām sakūst ar apkaimiešiem latvjiem. Tikai Kolkas piekrastes lībieši, kurus sargāja un atšķīra no apkaimiešiem plašā mežu josla Ziemeļkurzemē un Zilie kalni, paglāba savu valodu un tautību.

Lībieši jaundarītajos tautastēpos. No kreisās: Alfrēds Dembergs, lībiešu skolotāja Alise Gūtmane, Līvu savienības vadītājs Didriķis Volganskis, kam svārku pogu vietā sprungulīši. Mazirbe, 1933. gads.
Bruno Dziadkovska foto no Igaunijas Nacionālā muzeja krājuma (ERM, Fk 827:73)

Saimnieciskā dzīvē lībiešu ciltij nav atsevišķu uzdevumu. Šai lokā viņai kopēji ceļi ar latvjiem un valsti, kas dibināta uz tās zemes, kuru lībiešu un latvju senči slacījuši savām asinīm, apspiesta asarām un nopūtām. Latvija ir mūsu valsts. Zilā jūra, baltās kāpas un zaļie meži ir mūsu dzimtene, kuru mīlam. Par viņas labklājību esam gatavi nest upurus, ja tēvzeme to prasa. Zem Latvijas sarkanbaltā karoga mēs varam pacelt lībiešu savienības zili-balt-zaļo karogu. Kultūrdarbā mums jāuztur sava tautiskā apziņa un valoda. Tas svēts pienākums. Līdzšinējo darbību kavēja tas, ka dzīvojam izklaidus, esam mazturīga cilts ar viņas sūrām darba dienām.

Lībiešu savienība aizvien pieaug. Viņai rodas jauni draugi un labvēļi. Lībieši, veci un jauni! Jaunā gadu desmitā visus aicinu darbā. Velsim akmeni pie akmeņa mūsu kultūrdarba uzbūvei! Tautasnama celšanai Mazirbē! Lai mūsu darbs būtu mazs piemineklis no kādreiz bijušās lielās tautas! Dievs, svēti Latviju! Atskan latvju tautas lūgšana.

No lībiešu draugiem akmeņu un granīta zemē Somijā sveicina Vesterinena k-dze, lībiešu draugu b-bas Rīgā – stud. Rudzītis. No Estijas somu-ugru cilts pētīšanas apvienības nes sveicienus Rosenberga k-dze. Oriģinālu un īpatnu runu saka amerikāņu lībietis Bertholds. To pastiprina, vēdinot amerikāņu karodziņu. Skaļiem aplausiem apsveic prof. L. Ketunenu un vietējo lībiešu dzejnieku Staltu. Ventspils lībiešu b-bas vārdā sveicina Stefenbergs, viņas dāmu komitejas – Viganta k-dze, kult. veic. b-bas Mazirbes nodaļas – Drieše, Dundagas pagastvaldes – vec. Legzdiņš. Runas teic lībiski, somiski, latviski. Lībiešu draugu b-bas vārdā Dr. A. Butuls atsūtījis sveicienu, ka lībieši dzīvos, kamēr dzīvos lībiešu vienības gars. Draugu tiem netrūks arī lībiešu asinīm slacītā Senlatvijā. Ventspils apr. būvtehniķis Kupče novēl stipriem būt un nepagurt, akadēmiķis Šulcs – sirmās lībiešu skaņas nav spējuši apklusināt gadsimti pie Dzintarjūras.

Svētku mielasts Mazirbes Tomu pagalmā 1933. gada 2. jūlijā.
Bruno Dziadkovska foto no Igaunijas Nacionālā muzeja krājuma (ERM, Fk 827:77)

Aktam sekoja kopmielasts viesiem Toma māju dārzā. Pasniedza arī lībiešu zvejnieku pašdarināto miestu. “Baltā marka”. Spēcīgs. “To nevar dzert veselām glāzēm,” brīdina D. Volganskis: “tas gāž zem galda.” Atskan somu, igauņu, latvju un lībiešu dziesmas. Tautastērpos redzami tikai reti lībieši. Ar ierosmi vīriešiem nācis D. Volganskis. “Viss pašu un rokudarbs,” tas saka – “pat svārku pogas – sprungulīši.” Pēcpusdiena veltīta brīvām pārrunām. Viesi kavējas jūrmalā un ciemā. Te tipiski lībisku etnogrāfisku vērtību, īpatnu celtņu samērā mazāk. Mazirbe, pateicoties “mazajam bānītim”, izveidojusies par rosīgu centru ar citām ieskaņām. Etnogrāfiskā ziņā interesantāki ir Košrags, Sīkrags, kur patlaban apmeties prof. L. Ketunens, u. c.

Vakara programmu ievadīja lībiešu koris ar dziesmām latvju un lībiešu valodās. Pēc vecas tradīcijas gaišās liesmās jūrmalas kāpu kalnā sadedzināja vecu zvejlaivu. Deklamācijā atskanēja Stalta, D. Volganska u. c. autoru dzejas. Pienācis vēl Tērbatas etnogrāfiskā muzeja apsveikums, ko saņem aplausiem. Jaunatne pievērsās dejām līdz agrai rīta stundai. Visumā svinības bija teicami organizētas un noritēja labā saskaņā.

Vairākās runās un norādījumos atskanēja pārliecība, ka trīs tautas – latvji, igauņi, somi – un to radnieciskās ciltis turpmāk varētu vēl labāk saprasties nekā tas noticis līdz šim.

Vakar, plkst. 11 no rīta Rīgas viesi ar “Dzintarkrastu” atstāja Mazirbi.

Mazirbē, 3. jūlijā 1933.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.