Zinātniece un lībiešu sabiedriskā darbiniece Emma Ērenštreite (11.07.1912.—5.11.1987.) dzimusi Ziemeļkurzemes lībiešu ciemā Pizē (Miķeļtornī).
Septiņpadsmit gadu vecumā Emma Ērenštreite devās uz Rīgu, strādāja rūpnīcās un iestājas kultūras darbinieku vakara ģimnāzijā. Otrā pasaules kara gadus viņa aizvadīja evakuācijā Krievijā. 1949. gadā viņa beidza Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultāti, 1956. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta grādu un, strādājot par pasniedzēju, ieguva docenta nosaukumu.1958.—1959. gadā viņa strādāja Ministru Padomē par referenti un piederēja pie to domātāju un darītāju grupas, kuru sauca par nacionālkomunistiem.
Emma Ērenštreite galveno interešu lokā iezīmēja vairākas viņai tuvas darbības jomas: augstskolu un izglītības problēmas, vides aizsardzības un sabiedrības attiecības, sievietes loma sabiedrībā. 1960. gadu otrajā pusē E. Ērenštreite centās iegūt pēc iespējas labāku priekšstatu par situāciju ar lībiešiem, par viņu vēsturi, kultūru, valodu. Viņa iepazinās ar zinātniekiem, kuru pētījumu lokā atradās jautājumi, kas saistīti ar lībiešu vēsturi, folkloru, valodu, etnogrāfiju. Lībiešu tautības diskriminācijas un noklusēšanas procesu viņa skatīja kopsakarā ar Padomju Savienības mazo tautu iznīcināšanas politiku, saprata, kurp tas ved, saprata nepieciešamību pretoties un sākt kaut ko reālu darīt, lai pievērstu sabiedrības uzmanību faktiem, ka lībieši joprojām pastāv.
Emma Ērenštreite bija tā, kas mudināja izveidot folkloras ansambli Ventspilī. Viņa atrada arī domubiedrus ansambļa dibināšanai Rīgā. Jāpiebilst, ka Emma Ērenštreite bija Līvlist vecākā līdz pat laikam, kad viņa aizbrauca dzīvot uz Miķeļtorni. Daudz enerģijas tika tērēts, lai panāktu Harija Skujas lielā darba — lībiešu dzejas antoloģijas — izdošanu, taču tas diemžēl neizdevās.
Cīņu par tautības ierakstu pasē Emma Ērenštreite sāka ar sevi. 1978. gadā, mainot pasi, viņa pieprasīja ierakstu “lībiete”. Nekādi argumenti nelīdzēja, un viņa saņēma pasi ar tukšumu tautības vietā. Minētais un arī daudzi citi pāridarījumi lībiešiem deva ierosmi kopā ar domubiedriem R. Makinu, O. Staltu, P. Dambergu, E. Zēbergu un citiem rakstīt vēstuli partijas, varas un valsts pārvaldes institūcijām. Tas notika 1978. gada augustā. Vēstuli parakstīja gan paši lībieši, gan pazīstami rakstnieki un mākslinieki. Ar citiem domubiedriem viņa gādāja, lai Mikeļtornī, Prinču dzimtenē, sarīkotu Dzejas dienas un, godinot lībiešu dzejniekus, 1978. gada septembrī Miķeļtorņa kapos uzstādītu piemiņas akmeni.
Kad Emma Ērenštreite pārcēlās uz dzīvi Miķeļtonī, viņa strādāja turienes bibliotēkā un izmantoja šo darbu, lai iesaistītu cieminiekus garīgākā apritē, literāros notikumos, lībiešu, viņu vēstures un savas apkārtnes novērtēšanā. Abas ar māsu Elvīru viņas vāca etnogrāfiskas lietas un materiālās kultūras liecības. Daļa no tām nonāca Mazirbes skolas muzejā.