Start page / Events / 2020

2020. gada 4. jūnijā aprit simt gadu kopš tās dienas, kad somu valodnieks un toreizējais Tartu Universitātes profesors Lauri Ketunens (Lauri Kettunen, 1885–1963) savas pirmās lībiešu ekspedīcijas ietvaros ieradās pirmajā lībiešu ciemā. Tā bija Lūžņa. Ceļā viņš devās, nezinot, vai lībieši būs pārcietuši karu un vai vispār jūrmalā būs atrodams kāds valodas zinātājs.

Lūžņas ciema lībietes rindā pie fonogrāfa.
Lauri Ketunena foto.
Igaunijas Nacionālā muzeja kolekcija (ERM Fk 453:31)

Par pirmajiem sadzīviskajiem un pētnieciskajiem iespaidiem viņš 1920. gada 13. jūnijā savam biedram valodniekam Heiki Ojansū uz Somiju rakstīja:

“Sveicinu Tevi no šejienes, no Lībiešu zemes malējā ciema, kura blusām esmu devis sevi ēst jau otro nedēļu. Šķiet, ka jau ziemā minēju par nodomu vasaru pavadīt šeit. Universitāte devīgi atbalstīja nodomu, un tā nu ceļojums ir īstenība. Bez tam tika finansēts arī ceļabiedrs, tiesa gan, pēc mana lūguma, jo ir žēl, ka šo izzūdošo valodu pazīst tikai daži retie. Mans ceļojuma biedrs – kāds apdāvināts students, vārdā Oskars Loritss, – protams, nav paredzēts tieši kā palīgs, bet gan vairāk apmācīšanai, kaut gan pašlaik viņš jau sāk kļūt noderīgs. Esam kopā izskatījuši un pārbaudījuši manis Helsinkos sagatavoto lībiešu vārdu sarakstu un sakārtojuši materiālu kā fonētikas vēstures izklāstu, reizē vārdu sarakstu arī papildinot. Dažas dienas šajā ciemā vēl vāksim valodas paraugus un tad dosimies uz austrumiem, varbūt pat pa taisno uz otrās galvenās izloksnes apgabalu. Vēlāk, protams, iesim cauri katram ciemam, – laiks taču mums ir divi mēneši, ja būs vajadzība, arī ilgāk.

Ļoti baidījāmies, ka varbūt vairs neatradīsim lībiešus. Daudzi no viņiem jau arī ir palikuši kara bēgļu gaitās Krievijā, taču lielākā daļa tomēr ir atgriezusies. Tikai jāuzmanās no tiem, kuri laiku pavadījuši Igaunijā, jo tie runā visai jauktā valodā. Igauņu valodas ietekme lībiešu valodā jau bez tā varbūt ir lielāka, nekā parasti domā.

Citādi apstākļi ir daudz kulturālāki nekā pie citām radu tautām. Šī varenā jūra arī padara dzīvi labāku. Reiz pusi dienas jūrā ķērām butes un, velkot vadu, sāka sāpēt pleci. Beigās noskaloju sviedrus Baltijas jūras viļņos. Manam biedram gan ir sliktākas atmiņas, jo viņš visu laiku vēma un domāja visas jūras slimības piemeklētā sliktās domas, zvērot uzticību zemes stiprajam pamatam.“ (Citāts ņemts no R. Blumbergas grāmatas “Lībieši dokumentos un vēstulēs.” Rīga, 2006, 205. lpp.)

Bānītis pienāk Lūžņas ciemā – priekšplānā profesora Ketunena saiņi.
Lauri Ketunena foto.
Igaunijas Nacionālā muzeja kolekcija (ERM Fk 453:14)

Pirms šīs ekspedīcijas viņš arī nezināja to, ka uz pāris desmitgadēm iesaistīties tajā, ko pats vēlāk nodēvēja par “drosmīgo lībiskuma glābšanas darbu”. Pēc glābšanas darbu pirmā trimestra 1927. gadā lībiešu etnogrāfijas pētnieks Ferdinands Linnuss tos raksturoja šādi: “Pēc tam, kad prof. L. Ketunens un doc. O. Loritss 1920. gadā “sameklēja” lībiešus, viņu abu vadībā un ar radu tautu organizāciju atbalstu lībiešu labā ir paveikts šis un tas, kas pusotru tūkstoti lielajai un kara rezultātā pilnīgā nabadzībā nonākušajai tautai pašai nebija pa spēkam. [..] Liels sasniegums ir arī dzimtās valodas mācīšanas nodrošināšana lībiešu bērniem, Līvu savienības, kora, bibliotēkas utt. izveidošana, kas viss no Igaunijas zināmā mērā ir dabūjis atbalstu un stimulu. Tomēr laikam vislielākā lieta ir lībiešu modināšana nacionālajai pašapziņai, kas, īpaši ņemot vērā tautas nelielo skaitu un trūcīgumu, notikumu virpulī tiecās pazust latviskuma klēpī, kura ietekme jau agrāk bija pietiekami spēcīga, taču tagad sava valstiskuma dēļ tai piemita vēl lielāks pievilkšanās spēks. Dažu gadu laikā ir tikts pat tik tālu, ka agrākās bezformīgās “jūrmalnieku” masas vietā, kas savu kopību sajuta vairāk instinktīvi, ap savu zaļibaltizilo karogu no jauna veidojas lībiešu tauta.” (F. L. Kiri Liivi rannikult. Postimees, 11.09.1927.)

Šīs F. Linnusa kā laikabiedra un lībiešu sabiedrībā notiekošo procesu aculiecinieka rindas apliecina to, ko mūsdienās bieži aizmirst vai nevēlas atcerēties. Proti, ka bez lībiešu liktenī ieinteresēto ārpusnieku palīdzības, darba un ierosmes viss lībiskais, ar ko mēs tagad lepojamies, nemaz nebūtu tapis un arī pati lībiešu valoda būtu lēnām iznīkusi bez tās dokumentēšanas grāmatās un mēnešrakstā “Līvli”, skaņu ierakstos un folkloras pierakstos, līdz nesenam laikam plašākajā lībiešu valodas vārdnīcā (L. Ketunena sastādītā un 1938. gadā iznākusī lībiešu-vācu valodas vārdnīca). Pateicoties tam, lībiešu valoda salīdzinājumā ar daudzām citām uz iznīcības robežas esošām valodām šobrīd ir privileģētā stāvoklī.

Un vēl ir vērts atcerēties, ka šī pirmā ekspedīcija un tai sekojušais lībiešu glābšanas darbs aizsāka arī tos procesus, kuri vainagojās ar skaistu pieminekli lībiešu tautai un L. Ketunena rosinātajam lībiešu nacionālās atmodas posmam – 1939. gada 6. augustā atklātajam Lībiešu tautas namam Mazirbē.