Start page / Library / Livones.net archive

Jānis Belte

Livones.net

05/06/2006

Pirmais zināmais lībiešu mākslinieks Jānis Belte (1893-1946), saukts arī par Kriņķeļu Jāni, dzimis Lūžņas ciema Kriņķeļos zvejnieka ģimenē, plaši sazarotās Beltu dzimtas pārstāvis.Visdažādākie nostāsti par šī pirmā zināmā lībiešu mākslinieka, dzejnieka (pseid. Valkt – zibens – līb. val.) un folkloras zinātāja, dzīves gaitām ļauj uzlūkot viņu kā vienu no kolorītākajām personībām lībiešu kultūras vēsturē. No Beltes atmiņu stāstījuma iespējams izsekot viņa pirmajiem patstāvīgajiem mēģinājumiem mākslas iemaņu apguvē.

Pirmā pasaules kara laikā Belte iesaukts Krievijas ķeizara armijā un nosūtīts uz Kaukāzu. Tur saslimis, uz vairākiem mēnešiem nonācis lazaretē Groznijā un sācis gleznot. Pirmā bilde tapusi no žurnāla „Ogoņok”. Tālākās dienesta gaitas jauno Belti novedušas Jaunpēterhofā, kur veselības stāvokļa dēļ atkal dabūjis brīvdienas, kuras izmantojis zīmēšanai un gleznošanai. (Kādā tehnikā strādājis, kādus materiālus izmantojis, Belte savā stāstījumā nav minējis.) Viņš portretējis zaldātus, gūdams tik lielu piekrišanu, ka saņēmis daudzus pasūtījumus arī no virsniekiem un paša komandiera. Tas sagādājis nopietnas nepatikšanas – Belti arestējuši un nosūtījuši uz Pēterburgas kara hospitāli. Gadījies, ka tur viņa darbus ievērojusi ķeizara māsa, hospitāļa patronese. Viņa tos aiznesusi uz Pēterburgas Mākslas akadēmiju, un bildes aplūkojuši daudzi profesori un mākslinieki, bet nav ticējuši, ka darbu autors nav mācījies gleznošanu. Augstā dāma vēlāk Belti izpestījusi no aresta un bijusi gatava viņu skolot par mākslinieku.Liktenis izvērtās citādi. Belte nonācis Rēvelē, bet pēc kara atgriezās Lūžņā, kur viņu gaidīja sieva Nēze un meita Zelma. Ciems bija izpostīts. Belte ierīkojis zāģētavu uz Lūžupītes un uzbūvējis ģimenei māju, kur vienā galā atvēris veikalu.

Ļaužu atmiņā Belte palicis kā rosīgs, sabiedrisks un jautrs vīrs, dedzīgs lībiešu patriots. Zvejnieku vidū viņš bijis iecienīts gan ar saviem piedzīvojumu stāstiem, gan gleznotprasmi. Īpašu slavu iemantojusi viņa zivju kūpināšanas māksla. Gādājot iztiku, Belte izmēģinājis roku dažādās nodarbēs – strādājis par kūpinātāju, 30. gados Ventspilī turējis krodziņu un viesu namu „Vanemuine”, kur tautiešus cienājis par brīvu, bet Mazirbē bija ierīkojis fotodarbnīcu. Paralēli visu laiku gleznojis.

Traģiskas pārmaiņas Beltes dzīvē ienesa 1925. gads, kad nomira sieva, atstājot trīs bērnus, jaunākais dēls Verners bijis tikai pāris nedēļu vecs. 1928. gadā Belte bērnus atdevis patversmē Rīgā, pēc tam bieži mainījis dzīvesvietas. Kādu laiku dzīvojis Rīgā, Ķemeros, Ventspilī, Mazirbē. 1936. gadā devies uz Liepāju, kur palicis līdz mūža galam un vairāk nodevies gleznošanai.

1939. gadā nelaimes gadījumā gāja bojā Beltes dēls, kuru Rīgā bija adoptējusi ārsta ģimene, latviešu gleznotājas Hildas Vīkas radinieki. Meitas Zelma un Berta 1944. gadā emigrējušas uz Zviedriju, vēlāk – uz Kanādu. Belte miris no plaušu slimības 1946. gadā Liepājā. Beltes kapavieta nav zināma.

Beltes dzīves laikā viņa gleznas rotāja daudzas mājas lībiešu krastā, īpaši dzimtajā Lūžņas ciemā. Šobrīd zināmi vairs tikai 18 Beltes darbi, to skaitā pieci jau minētie. Pārējie atrodas gan Ventspils novada un mākslas muzejā, Mazirbes skolas mākslas galerijā, Kolkas lībiešu centrā, gan arī vairāku privātpersonu īpašumā.

Belte galvenokārt gleznojis ainavas – eļļā uz audekla, finiera, kartona. To teiksmainie motīvi – kalni, pilis, kuģi, ceļinieki, domājams, patapināti no pastkartēm vai pasūtītāja diktēti. Neraugoties uz naivistisko pieeju, Belte mācējis panākt smalkas noskaņas un dziļuma iespaidu (Ainava ar burulaivu, 1938). Dažās ainavās jūtams reālas dabas tēlojums. Kultūrvēsturisku vērtību satur konkrētu zvejnieku māju gleznojumi (Lūžņas ciema Kārandas un Mazdūči). Belte gleznojis arī portretus. 1943.-44. gadā Belte piedalījies Liepājas vēstures muzeja rīkotajās etnogrāfiskajās ekspedīcijās par zīmētāju. Šie zīmējumi glabājas muzeja etnogrāfijas nodaļas zinātniskajā arhīvā.