Livones.net
LĪBIEŠU TAUTAS NAMA CELTNIECĪBAS VĒSTURE
31/07/2009
Renāte Blumberga

Cik tad daudz mēs īsti zinām par tā tapšanas gaitu, izņemot regulāru mūsu radu tautu - igauņu, somu, ungāru - pieminēšanu ar pateicības vārdiem par atbalstu un piemiņas plāksnēm pie tautas nama durvīm?

Tas, kas slēpjas no Hivinkē melnā granīta izgatavotājās plāksnēs (Hyvinkää ir pilsēta Somijā, kas atrodas 59 kilometrus no Helsinkiem; plāksnes izgatavotas 1939. gada vasarā Helsinkos akciju sabiedrības Forsman akmens apstrādes uzņēmumā; to lielums ir 100x70 cm) iekaltajos vārdos "Šo namu ir lībieši cēluši ar savas tēvzemes Latvijas un ar savu radu tautu somu, igauņu un ungāru palīdzību.", daļēji tiks atklāts šajā rakstā. Tā kā pamatā tikuši izmantoti Somijā publicētie materiāli, tad informācija galvenokārt skars tieši somu puses ieguldījumu.

Pirmie desmit gadi - sagatavošanas darbi un naudas vākšana. 1927.-1937.

Igaunijā un Somijā Lībiešu tautas nama vēsture aizsākās 1927. gada decembrī, kad tika saņemta Lībiešu savienības priekšsēdētāja M. Lepstes un valdes locekļu E. Ermanbrika, P. Stefenberga, O. Cerbaha, J. Bertholda parakstītā vēstule ar lūgumu palīdzēt tā celšanā. Šī vēstule, acīmredzot tulkojumā no lībiešu valodas, publicēta trīs izdevumos. Ja oriģināls atrodas kādā Somijas vai Igaunijas arhīvā, tad tā atrašana ir tikai laika jautājums. Pagaidām jāapmierinās ar tulkojumu no somu valodas.

Tautas nams ()„Lībiešu savienībai jau ir četri gadi, ar igauņu un somu radu brāļu palīdzību lībiešu krastā ir veikts kultūrizglītojošais un nacionālās atmodināšanas darbs. Savienība ir rūpējusies par dzimtās valodas mācīšanu skolās un ir ielikusi pamatus bibliotēkai un korim, ir organizētas gan sapulces un pārrunas, gan nacionālie dziesmu svētki 1924. gadā. Mūsu koris ir nosūtīts koncertceļojumā uz Igauniju - uz Tartu un Tallinu, lībiešu bērniem ir sadalītas Ziemassvētku dāvanas un [cita] palīdzība, 1927. gada vasarā skolas bērniem ir noorganizēta ekskursija uz seno senču zemi Siguldu Gaujas krastā un [Lībiešu savienība] grib turpināt arī uz priekšu tāda paša veida darbu. Bet liela bēda vienmēr ir bijusi tā, ka biedrībai nav bijis sava nama, vietas, kur sapulcēties svētkos, priekšlasījumos, pārrunās, kur organizēt kursus u. c. Šo trūkumu jūtam ik uz soļa un esam jau ilgi apsvēruši, kā mūsu savienība varētu dabūt savu māju. Tagad Lībiešu savienība ir liela darba priekšā: esam ķērušies pie savienības nama celtniecības. Tomēr līdzekļu tam mūsu savienībai nav un ar saviem spēkiem lībieši namu uzcelt nav spējīgi. Mūsu cerība tomēr ir tā, ka radniecīgās tautas mūs nepametīs vienus šajā vislielākajā un visgrūtākajā nacionālajā pasākumā. Mūsu nams nebūtu tikai savienības sapulču vieta un labākais līdzeklis lībiešu saorganizēšanas un izglītošanas darbā, tā būtu arī vieta, kur uzturēties tiem mūsu radu brāļiem, kas reizēm gribētu braukt mūs aplūkot. Pirmām kārtām mēs, lībieši, gribētu šo namu izveidot par mūsu mūsu mazo tautas muzeju, savākt šeit mūsu tautas kultūras mantojumu un atstāt par sevi šeit, smilšainajā krastā, kādu piemiņas zīmi, kas stāvētu vēl tad, kad mūsu vairs nebūs un iemūžinātu lībiešu vārdu. Tamdēļ Lībiešu savienība uzdrošinās vērsties pie mūsu radniecīgo tautu organizācijām un lūdz, lai tās organizētu palīdzību mūsu nama un muzeja celtniecības veikšanai. Iespējams, ka organizācijas varētu saņemt palīdzību no savu zemju valdībām, ja tas palīdz skaistas piemiņas zīmes uzstādīšanā lībiešu nespēcīgajai tautai."

Igauņi pēc šādas vēstules saņemšanas ar atbilstošu lūgumu vērsās pie savas valdības un aicināja arī iedzīvotājus nodot ziedojumus lībiešu nama celtniecībai Tallinā, biedrības "Fenno-Ugria" birojā, un Tartu, biedrības "Loodus" kantorī, pie reizes izsakot cerību, ka arī Ungārija nepaliks maliņā. Somiskuma savienības (Suomalaisuuden Liitto) Radu tautu nodaļa 1928. gada sākumā no Somijas Izglītības ministrijas lūdza 25 000 marku, bet lūgums tika noraidīts. Līdzekļu vākšanu sāka arī citā veidā, īpaši iesaistot jaunatni, studentus, skolēnus, skolotājus un viņu organizācijas. Pirmās 300 tautas nama markas tika savāktas jau 1928. gada pavasarī. 1929. gada rudenī Somiskuma savienība dabūja atļauju pārdot trīsdesmit tūkstošus lībiešu vimpeļu par divām markām gabalā un vākt dāvinājumus. Tika savākts aptuveni 60 000 marku, kas bija paredzētas ne tikai lībiešu namam, bet arī Lībiešu savienībai, lībiešu izglītības centieniem un tam, lai lībieši varētu piedalīties somugru kultūras kongresos.

Lai apliecinātu lībiešiem savu vēlmi palīdzēt, Radu tautu nodaļas priekšsēdis profesors I. Jānsons (Y. Jahnsson) un sekretārs E. A. Āltio (E. A. Aaltio) 1928. gada augustā devās uz lībiešu krastu, kur tobrīd ekspedīcijā atradās arī L. Ketunens. Šajā reizē I. Jānsons apņēmās par saviem līdzekļiem izskolot piecus jaunus lībiešus. 1929. gada 22. martā Radu tautu nodaļa kopā ar Akadēmisko Karēlijas biedrību (Akateeminen Karjala-Seura), Dzimtās valodas biedrību (Kotikielen Seura), Akadēmisko radu tautu klubu (Akateeminen Heimoklubi) un Studenšu Karēlijas biedrību (Naisylioppilaiden Karjala-Seura) nolēma kopīgi no valsts lūgt 100 000 markas lībiešu biedrības un muzeja nama celtniecībai, no kurām tika piešķirtas tikai 30 000 markas. Igauņi pa to laiku arī bija paspējuši šo to paveikt. Arhiteks F. Vendahs (Vendach) par velti bija izstrādājis nama projektu, kurā bija paredzējis telpas gan lieliem pasākumiem (t. i., zāle), gan lībiešu zvejnieku kooperatīvam un otrā stāvā vairākas viesu istabas, tāpat muzeju. Bija dārgais un lētais projekts, kuri gan abi vēlāk tika noraidīti. Valdība nama celšanai bija iedevusi jau 2000 kronu.

1930. gada pavasarī tika nolemts, ka pirms tālākās naudas vākšanas vispirms jānoskaidro, kāda situācija ir Latvijā - cik tālu tikts ar nama celtniecību un vai tas vispār ir iespējams. Bez tam tika nolemts, ka Lībiešu savienībai jālūdz palīdzība arī no Latvijas valdības. Pēc tam uz dažiem gadiem somu puse vairāk pievērsās lībiešu jauniešu skološanai, kamēr lībiešu krastā notika rosīgi nama celtniecības sagatavošanas darbi. Radu tautu nodaļas 1934. gada pārskatā minēts, ka „nama zemes gabala, ķieģeļu, sazāģētās koksnes un akmeņu sagādāšanai izlietoti 11 000 latu, 2250 latu no šīs summas 1933. gada augustā saņemti no premjera Bļodnieka valdības, pārējie līdzekļi saņemti no Igaunijas un Somijas radu tautu organizācijām un pašiem lībiešiem. Pēc aprēķiniem nama uzcelšanai tomēr vēl nepieciešami 22 000 latu. Šīs naudas sadabūšanai vajadzētu būt radu lielajai goda lietai."

Lielā naudas summa, kas bija nepieciešama ieceres pabeigšanai, izraisīja diskusijas par to, ka nama projekts ir pārāk dārgs, ka varētu būvēt arī mazāku un lētāku māju (acīmredzot šeit domāts jau latviešu arhitekta V. Paegles izstrādātais projekts). 1936. gadā Radu tautu nodaļa nolēma lūgt Somijas Būvuzņēmēju savienības viedokli par projekta izmaksām: „Tika izskatīta no lībiešiem saņemto nama projekta izdevumu tāme. Uzaicinātais eksperts arhitekts Jokilehto (Jokilehto) par to bija teicis, ka saskaņā ar to uzbūvēta māja arī Somijā iznāktu miljona celtne, bet ka namu var uzbūvēt lētāk, piemēram, pamatu izdevumus var samazināt, ja namu ceļ divstāvīgu, papildu istabas iebūvējot otrajā stāvā utt." 1937. gada sākumā Somiskuma savienības centrālā valde izveidoja komisiju, kurai bija jānoskaidro, cik un kādas telpas namā būtu nepieciešamas, cik lieli līdzekļi gadā būs nepieciešami nama uzturēšanai un kas pēc Latvijas likumdošanas būs nama īpašnieks. Tā paša gada pavasarī saņemts iepriekš pasūtītais somu arhitekta Erki Hutunena (Erkki Huttunen; 1901-1956) lībiešu tautas nama-muzeja projekts. Rudens sapulcē klātesošie tika iepazīstināti ar „Fenno-Ugria" priekšlikumu dibināt lībiešu tautas nama-muzeja fondu, kurā būtu pārstāvji arī no Igaunijas, Somijas, Ungārijas.

Paralēli šim darbam aktīvi noritēja arī naudas vākšana. Igaunijas valdība bija apsolījusi palielu summu - 10 000 kronu, ja Somijas valdība rīkošoties tāpat. Šādu ziņu 1937. gada 8. janvārī „Fenno-Ugria" nosūtīja Somugru kultūras komitejas Somijas nodaļai (Suomalais-ugrilainen Kulttuuritoimikunta). Šajā sakarā tās priekšsēdis F. A. Heporauta (Frans Akseli Heporauta) un sekretārs Veine Musika (Väinö Musikka) devās vizītē pie Somijas izglītības ministra, lai uzzinātu, vai šāda lieta būtu iespējama. Acīmredzot tikšanās ar ministru bija ierosinoša un 5. aprīlī Somiskuma savienība kopā ar Somugru kultūras komitejas Somijas nodaļu izstrādāja pieprasījumu 1938. gadam sakarā ar izdevumiem lībiešu tautas nama-muzeja celtniecībā par 350 000 markām. 1937. gada beigās pienāca ziņa, ka Somijas parlaments to ir apstiprinājis, bet līdz 1939. gada 1. martam komitejas Somijas nodaļai ir jāiesniedz Izglītības ministrijai atskaite par to, kā nauda izlietota. Diezgan droši var apgalvot, ka tieši šī nauda izrādījās noteicošā, lai nams jelkad ieraudzītu dienas gaismu.

Nama celšana. 1938.-1939.

Pēc desmit gadu ilgā sagatavošanās posma jau likās, ka nu vairs nav nekādu šķēršļu - atliek tikai nokārtot pēdējās formalitātes un celt! Atmiņas par šā laika notikumiem ir uzrakstījis lībiešu nama celtiecības organizēšanas aktīvists Somijā F. A. Heporauta (1879-1946). Viņš bija ne tikai rosīgs radu tautu kustības darbinieks, bet vienlaikus bijis arī pasniedzējs un mācību iestāžu direktors, folkloras pētnieks (doktora grāds 1910. gadā). Heporautas kā pētnieka un tieša notikumu līdzdalībnieka piezīmes ir pietiekami svarīga liecība, lai tā iederētos šajā rakstā.

„Kad parlaments bija apstiprinājis iepriekšminēto summu lībiešu tautas nama-muzeja celtniecībai, Somugru kultūras komitejas Somijas nodaļa savā sapulcē 1938. gada 9. februārī nolēma, ka Somugru kultūras komiteja kopā ar Somiskuma savienību rūpēsies par to, lai celtniecības lietai būtu laimīgas beigas. Nolēma izvēlēt lībiešu tautas nama komisiju piecu cilvēku sastāvā, kurā ietilpa [Izglītības ministrijas] vecākais valdības sekretārs Anti Inkinens (Antti Inkinen) kā priekšsēdētājs un Somugru kultūras komitejas Somijas nodaļas pārstāvji F. A. Heporauta un V. Musika. Lūdza arī Somiskuma savienību un tās Radu tautu nodaļu nosaukt savus pārstāvjus. Kā Somiskuma savienības pārstāvji komisijā iekļāvās profesori V. A. Heiskanens (V. A. Heiskanen) un L. Ketunens. Vēlāk komisija par sekretāri pieņēma L. Vesterinenas kundzi (L. Vesterinen). Lībiešu tautas nama komisija pēc izveidošanas ātri sapulcējās un savā pirmajā sapulcē apspriedās par tiem pasākumiem, kas bija sākami, lai celtniecības iecere īstenotos.

Lībiešiem jau bija kāda latviešu arhitekta izgatavotais tautas nama projekts. Bet tā kā tas bija pārāk grandiozs un daļēji nepraktisks, arhitektam E. Hutunenam tika pasūtīts jauns projekts.

Par īpaši svarīgu tika uzskatīts atrast iespējami drošas garantijas tam, lai tautas nams pastāvīgi paliktu lībiešu īpašums. Par labāko paņēmienu uzskatīja fonda nodibināšanu. Nākamā gada sākumā profesors L. Ketunens ceļoja uz Rīgu, kur viņš pārskatīja projektu un ar kāda latviešu jurista palīdzību izstrādāja mūsu iedomātā fonda statūtus. Kad tautas nama komisija šos statūtus bija vēl palabojusi un saņēmusi no arhitekta Hutunena jauno projektu, kurā bija ieviestas Rīgā pieprasītās izmaiņas, šī raksta autoram uzdeva ar tiem iepazīstināt Lībiešu savienības vadību un darboties, lai attiecīgās latviešu ministrijas tos apstiprina. Marta sākumā Mazirbē notikušajā savienības vadības sapulcē priekšsēdētājs un tā vietnieks tika pilnvaroti nogādāt statūtus uz ministriju. Projekts tika pārbaudīts arī attiecīgajā ministrijā, kur tika paziņots, ka tas tagad pilnīgi atbilst rīkojumu prasībām, bet tika dots padoms to atstāt kādam latviešu arhitektam, lai tas to sagatavotu līdz galam, tā projekta apstiprināšana būtu drošāka. Tad pēc Vālgamā [D. Volganska - R. B.] ieteikuma vērsos pie arhitekta V. Paegles, kurš par 1000 latiem apsolīja to izdarīt, sastādīt tāmi un rūpēties par apstiprināšanu.

Tagad viss rādījās esam labā kārtībā, īpaši, kad izglītības ministrs paziņoja, ka Latvijas valdība piešķir palīdzību 15 000 latu apjomā. Vasaras sākumā tomēr atnāca ziņa, ka statūti ir noraidīti. Par projekta apstiprināšanu arī nekas nebija dzirdams. Tā iemesls nevienam nebija zināms. Šādā situācijā nav cita līdzekļa, kā atkal doties uz Latviju, šajā reizē V. Musika, G. Olliks [Igaunijas pārstāvis - R. B.] un šo rindu autors. Pēc ministrijā saņemtā padoma devāmies pie tiesneša V. Voita, no kura dzirdējām, ka saskaņā ar jauno likumu statūti ir biedrību iekšējā lieta, tā kā ministrija tos vairāk neapstiprina. Kad pēc tam radās jautājums, vai Lībiešu biedrība ir no jauna reģistrēta, kā to pieprasīja jaunais likums, un kad par to šaubījāmies, tiesnesis Voits piekrita izstrādāt nepieciešamos statūtus un vēl dabūt tiem apstiprināšanu - visu bez atlīdzības. Nākamajā dienā tad nu ceļojām uz Mazirbi, mums līdzi bija jaunie statūti, kuros ir tikai trīspadsmit paragrāfi. Bet mums par pārsteigumu galā dzirdam, ka lībieši jau paši ir pasūtījuši kādam darbonim statūtus ar 52 paragrāfiem un aizveduši tos uz ministriju tajā pašā dienā, kad mēs ieradāmies Rīgā. Kad viņi negribēja atteikties no šiem statūtiem, arī mēs tam piekritām.

Arī otrs pārsteigums mūs sagaidīja Rīgā: nama tāme bija pacēlusies līdz aptuveni miljonam marku, un mūsu rīcībā bija nedaudz pāri pusei no kopējās nama vajadzības. Ierosinājām celtni samazināt, bet arhitekts baidījās, ka no tā cietīs nama ārējais izskats un praktiskums. Pēc garām apspriedēm nonāca pie tā, ka nams pie noteiktiem nosacījumiem tomēr dabūjams gatavs par pašreizējiem līdzekļiem.

Tagad atkal visam vajadzēja būt kārtībā. Bet, kad atkal turpat divus mēnešus nesaņēmām nekādas ziņas par statūtu un projekta apstiprināšanu, bija vēlreiz novembra sākumā jāceļo, lai noskaidrotu lietas, šoreiz kopā ar G. Olliku. No tiesneša Voita dabūjām zināt, ka statūti dažas dienas pirms mūsu atbraukšanas ir apstiprināti un ka projektu apstiprinās burtiski šajās dienās, kā arī pēc tam notika. Tagad nu varēja sākt praktiskos celtniecības darbus. Kad līdz tam tomēr pagāja vairākas dienas un tie prasīja daudz amatnieka zināšanu, kuru mums nebija, bija liela laime, kad sarunājām, ka par visu parūpēsies Kuldīgas finiera rūpnīcas vadītājs, somu inženieris Veine Huida (Väinö Huida), kurš jau no sākuma bija iejūtīgi sekojis un atbalstījis mūsu lietu. Vēl pēdējā dienā pirms mūsu aizbraukšanas viņa vadībā kopā ar lībiešu pārstāvjiem bija garas apspriedes par praktiskajām lietām, kam nama celtniecības laikā bija pievēršama uzmanība.

Kad pēc tam Rīgas avīzēs bija piedāvāta lībiešu tautas uzcelšana kā gabaldarbs, 29. augustā notika izsole. Toreiz lētāko piedāvājumu izteica Ventspils būvmeistars Kronbergs, kurš apņēmās namu uzcelt par 44 490 latu. Par darbu atbildīgo uzraugu piekrita būt inženieris Lūkins no Ventspils. Arhitekts Paegle no savas puses apsolīja dažas reizes bez atlīdzības aizbraukt pārbaudīt celtniecības darbus. Visiem šiem praktiskajiem organizatoriskajiem darbiem, tāpat kā gabaldarba līguma plānošanai, darba algu maksāšanai, daudziem sīkajiem padomiem darba izpildē, aprīkojuma plānošanai u.c. pastāvīgi bija jābūt inženiera Huidas uzmanības lokā. Darbu tika mēģināts izpildīt iespējami labi un atbilstoši augstām prasībām. Tā akmens pamats ir izveidots divas reizes platāks nekā to projektā, jo to prasīja celšana mīkstajās smiltīs. Arhitekts Hutunens izgatavoja īpašus rasējumus logiem un durvīm, tāpat arī priekštelpas galdiņam un dīvānam, un arī fasādes izkārtojumam /../ utt.

Saskaņā ar gabaldarba līgumu namam zem jumta jābūt decembra sākumā. Pilnīgi gatavam tam jābūt līdz 1939. gada augusta pirmajam datumam. Pamatakmens ielikšana notika 3. oktobrī /../.

Kad garantijas tautas nama saglabāšanai par lībiešu īpašumu, kuras mēs cerējām dot ar ministrijas apstiprinātiem statūtiem, netika saņemtas, celtniecības komisija apstiprināja G. Ollika un šo rindu autora uzrakstītos statūtus, kurus Lībiešu savienība savā gada sapulcē 28. janvārī atbilstoši apstiprināja. /../

Beigās piebilstams, ka Latvijas valdība visu šo laiku pret lībiešu tautas nama projektu ir attiekusies iejūtīgi un visai saprotoši."

F. A. Heporauta vairākkārt pieminējis lībiešu tautas nama fonda statūtus. Šādi statūti patiešām ir pieņemti Lībiešu savienības gada sapulcē 1939. gada 28. janvārī. Ārvalstu naudas devēji gribēja būt droši, ka nama saimnieki tiešām būs lībieši. Kur pašlaik atrodas šo statūtu oriģināls, grūti pateikt, tādēļ pagaidām publicējams to tulkojums no somu valodas. Šeit jāņem vērā, ka, kā jau tulkojumam, tam var būt sīkas atšķirības no oriģināla, protams, ja tas sākotnēji bijis latviešu valodā.

Lībiešu tautas nama fonda statūti

§1. Lībiešu savienība uz savu statūtu 2.e, 4., 17. un 23. § pamata dibina īpašu "Lībiešu tautas nama fondu".

§2. Lībiešu Tautas nama fonda uzdevums ir uzcelt, uzturēt un pārvaldīt lībiešu tautas namu Mazirbē, kurā lībieši un citas Mazirbes apkaimes iedzīvotāju organizācijas, tāpat arī no citurienes ieradušās organizācijas vai personas - saskaņojot jautājumu ar tautas nama valdi un ievērojot spēkā esošos likumus un lēmumus - var a) noturēt dažādus svētkus - īpaši izglītību veicinošas sapulces - un tāpat b) izvietot tur pastāvīgu Lībiešu savienības bibliotēku un arhīvu, lībiešu muzeju, un vispār materiāli palīdzēt savienības valdei veicināt biedrības statūtu 1.§ norādītos mērķus, īpašu uzmanību pievēršot lībiešu valodā runājošo lībiešu ģimeņu atbalstīšanai.

§3. Lībiešu tautas nama fonda līdzekļus, kas ir ieguldīti maksātspējīgās krājkasēs un citos drošos uzņēmumos, veido Latvijas valdības, pagastu un sabiedrisko organizāciju dāvinājumi un mantojumi, tāpat arī no ārzemju lībiešu radu tautu piederīgām privātpersonām, sabiedriskām organizācijām un radu tautu valdībām saņemtās summas. Fonda līdzekļi neatbild par Lībiešu savienības parādiem, tāpat kā Lībiešu savienība neatbild par tautas nama fonda parādiem un saistībām.

§4. Lībiešu tautas nama fonda darbību vada un tā īpašumu un tautas namu pieskata un pārvalda fonda valde, kurā ietilpst pieci locekļi, kurus vienreiz gadā ievēl Lībiešu savienības gada sapulce. Trīs fonda valdes locekļus gada sapulce ievēl no Lībiešu savienības valdes locekļu un aizvietotājlocekļu vidus un divus locekļus - no savienības biedru vidus.

§5. Lībiešu tautas nama fonda valde darbojas budžeta ietvaros, ko pieņēmusi Lībiešu savienības valde un apstiprinājusi biedrības gada sapulce. Kad tiek apstiprināts šis budžets, ir jāseko principam, ka visas tautas nama un fonda vajadzības un izdevumi apmierināmi vienīgi no fonda un tautas nama ienākumiem, nedrīkst taisīt parādus un apgrūtināt tautas namu vai tā zemes gabalu, vai citu tur piederošu īpašumu ar hipotēkas aizdevumiem vai citām garantijām.

§6. Fonda valdes pienākums ir a) izstrādāt savu darbību un īpašus tautas nama pārvaldīšanas kārtības statūtus, kurus pieņem Lībiešu savienības valde un vispārējā sapulce apstiprina. Statūtos cita starpā ir jāatspoguļo arī telpu izīrēšanas un likumīga izdevumu nosegšanas kārtība. Tautas nama telpu izīrēšanā, ja vairākas organizācijas grib tās tajā pašā dienā, priekšroka ir dodama Lībiešu savienībai, bet citos gadījumos telpu izīrēšana notiek piereģistrēšanās kārtībā; b) dot Lībiešu savienības valdei brīvai lietošanai atbilstoši vajadzībām telpas, siltumu, gaismu un apkopšanu. Tāpat arī dot lietošanas kārtībā esošās telpas Lībiešu savienības kārtējām un ārpuskārtas sapulcēm.

§7. Fonda valde par savu darbību atskaitās Lībiešu savienības gada sapulcē. Gada beigās, vismaz mēnesi pirms gada sapulces, fonda valde nodod Lībiešu savienības valdei atskaiti par savu darbību un kases stāvokli, ko valde nodod gada sapulcei apstiprināšanai. Fonda valdes darbību pārbauda Lībiešu savienības revīzijas komisija, kas savus novērojumus paziņo fonda valdei un Lībiešu savienības valdei.

§8. Lībiešu tautas nams Mazirbē ir ceļams pēc fonda valdes un Lībiešu savienības valdes ieskatiem. Tautas namā ir jābūt svētku zālei ar skatuvi un arī ar atbilstošām sapulču telpām. Bez tam, jau namu ceļot, ir organizējama telpa lībiešu muzejam, kur Lībiešu savienība var vākt lībiešu literatūru, etnogrāfijas, arheoloģijas, vēstures un citas ziņas un priekšmetus, kas izgaismo lībiešu dzīvi pagātnē un tagadnē. Pie nama fasādes atrodas teksts latviešu, lībiešu, somu, igauņu un ungāru valodā: „Šo namu ir lībieši cēluši ar savas tēvzemes Latvijas un ar savu radu tautu somu, igauņu un ungāru palīdzību 1938-1939".

§9. Tautas namā ir organizējamas dzīvojamās telpas nama pārvaldniekam- sētniekam, kam būtu jābūt lībietim, un priekšroka ir dodama tam, kuram visa ģimene runā lībiski.

§10. Fonda ienākumi ir lietojami tautas nama celtniecībai un uzturēšanai. Ja ienākumi būtu lielāki par norādītajām vajadzībām, atlikums izmantojams pēc fonda statūtu otrā paragrāfa.

§11. Tautas nama valde lieto zīmogu, uz kura ir uzraksts: "Lībiešu Tautas nama fonds".

Lībiešu tautas nama fonda darbība notiek lībiešu valodā.

§12. Ja Lībiešu savienība beidz savu darbību, tad Lībiešu tautas nama fonds un tautas nams Mazirbē pāriet Latvijas Izglītības ministrijas pārziņā. Šādā gadījumā Izglītības ministrija nosaka fondam jaunu valdi, kurā ietilpst četri locekļi no Mazirbē vai citos lībiešu ciemos dzīvojošiem lībiešiem un divi locekļi no tā paša apgabala vispārējo kultūras biedrību darbinieku vidus. Šādi izveidotam Lībiešu tautas nama fondam un valdei, kas par savu darbību ir atbildīgi Izglītības ministrijas priekšā, ir jādarbojas pēc augstāk minētajiem statūtiem, izņemot sadarbību ar Līvu savienību un tās orgāniem.

P. V. Breinkopfs, K. Stalte, G. Dembergs"

Kā jau tika minēts, pamatakmens svinīgā iemūrēšana notika 1938. gada 3. oktobrī, kurā, lai gan bija darba diena, piedalījās daudz vietējo iedzīvotāju. Nama pamatos iemūrēja vara urnu ar vēstījumiem lībiešu, latviešu, igauņu, somu un ungāru valodā. Vēstījumu latviešu valodā parakstīja Latvijas ārlietu ministrs Munters un toreizējais Lībiešu savienības priekšsēdis Breinkopfs. Vēstījumu somu valodā pirms tam apstiprināja Lībiešu tautas nama komisija un tas bija šāds: „Šī nama celšanā Somijas tauta ir piedalījusies tajā stiprajā cerībā, ka tas stiprinās pēdējo lībiešu gribu saglabāt savu valodu un veicinās somu un latviešu savstarpējo saprašanos. Līdz ar pēdējo lībiešu valodas runātāju pazudīs arī pēdējais lībietis, tāpat kā vēstures acu priekšā ir pazudusi visa senā lielā lībiešu tauta, Somijas tautas tuvais radinieks /../. No gadu simteņu krēslas Latvijas tauta, Somijas tautas draugs, kurā bagātīgi plūst arī somu radu tautas asinis, tādā veidā tomēr ir pacēlusies lielāka un stiprāka. Pēdējie lībieši ir vairs tikai vēsturiska, svēta piemiņas zīme, kuru visi savstarpējā sapratnē var saudzēt. Šī celtne no savas puses stāstīs arī nākamām paaudzēm par skaisto mēģinājumu, ko savu mūžseno valodu mīlošie lībieši savā laikā ir saņēmuši ar radu tautu un savas tēvzemes Latvijas palīdzību."

1939. gada 6. augusts - lielās svinības

Tie esot bijuši lieli svētki, kuros piedalījušies pēc viena avota ap astoņiem simtiem lībiešu, pēc otra - 1500 vietējo lībiešu, bet pēc trešā, ka "galvenā daļa, apmēram 700 dvēseļu no kopējā skaita, bija lībieši" un daudz viesu no Latvijas, Igaunijas, Somijas, Ungārijas. Pasākuma norise atspoguļota gan vietējā, gan ārvalstu presē. Netrūka ne gājiena, ne karogu, ne svinīgu runu un dāvanu. Tās dienas notikumus visai labi var restaurēt, balstoties  uz visām iepriekšminētajām publikācijām.

Nams izrotāts ar lībiešu un visu dalībvalstu karogiem. Pie zāles sienām piestiprinātas Somugru kultūras komitejas Somijas nodaļas dāvinātie seši A. Gallena-Kallelas darbu novilkumi par Kalevalas tēmu, Latvijas prezidenta un ministru bildes. Svētkus atklāj gājiens no pasta mājas līdz tautas namam. No nama kāpnēm apsveikuma runu saka Latvijas Sabiedrisko lietu ministrijas pārstāvis J. Labsvīrs. Tie turpinās tautas nama zālē ar lūgšanām un baznīcas dziesmām latviski un lībiski mācītāju H. K. Ervie (Erviö) un A. Abakuka vadībā. Tad A. Abakuks iesvēta namu un galveno runu kā Latvijas valdības pārstāvis norunā jau pieminētais Labsvīrs. Pēc Latvijas himnas atskaņošanas pie vārda tiek F. A. Heporauta, kas Somijas vārdā namu nodod lībiešu lietošanā un nolasa sveicienus no Somijas izglītības ministrijas, Somugru kultūras komitejas Somijas nodaļas un Lībiešu tautas nama komisijas. Somijas himna. Tad runā Lībiešu savienības priekšsēdis P. Breinkopfs un tiek atskaņota lībiešu himna. Pēc tam Igaunijas valdības vārdā runā A. Veiderma. Igaunijas himna. Ungārijas kultūras minitrijas sveicienus nolasa T. Eisens (Eyssen). Ungārijas himna. Ar apsveikuma runām vēl uzstājas „ministrs Rebane, atašejs Moilanens, Latvijas izglītības ministrijas pārstāvis Vīgants, Igaunijas skolu valdes vadītājs Altoa, virsskolotājs Sārimā, maģistrs Puntila un Ventspils apriņķa vecākais Kampars u. c." Somu inženieris V. Huida paziņo, ka ministrs E. Palins tautas namam ir uzdāvinājis 5000 markas.

Kopā esot tikušas noturētas 28 runas, pēc kurām lībiešu pateicību izteica P. Breinkopfs. Pa vidu runām par lībiešu tautas nama tapšanas vēsturi klātesošajiem pastāstījis skolotājs P. Dambergs.

Pēc tam sekoja pasākuma muzikālā daļa. Uzstājās jauktais koris,kuru vadīja M. Stalte un vīru koris, kuru diriģēja P. Dambergs. R. Ermanbriks uzstājās ar orķestri, kurš atskaņoja arī viņa paša sacerējumus. H. Grīva nodziedāja dažas solo dziesmas. Svētku pusdienās bija uzlūgti vairāk nekā simts viesu. Arī pusdienās turpinājās svētku runas, no kurām galveno teica D. Volganskis, bet dēls Edgars tulkoja. Vakara daļā jaunie lībieši visiem svētku apmeklētājiem izrādījuši divas lugas - E. Volganska (Vālgamā) lībiski tulkoto somu rakstnieka A. Kivi "Nakts un diena" ("Īe ja pǟva") un M. Zīverta "Tīreļpurvs" latviešu valodā.

Saīsināti pārpublicēts no Lībiešu gadagrāmatas 1999. gadam.

28/10
1978. gada 28. oktobrī dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Julgī Stalte.
01/11
1903. gada 1. novembrī dzimis viens no ansambļa „Līvlist” dibinātājiem Oskars Stalts (miris 1992.gadā).
01/11
1950. gada 1. novembrī dzimusi tulkotāja Ieva Ernštreite.
02/11
1978. gada 2. novembrī pēc Maijas un Paula Valču ierosmes atklāta Mazirbes internātskolas etnogrāfiskā kolekcija „Rāndali”.
04/11
1924. gada 4. novembrī dzimusi valodniece Marta Rudzīte (mirusi 1996. gadā).
09/11
1900. gada 9. novembrī dzimis ievērojamais lībiešu folkloras vācējs un pētnieks Oskars Loritss (miris 1961. gadā).
11/11
2006. gada 11. novembrī lībiešu kultūras darbiniece Helmi Stalte saņem Triju Zvaigžņu ordeni.