Livones.net
Lībiešu valodas situācija
14/12/2011
Valts Ernštreits

Vidzemē lībiešu saplūšana ar latviešiem un valodas nomaiņas process noslēdzās 19. gs. otrajā trešdaļā. Kurzemē valodas nomaiņas procesi risinājušies ilgāk. Atskatoties tuvākā pagātnē, konstatējams, ka Kurzemes lībiešu kopiena ir bijusi pilnībā divvalodīga jau kopš I pasaules kara. Iespējams, šādas aptverošas divvalodības pirmsākumi meklējami vēl tālākā vēsturē – laikā, kad notika 1860. gada lībiešu sacelšanās un tai sekojošā latviešu izcelsmes iedzīvotāju iemitināšana starp Ziemeļkurzemes piekrastes lībiešiem, vai vēl senāk. Tiesa, vēl 1920.–1930. gados bija sastopami daži izņēmumi, piemēram, Žonaku sēta Vaidē, kur vairākiem bērniem pirmā un līdz skolas vecumam arī vienīgā valoda bija lībiešu valoda. Taču tie bija tikai izņēmumi, jo arī šie bērni drīz vien kļuva pilnībā divvalodīgi.

Galvenais divvalodības iemesls ir tas, ka lībiešu valoda nekad nav bijusi iestādes, skolas vai baznīcas pastāvīgā darba valoda, tā lietota tikai ģimenē vai sadzīvē, kultūras procesa izpausmēs. Ja 1920.–1930. gados būtu, kā bija iecerēts, izveidota lībiešu apdzīvota teritoriāla un administratīva vienība, kurā lietvedībā un saziņā līdztekus latviešu valodai būtu lietojama arī lībiešu valoda, iespējams, situācija tagad būtu labāka, taču lībiešu valoda mūsdienās joprojām būtu apdraudēta.

Pēc II pasaules kara un lībiešu izklīšanas pa Latviju un pasauli, ko izraisīja gan karš, gan 1950. gados lībiešu apdzīvotajās teritorijās ieviestais PSRS robežjoslas režīms, gandrīz pilnībā pārtrūka valodas nodošana nākamajām paaudzēm. Tas nozīmē, ka divvalodīgā lībiešu kopiena pamazām pārtapa latviski runājošā kopienā un lībiešu valodu ģimenē nomainīja latviešu valoda, turklāt lībiešu valodas prasmi saglabāja tikai vecākā – laika posmā starp abiem pasaules kariem dzimusī – paaudze. Tāpēc lībiešu valodas runātāju skaits, kas pēc II pasaules kara tika lēsts ap 500–600 cilvēkiem, saglabājās tikmēr, kamēr saglabājās šī paaudze. Ir tikai daži gadījumi, kad vecākā paaudze tomēr nodevusi valodu tālāk pēctečiem, piemēram, Elfrīdas Žagares ģimene, kurā lībiski pratušas visas trīs paaudzes, Oskara Staltes vai Pētera Damberga ģimene, kurās vecākā paaudze, izlaižot vidējo paaudzi, daļēji nodevusi valodu jaunākajai paaudzei, taču tie ir izņēmumi, ne vispārizplatīta parādība.

Mūsdienās lībiešu valoda ir dzimtā (pirmā) valoda tikai vienam cilvēkam – Kanādā Ontario provincē dzīvojošajai Grizeldai Kristiņai no Vaides ciema Žonaku sētas, kura dzimusi 1910. gadā. Laika posmā no 2004. gadam līdz 2009. gadam ir miruši gandrīz visi zināmie Latvijā dzīvojušie lībiešu valodas kā pirmās (dzimtās) valodas runātāji – pēdējā Latvijā bija 2010. gada 16. februārī mirusī Erna Vanaga.

Līdztekus dzimtās valodas runātājiem patlaban pastāv grupa lībiešu pēcteču, kas no vecvecākiem, kursos vai pašmācībās ceļā visai pilnvērtīgi apguvuši valodu un spēj tajā sazināties – valodas prasmes līmenis vairumā gadījumu ir B1 (Šeit un turpmāk valodas prasmes attēlošanai izmantoti valodas prasmes novērtējuma līmeņi atbilstoši Europass Language Passport. Piemērotais novērtējums ir vispārināts), dažos gadījumos arī augstākā līmenī. Šādu lībiešu valodas lietotāju varētu būt aptuveni piecpadsmit (Precīzs skaits nevienā gadījumā nav zināms, jo tas balstās uz empīriskiem novērojumiem vai netiešā veidā iegūtām ziņām. Konkrēti un aptveroši pētījumi par lībiešu valodas lietojumu un lietotājiem mūsdienās nav veikti. Pēdējais šāds pētījums tapis 1930. gadu nogalē un aptver tikai lībiešu tobrīd apdzīvoto teritoriju – tā ir lībiešu mācītāja Edgara Vālgamā 1935.–1937. gadā veiktā aptauja. Tās rezultāti ir arī publicēti). Diemžēl valodas aktīvas nelietošanas dēļ apgūtās iemaņas nav noturīgas un daļā gadījumu tiek arī zaudētas, tādējādi komunikācija starp nedaudzajiem lībiski sazināties varošajiem lībiešiem pārsvarā notiek latviski. Te liela nozīmē ir arī tam, ka šo cilvēku dzimtā valoda ir latviešu valoda un tās lietojums savstarpējā saziņā ir ierasts, turklāt atšķirībā no reti lietotās lībiešu valodas latviešu valodas pastāvīga izmantošana lielākoties nodrošina arī pilnīgākas izteikšanās un precīzākas uztveres iespējas.

Laika posmā no 2005. līdz 2009. gadam lībiešu valodas pratēju skaits ir nedaudz papildinājies ar valodu patstāvīgi vai saziņā ar citiem valodas pratējiem apguvušiem interesentiem, no kuriem tikai daļai ir lībiešu saknes. Šo grupu veido aptuveni desmit cilvēki, un to zināšanas pamatā vērtējamas kā atbilstošas A2/B1 līmenim, dažos gadījumos – nedaudz augstākas.

Laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam palielinājies to cilvēku skaits, kas apguvuši lībiešu valodu A1 vai A2 līmenī. Šeit liela loma bijusi programmas “Lībieši Latvijā” ietvaros finansētajiem valodas apmācības pasākumiem, no kuriem lielākais nopelns pieaugumā bijis regulārai lībiešu valodas mācību nodrošināšanai un valodas mācību sākšanai Vidzemes reģionā. Lībiešu valodas apguve tuvāk apskatīta attiecīgajā pētījuma nodaļā. Kopumā, optimistiski lēšot, var uzskatīt, ka šajā laikā A1 un A2 līmeņa pratēju skaits pieaudzis par aptuveni 50, patlaban sasniedzot kopā ap 150 A1 (pārsvarā) un A2 līmeņa pratēju, no kuriem, tāpat kā iepriekšējā gadījumā, nozīmīgu daļu veido interesenti, kuri nav lībiešu izcelsmes.

Līdztekus iepriekšminētajām grupām pastāv arī grupa zinātnieku un lībiešu interesentu, kas lībiešu valodu pamatā izmanto pētniecības nolūkos. Šī patlaban aptuveni piecpadsmit cilvēku grupa, kuras valodas prasmju līmenis ir intervālā no B1 līdz C2, laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam ir augusi, parādoties jauniem lībiešu pētniekiem Igaunijā un Somijā. Šeit svarīga loma bijusi Tartu Universitātei un tās tradīcijām lībiešu valodas apguves un pētniecības jomā, kā arī Starptautiskās Lībiešu draugu biedrības darbībai. Tāpat palielinājies to topošo pētnieku skaits, kas apguvuši lībiešu valodu A1 vai A2 līmenī universitāšu mācību programmu ietvaros – Tartu Universitātē, Helsinku Universitātē, Latvijas Universitātē vai Latvijas Kultūras akadēmijā. Kopā šādu topošo pētnieku skaits visās trijās valstīs piecu gadu laikā lēšams uz 60 valodas A1 vai A2 līmeņa pratējiem.

Tādējādi var teikt, ka lībiešu valodā spēj sazināties (valodas prasmes līmenis B1 vai augstāks) aptuveni 40 cilvēku visā pasaulē, no kuriem tikai apmērām puse ir lībiešu izcelsmes un tikai vienam tā ir dzimtā. A1 un A2 līmeņa valodas pratēju skaits pēc optimistiskām prognozēm lēšams uz 210 cilvēkiem. Tāpat kopumā secināms, ka lībiešu valodas popularitāte un tās prestižs laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam ir audzis. Svarīga loma šeit ir ekonomiskās situācijas uzlabojumam 2000. gados pretstatā 1990. gadu vidum un otrajai pusei, kā arī uzlabojumiem valodas apguves iespēju pieejamības un lietošanas ziņā. Vērojams, ka interese par lībiešu valodu nav ļoti strauji augusi tieši konstatējamas lībiešu izcelsmes cilvēku vidū, valodas lietotāju skaits nozīmīgi papildinājies uz Latvijā un ārvalstīs dzīvojošu interesentu rēķina.

25/07
1999. gada 25. jūlijā Vaides Ozolniekos sākās pirmā lībiešu valodas runātāju nometne.
31/07
1992. gada 31. jūlijā iznāk atjaunotā mēnešraksta „Līvli” pirmais numurs.
01/08
1921. gada 1. augustā dzimusi arheoloģe, seno lībiešu apģērbu speciāliste Anna Zariņa.
01/08
1998. gada 1. augustā nodibināta Starptautiskā lībiešu draugu biedrība.
03/08
2002. gada 3. augustā Mazirbē atklāta Valdas Marijas Šuvcānes grāmata „Lībiešu ciems, kura vairs nav”.
04/08
1994. gada 4. augustā Mazirbē sākas starptautiska zinātniska konference „Lībieši un viņu kultūra: mazo etnosu valodas un kultūras saglabāšanas teorija un prakse”.
05/08
2000. gada 5. augustā atvērta Kersti Boiko lībiešu valodas mācību grāmata „Līvõ kēļ”.