Livones.net
KAROGA IESVĒTĪŠANA 1923. GADA 18. NOVEMBRĪ
09/06/2006
Mati Hāvio
Karogs plīvo (Zane Ernštreite)No somu radu tautām pati mazākā ir lībiešu tauta. Taču kvantitatīvais mazums nepavisam nenozīmē kvalitatīvo mazumu. Lībiešu tauta šajā ziņā ir īpašs piemērs. Viņos reti ir sastopams dzīvesspars un ticība dzīvei, kas atstāj uz svešinieku, kurš gaidījis daudz mazāk, pavisam pārsteidzošu iespaidu. Lībiešu tautas veiksmes, izglītības un turības iegūšanas šķēršļi nepavisam nav tādas somu tautai tipiskas īpašības kā pasivitāte un savstarpēja nesaprašanās, bet gan tīri ārēji faktori, un tie ir: pirmkārt, apkārtējā pusizglītotā un visai simpātiskā latviešu tauta un, otrkārt, skarbais un platībā nelielais Lībiešu krasts, lībiešu dzimtene, kas pat ne uz pusi neatalgo darba darītāju pūles.

Šos vispārējos vērojumus paspēja veikt svētku sūtnis, kurš uz trim diennaktīm bija aizceļojis uz Kurzemes ziemeļiem. Viņam bija jānodod somu studējošo jauniešu sveicieni lībiešu tautai, kad tā, pēkšņi modusies, atklāja savu nacionālo karogu.

* * *

18. novembris pārvērtās par ievērības cienīgu dienu lībiešu vēsturē. Šo dienu Kurzemes piekrastes saimnieki paziņoja par īpaši tautisku. Šajā dienā lībiešu ģimenes pielika pie sienas lepnus un aizkustinošus pašpārliecinātus vārdus:

Vȯlmõ seļļizt ku mäd izād:

Līvõd neiku kivīd vizād!

(Būsim tādi kā mūsu tēvi: lībieši kā akmeņi cieti!) Šajā dienā pirmo reizi izskanēja lībiešu brīnišķīgā himna; šajā dienā svētdienīgi ģērbtā tauta asarām acīs pirmo reizi savā valodā dziedāja visiem luterāņiem svēto baznīcas dziesmu "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils".

Bija svētdiena, un lielajā Mazirbes ciemā lija. Kokos drebinājās vecās lapas, un ceļi vietām slīga lielās ūdens peļķēs, un, lai tās apietu, vajadzēja ložņāt caur smilšu uzkalniem. Mēs nācām no ķeestera mājas, kurā igauņi un AKS [saīsinājums no Akateeminen Karjala-Seura - Akadēmiskā Karēlijas biedrība - R. B.] pārstāvji bija saņēmuši patīkamu dzīvokli. Drīz mēs ieraudzījām baznīcas celtni un tai līdzās - mācītājmāju. Pa ciema ceļu jau staigāja palieli pulciņi svētdienīgi ģērbtu ļaužu, mazliet nosaluši un samirkuši.

Ķesteris K. Stalte devās uz mācītājmājas kāpnēm zem kokiem, lai noturētu svētku runu. Viņš ir lībiešu vadītājs. Jau ceturtajā paaudzē šis godpilnais, bet bīstamais amats ir bijis it kā apvienojies ar Staltu ķesteru darbību. K. Stalte ir tīrs lībieša tips: mazs, ar brūnu ādu, romiešu degunu, lepns, cienīgs vīrs. Kad viņš runā, un to viņš pieprot trīs valodās, tad iedzīvojas savā runā un tauta līdz ar viņu. Savu uzskatu dēļ viņš ir daudz cietis no latviešiem. Šī vajāšana pēc mūsu aizbraukšanas izpaudusies vēl niknāk nekā iepriekš, lai gan tas absolūti nebūtu iedomājams tādā "izglītotā valstī", par kādu sevi sauc Latvija. Gan nelikumīgi, tomēr "ar tiesas lēmumu" viņam tiek atņemta no senčiem mantotā zeme un iedota policijai, turklāt K. Staltem vēl tiek piespriests 16 tūkstošu Latvijas rubļu liels sods, tādējādi iemetot viņu pilnīgā saimnieciskā izputēšanā.

Svētku runas laikā, kas beidzās ar Latvijas himnu, pagalmā drebelīgā ierīcē iebrauca grupa latviešu policistu sarkanās cepurēs - uzskatīts par nepieciešamu atsūtīt viņus no pilsētas, lai tie konstatētu dumpošanos. Tomēr viņi, lai gan starp klātesošajiem sameklē citas vienības policistus, tik un tā neatrod nekāda iemesla, lai izjauktu svētku gaitu, tā izveidojas visai lojāli - ja mūsu zviedru svētki būtu tik patriotiski noskaņoti un brīvi no seperātisma gara kā lībiešu.

Stalte atsāka runāt. Viņa balss no saviļņojuma ietrīsējās. Viņš attēloja jūrmalnieku cīņu ar j�ūru un dzīvi. Viņš aprakstīja skarbo, baltsmilšaino jūrmalu, kurā atrodas lībiešu zemās mājiņas, un visbeidzot zaļās pļavas, kas plešas tālāk iekšzemē. "Un tāpat kā mūsu mīļā jūra ir zila, kā mūsu dārgās kāpas ir baltas un mūsu mazās pļavas zaļas, tā mūsu karogs ir zilibaltizaļš." Pēc tam viņš atklāja karogu un nodeva to karognesējam, kurš solījās karogu saglabāt neaptraipītu.

Visi noņēma galvassegas, un koris un sanākušie, liels pulks ļaužu, uzsāka Staltes iztulkoto "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils": /../.

Karogu izkāra redzamā vietā mācītājmājas lielajā zālē, kas bija izrotāta ar vītnēm un pie kuras gala sienas bija izlikti Latvijas sarkanbaltie karogi - "mūsu iepriekšējais karogs: vendi to dabūja no mums, bet latvieši - no vendiem", saka lībieši. Un ļaudis nāk zālē, cik nu tur ietilpst. Sākas vakara pasākums. Programmas sākumdaļā ir dažas runas latviešu valodā, jo ir Latvijas neatkarības diena un lībieši ir visai lojāli. Bet tad uz runātāju paaugstinājuma uzkāpj melnbārdains jūras vilks un sāk stāstīt par lībiešu vēsturi. Otrs runātājs uzstājās par Līvu savienību, kura pulcina lībiešus ap nacionālo lietu un kuras divsimt biedru pārstāv lībiešu labāko daļu. Abas uzstāšanās bija pirmās, kas jelkad noturētas lībiešu valodā.

Un koris dzied. Tā repertuārā ir brašā un priecīgā "Līvõd mō, min sindimō" (Lībiešu zeme, mana dzimtene), himna "Min izāmō, min sindimō", skumji skaistā, Staltes sacerētā "Jemā" (Māte), kurā stāstīts par vientuļu māti, kura bieži klaiņā gar jūras krastu. Viņa skatās jūrā, un asaras rit pār vaigiem, kad viņa domā par savu dēlu, kuru nekad vairs neredzēs. Viņa redzēs tikai viļņus un vēju... Margarete Staltes jaunkundze, ķestera skaistā, jaunā meita diriģē, pati skanīgā balsī dziedot līdzi. Muzikālajā programmā vēl ir igauņu viesu un Staltes jaunkundzes četrbalsīgi izpildītā lībiešu dziesma, ko komponējis Heiki Klemeti un kam vārdus rakstījis profesors Lauri Ketunens. Dziesmai ir skumīga, dziļa melodija. Droši vien nekad agrāk savā dzīvē Klemeti nav radījis tik skaistu melodiju, dziesmas "Līvli ma ūob" skanējums varētu ienest viņa vārdu nākotnē. Un lībieši uzreiz izjuta dziesmas lieliskumu. Tā iekustināja viņus, un iedvesma bija milzīga. Tagad lībiešu krastā dzied:

Līvli ma ūob un pa līvlizõks īeb

Kuņtš tulāb kālma un tutkām min tīeb.

Lībiešu svētku diena beidzās ar docenta Villema Ernitsa, maģistra O. Loritsa (visu lībiešu mīlētais, ugunīgais apustulis), maģistra J. Megistes, Annas Tammas jaunkundzes, kā arī šī raksta autora sviecieniem. Un vakara krēslā, kad tika pāriets uz tējas dzeršanu, vairākas vecas, godājamas māmuļas atdzīvojās un sāka stāstīt senus, spilgtus stāstus, jūtot tam dzīvi un pa īstam līdzi. Bērni skaitīja katrs savu dzejoli - "Kalāmīe loul" (Zvejnieka dziesma), "Katšī kaš" (Kačas kaķis), "Rāndaliz loul" (Jūrmalnieka dziesma) un daudzus citus.

Mācītājmājā nodzisa sveces. Desmiti lībiešu atvadījās no mums.

* * *

"Tik ilgi, kamēr mums kājās būs pastalas," teica kāds lībietis, "tik ilgi latvieši mūs ignorēs. Mums jādabū kājās kurpes."

Šajā izteikumā ir saasināts, bet precīzs skatījums uz to pamatu, uz kura ceļama lībiešu nākotne.

Lībiešiem ir jāsasniedzekonomiski neatkarīgs stāvoklis. Šobrīd viņi dzīvo lielā nabadzībā. Pasaules karš, kas kā lavīna brāzās pār viņiem, aiznesa visu, nodedzināja mājas, iznīcināja tīklus un laivas. Tas draudēja aizraut prom arī tautisko apziņu. Tagad tā ir izglābta, bet tā ir jāuztur.

Lībiešiem ir jādabū pašiem savs pagasts. Ja viņi to dabūs, tad nabadzīgie zvejnieki atbrīvotos no tā, ka viņu pūliņi ir izdevīgi bagātajiem latviešu zemes īpašniekiem. Viņi varētu ar savu darbu nest paši sev labumu. Viņi varētu uzlabot savu stāvokli - tagad latvieši rūpējas tikai par to, lai uzlabojumi būtu izdevīgi vairākumam. Un ar to pašu viņi paglābtos no latviskošanas briesmām.

Latvijas valdība ciniski atsakās no aizsargāšanas tur, kur tiek pazaudēts cienīgs brīvdabas muzejs. Tā domātu lielajā Somijā, uz kuru, kā izskatās, Latvijas valdības aprindas lūkojas kā uz lielvalsti - būtu kaut kas darāms, lai atbalstītu savus radu tautiešus un ietekmētu Latvijas valdību.

Jebkurā gadījumā tas ir darbs, kas somiem darāms arī privātā kārtā. Arī Akadēmiskā Karēlijas biedrība programmā ir iekļāvusi lībiešu lietu. Tādējādi tā ir ieguvusi daudz papildu pienākumu.

R. Blumbergas tulkojums no somu valodas.

14/12
1923. gada 14. decembrī dzimusi lībiešu kultūras un sabiedriskā darbiniece Valda Šuvcāne (mirusi 26.12.2007).
14/12
1937. gada 14. decembrī Latvijas Nacionālajā teātrī notiek Mārtiņa Zīverta lugas „Lībiešu asinis” pirmizrāde.
14/12
1999. gada 28. decembrī Ministru kabinets akceptē valsts ilgtermiņa mērķprogramma „Lībieši Latvijā”.
22/12
1893. gada 22. decembrī dzimis Lielirbes kora diriģents Didriķis Blūms (miris 1970. gadā).
23/12
1931. gada 23. decembrī ar Somiskuma savienības un citu organizāciju atbalstu Jelgavā sāk iznākt mēnešraksts „Līvli” (1931-1939), pirmais periodiskais izdevums lībiešu valodā.
27/12
1949. gada 27. decembrī dzimis valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas „Lībiešu krasts” organizētājs un direktors Edgars Sīlis.
01/01
1943. gada 1. janvārī Puzē dzimis tēlnieks, pieminekļa lībiešu dzejniekiem Miķeļtornī autors Kārlis Dane (miris 1982. gadā).