Livones.net
PĒTERIS DAMBERGS
16/02/2009
Renāte Blumberga

Pēteris Dambergs piedzima 1909. gada 9. martā Dundagas pagasta Sīkraga Ķeļķos lībiešu zvejnieka ģimenē (līdz 1930. gadiem viņš lietoja savu otro priekšvārdu Alfrēds). Vecākiem Kārlim un Kristīnei Dambergiem bija vēl divi bērni - Arnolds un Vilma, un viņu ģimenē visi runāja lībiski. Pirmā pasaules kara gadus Pēteris pavadīja dažādās vietās Igaunijā (Kuresārē, Hāpsalā un Tallinā). Šeit viņš iemācījās igauņu valodu, kas vēlāk, palīdzot igauņu un somu zinātniekiem, kā arī pašam darbojoties ar lībiešu valodas filoloģijas jautājumiem, lieti noderēja.

Pçteris Dambergs (Baiba Damberga/LKS arhîvs)Pierakstīt lībiešu valodas paraugus Pēteris sāka, vēl mācīdamies Dundagas pamatskolā. Igaunijas Literatūras muzeja Folkloras arhīvā Oskara Loritsa savāktajā lībiešu valodas etnogrāfiskajā vārdnīcā aplūkojamas kartītes, uz kurām 1923. gada nogalē mazais Alfrēds Dambergs (parakstījies ar inciāļiem A. D.) zīmējis lībiešu sadzīves priekšmetus un pierakstījis to nosaukumus. Ar igauņu folkloristu un lībiešu folkloras pētnieku O. Loritsu Dambergs iepazinās, šķiet, 1922. gada vasarā, kad ekspedīcijas laikā zinātnieks apmeklēja arī Ķeļķus. Laikam jau Loritsa ietekmē Dambergs sāka pierakstīt arī lībiešu folkloru - pasakas, sakāmvārdus, dziesmas un mīklas - un sūtīt zinātniekam uz Igauniju. Taču tas ne vienmēr nācās viegli. Piemēram, 1926. gada 27. martā Dambergs rakstīja Loritsam: „Ikš vanā miez kītiz: „Pa veltõ sūdõ mitikš äb liktā!" Ne attõ väggi kaddlist, ku set minõn äb tultõ mingist materialõd jõvamõd."

1925. gada rudenī pēc Dundagas pamatskolas absolvēšanas Pēteris Dambergs sāka mācīties Valsts Ventspils arodu skolas komercnodaļas 1. speciālklasē. Šeit viņš sāka apgūt arī angļu valodu. Turklāt sākumā pat trīsreiz nedēļā ņemdams privātstundas, jo atšķirībā no skolasbiedriem agrāk to nebija mācījies. Arodskolā bija jāmācās trīs gadi un pēc tam gads jānostrādā praksē, lai saņemtu diplomu un iegūtu rakstveža, veikalnieka un kantorista profesiju. Lai pēc arodskolas varētu stāties universitātē, daži gadi vēl bija jāmācās komercskolā. Pēteris Dambergs būtu vēlējies studēt universitātē, taču vecāki nebija tik turīgi, lai dēlam varētu nodrošināt tālāku izglītību. Bija jāsāk strādāt, un Pēteris kļuva par Ances pagasta valdes praktikantu.

Kamēr jaunais sīkradznieks apmeklēja skolas, arvien ciešāka veidojās Līvu savienības (par tās biedru Dambergs kļuva 1926. gada vasarā) un Somijas radu tautu organizāciju sadarbība. 1928. gada augustā lībiešu jūrmalu apmeklēja Somiskuma savienības Radu tautu nodaļas delegācija, kuras sastāvā bija somu ekonomists, radu tautu aktīvists Irje Jānsons (Yrjö Jahnsson, 1877-1936), kurš kļuva par lielāko privāto lībiešu finansiālo atbalstītāju. 19. augustā ar Līvu savienību tika noslēgts līgums par lībiešu jauniešu izglītošanu, kuru finansēs Jānsons un Somiskuma savienība. Tā rezultātā atbalstu mācībām ieguva Hilda Cerbaha (sākumā Heinolas seminārā Somijā, vēlāk Jelgavas valsts skolotāju institūtā), Pēteris Dambergs un Alise Gūtmane (Jelgavas institūtā), Edgars Volganskis un Mirdza Reinvalde (Ventspils ģimnāzijā). Studijas institūtā Pēteris sāka 1928. rudenī.

Lai gan pēdējos divos gados Irje Jānsons vairs nesniedza finansiālu atbalstu, jaunieši Jelgavas skolotāju institūtu pēc sešu gadu studijām absolvēja paredzētajā laikā - 1934. gada jūnijā. Viņiem lielu atbalstu sniedza skolas vadība un pasniedzēji, kuri jauniešiem sameklēja privātskolēnus. Pēteris kādam pirmā kursa audzēknim pasniedza latviešu valodu, bet meitenes - vācu valodu. Par to viņi stundā saņēma 75 santīmus. Ar šo naudu gan nevarēja segt visus izdevumus, jo mācību gada izdevumi kopā ar inernātu bija 250-280 latu, taču jaunieši priecājās par katru iespēju nopelnīt. 1932. gada rudenī pēc institūta direktora E. Pētersona lūguma Latvijas izglītības ministrija katram lībiešu studentam piešķīra 100 latu lielu stipendiju. Katrā ziņā Dambergs bija apņēmības pilns pabeigt institūtu, lai pierādītu, ka viņš nav lībiešu patriots tikai naudas dēļ, kā viņam to pārmetot Līvu savienības vadība (tolaik tās priekšsēdis bija Mārtiņš Lepste - R. B.).

Neraugoties uz saspringto mācību darbu un pēdējos gados arī privātstundu pasniegšanu, institūta laikā Dambergs paspēja darboties arī lībiešu valodas un kultūras jomā. Piemēram, 1930. gada janvārī viņš rakstīja Loritsam: „Mēs katru nedēļu ejam pie Štālera kunga (Kolkas lībietis) un kaut ko darām lībiešu valodas laukā. Štālera kungs ir liels patriots, un viņš ir arī labs lībiešu filologs." 1931. gada jūnijā Pēteris Dambergs lībiešu delegācijas sastāvā piedalījās ceturtajā Somugru kultūras kongresā Helsinkos (ceļa un uzturēšanās izdevumus viņam sedza Somiskuma savienība), pēc kura viņš vēl kādas trīs nedēļas uzturējās Somijā.

No Somijas Dambergs atgriezās rosīgs un ar jaunām idejām. Par to stāsta aculiecinieks somu valodnieks Lauri Ketunens vēstulē Irjem Jānsonam: „Kas attiecas uz lībiešu dzīvi, tad vasaras sākumā biju visai pesimistiski noskaņots, vismaz skatoties uz Līvu savienības vadību, kas pati nedara neko un neļauj darīt arī citiem. Vālgamā [D. Volganska - R. B.] un Staltes darbošanos lībiešu labā Lepste necieš ne acu galā, bet viņam pašam nav ne spēju, ne arī gribēšanas aktīvi darboties. Vasaras beigās, kad Pēteris Dambergs (tas Tavs audzēknis) atgriezās no Somijas, kur viņš, starp citu, visai īsā laikā bija iemācījies somu valodu, priecīgs pieredzēju un piedzīvoju ko tādu, ka sāku patiešām ticēt jauno spēkiem. Vālgamā bija noorganizējis sapulces dažos lielos ciemos, un tajās arī minētais jauneklis tik mīļi runāja citiem lībiešu jauniešiem (viņu Lielirbes ciemā uz sapulci bija ap 30), ka vispārējās aizrautības gaismā sāka apspriesties par savas lībiešu jaunatnes biedrības dibināšanu. Šī biedrība pulcinātu visus krasta lībiešus (jaunus un vecus) uz smagu darbu lībiskuma saglabāšanai, tātad uz to, kur Līvu savienība ar pašreizējo vadību nekādi netiecas. Arī Hilda Cerbaha piedalījās sapulcēs un saskaņā ar paradumu sildīja citus ar savām skaistajām dziesmām. (Diemžēl Edgars Vālgamā, trešā cerīgā dvēsele, tad vēl bija Somijā.) Pirmoreiz man bija drošība par to, ka, ja šie jaunieši, izmācījušies par skolotājiem, patiešām nokļūs dzimtajā novadā dzīvot un strādāt par skolotājiem, tad viņi spēs no lībiešu noplakušā, izsusējušā ūdens celt dzīvei jaunus zarus. Īpaši jau Pēteris Dambergs ir daudzsološs jaunietis, kuram ir talants un silts lībieša prāts, lai darītu darbu, par kura veicēju viņš mācās [skolotāju - R. B.]."

Dambergs ar domubiedriem patiešām sāka lībiešu jauniešu savienības izveidi. Tika uzrakstīti statūti un 1932. gada 14. martā iesniegti Jelgavas apgabaltiesā, kur tie tika izskatīti 3. aprīlī. Tomēr statūtos esot bijusi kāda kļūda, tādēļ tie nav apstiprināti. Arī Līvu savienības vadība bija neapmierināta ar šādu jauniešu brīvdomību. Tā nu iecere par jauniešu savienību palika nepiepildīta.

1931. gada nogalē institūta jauniešiem sākās mēnešraksta „Līvli" periods. Jau 1930. gada aprīlī Dambergs rakstīja Loritsam, ka kāds no institūta skolotājiem ļoti gribot, ka lībiešiem būtu pašiem savs laikraksts. Pēteris gan šaubījās, vai tādam laikrakstam būšot lasītāji. Šķiet, šis skolotājs no savas ieceres neatkāpās un pēc nepilna gada, 1931. gada februārī, Dambergs atkal atgriezās pie laikraksta lietas. Īsti nav zināms, kā šī ideja nonāca līdz Somijai, taču 1931. gada rudenī Helsinku Akadēmiskais radu tautu klubs sāka priekšdarbus, lai Jelgavā izdotu laikrakstu lībiešu valodā. Par laikraksta redaktoru kļuva pensionēts lībietis Andrejs Štālers, kurš dzīvoja Jelgavā. Bet par avīzes bezalgas līdzstrādniekiem kļuva Jelgavas skolotāju institūta lībiešu studenti. 1931. gada Ziemassvētkos iznāca pirmais jaunā laikraksta „Līvli" numurs. 1933. gada vasarā, kad jauniešiem institūtā bija palicis pēdējais mācību gads, avīzes redakcija tika pārcelta uz Mazirbi.

1933. gada vasaru Dambergs pavadīja Somijā, lai sastādītu un rediģētu lībiešu valodas lasāmgrāmatu bērniem. Izdevuma izdošanu organizēja Somiskuma savienība un tās Radu tautu nodaļas sekretāre Lēni Vesterinena. Radu tautu nodaļa par to pirmo reizi apspriedās tikai 1932. gada februārī - Vesterinena ziņoja, ka par nodomu izdot grāmatu viņa sarakstījusies ar lībiešiem, kas mācās Jelgavas skolotāju institūtā. Sapulcē nolēma aicināt studentus sagatavot manuskriptu, bet pēc tam lūgt Somugru biedrību to izdot un uzdāvināt grāmatas lībiešiem. Martā par grāmatas sastādītāju tomēr nolēma uzaicināt Pēteri Dambergu vienu pašu.

Jau kopš 1931. gada Ziemassvētkiem somu skolēnu vākto un lībiešu bērniem dāvanām paredzēto naudu Somiskuma savienība nenosūtīja adresātam, bet gan noguldīja tā sauktajā lībiešu palīdzības fondā lībiešu lasāmgrāmatas izdošanai. 1933. gada sākumā tika nolemts, ka naudas uzkrājumi ir pietiekami, lai sāktu grāmatas sagatavošanu un aicinātu uz Somiju Dambergu. Pēteris gaidāmajam darbam gatavojās iepriekš, apdomājot, kādus tekstus grāmatā varētu iekļaut. Viņš lūdza, lai Oskars Loritss viņam no saviem krājumiem aizsūta lībiešu pasakas, mīklas un sakāmvārdus.

Vasarā topošais skolotājs sagatavoja gan manuskriptu, gan noturēja vairākus priekšlasījumus par lībiešiem dažādās Somijas vietās un paspēja arī aizbraukt uz Tallinu uz Igaunijas Dziesmu svētkiem. Lai gan Somijas skolēnu savāktā nauda netika tērēta viesnīcas izdevumiem (Dambergs apmetās pie lībiešu draugiem un atbalstītājiem - pēc plāna viņam līdz 12. jūlijam bija jādzīvo Lahti vasaras tautskolā, no 13. līdz 18. jūlijam Tirvē (Tyrvää) pie žurnālista Prusi, no 19. jūlija līdz 5. augustam Tūsulas tautskolā pie tās vadītāja I. Lensiluoto, bet no 6. līdz 20. augustam Raumā pie mākslinieka J. Karhulas), tomēr Pētera Damberga ceļa un uzturēšanās izdevumiem, kā arī honorāram tika iztērēta aptuveni trešā daļa savāktās naudas. Tādēļ Radu tautu nodaļa nolēma piedāvāt manuskriptu attiecīgām Somijas zinātniskajām biedrībām. Somugru biedrība par grāmatas izdošanu tomēr neieinteresējās. 1934. gada februārī manuskripts jau atradās izdevniecībā WSOY, lai tā veiktu iespieddarbus par Somiskuma savienības līdzekļiem. Tomēr šķiet, ka arī šī izdevniecība būs atteikusies no manuskripta, jo grāmatā norādīts, ka tā iespiesta Somu literatūras biedrības izdevniecībā. 1934. gada septembrī korektūras jau bija gatavas (tās Dambergs vēl paspēja izskatīt pirms došanās dienestā), un 1935. gada sākumā grāmata „Jemakīel lugdõbrāntõz skūol ja kuod pierast" beidzot ieraudzīja dienasgaismu. Februāra beigās armijā savu grāmatu saņēma arī tās autors.Somiskuma savienība jau bija iecerējusi, ka pēc obligātā karadienesta beigām Dambergs sagatavos lasāmgrāmatas otro daļu, taču šis plāns palika nerealizēts.

1935. gada 14. jūnijā Pēteris Dambergs Skolu departamentam iesniedza lūgumu izvērtēt mācību grāmatu (šāda kārtība attiecās uz pilnīgi visām grāmatām) un izsniegt atļauju tās lietošanai lībiešu valodas stundās jūrmalas skolās, taču atļauja netika dota. Mācību grāmatu izvērtēšanas komisija 1935. gada 26. jūnija sēdē atzina, ka grāmata nav derīga izmantošanai skolās tās vienpusīgā, Latvijas dzīvei un idejai pilnīgi svešā satura dēļ. Tad Somiskuma savienība nolēma grāmatu bez maksas izplatīt lībiešu bērniem lasīšanai mājās. Problēma bija arī tā, ka grāmata bija izdota ārzemēs - kopš 1934. gada Latvijā bija spēkā nosacījums, ka skolās var lietot tikai Latvijā izdotās grāmatas. Grāmatas lietā tika iesaistīti Somijas un Latvijas diplomāti. Galu galā atļauja izmantot grāmatu skolās tika izsniegta tikai 1938./1939. mācību gadā.

1934. gada 29. septembrī sākās Pētera Damberga dienests Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Pēc atvaļināšanās 1935. gada 23. augustā jaunais skolotājs turpināja darbavietas meklējumus, ko bija iesācis jau dienesta beigu posmā. Viņš bija iesniedzis dokumentus Ventspils (skolotāja vietai jebkurā lībiešu ciema skolā) un Talsu apriņķī (skolotāja vietai Ģipkas skolā), taču veltīgi. Beidzot, piepalīdzot bijušajiem pasniedzējiem Jelgavas institūtā, ar 1935. gada 1. oktobri Pēteris Dambergs dabūja pagaidu skolotāja vietu Zaļenieku sešklasīgajā pamatskolā (1936. gada 1. augustā viņu apstiprināja par pastāvīgu skolotāju). Ar 1936. gada 1. oktobri viņu pārcēla par skolotāju uz Bērzmuižas sešklasīgo pamatskolu, kurā Dambergs strādāja, līdz beidzot īstenojās viņa sapnis. 1937. gada 16. septembrī viņš kļuva par Pizes I pakāpes pamatskolas, kā oficiāli sauca Miķeļtorņa skolu, pārziņa vietas izpildītāju.

Uzreiz gan Pēteris Dambergs netika pie lībiešu valodas mācīšanas. Sākumā, lai gan bez attiecīgas izglītības, valodu vēl mācīja ilggadīgais skolotājs Mārtiņš Lepste, jo Dambergs atzina, ka viņš nevēlas otram atņemt iztiku.Pēteris Dambergs Pizes bērniem daudz stāstīja par lībiešiem, un tam bija rezultāti, jo 1938. gada ziemā Pizes skolā lībiešu valodu mācījās par trešdaļu audzēkņu vairāk nekā parasti - "30 bērni pret 15-20 iepriekšējos gados". Pusgadu pēc darba sākšanas Pēteris savam vēstuļu draugam Loritsam rakstīja, ka skolā viņam iet diezgan labi un ka viņam ir diezgan liela autoritāte kā vecā skolotāja (iepriekšējais skolas pārzinis Jēkabs Bēne, kurš turpināja strādāt skolā - R. B.), tā audzēkņu acīs. Arī cieminieki viņu labi ieredzot. „Tagad starp skolēniem esmu veicis brangu propagandu par lībiešu valodas mācīšanos, par folkloras vākšanu un arī par seno lietu vākšanu. Kad man būs laiks, tad pats sākšu vākt folkloru." Pēc tam, kad 1939. gada janvārī Lepste sāka strādāt Užavas bākā, Pēteris Dambergs savā skolā tika arī pie lībiešu valodas mācīšanas.

Dzīvodams Miķeļtornī, Dambergs aktīvāk iesaistījās arī lībiešu sabiedriskajā dzīvē. 1938. gada februārī viņu ievēlēja Līvu savienības valdē par sekretāra vietnieku. Bet speciāli lībiešu tautas nama atklāšanas svinībām 1939. gada 6. augustā Dambergs bija sagatavojis priekšnesumu ar vīru kori. Pētera Damberga iesāktos darbus un ieceres lībiešu jūrmalā pārtrauca Otrais pasaules karš. Pēc kara par lībiešu valodas mācīšanu un citām lībiešu aktivitātēm bija jāaizmirst uz ilgāku laiku.

Pēc 1945. gada Dambergs neilgu brīdi strādāja par skolotāju Mazirbes un Popes skolā. Pēc tam Krūtes un Staldzenes skolā, līdz 1962. gadā viņš pārcēlās uz Katvariem, kur līdz aiziešanai pensijā 1969. gadā strādāja speciālajā internātskolā. Tomēr joprojām Dambergs palīdzēja igauņu valodniekiem lībiešu valodas jautājumos. Piemēram, 1950. gados viņš Igaunijas Zinātņu akadēmijas uzdevumā vairākas vasaras vāca lībiešu vietvārdus. 1963. gadā Igaunijas ZA Valodas un literatūras institūta folkloras sektors vērsās pie Damberga ar lūgumu vākt lībiešu sakāmvārdus. 1964., 1965. un 1970. viņš institūtam kopā iesūtīja 542 sakāmvārdus. 1977. gadā šī paša institūta somugru valodas sektora uzdevumā un valodnieka Tīta Reina Vītso vadībā sāka darbu pie plašas lībiešu-igauņu-latviešu valodas vārdnīcas. Pētera Damberga stāsti par lībiešu tradicionālo kultūru (medībām, zveju, kāzām, alus darīšanu, maizes cepšanu, lībiešu ēdieniem) publicēti 1975. gadā Helsinkos. Tos 1971. gadā Tallinā ierakstīja somu valodnieks Sepo Suhonens.

Pēteris Dambergs pat bija nodomājis 1960. gada vasarā stāties Tartu Universitātes neklātienes nodaļā - viņam bija apsolīts, ka dzimtās valodas eksāmenu viņš varēs kārtot lībiešu valodā. Sapnis par universitāti tomēr nepiepildījās. Tomēr piepildījās cits sapnis. 1972. gadā ar aktīvu Damberga piedalīšanos Rīgā tika nodibināts lībiešu dziesmu ansamblis „Līvlist", kurā viņš darbojās līdz mūža galam.

Pēc aiziešanas pensijā Pēteris Dambergs dzīvoja Ādažos, kur 1987. gada 25. aprīlī arī mira. Skolotājs apglabāts Baltezera kapos.

29/06
1906. gada 29. jūnijā dzimis somu mācītājs Helle Kalervo Ervie (miris 1951. gadā), pirmais mācītājs, kurš no 1931. līdz 1938. gadam Ziemeļkurzemes draudzēs noturējis dievkalpojumus lībiešu valodā.
03/07
1929. gada 3. jūlijā dzimis akadēmiķis, lībiešu kultūrvēstures pētnieks etnogrāfs Saulvedis Cimermanis.
11/07
1912. gada 11. jūlijā Pizē dzimusi lībiešu trešās atmodas virzītāja Emma Ernštreite (mirusi 1986. gadā).
15/07
1927. gada 15. jūlijā dzimis dzejnieks, lībiešu dzejas antoloģijas sastādītājs Harijs Skuja.
18/07
1909. gada 18. jūlijā dzimis somu filologs un lībiešu atbalstītājs Veine Kirele (miris 2003. gadā).
18/07
2004. gada 18. jūlijā Staicelē atklāta tēlnieku Zigrīdas un Jura Rapas robežzīme „Eesti-Līvõmō-Latvija”.
23/07
2006. gada 23. jūlijā Mazirbē sāka darbu pirmā triju paaudžu lībiešu nometne „Mierlinkizt”.