Livones.net
EDUARDS VĒRI
05/06/2006
Renāte Blumberga
Igauņu valodnieks Eduards Vēri (Eduard Vääri, 26.06.1926.-17.05.2005.) bija viens no 20. gadsimta otrās puses lielākajiem lībiešu valodas pētniekiem un dokumentētājiem.

Eduard Vääri (---)Eduards Vēri bija pirmais bērns Tartu apriņķa Valgutas pagasta Lapetukmes ciema Lēpalu māju laukstrādnieku ģimenē. Lai iegūtu pastāvīgu dzīvesvietu un darbu, ģimene 1931. gada Jurģos pārcēlās uz Valgas apriņķa Tervas (Tõrva) pilsētiņu, kura nākamajam zinātniekam kļuva par mājvietu uz nākamajiem četrpadsmit gadiem. 1934. gadā mazais Eduards sāka skolas gaitas Tervas pilsētas Patkilas sākumskolā. Kā atceras Vēri, pirmā saskare ar lībiešiem viņam iznākusi tieši šeit. 1930. gados, kad Līvu savienība vāca līdzekļus lībiešu tautas nama būvēšanai, Igaunijas radu tautu aktīvisti šajā darbā iesaistīja arī skolēnus. Nauda tika vākta arī Eduarda Vēri pirmajā mācību iestādē.

1940. gada pavasarī, izturot lielu konkursu, viņš nokārtoja iestājeksāmenus Tervas ģimnāzijā, kurā padziļināti mācīja vēsturi un vairākas svešvalodas (vācu, franču, angļu, latīņu, esperanto). Taču līdz rudenim ģimnāzija bija kļuvusi par vidusskolu, kurā audzēkņus uzņēma bez iestājeksāmeniem, arī mācību programma bija cita. Neraugoties uz karu, Eduards Vēri vidusskolu pabeidza laikā, turklāt ar zelta medaļu. 1945. gada rudenī viņš sāka studijas Tartu Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Lai gan Vēri vairāk interesēja vēsture, ņemot vērā politisko situāciju, viņš izvēlējās igauņu valodu un literatūru, bet kā šaurāku specialitāti - somugristiku, jo tur bija iespēja apgūt vairākas valodas.

Jau studiju gados Vēri aktīvi piedalījās Dzimtās valodas biedrības (Emakeele Selts) un Studentu zinātniskās biedrības (Üliõpilaste teaduslik ühing) darbā. 1947. gadā Eduards Vēri piedalījās savā pirmajā zinātniskajā ekspedīcijā pie Baltijas jūras somiem -votiem. Par votu valodu 1950. gadā tapa arī viņa diplomdarbs „Krievu valodas aizguvumi votu valodā" (Vene laensõnad vadja keeles). Pēc universitātes beigšanas sadales komisija Vēri norīkoja darbā uz Tartu skolotāju institūtu par igauņu valodas un literatūras skolotāju. Vienlaikus viņš vēlreiz sāka mācības universitātē, šoreiz izvēloties romāņu filoloģiju.

Taču liktenis bija lēmis citādi. Tā kā bija palikusi tukša igauņu valodas aspiranta vieta un Vēri vecākajos kursos līdzās pamatstudijām bija apguvis arī speciālos kursus igauņu valodā, viņu vienīgo uzaicināja kandidēt uz šo vietu. No 1950. līdz 1953. gadam Vēri studēja aspirantūrā pēc kombinētas igauņu valodas un somugristikas programmas, vienlaikus strādājot Tartu skolotāju institūtā. 1953. gadā viņš aizstāvēja filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju „Radnieciskas izcelsmes leksika Baltijas jūras somu valodās" (Sugulusalane sõnavara läänemeresoome keeltes). Disertācijas vadītājs bija izcilais valodnieks profesors Pauls Ariste (Paul Ariste, 1905-1990).

Eduards Vēri Tartu universitātē pasniedza ar igauņu un somugru valodniecību saistītus priekšmetus. Gadu gaitā viņš lasījis šādus kursus: ievads valodniecībā, vispārējā valodniecība, Baltijas jūras somu valodu vēsturiskā gramatika, somugru valodu vēsturiskā gramatika, igauņu, votu un lībiešu valoda, somu literatūra, somu valoda. 1955. gadā viņš kļuva par somugru valodu katedras vecāko pasniedzēju, bet 1956. gadā - par docentu. 1975. gadā Eduards Vēri ieguva filoloģijas doktora grādu ar disertāciju „Mantoti derivācijas sufiksi lībiešu valodā" (Algupärased tuletusliited liivi keeles), no kuras daļa publicēta rakstu veidā. Viena no diesertācijas oponentēm bija latviešu valodniece profesore Marta Rudzīte.

Pēc doktora grāda iegūšanas Vēri kļuva par profesora vietas izpildītāju, bet 1980. gadā - par pilntiesīgu Tartu universitātes profesoru. No 1975. līdz 1978. gadam viņš strādāja Helsinku universitātē par igauņu valodas un literatūras lektoru. Helsinkos Eduards Vēri lasīja arī lībiešu valodas kursu. Profesora darba līgums ar Tartu universitāti beidzās 1993. gada oktobrī. Kādu laiku viņš turpināja pasniedzēja darbu universitātē (bez samaksas) un veica pedagoģisko darbu arī citās pilsētas mācību iestādēs. Mūža nogalē Eduards Vēri iesaistījās politikā un pašvaldības darbā: 1993.-1996. gadā viņš bija Tartu pilsētas domes loceklis un Izglītības un kultūras komisijas priekšsēdētājs. Par mūža darbu zinātnieks saņēmis arī apbalvojumus. 2001. gadā viņam piešķīra F. J. Vīdemaņa godalgu, kas ir augstākā atzinība tieši par ieguldījumu valodniecībā. 2004. gadā Vēri saņēma Igaunijas valsts apbalvojumu - Baltās zvaigznes IV šķiras ordeni.

Eduards Vēri atzina, ka zinātniskajā darbā viņam pirmā vietā ir lībiešu valodas pētīšana, otrajā - mūsdienu igauņu valodas problēmas un trešajā - vispārējās valodniecības problēmas. Lībiešu valodai viņš veltījis vairāk nekā pusgadsimtu. Tas sākās 1948. gada vasarā, kad profesora (tolaik docenta) Aristes vadībā notika pirmais Tartu universitātes somugru valodas katedras rīkotais studentu prakses brauciens pie lībiešiem. Ekspedīcijā piedalījās arī Eduards Vēri, kurš par braucienā paveikto rakstīja: „Vispirms noskaidroja mājās palikušo lībiešu skaitu. Pēc aptaujas datiem, tas bija apmēram 800. Profesora P. Aristes (Ariste) vadībā vāca tekstus un veica aptaujas par gramatiku, fiksēja folkloru, pētīja materiālo kultūru. Pētnieki apzinājās, ka bez viņiem nevienam nebūs iespējams nokļūt pie lībiešiem, tāpēc bija jāfiksē viss, ko varēja."

Te jāatceras, ka lībiešu valodas pētījumi Tartu universitātē pēc II pasaules kara nesākās tukšā vietā. Pamatus 1920. gadu pirmajā pusē bija ielicis somu filologs profesors Lauri Ketunens (Lauri Kettunen, 1885-1963), kura darbu turpināja viņa studenti folkloras pētnieks Oskars Loritss (Oskar Loorits, 1900-1961) un valodnieks Juliuss Megiste (Julius Mägiste, 1900-1978). Eduarda Vēri pirmais lībiešu valodas skolotājs Pauls Ariste studijas universitātē gan sāka tad, kad Ketunens jau bija pārcēlies atpakaļ uz Somiju. Gadu pirms pirmās pēckara lībiešu ekspedīcijas, t. i., 1947. gadā, Tartu universitātē filoloģijas doktora kandidāta disertāciju „Igauņu un lībiešu aizguvumi latviešu valodas leksikā" (Eesti ja liivi laenud läti keele sõnavaras) aizstāvēja latviešu literatūras tulkotājs, latviešu valodas un tulkošanas teorijas pasniedzējs Karls Abens (Karl Aben, 1896-1976). Tas bija nozīmīgs pētījums par latviešu valodas kontaktiem ar igauņu un lībiešu valodu.

Pēc trijiem braucieniem somugru katedras lībiešu ekspedīcijas uz laiku pārtrūka, jo pētnieciskās intereses tika pievērstas citām Baltijas jūras somu valodām - karēļu, vepsu un ižoru. Tomēr arī tām bija paliekoši rezultāti: katedrā bija uzkrājies vērtīgs oriģinālmateriāls, bija sagatavoti vairāki diploma un kursa darbi par lībiešu valodas jautājumiem. Tāpat uz ekspedīcijās savāktā materiāla bāzes bija tapuši arī profesora Aristes darbi par lībiešu valodu - „Pie jautājuma par lībiešu valodas attīstību" un „Lībieši un lībiešu valoda".

Tā kā profesors Ariste viens vairs nespēja vadīt pētniecisko darbu par visām Baltijas jūras somu valodām, kuras bija nonākušas katedras uzmanības lokā, tās tika sadalītas starp docētājiem. Pauls Ariste turpināja darbu pie votu un ižoru valodas, Paula Palmeosa (Paula Palmeos, 1911-1990) - karēļu un vepsu, bet Eduards Vēri savā pārziņā pārņēma lībiešu valodu. 1954. gadā Vēri vadībā atsākās zinātniskās ekspedīcijas pie lībiešiem, kas turpinājās vairāk nekā 40 gadus. Arī tad, kad profesors jau vairs nestrādāja ar studentiem, viņš kopā ar ģimeni vasarās brauca uz Ziemeļkurzemes jūrmalu un apmetās pie savas iecienītākās teicējas Katrīnas Zēbergas (dz. Bertholde, 1977-1964) meitas, lībiešu valodas pratējas Paulīnes Kļaviņas (1918-2001) Vaides ciema Ozolniekos.

Eduards Vēri publicējis vairāk nekā 200 rakstu, kas saistīti ar lībiešu tematiku: lībiešu valodas paraugi, pētījumi par lībiešu valodu, populārzinātniski raksti par lībiešiem un viņu valodu. Pati nozīmīgākā, protams, ir filoloģijas doktora disertācija, kas, pēc Paula Aristes atzinuma, ir patiešām plašs un pamatīgs pētījums, kurā analizēti visi senie lībiešu valodas derivācijas sufiksi. Disertācija sastāv no trim daļām: pamatteksta (1.-309. lpp.), vārdu saraksta (310.-895. lpp.) un tekstiem (896.-1132. lpp.). Lielākā daļa Eduarda Vēri lībiešu valodas jautājumiem veltīto rakstu ir saistīti ar doktora disertācijas tēmu. Profesors publicējis arī vairākus rakstus par lībiešu valodas pētīšanas vēsturi. Apjomīgākais un ar izziņas materiālu bagātākais no tiem ir „Par lībiešu valodas pētīšanas vēsturi". Tāpat Eduards Vēri dažādās valodās (latviešu, krievu, vācu, zviedru, somu) ir publicējis plašus pārskatus par lībiešu valodu un lībiešiem. Latvijā publicēti arī divi zinātnieka raksti lībiešu valodā - „Lībiešu nama būvēšana" un „Profesors Pauls Ariste un lībiešu valoda".

Tā kā Eduarda Vēri pētījumi nebūtu varējuši tapt bez lībiešu līdzdalības, tad šeit pieminēsim viņa nozīmīgākos lībiešu valodas teicējus: Līna Andersone (dz. 1887), Emma Hausmane (1888), Vladimirs un Melānija Veides no Kolkas, Kārlis Bertholds (1880), Jānis Zēbergs (1904), Katrīna Zēberga un Alfons Bertholds (1910) no Vaides, Pēteris Dišlers (1883) un Jeļena Zandberga (1882) no Pitraga, Katrīna Krasone (1899) un Didriķis Volganskis (1884) no Košraga, Anna Anzenava, Ede Cerbaha (1860), Oskars Cerbahs (1884), Pēteris Breinkopfs (1891), Kārlis Dambergs un Pēteris Dambergs (1909) no Sīkraga, Pēteris Belte (1878), Pēteris Kāpbergs un Dāvids Švanenbergs (1890) no Miķeļtorņa, Marija Leite (1882) no Lūžņas, Eduards Branke un Hermīne Lepste no Lielirbes.

Lībieši un viņu valoda Eduardam Vēri bija ne tikai zinātniskas intereses objekts. Viņš aktīvi piedalījās un atbalstīja dažādus lībiešu kultūras pasākumus. 1969. gadā viņš palīdzēja organizēt pirmo lībiešu dienu Igaunijas pilsētā Vilandē. 1970. gadā viņš piedalījās pirmajā lībiešu organizētajā pasākumā Lielupē, kas bija veltīts lībiešu dzejnieka Kārļa Staltes simtgadei. Profesors vienmēr centās piedalīties lībiešu tradicionālajos svētkos, kuri kopš 1989. gada ik vasaru notiek Mazirbē. Visos lībiešu pasākumos Eduards Vēri vienmēr uzstājās lībiešu valodā. Profesors bija arī scenārija līdzautors Igaunijas televīzijas (ETV) filmai „Lībiešu jūrmalā" (Liivi rannal, 1966). Filmā iemūžināts arī pats lībiešu pētnieks, kurš lībiešu sievas un vīrus intervē viņu dzimtajā valodā.

14/12
1923. gada 14. decembrī dzimusi lībiešu kultūras un sabiedriskā darbiniece Valda Šuvcāne (mirusi 26.12.2007).
14/12
1937. gada 14. decembrī Latvijas Nacionālajā teātrī notiek Mārtiņa Zīverta lugas „Lībiešu asinis” pirmizrāde.
14/12
1999. gada 28. decembrī Ministru kabinets akceptē valsts ilgtermiņa mērķprogramma „Lībieši Latvijā”.
22/12
1893. gada 22. decembrī dzimis Lielirbes kora diriģents Didriķis Blūms (miris 1970. gadā).
23/12
1931. gada 23. decembrī ar Somiskuma savienības un citu organizāciju atbalstu Jelgavā sāk iznākt mēnešraksts „Līvli” (1931-1939), pirmais periodiskais izdevums lībiešu valodā.
27/12
1949. gada 27. decembrī dzimis valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas „Lībiešu krasts” organizētājs un direktors Edgars Sīlis.
01/01
1943. gada 1. janvārī Puzē dzimis tēlnieks, pieminekļa lībiešu dzejniekiem Miķeļtornī autors Kārlis Dane (miris 1982. gadā).