1988. gadā, kad izveidoja iniciatīvas grupu savienības atjaunošanai, Latvijas vēstures institūta zinātniskā līdzstrādniece vēstures zinātņu kandidāte Ieva Neilande, kā vēlāk viņa atzina kādā intervijā, nebija parādījusi nekādu aktivitāti. Taču, kad viņu ievēlēja par vecāko, Ieva atcerējās: „Man likās, ka nekas nav neiespējami. Pat nenojautu sevī tās pārliecināšanas spējas, kas pamodās tad, kad bija jāiestājas par lībiešiem. Arvien vairāk sapratu, ka lībiešiem jāpanāk pamattautības statuss." Ieva uzstājās Tautu forumā, darbojās Nacionālo kultūras biedrību asociācijā, Tautas frontē un panāca, ka lībieši ieguva gan pamatiedzīvotāju statusu, gan tiesības uz savas tautības ierakstu pasē, gan valsts atbildību par lībiešu apdzīvoto kultūrvēsturisko teritoriju „Lībiešu krasts", gādāja par pirmo starptautisko konferenci 1989. gadā, kuras materiāli apkopoti nu jau par bibliogrāfisku retumu kļuvušā brošūrā „Par lībiešu vēsturi, kultūru un situāciju mūsdienās", par pirmo Lībiešu kalendāru 1991. gadam. Ieva šo darbu vērtēja īsi: „Lībiešu jautājums tolaik bija pacelts tādos augstumos, ka, nodarot lībiešiem ko sliktu, neviens vairs nevarēja ar godu atkāpties. Uzskatu, ka šī pacelšana - tā ir liela daļa mana darba."

Šogad 10. decembrī Ieva Neilande atzīmētu 65. dzimšanas dienu. Mūžs bija pārāk īss. Svētdien, 20. augustā, Ievu Neilandi guldīsim Miķeļtorņa kapos. Tur, kur šalc viņas sirdij tik mīļās stihijas - mežs un jūra. Ieva nepaguva daudz, taču izdarīja pašu galveno - apliecināja lībiešus.