Vidzemes lībietis Mārcis Podiņš-Sārums (1799-1859), kas dzimis Cēsu apriņķa Priekuļos. Latviešu celtniecības vēsturē viņš tiek minēts kā pirmais celtniekmeistars no zemnieku vidus. Sāruma izcilākais darbs ir Cēsu Jāņa baznīcas tornis, par kura modeli 1853. gadā Rīgā, Melngalvju namā, sarīkotajā izstādē viņš ieguvis mazo sudraba medaļu.

Vispusīga amatnieka prasmes Sārums apguvis pie tēva. Patstāvīgi būvju celšanu viņš sācis 35 gadu vecumā, vēlāk izveidojis savu celtniecības skolu. Sāruma vadībā veikta Dzērbenes baznīcas būve, kā arī pārbūves darbi vairākās citās baznīcās (Drustu, Vecpiebalgas, Trikātas, Rūjienas u. C.) un muižās (Siguldas, Jumurdas un Kuarulas muižā Igaunijā).

Sārumu mēdz uzskatīt par vienu no pēdējiem lībiešiem Vidzemē, taču nepamatoti, jo zināms, ka lībiešu valoda tur dzirdēta pat vēl 20. gs. sākumā. Muižkungs fon Hāgenmeisters Sārumu reiz uzslavējis par krietnāko latvieti, uz ko viņš esot atbildējis: „Kungs, es neesmu latvietis, bet Cēsu apgabala pēdējais lībietis." (Hāgenmeisters Sāruma dzīvi aprakstījis Tērbatas avīzē „Inland" 1859. Nr. 41 „Mahrz Sahrum, der Letzte Live der Umgegend Wenden").

Interesanti pasekot, kā ziņas par Sāruma tautību atspoguļotas dažādos laikos. Apcerējumā „Latviešu celtniecība" (krājums „Latvieši", 2. daļa, Rīga, 1932) tās autors P. Kundziņš, raksturojot Sāruma darbību, atsaucē norāda: „Sārums bija pārlatvots lībietis no Priekuļiem un Cēsīm." Šolaiku uzziņu literatūrā savukārt gūstama šāda informācija. Enciklopēdiskajā vārdnīcā (2. daļa, Rīga, 1991) minēts Sārumu Mārcis (arī Podiņu Mārcis), latviešu celtnieks un amatnieks (toties par Pikaso teikts - spāņu izcelsmes franču mākslinieks), bet enciklopēdiskajā izdevumā „Māksla un arhitektūra biogrāfijās" (3. daļa, Rīga, 2000) Sārumu Mārcis nepārprotami tiek nosaukts kā pirmais zināmais latviešu tautības būvmeistars.