Sākums / Norises / 2023

Lībiešu mantojuma gads Turaidā un Latvijas kultūrvēsturē

Guntis Zemītis, Turaidas muzejrezervāta sadarbības un kultūras mantojuma projektu vadītājs

09/03/2023

Apzinoties savu misiju lībiešu mantojuma saglabāšanā, Turaidas muzejrezervāts aktīvi iesaistās Lībiešu mantojuma gada norisēs – regulāri informēs sabiedrību par lībiešu vēstures jautājumiem, rīkos tematiskus pasākumus, veiks arheoloģiskos izrakumus kādā no Gaujas lībiešu pieminekļiem. Jāatzīmē, ka Latvijas Arheologu biedrība kulta vietu – Svētupes lībiešu upuralu – ir pasludinājusi par 2023. gada arheoloģijas pieminekli.

 

Piekariņš – putniņš. Sateseles pilskalns. 11. gadsimts.
Turaidas muzejrezervāta publicitātes attēls

 

Latvija ir tēvzeme valstsnācijai piederīgajiem latviešiem un autohtoniem – lībiešiem jeb līviem. Lībieši savulaik apdzīvoja novadus Ziemeļkurzemē, Zemgales ziemeļu daļā un Vidzemē – Daugavas, Gaujas un Salacas apkaimē, kur to klātesamību 12./13. gadsimtā apstiprina rakstīto avotu ziņas, vispirms jau Indriķa Livonijas hronika, bet arheoloģiskās liecības apliecina lībiešu klātbūtni Daugavas un Gaujas baseinā jau kopš 9.–10. gadsimta. Tradicionāli pieņemts, ka lībieši šeit ieceļojuši no Kurzemes. Savukārt somugru, kuru valodu saimei lībieši piederīgi, pēdas Latvijas teritorijā atrodamas jau akmens laikmetā, bet par baltiem un somugriem kā skaidri nodalāmām etniskām vienībām var runāt kopš 2. g. t. pr. Kr.

Lībiešiem un latviešiem ir kopīga vēsture – viņi vienlaikus iekļāvās Rietumu kristīgajā civilizācijā, ietilpa viduslaiku Livonijā, piedzīvoja reformāciju, Livonijas karu un sekojošo Livonijas sabrukumu. Abas tautas piedzīvojušas poļu, zviedru un krievu valdīšanas periodus, tautisko atmodu 19. gadsimtā, Latvijas brīvvalsts periodu padomju un nacionālsociālistkās Vācijas okupāciju. Latvieši spējuši saglabāties kā tauta un kosolidēties nācijā, bet lībiešu skaitliskais sastāvs karu un tiem sekojošo epidēmiju, deportāciju un represiju dēļ dramatiski samazinājies.

Lai gan lībieši saglabājušies kā tauta ar savu valodu un kultūru, viņi līdz ar baltu valodu saimei piederīgajām Latvijas sentautām – kuršiem, zemgaļiem, sēļiem un latgaļiem – devuši savu ieguldījumu latviešu nācijas izveidē. Lībieši atstājuši savas pēdas mūsdienu latviskajos novados – tie ir vietvārdi, senlietas, valodas īpatnības – lībiskais dialekts.

 

Turaidas Banīckalna kapsēta. 45. kaps. 13. gadsimts.
Turaidas muzejrezervāta publicitātes attēls

 

Turaida ir viena no senajām lībiešu zemēm – Gaujas krastos dzīvojošie 13. gadsimtā lībieši tiek saukti gan par Gaujas, gan Turaidas lībiešiem. Turaidas lībiešiem bija nozīmīga loma Baltijas kristianizācijā, šeit 13, gadsimta sākumā atradās ietekmīgākā lībiešu vecākā (it kā karaļa) Kaupo “Lielā pils”, Kaupo bija pirmais Baltijas sentautu pārstāvis, kurš 1203. gadā apmeklēja Romu un tikās ar pāvestu Inocentu III. Šāgada pasākumu gaitā tiks pievērsta uzmanība 820. gadadienai kopš Kaupo Romas apmeklējuma, atzīmēta izcilā arheologa, Turaidas pils un Gaujas lībiešu senākās vēstures pētnieka Jāņa Graudoņa (1913–2005) 110. un arhitekta, Turaidas pils restaurācijas projekta izstrādātāja un vadītāja Gunāra Jansona (1928–2013) 95. dzimšanas diena, kā arī veikti pasākumi lībiešu mantojuma saglabāšanai un popularizēšanai.

Videostāstu par lībiešu seno mantojumu Turaidas muzejrezervātā var noskatīties šeit.