Sākums / Norises / 2021

Latvijas teritorijā suņi sastopami tikai lībiešu (somugru), bet ne baltu cilšu kapulaukos – tā portālā la.lv (2021. gada 6. novembrī) norāda LU Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas zinātniskais asistents Eduards Plankājs, kura specializācija ir zooarheoloģija.

Atbildot uz žurnālista Viestura Sprūdes jautājumiem, jaunais zinātnieks, kurš doktora grāda iegūšanai pēta cilvēka un suņa līdzāspastāvēšanu Latvijas teritorijā, sākot ar akmens laikmetu un beidzot ar viduslaikiem, stāsta:

“Ja pieņem, ka pirms 1000 gadiem cilvēki uzskatīja, ka kapā līdzdotās lietas mirušajam kalpos nākamajā dzīvē, tad arī suns simboliski turpinātu kalpot saimniekam kā kompanjons medībās, gans, saimniecības sargs. Iespējams, arī kā emocionāli tuvs mīlulis konkrētajam cilvēkam.

Ja raugās plašāk, ģermāņiem suņu līdzapbedījumi ir jau kopš 6.–8. gadsimta un pat agrāk. 11.–12. gadsimtā, vēlajā dzelzs laikmetā, tie konstatēti arī, piemēram, sāmsaliešiem, bet kontinentālajā Igaunijā – kapulaukos, kas atrodas samērā tuvu krastam, taču ne zemes vidienē. Suņu līdzapbedījumi konstatēti arī Kaupā, Prūsijā. Tikmēr Skandināvijā suņu līdzapbedījumi kristietības ietekmē pakāpeniski izzuda.

Mana hipotēze ir, ka Latvijas teritorijā šī tradīcija tomēr aizgūta no skandināviem. Lībiešiem, sāmsaliešiem, ziemeļrietumu igauņiem ar tiem bija ļoti ciešas tirdznieciskās saites. Tradīcija varēja ienākt, arī pateicoties vikingu laikmeta multietniskajām karadraudzēm, kurās, domājams, bija arī igauņu un lībiešu karotāji. Viņi redzēja, kā rīkojas ieroču brāļi, apbedot ne tikai karotājus, bet arī savu dzimtu piederīgos.

Lībiešiem suņus atrod ļoti bagātos vīriešu, sieviešu un arī bērnu apbedījumos. Tādēļ nevar apgalvot, ka tā būtu bijusi specifiska karavīru apbedīšanas tradīcija. Vēl viens būtisks fakts – pētītajos lībiešu kapulaukos apbedījumi ar suņiem ir tikai nedaudz virs procenta no kopējo skaita. Lielākoties suņus guldīja pie mirušā kājām. Salaspils Laukskolas kapulaukā suns kādai sievietei likts pie kreisā sāna. Novietojumam kapā arī var būt dažādas interpretācijas.

Tātad suns nemaz nevarēja būt kuram katram?

Šķiet, ka jā – tā bijusi lībiešu elitei raksturīga apbedīšanas tradīcija. Taču vienlaikus ir arī citi bagātīgi lībiešu apbedījumi, kuros suņu nav. Vajadzētu veikt DNS analīzes, lai noteiktu cilvēku, kas apbedīti ar suņiem, ģenētisko izcelsmi. Varbūt viņi ir ienācēji? Teorētiski tā varētu būt. Būtiski, ka lībiešu apbedījumos ir salīdzinoši daudz ar Gotlandi saistītu senlietu. Nav izslēgts, ka tās te nokļuvušas ne tikai tirdzniecības ceļā, bet personīgi piederējušas ienācējiem no Gotlandes. Bet tā ir tikai hipotēze.”

Visu interviju lasiet šeit.

Attēls no Kārļa Staltes lībiešu ābeces “Jelzi sõnā”.