Sākums / Norises / 2009

VIŅŠ BIJA LEPNS, KA IR LĪBIETIS...

Baiba Šuvcāne

08/11/2009

Septītā novembra vēlā pēcpusdienā savās mājās Šveicē, Lugāno, mūžībā devies lībietis ārsts Marsels Bertholds (1922-2009).

Marsels BertholdsPsihoterapeits, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, Latvijas Transoloģiskās psihoterapijas asociācijas goda biedrs profesors Marsels Bertholds dzimis Latvijā, Rīgā, 1922. gada 10. jūlijā. Viņa dzimtas kokam ir lībiešu Bertholdu dzimtas stiprās saknes. Vēl ģimnāzijas gados daudzpusīgiem talantiem apveltītais jauneklis sekmīgi mācījās, apguva vairākas svešvalodas, pasniedza privātstundas latīņu valodā. Sākoties II pasaules karam, dzīves ceļš Marselu, viņa vecākus Oskaru un Emīliju Bertholdus un māsu Silviju aizveda prom no dzimtenes uz Argentīnu. 1955. gadā Marsels absolvēja Buenosairesas universitātes Medicīnas fakultāti un praktizēja kā ārsts un zinātnieks ASV klīnikās. Ilgus gadus viņš strādāja Zviedrijā, pēc tam pārcēlās uz Šveici. Viņš ir piedalījies un uzstājies ļoti daudzos pasaules ārstu un zinātnieku kongresos. Mūža nogalē Marsels Bertholds dzīvoja un strādāja Lugāno, darbojās Askonas Psihosociālās un psihosomātiskās medicīnas fondā, bija universitātes docētājs.

1989. gada vasarā Marsels bija to pirmo ārzemju latviešu vidū, kas pēc garajiem padomju okupācijas gadiem ieradās uz Lībiešu svētkiem Mazirbē. Kopš tā laika M. Bertholds regulāri apmeklēja dzimteni un aktīvi iesaistījās veselību veicinošu projektu īstenošanā dzimtenē. Viņš sniedza palīdzīgu roku Talsu un Dundagas slimnīcai, panākot, ka Bāzeles medicīniskā apvienība vienu konkursa projektu veltīja Dundagas slimnīcai. Marsels popularizēja arī savu īpašo sapņu terapijas metodi, kura varēja palīdzēt uzlabot pacientu garīgo veselību. Psihoterapeita unikālā pieredze ir apkopota audiokasetēs, diskos, publikācijās. 2007. gadā pie lasītāja Latvijā devās grāmata „Marsela Berthola nomoda sapņu terapija”, bet Alda Ermanbrika vadītajā Rīgas skaņu ierakstu studijā ir ierakstīta kasete “Pašhipnozes seansi – seši soļi veiksmei”, ko ierunājis pats metodes autors. Būdams Latvijā, viņš atradās nemitīgā kustībā. Pieņēma pacientus, devās tikties ar cilvēkiem uz daudzām vietām ne tikai Pierīgā, bet nokļuva līdz pat Latgalei.

Pēdējos gados veselības problēmas Marselam lika būt piesardzīgam un dzimtenes apmeklējumi kļuva retāki. Ar Marselu iepazinos 2003. gadā, un kopš tā laika mēs esam bijuši ļoti labi draugi. Esam tikušies Jūrmalā, kur viņš parasti apmetās, Kolkā, kur Marsels uzturējās pāris reižu, esmu bijusi ciemos pie viņa Lugāno. Vienmēr apbrīnoju viņa vitalitāti, viņa aso, reizēm pat viedo prātu, savdabīgo un asprātīgo skatījumu uz pasauli un lietām.

Man no atmiņas neizgaist Marsela tikšanās ar Kolkas lībiešu grupu. Savu uzstāšanos viņš iesāka, uzsvērdams projektu nozīmību ikviena cilvēka dzīvē: “Projekts, tas nozīmē darīt kaut ko, kas vedīs uz priekšu. Projektējiet kaut ko! Šis kaut kas var būt pavisam mazs – varbūt tas ir iestādīts kociņš, sakopta puķu dobe, ikdienas pastaiga. Cik no jums domā par jūru? Arī tas ir projekts. Viss ir jāpārdzīvo, jāpiedzīvo. Projekts ir tas, ko cilvēks nodomā darīt, un ne tikai rīt, bet arī nākotnē.” Marsels stāstīja par to, cik svarīgi dzīvē ir rīkoties atbilstoši sabiedrībā izsenis pieņemtajām morāles normām, kā to viņam ļoti vienkāršā teikumā jau jaunībā ir mācījis tēvs: “Dzīvo un strādā tā, lai tev nebūtu žēli dzīves vakarā.” Viņš atgādināja, cik nozīmīgs dzīvē ir princips – kam es vēl neesmu piedevis? Tādas dzīves atziņas Marsels bārstīja ikvienā tikšanās reizē, arī mūsu sarakstē.

Apbrīnojami, ka Marsels saglabāja lībiskās piederības apziņu cauri visam mūžam. Par to tiešām jābrīnās, jo īstu saskari ar lībiešiem viņš piedzīvoja tika mūža nogalē. Marsela pirmie dzīves gadi pagāja Rīgā, ģimenē, kurā bija izteikti mākslinieciskas intereses. Mājās bieži skanēja mūzika, tēvs mīlēja zīmēt un gleznot. Marsels atcerējās: “Tēvs labprāt uzsvēra, ka nāk no Dundagas puses līviem, bet visumā visi ģimenē bija kosmopolītiski cilvēki, kas izrietēja arī no ierakstiem viesu albumā visās iespējamās valodās. Mājas valoda bija latviešu.”

Lielāku lībiešu patriotu par to, kāds bija Marsels Bertholds mūža nogalē, grūti iedomāties. Viņš bija ļoti sarūgtināts, ka atkal kaut kur nebija pieminēti lībieši, ne reizi vien aizsvilās, ja lībieši bija aizmirsti, nebija novērtēti. Viņš gandrīz katrā lietā prata atrast vietu lībiešiem. Reiz, sēdēdams Rīgas parkā uz soliņa, viņš dzirdēja tūristiem stāstīto un lielā sašutumā man rakstīja: „Nedzirdēju neko par lībiešiem. Arī tad ne, kad viens otrs tūrists gribēja zināt, kā cēlies vārds “Livland”. Domāju, ko līdz brīnišķais Līvu savienības izdevums “Līvod Īt – 80”, ko līdz grāmatas par lībiešiem “Lībiešu ciems, kura vairs nav”, “Lībiešu folklora”, ja nekas neaizkļūst tālāk par mūsu pašu uzmanības loku.”

Esmu laimīga, ka liktenis man deva iespēju pazīt tik garīgi stipru un bagātu cilvēku. Un, lūk, vēstījums, kuru visiem Marsela draugiem Latvijā atsūtīja viņa tuvinieki: „Marsels vēlējās, lai viņa pelni tiktu izkaisīti viņa mīļotajā dzimtenē Latvijā. Viņš bija lepns, ka ir lībietis un tāpēc vēlējās atgriezties Kolkā arī pēc nāves. Mēs vēlam, lai viņa ceļojums jaunajā eksistencē būtu miera pilns un mūžīgs… Par to mēs no sirds lūdzam!”