Sākums / Krātuve / "Līvli" zelta fonds

No iekšpuses uz lībiešu tautas vēsturi

Renāte Blumberga

06/10/2022

Rakstu sērija “Atjaunotā mēnešraksta “Līvli” zelta fonds”

 

Savulaik, strādājot Latvijas vēstures institūta Etnogrāfijas (vēlāk – etnoloģijas) nodaļā un pētot lībiešu etnisko situāciju 20. gadsimtā, esmu rūpīgi ielūkojusies lībiešu dzīvesstāstos. Pirms gadsimta ceturkšņa mēnešraksts “Līvli” (1997. gada jūnija, jūlija, augusta numurā) publicēja manu rakstu “Etniskie stereotipi lībiešu dzīvesstāstos”. Tas nav zaudējis aktualitāti, jo etniskās piederības izjūta un etniskā pašapziņa ir jautājumi, kas kļūst svarīgi, domājot par sevi un savu vietu tautas kopienā. Par to liecina arī šīgada Ventspils lībiešu kultūras dienu programma, kurā iekļauta mākslinieces Zanes Ernštreites vadītā atklātā saruna par lībisko identitāti.

 

Sīkraga zvejnieki 1936. gadā.
Bruno Dziadkovska foto (Igaunijas Nacionālais muzejs, Fk 827:54)

 

[..] Etnisko procesu pētnieki uzskata, ka viens no etniskās identitātes aspektiem ir etniskie stereotipi. Tie veidojas uz vispārinājuma “mēs – viņi” pamata. Tātad, ja dzīvesstāstā parādās šādi stereotipi, var secināt, ka konkrētais cilvēks apzinās, ka viņš pieder kādai kopībai, kuru pretnostata citām kopībām. [..]

Pēc valodnieku dotajām ziņām, lībieši jau 19. gadsimtā sevi saukuši par ‘rāndalizt’ – jūrmalnieki vai ‘kalāmīed’ – zvejnieki, bet latviešus par ‘mōmīed’ – zemnieki. [..] Šis pretstatījums zvejnieki, jūrmalnieki – arāji, laucinieki saglabājies līdz pat šim laikam, lai gan lībiešu – jūrā gājēju praktiski vairs nav. Lībiešu etnosam piederīgo vidū joprojām tiek uzturēts mīts: ja būtu iespējas un varēšana doties jūrā, tad nu gan lībiešu tauta atjaunotos un būtu dzīvotspējīga. Tie, kuru dzīve patiešām bija saistīta ar zvejniecību, bez kādas jūsmas to piemin savos dzīvesstāstos.

– Viņš bija zvejnieks bijis visu savu mūžu. Gāja jūrā, kamēr spēja. Vēlāk mani brāļi iesāka.

– Man mammas paps ir bijis tāds jūrasbraucējs senāk. Zvejniks.

– Šite es apprecējs. Ar to jaunāko dēl, ar to Belt. Mans vīrs bi zvejniks. Kad vīrs gāj jūra, es gāj viņam līdz tos maliņs vilkt. Te ir trīs sēkļ. Pār pa trešo sēkl jau gāj. Šimpus sēklim neko nevarēj dabut. Kad met makšķers, ta jau diezgan augst bi jaiet. Ka ta nu gāj lasīt āra pa tiem jomiem, ta es negāj, ta gāj viens pats… Četrarpus gād tik dabuj dzīvot, ta vīrs noslīk.

– Kādreiz mana ģimene katru rītu, kad laiks atļāva, izmeta tīklus pie trešā sēklīša. Zveja bija elementārs iztikas avots.

Tiem, kas ir ieguvuši izglītību un otrā, trešā paaudzē dzīvo prom no piekrastes, zvejniecība vairs nešķiet neatņemama dzīves sastāvdaļa. To arī atklāti pasaka jauns puisis, kurš sevi uzskata par lībieti.

– Tu nepieļauj iespēju, ka varētu dzīvot Lībiešu krastā?

– Varbūt vecumdienās, bet jaunam cilvēkam pagaidām tur nav iespējas strādāt normālu darbu. Vienīgā iespēja – zvejot, bet tas nešķiet diezcik pievilcīgi.

Par stereotipu, ka visi lībieši ir zvejnieki, spilgti liecina arī lībiešu etnogrāfisko ansambļu organizētājas Emmas Erenštreites 1984. gadā rakstītās atmiņas.

– Pēc ilgām pārdomām nolēmu, tā kā lībieši visi ir vai ir bijuši zvejnieki, ka kori ir jāorganizē pie zvejnieku kolhoza “Sarkanā bāka” Ventspilī un Rīgā pie z/k “Uzvara”.

Pretnostatījums zvejnieki – laucinieki skaidrākā veidā izpaužas Paulīnes Kļaviņas stāstījumā. Viņas simpātijas nepārprotami ir zvejnieku, t. i., savējo, pusē.

– Un tiem zvejniekiem tā stāja bija kaut kā savādāka nekā tiem lauciniekiem. Un tās arāju meitas jau arī labprāt skatījās uz tiem zvejniekiem. /../ Zvejnieku puišiem bija cita vērtība. Nezinu, kāpēc bija tādi ieskati, bet tas nu tā bija. Un sevišķi jau manos laikos, kad viņi staigāja ar tām baltajām cepurēm un tās jūrnieku pogas bija… Tās jau patika.

Šāds emocionāls pretstatījums dzīvesstāstos ir sastopams reti. Biežāk sastopama vienkārši konstatācija, ka tas ir laucinieks vai arājs. Laucinieku etniskā piederība tiek nosaukta reti.

– Mātes tēvs kurā gadā viņš ienāca Rākstos, es nepateikšu. Viņš ir no lauciniekiem, no Nevejas.

– Viņa bija Skadiņa. Viņa bija latviete, no laukiem nākusi. Precēta Skadiņa mājās. Skadiņš bija lībietis.

– Rets gadījums bija, ja kāda meita vai puisis salīga pie saimnieka arājos, tikpat rets gadījums, ja kāds pusaudzis būtu gājis arājos par ganu, bet lielāko tiesu visi dzīvoja vienā ligzdā, kaut gan tas rieciens reizēm bija paplāns…

– Un tēvam bij, tēvs bij lībiets, bet māte te no Dundagas puses, tā tomēr nebij lībiete, tā mēs viņu sauc – no arājiem.

– Tad tēvs nolēma iet pie lauciniekiem un pamēģināt tur nopirkt kaut pūru rudzu, miltus būtu varējis samalt rokas dzirnaviņās.

 

Kolkas lībiete Emma Hausmane un igauņu studente Anu Rēta Lapa jaunmodīgajos lībiešu tautastērpos. Tādos uzstājās Kolkas sieviešu koris “Mare”. 1960. gada augusts.
Mati Hinta foto (no autores krājuma)

 

Lībiešiem ir visai izteikta radniecības izjūta ar radu tautām igauņiem un somiem. Tie, kuri ir izglītotāki, zina, ka šīs trīs valodas pieder vienai valodu grupai. Pārējie šo zināšanu ir ieguvuši, klausoties valodu līdzībā – viņi savos stāstos piemin to, ka ir varējuši saprasties, piemēram, ar Sāmsalas igauņiem. Par to stāsta Lizete Švanenberga.

– Sāmsala gāj iepirktes. Sāmsals akal nāc šurp, 40 kilometrs – kas ta tur bi ko iet? Sāmsal un lībieš – šis viss ir vien valod. Tagad tas valod ir pārgājs svešāks. Grūt saprast, a tiem Sāmsal vairak varēj saprast, a igauņiem tagad dikt grūt, viņiem dikt sveš palics, viņ pārgrozījš to valod. Es redz pa televīzij – kas ta tas – pa lībisk runā. Tik skaidr tā, tik tekoš tie vārd … pa lībisk. Es domā, kas ta nu, kas ta nu pa nelaim. Lībieš… lībieš teātrs. To som valod i viegl uzķert.

Par savām izjūtām, iebraucot Somijā 30. gados, stāsta Edgars Vālgamā, kurš Helsinku Universitātē izstudēja teoloģiju un Latvijā uz dzīvi vairs neatgriezās.

– Kad es iebraucu, tad man viss ļoti patika. Es domāju daudzreiz, ka man tā ir parādījies. It nekas tā kā nebij svešs un nepatīkams. Šie radi viņiem, latvieši jau nav radu tauta viņiem, igauņi ir tuvāki. Tāpēc es labāk paliku par somu, kā es te būtu Livlandē palicis par latvieti. Tāpēc ka somu tauta ir man radniecīga tauta. Latvieši nav.

Šāda labvēlīga attieksme un kopības sajūta ar radu tautām izteiktāk parādās 30. gados, kad lībiešu jauniešus aicināja skoloties Igaunijā un Somijā. Šajās attiecībās viņu vērtība bija tā, ka viņi bija lībieši. Turpretī tā tas nebija attiecībās ar latviešiem – Latvijas apstākļos lībieši bija pieraduši pie tā, ka salīdzinājumā ar latviešiem viņi nekas nav.

– To es nezinu, bet nebija pierasts, ka no jūrmalas varēs tik tālu varēs tikt. Tas jau nebija nekad redzēts.

 

Kolkas sievas lāpa stāvvadus Ūšu laukā. Kolhoza laiki.
Foto no Lilijas Marinskas krājuma

 

Raksturojot pašiem savu tautu, izplatītākie priekšstati ir, ka lībiešiem piemīt spītība, ātras dusmas, izturīgums, strādīgums, savdabīga dabas uztvere.

– Kā jau visi lībieši, esmu strādīga. Gāju no pakāpes pakāpē, beidzot kādus septiņus gadus biju brigadiere.

– Lībietis nelūdzas, viņš pēc dabas neprot lūgties. Viņš ļoti ilgi cieš, bet tad tās dusmas ir briesmīgas. Tas nu ir tiesa. Raksturā viņiem viss tas pats, kas latviešiem, tikai pastiprinātā veidā.

– Lībieši ir izturīgi, sīksti, un tas, kas dažiem šķiet nepārvarams, mums paveicas uz nebēdu. Laikam jau jūra izauklējusi par tādiem.

– Starp citu, lībietis nav štātīgs. Baidos, ka aizbraukšu tur dzīvot, galīgi noskretīšu. Tur ir pavisam citas vērtības. Poētisms visu laiku iet roku rokā ar ikdienu. Kā man stāstīja tie, kas tur braukuši vākt folkloru, tantiņa saka – pagaidi, uzkāpšu kokā pagavilēt! Jo ir dvēseles noskaņojums – pagavilēt. Lūžņās bija tāda Švanenberga. Viņa gandrīz visu gadu staigāja basām kājām. /../, likās, ka viņa ir ļoti nabadzīga, bet viņai bija pilns skapis ar mantām. Ar tām basām kājām, man stāstīja, viņa aizskrien uz jūriņu, arī tad, kad jūra jau aizsalusi. Poētisms tur ir katrā cilvēkā, ne tikai dabā. Lībiešos ir ļoti daudz dzejnieku.

– Māte ir no Dundagas, bet man ir aizdomas, ka viņa arī ir no lībiešiem, jo visas tās izdarības bija tādas. /../ Zinu, kas ir bads, bet māte nevienam neprasīja palīdzību. Īsi pirms nāves, kad sākās tā lupatu dalīšana, viņa teica – kā nav kauns, tā kā lupatlaši. Kaut gan no šis lepnības cietu, man tas iekšēji ļoti patika. Māte ātri iekarsa, varēja nezin ko pateikt aiz dusmām. Kā noskaitās, viņai bija tāds teiciens – ak tu, lībiešu kājgriezis! Bet tikpat ātri tas pārgāja. Tēvam arī bija šitie gājieni. Atceros, ka 1947. gadā, kad bija tā reforma, viņš plēsa naudu, ko bija iekrājis. [..]

Par lībiešu ātro dabu stāsta arī Mazirbes latviete Mirdza Liepiņa.

– Es neatceros, vai tas bija Pēteris Dambergs, Pēterim ar nebij tāds darbs, ko viņš nedarij. Vai tas bij sievieš darbs, vai tas bij vīrieš darbs. Vienīgais, kas bij, Pēteris viņu darīja dikti ātri – tā, un par cik viņš bij lībiets, tas māj valods, kad tā strīdēšanās, tad: pere, pere, pere un tad atkal uz īso. Es strādāju tajā pasta mājā. Bet tad paiet piecas minūts un pāri. Uzliesmo un pēc piecām minūtēm viss pāri, neviens rūgtums un cauri. Vilma bij tāds un Pēters. Ja man vajadzēj riktīg padom prasīt, Vilmai – nakts laikā. [..]

Protams, šis ir tikai īss ieskats tajos dzīvesstāstu fragmentos, kas sniedz priekšstatu par lībiešu etniskajiem stereotipiem. Bez tam etniskie stereotipi ir tikai viens slānis etniskās identitātes pētīšanā. Dzīvesstāstus var izmantot, lai aplūkotu, kāda ir attieksme pret valodu, kādreizējo kopējo teritoriju, paražām u. c. Dzīvesstāsti ir tie, kas ļauj palūkoties no iekšpuses uz lībiešu tautas vēsturi.

 

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītajā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.