Dzīve lībiešu jūrmalā pa šo laiku ritēja savu gaitu – 1928. gada 29. februārī bija noturēta ikgadējā Līvu savienības pilnsapulce un nemanot bija pietuvojusies arī savienības piecu gadu jubileja.

To savienības vadītājs Mārtiņš Lepste ļoti cerēja nosvinēt ar vērienu – tā, lai parādītu latviešiem, ka lībiešiem ir daudz ārzemju draugu, kas par viņiem tur rūpi un, ja vajadzēs, uzcels arī namu. Problēma tikai bija tā, ka aprīļa sākums laika apstākļu ziņā, ņemot vērā tālo ceļu un pieticīgos apmešanās apstākļus, nebija īpaši pievilcīgs ceļošanai.

Igaunijas arhīvu krājumos atrodami vismaz divi jubilejas ielūgumi igauņu valodā. To teksts bija šāds:

“Dārgie radu brāļi!

Mazā lībiešu tauta no sava nacionālās atmodas mirkļa ir tikusi uz priekšu tik tālu, ka jau var atskatīties uz zināmu laika posmu savā kultūras darbā. Šī gada 2. aprīlī apritēs pieci gadi kopš Lībiešu izglītības biedrības dibināšanas, un šo notikumu mēs gribētu svinīgi atzīmēt šī gada 9. aprīlī. Šogad aprit arī pieci gadi no tās dienas, kad mēs varējām sākt mācīt saviem bērniem skolā lībiešu valodu. Visbeidzot šajā gadā paies pieci gadi no tā brīža, kad radu tautu pārstāvji mums svinīgi nodeva pirmo zaļibaltizilo Lībiešu nacionālo karogu. Līdz ar to mums priekšā stāvošajā svētku dienā būs jāatzīmē trīskārša piecu gadu jubileju.

Tā kā šis kultūras darbs ir veikts ar Jūsu, mīļie radu brāļi, palīdzību, tad lūdzam Jūs arī piedalīties šīs dienas atzīmēšanā mūsu vidū un ceram, ka Jūs arī šoreiz mūs neatstāsiet vienus.

Ar sirsnīgiem sveicieniem Lībiešu izglītības biedrības vārdā

priekšsēdētājs M. Lepste

P. S. Svinīgā sapulce ar tai sekojošo pasēdēšanu notiks otro Lieldienu pievakarē 9. IV Mazirbes jūrskolas telpās. Dalībniekiem no Rīgas ir jāizbrauc ar vilcienu Ventspils–Stendes virzienā vēlākais naktī starp 8. un 9. aprīli plkst. 0.30, braucot līdz Mazirbes stacijai (attiecīgi izbraukšana no Tartu 7. IV vakarā vai 8. IV no rīta). Stacijā, kas atrodas netālu no svinību vietas, ciemiņus sagaidīs. Būtu vēlams, ka dalībnieku skaits un domātā ierašanās diena tiktu iepriekš rakstiski paziņota.

Adr. Līvõd Īt, Mazirbe, Latvija.”

Līvu savienības 1927.–1928. gada valdes vīri: 1) priekšsēdētājs M. Lepste, 2) O. Loritss (viesis), 3) kasieris P. Stefenbergs, 4) D. Volganskis (tika ievēlēts 1928. gada februārī J. Bertholda vietā), 5) J. Bertholds, 6) E. Ermanbriks un 7) O. Cerbahs. Fotoattēla uzņemšanas laiks varētu būt 1927. gada oktobris, kad O. Loritss bija iegriezies īsā vizītē pie lībiešiem. Šī fotogrāfija publicēta arī lībiešu atbalstīšanas kampaņas rakstos Igaunijas laikrakstos “Päevaleht” (13.04.1928.) un “Postimees” (21.09.1928.).
Pārpublicēts no grāmatas “Lībiešu tautas nama vēsture” (2021, 68. lpp.; avots: RA, EAA.2111.1.15998.6)

Somijas presē Līvu savienības piecu gadu jubileja smalki tika aprakstīta rakstā “No Lībiešu svētkiem” (apakšvirsraksts “Līvu savienības piecu gadu jubileja Lieldienās izvērtās par iedvesmojošiem radu tautu svētkiem”) bez norādīta autora, ko 16. aprīlī publicēja divas lielās avīzes “Helsingin Sanomat” un “Iltalehti”:

“[..] Svētki tika noturēti agrākajā Mazirbes jūrskolā, kas tagad kalpo par ciema skolas ēku. No 60–70 kilometru garās un šaurās piekrastes joslas bija ieradušies lībieši aptuveni trīssimt dvēseļu, un vēl koris no pāris desmitu kilometru attālā Kolkas ciema ar zirgiem. Bez tam svētku viesu statusā klāt bija vairāki lībiešu izcelsmes ierēdņi no dažādām Latvijas vietām, kā arī Igaunijas un Somijas radu tautu un izglītojošo organizāciju pārstāvji. Plašākās pieejamās telpas piepildījās un kļuva par šauru.

Ar vītnēm izrotātās svētku telpas gala sienu rotāja Latvijas karogs un zem tā lībiešu zaļibaltizilais nacionālais karogs, kā arī Igaunijas un Somijas karogi. Ap tribīni bija apsiets lībiešu karogs, kam apakšā zilais ir atklātās jūras simbols, vidū baltais ir smilšainās jūrmalas zīme un augšā zaļais attēlo krasta tumšā priežu meža krāsu. Līvu savienības tagadējais priekšsēdētājs M. Lepste atklāšanas runā izskaidroja dienas lielo nozīmi lībiešu tautas dzīvē. Pēc Latvijas himnas kāda meitenīte deklamēja šiem svētkiem speciāli sacerētu dzejoli lībiešu valodā, bet pēc tam koris izpildīja lībiešu pašu himnu “Līvli ma ūob” (Lībietis esmu), kuras vārdus ir pielāgojis igauņu lībiešu draugs dr. Loritss[1] un komponējis prof. Klemeti. Kad Lepstes kungs bija sniedzis plašu pārskatu par Līvu savienības darbību un sasniegumiem piecu gadu laikā un kad koris atkal bija uzstājies, vārds tika dots radu tautu pārstāvjiem. Somu sveicienus nodeva Somiskuma savienības, Ārzemju somu apvienības un Akadēmiskās Karēlijas biedrības pārstāvis stud. Tepo. Valdot lielai aizrautībai, koris somiski nodziedāja “Mūsu zemi”[2], ko publika klausījās, piecēlusies kājās. Kā igauņu pārstāvis vispirms Akadēmiskās dzimtās valodas biedrības vārdā runāja Taiastes kungs un tad igauņu jaunatnes organizāciju vārdā Meikopa kungs. Valodu tuvās radniecības dēļ igauņi varēja runāt savā valodā brīvi, bet runāšana somu valodā bija jātulko. Igauņu maģistrs Leinboks[3], kurš pašlaik uzturas pie lībiešiem, veicot etnogrāfiskus pētījumus, runu noturēja lībiski, skaidrojot lībiešu tautas gaitas vēstures griežos un norādot uz nākotnes redzējumu tautas dzīvē. Pēc šīm runām koris igauniski nodziedāja Igaunijas himnu, tā pāris stundu laikā uzstājoties jau ceturtajā valodā.

Pēc šiem sveicinājumiem tika nolasīti rakstiski un pa telegrāfu atsūtītie sveicinājumi. No tiem īpaši divi izraisīja piekrišanas vētru: Līvu savienības goda biedrs prof. Ketunens bija atsūtījis vēstuli lībiešu valodā, kas aizskāra visu svētku viesu sirds dziļākās stīgas, un otrs goda biedrs dr. Loritss, kurš slimības dēļ arī nevarēja ierasties svētkos, sveicināja savienību un lībiešus ar telegrammu. Abi divi – kā “Kettunen izānd”[4], tā “Vāldapǟ” (=baltgalvis, ar šo vārdu dr. Loritsu pazīst visa lībiešu jūrmala) – daudz laika ir pavadījuši šīs tautas vidū un daudz izdarījuši tās labā. No pārējiem sveicieniem lai pieminam: no Igaunijas – no kultūras ministra, organizācijas “Fenno-Ugria”, Igaunijas Atturībnieku centrālās savienības un Voldi skolas; no Somijas – no Kajavas[5], Tūsulas Tautas augstskolas, Helsinku Akadēmiskā radu tautu kluba un divas sveicinājumu vēstules no Turku, kā arī Tūsulas Tautas augstskolā studējošo lībiešu Cerbahas jaunkundzes un Bertholda kunga vēstule. Vēl bija atnākuši vairāki sveicieni no lībiešiem Rīgā un Stokholmā. No latviešu puses ne vārda.

Tad sākās lūgto viesu lībiešu runas un sveicieni. Vispirms uzstājās Bertholda kungs, lībiešu “vecais Albīnus”[6], pēc tam Švanenberga kungs – abi bija nozīmīgi ierēdņi tālu no lībiešu jūrmalas. Rotaļīgi piezemētā stilā runāja Beltes kungs, viens no “zvejnieku” pašu nozīmīgajiem vīriem – pašizglītojies zīmētājs un gleznotājs, kurš, guļot ievainots tālu Krievijā slimnīcā, “atrada” savas spējas un izraisīja lielu uzmanību, līdz revolūcija viņu atdzina atpakaļ pieticīgajos apstākļos dzimtajā jūrmalā. Īsas runas vēl noturēja vairāki tautieši – visi izstarojot nacionālu garu un ticību nākotnei. Runu saturu latviski tulkoja Lepstes kungs.

1928. gada vasarā pie lībiešiem ciemos atbrauca somu delegācija. Viņiem par godu Līvu savienība sarīkoja svētkus savienības priekšsēdētāja Mārtiņa Lepstes atvēlētajā Grabu šķūnī. 1928. gada 19. augusts bija drēgna un lietaina diena. Šķūņa priekšā redzami četri karogu masti – divos zemākājos plīvo lībiešu un Igaunijas karogi, bet abos augstākajos – Latvijas un Somiskuma savienības dāvātais Somijas karogs. 
Lauri Ketunena foto. Pārpublicēts no grāmatas “Lībiešu tautas nama vēsture” (2021, 102. lpp.; avots: ERM, Fk 929:24).

Pēc svinīgās sapulces viesi pārcēlās uz citu telpu pie tējas galdiem. Līvu savienības sekretārs Volganska kungs prezentēja lībiešu lielo kulturālās izdzīvošanas jautājumu: sava kopējā nama celšanu. Norādot, cik apgrūtinoši, pat neiespējami ir pie kaut kā ķerties tik ilgi, kamēr nav nekādas centrālās vietas, nav jumta, kas sniegtu patvērumu kopējiem centieniem, runātājs ierosināja pieņemt lēmumu, ka nu jāķeras pie ilgi plānotā un ļoti nepieciešamā centrālā nama īstenošanas. Projekts jau ir gatavs Igaunijā, vēl tikai trūkst gruntsgabala un būvkapitāla. Tika nolemts nodibināt nama fondu, un klātesošie ierakstīja savus dāvinājumus grāmatā, kuras sākumlapās zelta burtiem bija izzīmēts svinīgs ievadteikums lībiešu valodā: “Lai Līvu savienība dabūtu savu namu, es tās uzcelšanai dodu naudu un darbu.” 60–70 dāvinātājiem ierakstoties “pacelt” namu, uzreiz ar lieliem un maziem ziedojumiem savācās turpat 1000 latu (7500–8000 Somijas marku). No tiem gandrīz pusi veidoja palīdzība, kas bija atsūtīta ar somu organizāciju pārstāvi. Somiskuma savienības un Helsinku Akadēmiskā radu tautu kluba naudas dāvinājumu un Akadēmiskās Karēlijas biedrības dāvinājuma solījums no jauna izraisīja lielu aizrautību, kas izpaudās Somijai veltītā runā. Atkārtoti tika izpildīta Somijas himna.

Bez naudas dāvinājumiem savācās daudz cita – darbu un būvkokus apsolīja tie, kuri nevarēja iedot naudu. Arī sievietes [grāmatā] atzīmēja vai nu savas mazās naudiņas vai darba dienas. Ēkai zemes reformas ietvaros cer dabūt bez maksas piemērotu vietu centrālajā Mazirbes ciemā. Tomēr plānotais budžets ir tik liels, ka bez lielākas un izšķirošākas palīdzības tuvākajos gados pie celšanas darbiem visdrīzāk nevarēs ķerties. Vadošie lībieši šajā lietā arī raugās tālākā nākotnē un cer uz palīdzību no lielajiem radiniekiem.”

Piebilstams, ka  teksta autors bija students Hanness Tepo, vienīgais Somijas pārstāvis svinībās.

Saīsināti no R. Blumbergas grāmatas “Lībiešu tautas nama vēsture”.

Publikācija sagatavota Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā “Mūsdienu Lībiešu kultūrtelpas vēsturiskās saknes”.

[1] Īstenībā vārdu autors ir Lauri Ketunens.

[2] Somijas himna.

[3] Ferdinands Linnuss.

[4] Ketunena kungs – līb. val.

[5] Profesors Irje Kajava.

[6] Albīns Bertholds no Cēsīm.