Lībiešu valodā dzeju rakstījis arī igauņu folklorists Oskars Loritss un viņa kādreizējais ekspedīciju biedrs, somu zinātnieks Lauri Ketunens. Domājams, abi zinātnieki galvenokārt pievērsušies dzejošanai lībiešu valodā aiz ideālistiskiem apsvērumiem, proti - lai mudinātu ar to nodarboties pašus lībiešus un parādītu viņiem, ka arī lībiešu valodā ir iespējams skaisti un dzejiski izteikties.

Vienu dzejoli lībiešu valodā sarakstījis vēl kāds pazīstams igaunis - rakstnieks Matss Trāts. Tas atrodams viņa romānā „Karukell - kurvameelsuse rohi" (Silpurene - zāles pret grūtsirdību), kas veltīts lībiešu tematikai.

No latviešiem ar dzejošanu lībiešu valodā galvenokārt nodarbojies Laimonis Rudzītis (1906-1973). Laimonis Rudzītis lībiešu valodu apguvis pie lībiešu valodas skolotāja lielirbnieka Mārtiņa Lepstes. Viņš aizrāvās ar lībiešu kultūru un savulaik bija arī Latvijā izveidotās Lībiešu draugu biedrības sekretārs.

1932. un 1933. Rīgā tika izdoti viņa sastādītie lībiešu kalendāri. Šajos kalendāros arī galvenokārt publicēti lībiešu valodā sarakstītie dzejoļi. Tie ir pilni lībiešu nacionālā patosa, tomēr dzejoļu forma ir samērā sarežģīta, kas liecina, ka arī Rudzītis vēlējies demonstrēt bagātīgās iespējas izteikties lībiešu valodā. Laimonis Rudzītis miris 1973. gadā Sanpaulu, Brazīlijā.