Lībiešu institūts / Notikumi / Mēneša priekšmeti

Mēneša priekšmets 11/2020

Baiba Šuvcāne, 2020

Kādas senas fotogrāfijas stāsts

Lībiešu kultūras dienu pasākumā Ventspilī 2020. gada 10. oktobrī LU Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits klātesošos iepazīstināja ar lībiešu kolekcijām, kas nesen nonākušas institūta krājumos. Viens no pēdējiem ieguvumiem ir lībiešu aktīvistes un mantojuma glabātājas Alvīnes Veinbergas (1926–2019) savāktie materiāli. To vidū arī kāda fotogrāfija no 1939. gada 6. augusta Lībiešu tautas nama atklāšanas sarīkojuma. A. Veinbergas pievienotajā aprakstā bija lasāms, ka fotogrāfijā redzami sarīkojuma vakarā spēlētās izrādes „Tīreļpurvs” dalībnieki.

Fotogrāfija no 1939. gada 6. augusta Lībiešu tautas nama atklāšanas sarīkojuma. No B. Šuvcānes arhīva.

Šāda fotogrāfija ir arī manā arhīvā, tikai ar norādi, ka bildē redzami izrādes „Īe ja pǟva” („Nakts un diena”) dalībnieki. Izrādē mana mamma, Valda Marija Šuvcāne (dz. Blūma, 1923–2007), spēlēja galveno jaunas meitenes lomu un savulaik fotogrāfijai pievienoja tās aprakstu. Sameklēju izrādes programmu, kā arī mammas atmiņas par izrādēm Lībiešu tautas nama atklāšanas vakarā.

V. M. Šuvcāne:

„Reizēm Mazirbē vasaras pavadīja Nacionālā teātra aktieris Rodrigo Kalniņš ar dzīvesbiedri aktrisi Elīzi Miezīti. 1939. gada vasarā abi minētie rīdzinieki bija Mazirbē, kur tolaik Lībiešu tautas nama nobeiguma darbi ritēja pilnā sparā. Bija jāgatavojas nama atklāšanas svinībām. Iestudēja Mārtiņa Zīverta lugu „Tīreļpurvs”, kurā režisora R. Kalniņa vadībā spēlēja Kārlis Volganskis, Elīza Miezīte un Emīls Krastiņš. Izrādi lībiešu valodā – somu rakstnieka Alekša Kivi lugu „Nakts un diena” – arī iestudēja R. Kalniņš. Lugu no somu valodas bija tulkojis Didriķa Volganska dēls Edgars, kurš tolaik studēja Somijā un labi pārvaldīja lībiešu un somu valodas.
Nezinu, kuram bija radusies iecere iestudēt lugu lībiešu valodā. Varbūt aktīvajam lībiešu kultūras darbiniekam D. Volganskim? Mēģinājumi sākumā notika skolā, bet īsi pirms nama atklāšanas svētkiem – jaunajā, gandrīz gatavajā tautas namā. Abu teātru izrādes notika vakarā uz Lībiešu tautas nama skatuves. Lugu lībiski mēs spēlējām tikai šo vienīgo reizi.

Kā liecina programma, izrādē „Nakts un diena” lomas atveidoja vienpadsmit personāži. Savukārt M. Zīverta lugā „Tīreļpurvs” darbojas tikai trīs personāži – virsnieks, kara invalīds Grants, viņa sieva Inga un praporščiks, taču fotogrāfijā redzamas 16 personas. Tas liek secināt, ka fotogrāfijā ir abu izrāžu dalībnieki. Par to liecina arī no Mazirbes stacijas priekšnieka un amatiertrupas vadītāja Emīla Krastiņa mazmeitas Lolitas Krastiņas saņemtā fotogrāfijas kopija, kuras apakšējā malā ir rakstīts, ka bildē redzami abu izrāžu dalībnieki 1939. gada 6. augustā. V. M. Šuvcāne un A. Veinberga visas attēlā redzamās personas atpazinušas praktiski vienādi, tikai ar vienu izņēmumu. A. Veinberga Nacionālā teātra aktrises Elīzas Miezītes vietā bija ierakstījusi tā laika pazīstamo dzejnieci, dramaturģi Elīnu Zālīti.

Izrāžu Alekša Kivi „Nakts un diena” un Mārtiņa Zīverta „Tīreļpurvs” dalībnieki Lībiešu tautas nama atklāšanā
1939. gada 6. augustā

1. rinda no kreisās:

  • Berta Indriksone (dz. 1892), no Mazirbes „Lauriem”
  • Margarete Stalte (1902–1978, Vācijā), lībiešu dzejnieka Kārļa Staltes meita, lībiešu kora diriģente, dziesmu krājuma sastādītāja, piedalījās mēnešraksta „Līvli” veidošanā 1933.–1939. gadā, arī mūzikas skolotāja Mazirbes skolā, 1941. gada martā emigrēja uz Vāciju
  • Rodrigo Kalniņš (1883–1940), Nacionālā teātra aktieris, vasarās uzturējās Mazirbē un palīdzēja režisēt izrādes
  • Hilda Cerbaha (prec. Grīva, dz. Sīkragā, 1910–1984), mūzikas pedagoģe, diriģente, lībiešu ansambļa „Kāndla” vadītāja, komponēja arī dziesmas
  • Valda Blūma (prec. Šuvcāne, dz. Lielirbē, 1923–2007), lībiešu kultūras mantojuma pētniece, grāmatu autore, ilggadēja lībiešu ansambļa „Līvlist” dalībniece, lībiešu valodas skolotāja
  • Elīza Miezīte (1901–1979), Nacionālā teātra aktrise, Rodrigo Kalniņa dzīvesbiedre
  • Elvīra Poļakova, liekas, nebija izrādes dalībniece
  • Emīls Krastiņš (1898–1978), sēž priekšā, Mazirbes stacijas priekšnieks, Mazirbes amatiertrupas režisors

2. rinda no kreisās:

  • Katrīna Krasone (dz. Fletnova, 1890–1979), no Košraga „Kinne Dīķiem”, lībiešu folkloras teicēja
  • Arnolds Dambergs, no Sīkraga „Ķeļķiem”, lībiešu kultūras darbinieka Pētera Damberga brālis, mākslinieces Baibas Dambergas tēvs
  • Erna Breinkopfa (prec. Vanaga, 1925–2010), no Sīkraga „Ziedulejām”, Līvu savienības priekšsēdētāja Pētera Breinkopfa meita, līdz mūža beigām varēja labi sazināties dzimtajā lībiešu valodā, teicēja Latvijas un Igaunijas zinātniekiem
  • Arnolds Veide (1922–2003), no Košraga
  • Leontīne Demberga (prec. Ūdre, 1913–2007), no Mazirbes „Vecvalganiem”
  • Rihards Stalte (dz. 1908), Didriķa un Līzes Staltu dēls no Mazirbes „Astariem”
  • Vilis Stalte (dz. 1910), Dundagas iedzīvotāju kartotēkā atzīmēts kā Pēteris Vilhelms Stalte, dzīvoja Kolkas „Viļņos”
  • Kārlis Volganskis (1915–1942, Krievijā), no Košraga „Nourpiedagiem”, lībiešu sabiedriskā darbinieka Didriķa Volganska dēls, izsūtīts 1941. gadā, gāja bojā 1942. gadā izsūtījumā; spēlēja arī „Tīreļpurvā” Praporščika lomu

Lugas „Nakts un diena” manuskripta titullapa.

Manuskripta 1. lpp. dots arī dekorācijas apraksts.

Fotogrāfija mani rosināja palūkoties plašāk uz šo, manuprāt, neparasto notikumu nelielā ciemā – divas izrādes vienā vakarā! Lībiešiem tā bija nozīmīga svētku reize, tomēr vienam vakaram sagatavot izrādi lībiešu valodā, kā arī jau atzinību ieguvuša dramaturga Mārtiņa Zīverta lugu, – tas nevarētu notikt, ja nebūtu pāris labvēlīgu priekšnosacījumu.

Vispirms būtu jāmin Emīls Krastiņš (1898–1978), kurš no 1934. gada līdz 1940. gadam bija Mazirbes stacijas priekšnieks un dedzīgs vietējās teātra dzīves veidotājs. Viņš visu mūžu bija pašdarbības teātra entuziasts – režisors jau no 1922. gada, kad 24 gadu vecumā sāka strādāt par Stāmerienas stacijas priekšnieku, līdz pat 1978. gadam Cēsīs, kad 80 gadu vecumā viņa zemes gaitas beidzās.

Jau pirmajā darba gadā Mazirbē Emīlam Krastiņam izdevās ieinteresēt vietējo inteliģenci teātra spēlēšanā. Tās visas bija jaunas ģimenes – trīsdesmitgadnieki: mežzinis Rūdolfs Katlaps ar kundzi Almu, skolotāji Pēteris un Kristīne Sūna, skolas pārzinis Leonards Šics ar dzīvesbiedri Martu, pats stacijas priekšnieks Emīls Krastiņš ar dzīvesbiedri Alisi. Jau 1934. gadā E. Krastiņš iestudēja vismaz divas lugas – Rūdolfa Blaumaņa „Sestdienas vakaru” un Otrajos ziemassvētkos Pētera Gruznas lugu „Mēmais zvans”.

Acīmredzot būtiska bija E. Krastiņa režisora pieredze un profesionālā pieeja izrāžu iestudēšanā, ja tik īsā laikā viņš spēja piesaistīt mazirbniekus teātra spēlēšanai un izveidot to par noturīgu tradīciju vairāku gadu garumā. Blakus nopietniem klasikas uzvedumiem kā „Indulis un Ārija”, „Pūt vējiņi”, „Indrāni”, „Tīreļpurvs”, „Skroderdienas Silmačos”, „Pazudušais dēls”, „Mīla stiprāka par nāvi” tika iestudēti arī „sadzīviskāki gabali” – „Sestdienas vakars”, „Velni”, „Sieviete, ko katrs meklē”, „Maldu Mildas sapņojums”, „Mēmais zvans”. Katra teātra izrāde bija vietēja mēroga notikums. Šai laikā E. Krastiņš pats sarakstīja joku ludziņu „Jautra vasara” trīs cēlienos, ko arī Mazirbē uzveda.

Dedzīgs teātra entuziasts bija arī bioloģijas skolotājs Pēteris Sūna (dz. 1902). Skolā viņa vadībā tika iestudētas nelielas ludziņas, kurās aktīvi piedalījās skolēni. Kā atcerējās V. M. Šuvcāne, kurai savulaik bija uzticēta galvenā loma kādā skolā iestudētā viencēlienā: „Arī turpmāk skolotājs Sūna mani ievilka teātra izrādēs. Galvenie tēlotāji bija Mazirbes skolotāji, bet režisors bija stacijas priekšnieks Emīls Krastiņš. Kopā ar mazirbniekiem spēlēju arī Līziņu „Pazudušajā dēlā”.”

Savu ieguldījumu Mazirbes pašdarbnieku teātra dzīvē deva režisors, aktieris un skatuves mākslas pedagogs Kristaps Linde (1881–1948), kurš kopš 1936. gada vasarās īrēja istabu Mazirbes „Zembahos”. Biežs viesis Kristapa Lindes ģimenē bija Latvijas Nacionālā teātra goda loceklis, aktieris Rodrigo Kalniņš (1883–1940) ar kundzi, Nacionālā teātra aktrisi Elīzu Miezīti (1901–1979). Kristaps Linde neatteica ar padomu palīdzēt Mazirbes teātra pašdarbniekiem iestudēt pa kādai izrādei. Padomu teātra mīļiem sniedza arī Rodrigo Kalniņš. Savu reizi izrādēs lomas spēlēja gan Elīza Miezīte, gan Kristaps Linde.

Diemžēl vairs nav neviena, kurš varētu pastāstīt, kā tika izvēlētas lugas svinīgajam sarīkojumam un kāpēc divas? Ir zināms, ka 1939. gada 21. maijā Lībiešu tautas nama fonda vadītājs Didriķis Volganskis dēlam Edgaram uz Somiju rakstīja: „Grēta (Margarete Stalte) ir pārtulkojusi latviski no Somijas atsūtīto „Ie ja pǟva”, ko esam domājuši nest priekšā lībiešu valodā. „Lībiešu laivinieks” – to nu skata cauri lietpratēji, un tuvākā laikā es mēģināšu Rīgā to dabūt cauri cenzūrai. To „Lībiešu laivinieku” mēs dosim priekšā latviešu valodā. Lībiešu lietās grūti ir darbu dabūt uz priekšu.” Acīmredzot „Lībiešu laivinieku” nav izdevies dabūt cauri cenzūrai, jo Līvu savienība 31. maijā „Valtera un Rapas” grāmatnīcā Rīgā bija nopirkusi divus M. Zīverta lugas „Tīreļpurvs” eksemplārus. Savukārt 18. jūnijā Līvu savienība Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamentam nosūtīja šādu vēstuli: „Uz Jūsu 14435 numura rakstu ziņojam, ka lugas „Nakts un diena” autors ir Aleksis Kivi, līvu valodā tulkojis Edgars Volganskis.”

Žēl, ka nav nekas zināms par „Lībiešu laivinieku”. Varbūt iecerētā luga nebija tiem laikiem pietiekoši patriotiska? Tās vietā nāca varoņdrāma „Tīreļpurvs”, ko jaunais dramaturgs Mārtiņš Zīverts bija uzrakstījis 1936. gadā. Pirmizrādi „Tīreļpurvs” piedzīvoja tā paša gada 21. oktobrī Rīgas Mazajā teātrī (dibināts 1934. gadā, apvienojot vairākus mazus Rīgas teātrus, ar mērķi nest latvisku mākslu Rīgas nomalēs). Pirmuzvedumu noskatījās arī Latvijas armijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis. M. Zīverts par „Tīreļpurvu” 1936. gadā saņēma Latvijas Kultūras fonda balvu. „Tīreļpurvu” Dailes teātrī ir iestudējis Eduards Smiļģis (1940), Valmierā – Pēteris Lūcis (1989), luga ir izrādīta uz daudzām trimdas latviešu skatuvēm. 2015. gadā šo lugu neatkarīgajā teātrī „Skatuve” iestudēja režisore Anna Eižvertiņa.

Lugas „Tīreļpurvs” sižetu veido krievu armijas virsnieka, kara invalida Granta, viņa sievas Ingas un jaunā praporščika mīlas drāma, kas norisinās Tīreļa nomalē, kur atrodas Grantu mājas. Dramaturgs lugai licis gluži konkrētu vietas un laika apzīmējumu – Cenas tīreļa dienvidrietumu mala, 1915. gada 19. un 20. jūlijs. Tās bija dienas, kad šajā Tīreļpurva nostūrī ienāca vācu karaspēks, mēģinādams izlauzties tālāk uz Sloku. Šādā saspringtā situācijā sākas luga. Grants ir kādā kaujā smagi ievainots, vairs nespēj iziet ārpus mājas. Apkārtnē visi devušies bēgļu ceļos, vienīgi Granta sieva Inga palikusi ar viņu. Grantam pasīvi jānoskatās, kā vācu karavīri bradā viņa Kurzemi, un arī tas, kā Inga, atkal satikusi savu bērnības draugu, krievu armijas praporščiku ir gatava ļauties šai mīlestībai un doties viņam līdzi. Luga rit iekšēju konfliktu spēcīgos, spējos pagriezienos. Tā ir luga par mīlestību, godu un Tēvzemi. Izrādē „Tīreļpurvs” Mazirbē Grantu spēlēja Emīls Krastiņš, Ingu – Elīza Miezīte, bet praporščiku – Kārlis Volganskis.

Izrādes „Tīreļpurvs” dalībnieki vidū no kreisās – Emīls Krastiņš, Elīza Miezīte, Kārlis Volganskis.

Iespējams, ka lugu „Tīreļpurvs” izvēlējās ar Nacionālo teātri saistītie R. Kalniņš un E. Miezīte. Tolaik Nacionālajā teātrī par dramaturgu strādāja arī pats Mārtiņš Zīverts. Pēc manā rīcībā esošām ziņām, liekas, ka Lībiešu tautas nama atklāšanā izrādītais „Tīreļpurvs” bija tikai otrais iestudējums pēc lugas pirmizrādes Rīgā.

1939. gada novembrī Lībiešu tautas nama fonds no Rakstu un mākslas kameras saņēma „autora pilnvarā un uzdevumā” ziņu, ka līdz 10. decembrim ir jānomaksā autora honorārs – 16 latu par M. Zīverta lugas „Tīreļpurvs” izrādīšanu 6. augustā. Nauda par autora honorāru tika pārskaitīta 8. decembrī.

VPP “Humanitāro zinātņu digitālie resursi: integrācija un attīstība” (VPP-IZM-DH-2020/1-0001)