Lībiešu institūts / Notikumi / Mēneša priekšmeti

Mēneša priekšmets 02/2021

Baiba Šuvcāne, 2021

Lielirbes ciema Doņvalku saimnieka Alfrēda Grīnfelda deklarācija Lielirbes skolas pārzinei.

Lielirbes ciema iedzīvotāju deklarācijas Lielirbes skolas pārzinei

Kērentslīču saimnieka Andreja Rudbaha deklarācija.

Pirms kāda laika manās rokās nonāca savdabīgi dokumenti – astoņu Lielirbes iedzīvotāju 1942. gada janvārī un februārī rakstītas deklarācijas Lielirbes skolas pārzinei. Tajās skaidrots – „kaut esam lībieši, bet lībiešu valodu savā starpā nerunājam un bērni lībiešu valodu neprot”. Kā noprotams no deklarācijām, vecāki tās rakstījuši skolas pārzinei, apliecinot, ka ģimenē runā tikai latviski, un lūdzot bērnus uzņemt latviešu skolā.

Sarunās ar Lībiešu krasta vecāka gada gājuma ļaudīm, bieži ir dzirdēts, ka Latvijas brīvvalsts laikā daudzās ģimenēs ar bērniem vairs nerunāja lībiski, kaut gan aptaujāto vecāki bija lībieši un valodu zināja. Īpaši to veicinājusi Kārļa Ulmaņa nākšana pie varas 1934. gada 15. maijā. Lielirbniece Aina Bernāne (dz. Zandberga, 1937): „Vecie lībieši teica, ka Ulmanis vēlējās, lai visi, kas dzīvo Latvijā, būtu latvieši.” Pitradzniece Velta Ķierpe (dz. Ģigule, 1928–2011): „Lībieši ciemā lībiski runāt vairījās, Ulmanis uzsvēra tautas vienotību – latvietību.”

Lībiešu centieni saglabāt savu identitāti, pateicoties igauņu un somu atbalstam, bija aizsākušies līdz ar Līvu savienības (Līvõd Īt) nodibināšanu 1923. gadā. Kā liecina tālāk pievienotie dokumenti, tomēr vara modri sekoja līdzi visam lībiešu jūrmalā notiekošajam. Par neiecietību pret lībiešu lietām liecina Politiskās pārvaldes aktivitātes. Tā 1937. gada augustā Politiskās pārvaldes Rīgas, Jelgavas un Liepājas rajonu priekšniekiem tiek izsūtīts slepens raksts, kurā norādīts, ka viņiem uzdots lielāku vērību piegriezt attiecīgo rajonu robežās dzīvojošo lībiešu sabiedriskajai dzīvei, noskaidrojot viņu centienus, izturēšanos un noskaņojumu pret tagadējo Latvijas Nacionālo valdību un valsts iekārtu. Par visu novēroto bija jāziņo pārvaldei. Tāpat bija jāiesūta statistikas dati par rajonu robežās dzīvojošo lībiešu skaitu, viņu sociālo un kulturālo stāvokli, kā arī ziņas par to vadošajām personām, respektīvi, biedrībām.

Latvijas valstij godu nedarīja arī Igaunijas Folkloras arhīva vadītāja, folklorista Oskara Loritsa (Oskar Loorits, 1900–1961) izraidīšana 1937. gada augustā. Zinātnieks apsūdzēja Latvijas augstākās instances, ka tās nepietiekami rūpējas par lībiešu identitātes saglabāšanu, un par to viņam tika liegta uzturēšanās Latvijā.

Lībiešu asimilācijas procesa veicināšana gan bija aizsākusies jau 20. gados. Izglītības ministrijas Tautskolu direkcijas sarakstē ar pagasta valdēm, pamatskolu inspekcijām un skolām ir atrodams Ārlietu ministrijas 1922. gada 3. jūlijā ar atzīmi „Slepeni” nosūtīts Latvijas sūtņa Igaunijā ziņojuma „Latvijas lībieši” noraksts:

„(..) Lai gan lībiešu jautājums ir pagaidām mūsu iekšējais jautājums, bet tas var drīz tapt par mūsu ārpolitikas jautājumu. Ja nemaldos, tad šim brīžam Tērbatā studē divi Kurzemes lībieši, kuri laikam stājušies “lībiešu kustības” priekšgalā. Igauņi, bez šaubām, šos centienus pabalsta, un, kā man stāstīts, tad mūsu lībiešu starpā atrodoties tādi, kas negribot atzīt Latvijas valdību un neslēpjot savas simpātijas Igaunijai. Varam būt droši, ka tiklīdz “lībiešu kustība” pieņems daudzmaz taustāmus apmērus, tad mūsu kaimiņi – igauņi – iestāsies par viņu tiesībām.

Tādēļ būtu vajadzīgs šai jautājumā piegriezt jau tagad vajadzīgo vērību un, nostādot tautas izglītību, respektīvi, latviešu skolas minētā apgabalā sevišķi labā stāvoklī, asimilēt lībiešu pēdējās paliekas Latvijā.

Latvijas rezidējošais ministrs Igaunijā J. Seskis”

Savukārt Skolu departaments 1922. gada 9. augustā Ventspils apriņķa pamatskolas inspektoram A. Briedim nosūtīja pieprasījumu:

“Pēc ievāktām ziņām Dundagas pagastā dzīvo lībiešu tautas atliekas, ap 3000 cilvēku. Lūdzu iesūtīt Jums pieejamas ziņas par viņu dzīves vietām un noskaidrot jautājumu, vai šajos apvidos ir pietiekoši pieejamas skolas (latviešu), kas dotu iespēju arī lībiešu bērniem šīs skolas apmeklēt.

Bez tam, lūdzu, pie gadījuma novērot, vai lībiešu iedzīvotājos nav novērojama izvairīšanās no bērnu sūtīšanas latviešu skolās.

Nodaļas priekšnieks K. Melnalksnis”

Lībiešu kultūrpētniecības gaitās līdz šim nebija gadījies atrast norādes, ka lībiešu bērnu vecāki būti rakstījuši līdzīga satura deklarācijas skolas vadībai. Nav ziņu, ka lībiešus neņemtu latviešu skolās. Kā redzams no minētajiem dokumentiem, bija tieši otrādi – tika veicināta lībiešu asimilācija un rūpīgi sekots, lai lībiešu bērni apmeklētu latviešu skolas. Faktiski lībiešu bērniem nekādu citu iespēju iegūt pamatizglītību nebija, jo skolas, kurās notiktu mācības lībiešu valodā, vispār neeksistēja.

Rodas jautājumi – kāds bija iemesls šādu deklarāciju tapšanai? Kāpēc tieši Lielirbes skolā? Varbūt līdzīgi bija arī citās skolās, un šīs deklarācijas tikai nejaušības dēļ ir nonākušas līdz mūsdienām? Kāpēc tieši 1942. gadā, vācu okupācijas laikā? Vai vāciešiem bija kādi īpaši noteikumi lībiešu sakarā? Varbūt tā brīža skolas pārzinei Katrīnei Brahmanei bija sava nostāja lībiešu jautājumos? Diemžēl jautājumi paliek bez atbildes, jo vairs nav neviena, kas varētu atbildēt.

Lielirbe tolaik bija viens no lielākajiem lībiešu jūrmalas ciemiem, kā arī vienīgais ciems ar lībiešu pārsvaru. Pēc 1935. gada tautskaites datiem, tajā dzīvoja 336 iedzīvotāju, no tiem 208 (62 %) bija lībieši, Mazirbē – 438, lībieši 66 (15 %), Kolkā – 343, lībieši 145 (42 %). Lībiešu valodu prata 151 lielirbnieks jeb 45 % no visiem ciema iedzīvotājiem, kas bija visaugstākais rādītājs starp visiem lībiešu jūrmalas ciemiem. Tāpēc ir mulsinoši, ka deklarāciju rakstītāji, šķietami vēlējās būt vairāk piederīgi latviešiem, uzsverot, ka ģimenē visi jau runā latviski.

Datus par iedzīvotāju skaitu, tautību, valodu prasmi, konfesionālo piederību sniedz 1935. gada tautskaite. Tautību anketās varēja ierakstīt brīvi, taču jaukto laulību bērniem bija noteikums – ja viens no vecākiem ir latvietis, tad arī bērni ir latviešu tautības. Līdzīgu uzskaiti lībiešu jūrmalas ciemos 1935.–1937. gada vasarās Līvu savienības uzdevumā veica košradznieks, tolaik Helsinku Universitātes Teoloģijas fakultātes students Edgars Volganskis. Viņš apstaigāja lībiešu ciemus, lai fiksētu lībiešu valodas pratēju skaitu. Galvenā vērība tika veltīta etniskajam sastāvam, katram cilvēkam pierakstot tēva un mātes tautību. Tādā veidā tika izskaitļoti t. s. “tīrie lībieši”. Uzskaitīja gan tikai tās ģimenes, kurās viens no laulātajiem bija lībietis. Šo uzskaišu dati tika izmantoti, lai sekojošā apskatā salīdzinātu deklarācijās norādīto valodas prasmi un tautību ar reģistrēto.

Valku saimnieka Bērtuļa Krinkela deklarācija.

Valki (Graudi) bija viena no visvecākajām Lielirbes sētām, kas minēta jau 1582./83. gada vaku grāmatā. Krinkeli par Valku sētas apsaimniekotājiem kļuva 19. gadsimta 60. gados, kad saimniekdēls Dāvids Krinkels no Miķeļtorņa Boteru mājām apprecēja Valku saimnieka Damberga meitu Līzi.

20. gs. 20.–30. gados Valkos saimniekoja Dāvida mazdēls Bērtulis Krinkels (dz. 1902) ar sievu Elīzi (dz. Andersone, 1900). Valku saimniekam bija liela ģimene – bērni Alfons (dz. 1926), Edgars (dz. 1928), Spulga (dz. 1930), Tallija (dz.1932), Leopolds. Bērtulis un Elīza bija lībieši, arī viņu vecāki bija lībieši. Abi runāja dzimtajā valodā, taču bērni vairs prata tikai latviski. B. Krinkela ģimene 1944. gada augustā pilnā sastāvā emigrēja uz Zviedriju.

Kalnupu saimnieka Arvīda Krinkela deklarācija.

Kalnu sēta izveidojās 19. gs. sākumā, un gadsimta vidū tajās ienāca Miķeļtorņa Bātēs dzimušais Janis Krinkels. 20. gs. 30. gados Kalnos saimniekoja Jaņa radinieks Arvīds Krinkels (dz. 1904), kurš bija precējies ar latvieti Annu Jurgenbergu (dz. 1901). Līvu savienības aptaujas lapā ir atzīmēts, ka Annas tēvs bija lībietis, bet māte – latviete, un Anna ir pratusi runāt lībiski. 1935. gada tautskaitē Krinkelu dēli Augusts (dz. 1930), Raimunds (dz. 1931), Alfons (dz. 1933) ir reģistrēti kā latvieši un prot tikai latviešu valodu. Krinkeli 30. gados vecās mājas vietā uzcēla jaunu un nosauca to par Kalnupēm. Ciema vecāko Arvīdu Krinkelu 1945. gadā notiesāja uz daudziem gadiem un aizveda uz Sibīriju. Viņš atgriezās 50. gadu vidū.

Doņvalku saimnieka Alfrēda Grīnfelda deklarācija.

Doņvalki bija Alfrēda Grīnfelda (dz. 1903) jaunsaimniecība. 30. gados bija uzcelta laba kūts, bet Grīnfeldu augošā ģimene dzīvoja pagaidu mājā, kur bija tikai istaba un virtuve. Kā liecina 1935. gada tautaskaites dati, Alfrēds un viņa sieva Elīze (dz. Krinkels, 1901) bija lībieši, valodu prata. Viņu dēls Leonhards (dz. 1928) un meitas Dzidra (dz. 1929), Rita (dz. 1933) un Skaidrīte (dz. 1934) arī bija atzīmēti kā lībieši, taču valodu vairs nezināja. Grīnfeldu ģimene ar septiņiem bērniem bija vienīgā no Lielirbes, kurai 1944. gada rudenī neizdevās izbēgt no piespiedu izvešanas uz Vāciju. Ģimene Latvijā atgriezās 1945. gada rudenī.

Lakšu saimnieces Marijas Andersones deklarācija.

Lakšu saimniecību 19. gadsimta vidū iekopa Marijas Andersones (dz. Lakševica, 1879) vecvecāki Lakševici, kuri toreiz saukti par Būdnieku saimniekiem. Būdniekos saimniekošanu turpināja viņu dēls Andrejs ar Līzi, kuru ģimenē no trim bērniem izdzīvoja tikai meita Marija. Lakšu māja ir celta vecajai būdai galā 1902. gadā.

Trīsdesmitajos gados Lakšus apsaimniekoja Janis (dz. 1877) un Marija Andersoni ar bērniem Arnoldu (dz. 1920) un Rihardu (dz. 1922). Lakšu mazistabā dzīvoja arī abu meita Alvīne (dz. 1908), kura bija precējusies ar latvieti Frici Uzpilu. Janis un Marija bija „tīrie lībieši”, lībiešu valodu prata paši, kā arī viņu bērni.

Deklarācija ir atšķirīga no visām citām. Tajā nav norādīts, ka ģimenē nerunātu lībiski, bet gan uzsvērts, ka lībieši tāpat kā latvieši ir cīnījušies par Latvijas brīvību, ka Latvija ir arī lībiešu dzimtene, un tāpēc lūdz uzņemt dēlu latviešu skolā. Paši Marijas dēli jau bija pieauguši jaunekļi, un grūti iedomāties, ka skolas solā sēstos kāds no viņiem. Iespējams, ka dēls, kuru lūdza uzņemt skolā, faktiski bija kāds no Alvīnes dēliem – Zigurds (dz. 1932) vai Harijs (dz. 1934).

Abi Marijas dēli 1944. gada rudenī emigrēja uz Zviedriju, arī Alvīnes vīrs Fricis Uzpils. Vecie saimnieki un Alvīne ar bērniem mājā dzīvoja vēl tad, kad citi 1950. gados jau bija pārcēlušies uz jaunām dzīves vietām. Vēlāk viņi pārgāja uz Ventspili.

Kērentslīču saimnieka Andreja Rudbaha deklarācija.

Andreja Rudbaha (dz. 1896) jaunsaimniecība Kērentslīči, ko cēla 1930. gados, atradās tuvu Irbes upes labajam krastam. Zeme cieta no pārmērīga mitruma, un daļa katru gadu applūda. Māja bija ar diviem galiem, austrumgalā bija paredzēta istaba un virtuve vecajam Rudbaham, bet vecais vīrs nomira, un šo mājas galu nepabeidza. Andrejs un Lote (dz. 1896) Rudbahi bija lībieši no abu vecāku puses un lībiešu valodu prata. Dzimto valodu zināja arī viņu vecākie bērni Bērtulis (dz. 1923) un Ērika (dz. 1925). Taču visi jaunākie bērni, kuri bija dzimuši 20. gadu beigās un 30. gados, valodu vairs nezināja.

Mazgalnieku iemītnieka Pētera Klestrova deklarācija.

Klestrovi bija ienācēji Lielirbes ciemā. Pētera vecāki Uldriķis un Māle Klestrovi saimniekoja Mazgalniekos kopš 1889. gada, viņu ģimenē bija astoņi bērni. Uldriķis sevi uzskatīja par lībieti (tēvs bija lībietis, māte latviete). Viņš prata lībiski, tāpat kā viņa sieva Māle (abi vecāki lībieši). Mazgalnieku saimniecībā bija trīs mājas. Nelielu māju upmalā bija uzcēlis Uldriķa dēls Pēteris Klestrovs (dz. 1894), kuru ciemnieki viņa melnās bārdas dēļ dēvēja par “Melno Pēteri”. 1935. gada tautskaites datos, kā arī Līvu savienības uzskaitē ir atzīmēts, ka Pēteris lībiski prata. Deklarācijā gan pats ir ierakstījis, ka valodu nezina. Bija precējies ar latvieti, un ģimenē lībiešu valoda vairs nebija saziņas valoda. Klestrovu bērni – Zenta (dz. 1924), Rute (dz. 1927) un Jānis (dz. 1931) – lībiski nerunāja.

Jaunbrandu iemītnieka Edvarts Ernštreita deklarācija.

Edvarts Ernštreits (dz. 1912) savu jaunsaimniecības Strausi būvi 1930. gadu vidū vēl nebija pabeidzis, un tāpēc ar sievu Mariju (dz. 1905) un meitām Melitu (dz. 1930), Aldonu (dz. 1933) un Helēnu (dz. 1934) mitinājās Jaunbrandos. Tā bija kalēja Zāmela un Līzes Lejas amatnieku māja ar smēdi, kas uzceltas 19. gadsimta beigās. Saimniece, lībiete no Sīkraga ciema Līze Leja (dz. Breinkopfa, 1854), mājā dzīvoja viena. Viņas dēls Didriķis bija aizbraucis uz ASV, dēls Žanis noslīcis, vīrs miris.

Edvarta Ernštreita deklarācija ir vienīgā, kurā norādīts, ka jau viņa vecāki ar bērniem runāja latviski, kaut zināja lībiski un savā starpā sarunājās dzimtajā mēlē. Līvu savienības uzskaitē atzīmēts, ka Edvarts un Marija Ernštreiti prot lībiešu valodu, bet 1935. gada tautskaites datos reģistrēts, ka lībiski runā tikai Edvarts. Acīmredzot abu lībiešu valodas prasme bija nepietiekama, kā to Edvarts norāda arī savā deklarācijā. 1952. gadā Ernštreitu ģimene bija spiesta pārcelties uz Kolku.

Lauru saimnieka Augusta Priedula deklarācija.

Lauru jaunsaimniecībā dzīvoja zvejnieks Augusts Prieduls (dz. 1922) ar sievu Līnu (dz. Krinkels, 1899) un dēliem Arvedu (dz. 1925?), Rihardu (dz. 1927?) un Edgaru (dz. 1932). Māja bija liela un labi uzcelta. Bija universāla saimniecības ēka – klēts, vāgūzis, kūts. Augusts un Līna bija lībieši, prata dzimto valodu, taču, kā norādīja deklarācijā, ģimenē lībiešu valodu vairs nelietoja. Tādejādi arī dēli, būdami lībieši, lībiešu valodu nezināja. Ģimene 1944. gada rudenī emigrēja uz Zviedriju. Pēc kara Augusts Prieduls atbrauca uz dzimteni, bet, redzot, kādi dzīves apstākļi bija padomju režīmā, aizbēga atpakaļ uz Zviedriju.

Kā var secināt no deklarācijām, lībiešu valodu Lielirbē vairs nerunāja arī daļā ģimeņu, kurās abi vecāki bija lībieši un valodu vēl prata. Bērni, kas vēl zināja valodu, bija dzimuši 20. gadu sākumā, bet vēlāk dzimušie praktiski neviens vairs valodu nezināja. Kaut E. Erenštreita deklarācija norāda, ka bija ģimenes, kur valodas nomaiņa notika jau 20. gs. sākumā, tomēr strauja dzimtās lībiešu valodas nomaiņa uz latviešu valodu vairākumā ģimeņu notika Latvijas brīvvalsts laikā.

Nobeigumā mazliet ieskatīsimies Lielirbes skolas vēsturē. Lielirbes ciems piederēja pie tiem jūrmalas ciemiem, kuros bērni pirmo izglītību varēja iegūt turpat ciema skolā. Pirmā skola Lielirbē atvērta 1872. gadā. Tā bija pareizticīgo elementārskola un pastāvēja līdz Pirmajam pasaules karam. 1925. gada 1. oktobrī ar Lielirbes zvejnieku biedrības pūlēm un Latvijas Kultūras fonda atbalstu, Lielirbē atvēra I pakāpes pamatskolu, kas mitinājās zvejnieku biedrības vecajā koka namā. Sākumā bija tikai divas klases, tad atvēra arī trešo klasi. 1933./34. māc. gadā bija arī ceturtā klase. Skolēnu skaits laikā no 1925. līdz 1937. gadam bija ap 30 katru gadu. Skolā mācījās daudz lībiešu bērnu – 1929. gadā no 30 skolēniem 24 bija lībieši.

Vecā ēka bija avārijas stāvoklī, to 1932. gadā nojauca. Bija paredzēts, ka Lielirbē cels jaunu skolu, taču to uzcēla Ances ciemā. Pašvaldība piekrita skolas telpu īrēt Kordonjure mājās. Šāds nosaukums toreiz mājai bija juridiski, bet ciema ļaudis to sauca tikai par Ādamiem, jo Kordonjure sētas apsaimniekošanas tiesības 1885. gadā bija ieguvis Ansis Ādamsons. Jauno dzīvojamo ēku viņš uzcēla 1914. gadā. Vēlāk Ādamsona mantinieki Zandbergi māju nosauca par Pilniekiem.

Kordonjure sēta Pirmā pasaules kara gados.

Pēc A. Ādamsona nāves māju mantoja viņa meita Marija ar vīru Frici Zandbergu. Māja tūliņ pēc Pirmā pasaules kara bija biezi apdzīvota. 1920. gadā tur apmetās arī somu valodnieks, profesors Lauri Ketunens (Lauri Kettunen, 1885–1963) un students, vēlāk izcilais igauņu folklorists Oskars Loritss. Viņi priecājās, ka tur lībiski runāja kā vecie, tā jaunie iedzīvotāji. 20. gs. 30. gados Pilnieku mājas vienā galā atradās Lielirbes I pakāpes pamatskola, otrā galā dzīvoja skolotāja un mājas saimnieku Zandbergu ģimene.

Pilniekos Lielirbes I pakāpes pamatskola atradās līdz Otrajam pasaules kara beigu posmam. Telpas bija ļoti šauras – tikai divas nelielas klašu telpas un mazs priekšnams. Padomju vara bija paredzējusi skolu slēgt no 1941./42. mācību gada sākuma, taču karš un vācu okupācija skolas slēgšanu attālināja. Vācu laikā vienu gadu (1941./42. m. g.) skolā pat atvēra ceturto klasi. Kara beigu posmā – 1944./45. mācību gadā – Lielirbes pamatskola nedarbojās, jo iedzīvotāji bija no ciema izdzīti.

Aina Bernāne:

„Mana mamma [Vera Zandberga] skolā bija apkopēja. Vecāmamma ar savu vīru [Marija un Fricis Zandbergi] dzīvoja otrā stāvā, bēniņos. Viņi dzīvoja vienā mazā istabiņā. Bija dzelzs gultas, maza krāsniņa, kur viņi sildījās. Nekas jau viņiem nebija. Varbūt bija arī kādi skapīši. Vecaistēvs taisīja zārkus. To labi atceros, ka tur bija zārki un man bija bail. No apakšējā stāva, no skolas pa kāpnēm gāja augšā, un tur stāvēja zārki.

Mana vecāmamma mani audzināja, aprūpēja. Mamma tīrīja skolu, vārīja bērniem pusdienas. Bija tāds garš dēļu galds virtuvē, bērni stāvēja pie galda no abām pusēm. Es arī gāju tur ēst, un mums visiem bija tur jāstāv kājās. Tad bija tāda priekštelpa, tur parasti gulēja, arī kaut ko rakstīja. Es reizēm gāju iekšā klasē, skolotāja Elvīra Ozoliņa, viņa man neliedza. Viņa mani atbalstīja.”

Pēc kara Pilniekos ievācās padomju robežsargi. Skolu iekārtoja Graudu mājās (agrākajos Valkos), kuru īpašnieki 1944. gada rudenī bija devušies bēgļu gaitās. Lielirbes pamatskolā pēc kara darbojās četras klases. Skolu slēdza 1952. gadā reizē ar ciema iedzīvotāju piespiedu pārcelšanos uz dzīvi citās vietās.

Pilniekos 1940. gadu vidū. No labās Vera Zandberga, skolotāja Elvīra Ozoliņa, mājas saimniece Marija Zandberga, viņas meita Kamilla Zandberga.

Aina Zandberga (Bernāne), 1944. gadā.

Izmantotie materiāli

Šuvcāne V. M. Lībiešu ciems, kura vairs nav. R., 2002, Jumava.

Lībiešu krasta stāsti. Sastādītāja Šuvcāne B., R., 2012, Jumava.

Izglītības ministrijas Tautskolu direkcijas sarakste ar pagasta valdēm, pamatskolu inspekcijām, skolām. 1919. g. 15. VIII – 1927. g. LVVA, 6642. f., 1. apr., 994.l.

Ventspils apriņķa skolu valdes sarakste. 1921.–1926. LVVA. 5770. f., 1. apr., 309. l.

Mežs I. Kurzemes lībiešu ciemu iedzīvotāji pēc 1935. gada tautas skaitīšanas uzskaites lapām. Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 2000. gads. 54. sēj., Nr. 3./4. A daļa.

Volganska Edgara lībiešu saraksts, 1935.–1937. gads. Rokraksts.

Ainas Bernānes atmiņas. Pierakstījusi B. Šuvcāne 2019. gada 16. martā.

VPP “Humanitāro zinātņu digitālie resursi: integrācija un attīstība” (VPP-IZM-DH-2020/1-0001)