Lībiešu institūts / Notikumi / Mēneša priekšmeti

Mēneša priekšmets 01/2021

Baiba Šuvcāne, 2021

Plašās un lībiešu kultūrtelpā nozīmīgās Bertholdu dzimtas pārstāvis Viktors Bertholds iesvētību dienā 1939. gadā.

Viktors Bertholds — lībietis, zvejnieks un dziednieks

Ielūkojoties materiālos par lībiešu jūrmalas ciemiem 20. gs. 80. un 90. gados, pamanāms, ka piekrastes slēgtās zonas atvēršana Atmodas laikā izcēla saulītē vienu otru vietējo iedzīvotāju. Būdami pēdējie ciema iedzīvotāji, kuri vēl zināja lībiešu valodu vai arī bija labi folkloras teicēji, viņi kļuva interesanti pētniekiem, žurnālistiem, fotogrāfiem un kaut kādā veidā kļuva par „pēdējiem”. Tāda bija Lizete Švanenberga (dz. Leite, 1902–1987) Lūžņā, Augusts Freibergs (1900–1991) Pitragā, Alfons Bertholds (1910–1993) un Paulīne Kļaviņa (dz. Zēberga, 1918–2001) Vaidē, Viktors Bertholds (1921–2009) Kolkā.

2021. gada 16. janvārī pieminam Viktoru Bertholdu 100 gadu jubilejā. Viktors daudzējādā ziņā bija pēdējais. Pēdējais no tiem, kura ģimenē, kamēr vēl bija dzīva viņa sieva Marta (dz. Liedāne, 1925–1994), ikdienas saziņa notika lībiski, viens no lībiešu valodas zinātājiem, pie kura brauca igauņu un somu zinātnieki, un pēdējais, ar kuru tepat piekrastē varēja brīvi patērzēt dzimtajā lībiešu valodā.

Viktors Bertholds lielu dzīves daļu nodzīvoja Kolkā. Lībiešu lietai tā īsti viņš pieslējās jaunākajos laikos, kad lībiešu valodas pratēju bija palicis maz, kad katrs valodas runātājs bija kļuvis par īpašu vērtību. 90. gadu sākumā Viktors kopā ar Martu mācīja lībiešu valodu kolceniekiem. Ikvienam, kas vēlējās dzirdēt brīvi runājam lībiešu valodu, bija iespēja to dzirdēt sirmā lībieša dzīvespriecīgajā runā. Kamēr vien Viktors spēja, augusta pirmajā sestdienā viņš vienmēr bija sastopams Lībiešu svētkos Mazirbē.

Viktors Bertholds 2003. gadā:

Es braukšu uz Lībiešu svētkiem. Obligāti! Tur man daudzi pazīstami, tur būs viesi no Igaunijas, Somijas. Es nedrīkstu nebūt, es esmu no saviem senčiem lībietis. Kamēr vien svētki ir, man tur jābūt!”

Viktors Bertholds un Valda Marija Šuvcāne Lībiešu svētkos Mazirbē 2006. gada 5. augustā.

Viktors Bertholds piedzima 1921. gada 16. janvārī lībiešu Kārļa un Marijas Bertholdu ģimenē Vaides Žonakos. Žonaki vismaz sešās paaudzēs bija mājvieta plašajai un lībiski stiprajai Bertholdu dzimtai, kurā izauga vairākas lībiešu kultūrvēsturē nozīmīgas personības.  Abi ar brāli Alfonu Bertholdu (lībiešu dzejnieks, folkloras teicējs), uzaugdami strikti lībiskā ģimenē, viņi saglabāja lībiešu valodu dzīvu visu mūžu. Tieši Bertholdu dzimtas pēcnācēji bija labākie dzimtās lībiešu valodas runātāji mūsdienās.

Kārlis un Marija Bertholdi ar vecāko dēlu Alfonu Vaides Žonakos ap 1920. gadu.

Par savu dzīvi Viktors Bertholds stāstīja:

Trīs ziemas gāju skolā turpat Vaidē, Lāžu mājā. Man bija grūti, jo es latviešu valodu nepratu, tikai lībiski. Man lībiešu stundās nekas nebija jāmācās. Varēju teikt priekšā citiem. Mācīšanās jau bija vairāk paku dēļ – uz Ziemassvētkiem lībieši saņēma dāvanas gan no latviešu, gan lībiešu skolas. Lībiešu pakas bija bagātākas, jo tās nāca no igauņiem un somiem. Sevišķi no Somijas.

Agri sāku pelnīt naudu. Vajadzēja iztikai. Gāju citiem pļaut un kuģus lādēt. Mēs visi to darījām – tēvs, brālis, māte. Uzpircēji pirka malku. Pa ziemu vedām uz jūrmalas kāpām, vasarā – uz kuģiem. Tā es nopelnīju drēbes un divriteni.

Dundagas frizierim bija vajadzīgs māceklis. Es izmācījos un divus gadus nostrādāju. Dundagas parkā svētdienas vakaros bija balles, un tajos vakaros atvēra frizētavu. Vīrieši nāca matus eļļot, bārdu dzīt, odekolonu un pūderi likt. Trešdienās Dundagā bija tirgus. Spēj tik griezt līdz pašam vakaram. Frizierim nāca nauda, bet man apnika.

Man bija divdesmit viens gads, tad bija jāiet dienēt. Dienēšana iznāca tieši kara laikā. Vispirms krievi bija iekšā, tad nāca virsū vācieši un izdzina krievus, vēlāk krievi ienāca atpakaļ un izdzina ārā vāciešus. Nu ko var darīt? Es nemaz uz fronti negāju. Es negāju palīgā ne krieviem, ne vāciešiem, es gāju mežā. Dzīvoju Dūmeles ciemā, biju pie Riepaldiem. Tur nodzīvoju visu kara laiku. Slikti bija tie divi gadi mežā. Dūša bija vajadzīga. Lai neviens tevi neredz. Vasarā es biju mežā, bet ziemā biju tādā vietā, kur nevarēja redzēt pēdas. Kad krievi bija iekšā, tad varēju no meža iznākt.

Kad es atkal dzīvoju Vaidē, mani ielika par mežsargu Ušos. Alga bija paplāna, pulka novilkumu bija, neko lielu nesaņēmu. Tad sāka dibināt kolhozus, es metu pie malas mežsarga būšanu un iestājos zvejnieku kolhozā. Trīsdesmit gadus no vietas zvejoju. Gāju jūrā. Likām stāvvadus. Šausmīgi daudz zivju bija. 30–40 tonnu dienā. Kad uzlikto normu nozvejoja, deva prēmijas. Červonci bija liels, biezs papīrs, bet vērtības nebija. Tie rubļi jau arī bija biezi un prasti. Man naudas bija diezgan. Es uzcēlu māju un pārnācu uz Kolku.

Biju Kolkā par brigadieri. Tad saslimu ar acīm. Stāvvadi bija no kokvilnas, un tie jākolterē [konservēšana], lai izturīgāks tīkls. Kolterputekļi bija ļoti indīgi. To jau nezināja. Vēlāk vilka sejai pāri kaprona zeķes. Acis dega tā, ka nezināja, kur glābties. Es vēl būtu jūrā gājis, bet saslimu ar acīm, neredzēju vairs gandrīz nemaz. Pēc tam sāku strādāt par sargu, un tā ilgus gadus.

Man bija divas sievas, ar vienu sievu nevarēju sadzīvot, ar otru – Martu – labi dzīvoju. Mums bija četri bērni, visi skolā jāsūta. Visi gāja skolā, mācījās amatu.

Es Dievam ticu. Bet tagad ir daudzi, kas to netur par labu, kas Dievam netic. Es ticu. Man neiet slikti, ne jaunībā man gājis slikti, ne arī tagad.”

Kaut Viktora un Martas Bertholdu ģimene faktiski bija pēdējā šai piekrastē, kura savā starpā ikdienā sarunājās lībiski, abu bērni lībiešu valodu tomēr neiemācījās. Meita Ārija Bertholde, kura kopš 1995. gada ar meitu Baibu ir pārcēlusies uz dzīvi ASV, atcerējās:

Mūsu mājās ikdienā vienmēr runāja lībiski. Arī tad, kad vecāki negribēja, lai bērni saprot, ko viņi runā. Es gribēju valodu iemācīties. Tagad zinu tikai nedaudz vārdu, un atmiņā palikušas dažas dziesmas. Domāju, lasīt es varētu, jo atceros, ka mamma mācīja, kā jālasa umlauti. Kad viņai prasīju, kāpēc man nemācīja valodu, viņa atbildēja, ka tā bija neatzīta un neatļauta valoda. Krievu laikos vecāki baidījās, ka es publiskā vietā sākšu runāt lībiski un viņiem būs nepatikšanas. Vai tas tiešām bija īstais iemesls, to gan nezinu. Atceros, tēvam vienmēr bija liels prieks, ka brālis Alfons ciemojās mūsu mājās, un viņi no sirds varēja izrunāties lībiski. Viņš priecājās par katra lībieša atnākšanu. Vienmēr ļoti gaidīja profesoru Vēri (Vääri Eduard, 1926–2005) no Igaunijas un arī viesus no Somijas. Mana meita Baiba gāja viņiem līdzi uz Kolkas skolu, kad bija lībiešu valodas apmācības.”

Viktors un Marta Bertholdi lībiešu valodas stundā Kolkas pamatskolā 1990. gadu sākumā.

Viktors Bertholds bija arī labs dziednieks. Kolkas bibliotekāre Olita Kalna:

Mans dēls bērnībā ļoti slimoja, ārsti nevarēja palīdzēt. Man ieteica Bertholda onkuli. Mēs aizgājām pie viņa, viņš tolaik strādāja fabrikas caurlaidē. Puika man uz rokām, bez elpas. Viktors – es pastrādāšu, varēs gulēt, elpot. Viņš teic: „Tu tik, meitiņ, neuztraucies!” Izvilka tādu brūnu pudelīti. Viņš teic, te nav nekas slikts. Tad ar tādu kociņu padarbojās, bērnam pat nepieskārās. Viktors bērnam to lēkmi noņēma. Ar Dieva vārdiem runāja. Latviski tie nebija, skaitīja lībiski.”

Viktors Bertholds dziednieka spējas demonstrēja lībiešu vasaras nometnes bērniem 2002. gada augustā Kolkas „Zeltlejās”

Līdzīga pieredze bijusi arī profesora Mauno Koski kundzei, kad viņa kopā ar savu dzīvesbiedru ciemojusies pie Viktora Bertholda Kolkā. Ārstēšanās process ildzis kādu stundu, un nākamajā rītā Koski kundze teikusi, ka sāpes celī ir pazudušas. Vēl mūža nogalē Viktors spēja atvieglot ciešanas smagas slimības gadījumā.

2008. gada vasara bija pirmā, kad Viktora vieta uz soliņa Lībiešu svētkos palika tukša. Viktors Bertholds mūžībā devās astoņdesmit astoņu gadu vecumā 2009. gada 23. februārī. Atdusas Kolkas kapos.

Seno Žonaku bijušie iemītnieki Viktors Bertholds un Paulīne Kļaviņa Lībiešu tautas nama 50 gadu jubilejas svētkos Mazirbē 1989. gada 5. augustā.

Izmantotie materiāli:

Šuvcāne B. „Sauc par Vaidi manu ciemu.” R., Latvijas avīze, 2015. 306.–311.lpp.

Saruna ar Viktoru Bertholdu Kolkā 2003. gada augustā. Videoieraksts. Ierakstījis LFK asistents Aldis Pūtelis.

Ārijas Bertholdes vēstules Baibai Šuvcānei 2014. gadā.

Saruna ar Olitu Kalnu Kolkā 2008. gada 17. jūlijā. Pierakstījusi Baiba Šuvcāne.

 

VPP “Humanitāro zinātņu digitālie resursi: integrācija un attīstība” (VPP-IZM-DH-2020/1-0001)