Lībiešu institūts / Notikumi / Mēneša priekšmeti

Mēneša priekšmets 07/2021

Baiba Šuvcāne, 2021

Kolkasraga bākas dzīvojamā ēka 1930. gadu vidū

Simts gadi Kolkasraga bākas dzīvojamās ēkas mūžā

Lībiešu kultūrtelpā Kolkasraga ainavas neatņemama sastāvdaļa vairākām paaudzēm bija Kolkas bākas dzīvojamā ēka. Gadu gaitā ievērojami mainījās pats Kolkasrags, taču nams krasta kāpā, kaut laika zoba nodeldēts, stāvēja itin stabili, un šķita, tā būs vienmēr. Taču simtais ēkas pastāvēšanas gads tai bija pēdējais – 2021. gada februārī senā būve tika nojaukta.

Īss ieskats senākā vēsturē

Kolkasraga bākas dzīvojamā ēka bija tikai viena no daudzu gadsimtu gaitā pastāvējušajām mītnēm Kolkas bākas uzraugiem. Bīstamo Kolkasraga sēkli krasta bākas iezīmējušas kopš 16. gs. vidus. Kur toreiz mitinājušies krasta bākas torņus apkalpojošie vīri, nav zināms. Pirmās drošās ziņas par Bākas kungu un viņa kalpotājiem sniedz ieraksti Irbes–Ģipkas draudzes baznīcas grāmatās, kas liecina, ka vismaz kopš 1743. gada ir darbojusies Kolkas Bākas muiža. Domājams, ka tā atradusies piekrastē, bākas torņu tuvumā. Tā vismaz noprotams no vairāku tā laika bākas saimniecības apmeklētāju aprakstiem.

Pirmais ieraksts Irbes–Ģipkas draudzes baznīcas grāmatā par Kolkas Bākas muižu.

Pirmais ieraksts Irbes–Ģipkas draudzes baznīcas grāmatā par Kolkas Bākas muižu liecina, ka 1743. gada 26. janvārī ir miris Fricis – „Valku vietas vecs saimnieks un vaļinieks, kas pie Bākas muižas priekš tam ir klausījis…”

Spriežot pēc baznīcas metrikas datiem, 18. gs. beigās dzīve Bākas muižā bijusi rosīga.  Muižā kalpoja gan puiši, gan meitas. Sāka dzimt bērni… Muižas vīram Kasparam 1790. gadā piedzimusi meitiņa Anna, bet 1792. gadā – dēliņš Krišs. Uzzinām arī, ka Bākas kungam bijuši zirgi, jo 1813. gada miršanas ierakstā minēts: „Bākas kunga vecais kučērs, 56 gadu vecs.” 1801. gada 13. oktobra ieraksts ļauj noprast, ka Bākas kungs arī zvejojis. Protams, ne pats, bet viņa kalpi. Pēc ierakstiem grūti spriest, vai paši muižas puiši kurināja uguni krasta bākas torņos, vai tie bija vīri, kuri dzīvoja kur citur.

Par ceļojumu uz Kolku 1846. gada vasarā vācbaltu gleznotājs un kultūras darbinieks Jūliuss Dērings (Julius Döring, 1818–1898) atmiņās rakstīja: „(..) Abus baltos gaismas torņus jeb, kā tos šeit dēvē, “bākas” vai “ugunsbākas” pašā Kurzemes ziemeļu smailē mēs jau ilgi redzējām mirdzam mūsu priekšā. Beidzot bez ceturkšņa divpadsmitos sasniedzām blakus esošo Bākas muižu, un apmetāmies pie bākas inspektora Perlmaņa kunga. Pie bākas muižas pieder 4–5 mājas jeb noliktavas, kurās tiek sanestas avarējušo kuģu mantas un atliekas, no kurām ceturtā daļa pienākas Dundagas kungam par glābšanu. Kuģu bojāejas te notiek samērā bieži.”

Interesantas ziņas par bākas inspektora pārraudzībā esošajiem spīķeriem 19. gs. sākumā atstājis arī jurists un dzejnieks, barons Ulrihs von Šlipenbahs (Ulrich Heinrich Gustav von Schlippenbach, 1774–1826): „Bākas inspektors – godājams sirmgalvis – mūs uzņēma laipni un viesmīlīgi. Viņš šajā vientuļajā Kurzemes nostūrī dzīvo jau daudzus gadus.  (..) Mēs ieradāmies ap četriem pēcpusdienā, un nolēmām apskatīt ciemu un spīķerus. Jau bākas inspektora pagalmā un ap spīķeriem atrodas daudzi avarējušo kuģu rotājumi. Tur bija koka sirēna – ak, viņas burvju skaņas nebija paglābušas no bojāejas, tā tika nogādāta sauszemē un bez žēlastības pienaglota pie sienas. Tur draudēja koka lielgabali, kas uz kuģa reiz bija uzstādīti metāla lielgabalu vietā. (..) Tur guļ Minervas galva, kas reiz bija piestiprināta pie stūres – arī šī ir liecība, ka Minerva kā gudrības simbols ne vienmēr stūri vada pareizi, un uz rifiem un sēkļiem avarē arī pati gudrības galva.”

Bākas muižu nopostīja 1855. gadā Krimas kara laikā. Galvenie kara notikumi risinājās tālu no Kolkas, tomēr karadarbība bija jūtama arī šeit. Par 1855. gada notikumiem mācītājs Ernsts Frīdrihs Kupfers (Ernst Friedrich Kupffer, 1779–1858) Irbes–Ģipkas draudzes hronikā ir rakstījis: „1855. Skumjš gads. Karš nāca ar visiem tā postījumiem. Pie Dundagas bija izmitināti 200 baškīru un kazaku, lai viņi būtu pie rokas, kad angļi gribētu izcelties šai krastā. Viņus apšaudīja ienaidnieki: angļi izcēla krastā pie Kolkas lielgabalus, ar slepkavīgu roku nodedzināja Jaunzēņus, kordona namu Kolkā un Saunagā, daudzas zvejnieku laivas un liellaivas, neņemdami vērā zvejnieku žēlabainos lūgumus. Visbeidzot izpostīja bāku ar visām noliktavām un palīgēkām. Kolku bombardēja no divām pusēm. 27. augusts. – Bāka. Kolkas pārvaldnieks Perlmana kungs tagad bija nabags! Viņš bija zaudējis visu, pat rudzu raža gāja bojā uguns liesmās.”

Bākas muiža acīmredzot drīz tika atjaunota, jo 1859. gadā sastādītajā Dundagas pagasta apdzīvoto vietu sarakstā atkal minēta Bākas muiža, kurā dzīvojuši trīs vīrieši un piecas sievietes. 1878. gadā Kolku apmeklēja rakstnieks un žurnālists Māteru Juris (Juris Māters, 1845–1885), un ceļojuma aprakstā viņš vēstīja, ka bez baznīcas Kolkā ievērojamākās ēkas bijušas tulas (uguns) vaktnieku mājas, bākas inspektora nams, glābēju stacija un telegrāfs. Kāds fragments no Joahima fon Osten-Sakena raksta par dzīvi Dundagas majorātā laikā no 1859. līdz 1919. gadam izdevuma „Kurland“ 1997. gada 5. numurā liek domāt, ka pēc Krimas kara bez Kolkas Bākas muižas bija arī ēka, kurā dzīvoja bākas torņa personāls: „Dzīvošanai kronis tiem ir uzcēlis māju uz zemesmēles. Augšējā stāvā dzīvo oficieris ar sievu un bērnu, kā arī tai pašā laikā darbā pieņemtais ārsts; apakšā ir zaldātu kazarmas, no tiem divi kopā ar diviem Dundagas jūrmalas zemniekiem vienmēr ir bākas sardzē.”

Savukārt Dundagas pagasta apdzīvoto vietu sarakstā, kas izveidots 1896. gadā, gatavojoties 1897. gada vispārējai iedzīvotāju skaitīšanai, runa ir par Kolkas bākas māju, kurā tolaik kalpojuši 13 vīrieši un piecas sievietes. Irbes–Ģipkas baznīcas draudzes grāmatu ierakstos redzams, ka 19. gs. beigās Kolkas bākas mājā darbojies ne viens vien kolcenieks. Piemēram, Kolkas bākas kalpi 1881. gadā bijuši Jānis un Bete Rozenfeldi, bākas kalpone – Lizabete Puriņa, puiši – Didriķis Friedenbergs un Pēteris Friedmans.

Latvijas brīvvalsts laiks

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Kolkas bākas iekārta tika evakuēta uz Tallinu un gāja zudumā. Aizbrauca arī ilggadējais bākas uzraugs Johans Grīnvalds (Johannes Grünvald, 1858–1922). Kolkas bāka uz vairākiem gadiem bija pamesta likteņa varā. Bākas dzīvojamā māja tika nopostīta.

Kolkas bākas pārzinis Johans Grīnvalds.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanās 1918. gada 18. novembrī jauns posms sākās arī Kolkas bākas vēsturē. 1918. gadā atgriezās bākas uzraugs Johans Grīnvalds, un viņa vadībā uzsāka bākas atjaunošanas darbus. Līdz pat 1920. gadam bāka tika vēl dēvēta par Domesnes bāku. 1919. gadā Domesnes bākā strādāja pārzinis Johans Grīnvalds un divi bākas kalpotāji Kārlis Derzevics un lībietis Vladimirs Veide, kurš Kolkas bākā nostrādāja visu mūžu, bet viņa kundze Melānija bija laba folkloras teicēja igauņu zinātniekiem.

Lībieši Vladimirs un Melānija Veides ar bērniem 20. gs. 30. gados. Priekšā Helēna, stāv Sergejs, Emīlija un Olga.

Bākas darbiniekiem nebija kur dzīvot, jo kara laikā bākas dzīvojamā māja ar saimniecības ēkām bija nopostīta. Atjaunot tās vecajā vietā nebija lietderīgi, jo tad būtu jāgādā par jūras krasta nostiprinājumu, kas prasītu lielus izdevumus. Ilggadēji novērojumi šinī vietā rādīja, ka vieglas būves – vienkārši žagaru žogi ar akmeņu bērumu – nespēja pretoties viļņu triecieniem un nevarēja apturēt krasta graušanu. To ievērojot, ēku celšanai izraudzījās citu piemērotu vietu, kas atradās tālāk no jūras krasta. 1920. gada pavasarī Ventspils ostas būvvalde sāka celt ķieģeļu dzīvojamo māju ar novērošanas torni bākas uzraugam un trīs sargiem. Ēku pabeidza 1921. gadā, darbus pieņēma 11. oktobrī.  Būvei vajadzīgos materiālus piegādāja prāmjos pa jūru no Ventspils, kā arī pa dzelzceļu līdz Mazirbei un tālāk 24 km pa zemes ceļu.

Daļu būvmateriālu būvvalde atrada starp mantām, kas, karam beidzoties, bija pamestas bez saimnieka un uzraudzības, un paņēma tos par velti, samaksājot tikai par materiālu savākšanu. Darbus izpildīja K. Jansbergs un H. Krastiņš ar būvvaldes materiāliem, izņemot logus un durvis, ko pagatavoja no darba ņēmēju materiāla. Darba ņēmējiem samaksāja 2 362 333,12 rubļus jeb 4 726,88 latus.

Dzīvojamās ēkas telpu plāns.

Kolkas bākas pārzinis Jānis Grīnvalds jaunajā namā nepaspēja iedzīvoties, jo 1922. gada 10. februārī viņš aizgāja mūžībā un tika apglabāts Kolkas luterāņu kapos. Vēl tagad pašā kapu DR stūrī stāv iespaidīgs akmens krusts uz pelēka granīta postamenta, kas iezīmē J. Grīnvalda atdusas vietu.

No 1924. gada 1. septembra par Kolkas bākas pārzini kļuva Hugo Mihelsons (1890–1975, Toronto), kura dzimtas saknes saistāmas ar Miķeļtorni.  Viņa vectēvs Uldriķis Mihelsons 19. gs. vidū bija kalējs Miķeļtornī, bet tēvs, Ulrihs Mihelsons, bija tālbraucēju kapteinis uz buriniekiem.  Jūrnieka gaitas Hugo Mihelsons sāka 1905. gadā, bet 1914. gadā beidza Ventspils jūrskolu. Kuģoja uz Krievijas tvaikoņiem kā stūrmanis. Piedalījās Latvijas Brīvības cīņās. Bija stūrmanis uz tvaikoņiem “Holsatia”, “Gauja”.

1926. gadā Kolkas bākā bez tās pārziņa Hugo Mihelsona, strādāja trīs bākas sargi, radio telegrāfists un mašīnists. H. Mihelsons dienesta dzīvoklī jaunuzceltajā bākas dzīvojamā mājā mitinājās līdz 1929. gada beigām, kad atstāja bākas uzrauga amatu.

Kapteinis Hugo Mihelsons Liepājā 1935. gadā. Foto no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fondiem.

1930. gados viņš bija kapteinis uz vairākiem tvaikoņiem, bet 1937. gadā kļuva par Liepājas ostas priekšnieku. 1938. gada 16. novembrī Hugo Mihelsonu apbalvoja ar Atzinības krusta V šķiru. 1939. gadā viņš kļuva par Latvijas tirdzniecības flotes motorkuģa „Hercogs Jēkabs” kapteini. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā „Hercogs Jēkabs” atradās ASV, bet augustā ieradās Kaljao ostā Peru. Ostas pārvalde kuģi arestēja un aizliedza tam atstāt ostu, arī Latvijas Republikas sūtniecība Vašingtonā centās aizkavēt kuģa aizbraukšanu. Kapteinis Hugo Mihelsons bija spiests pakļauties Augusta Kirhenšteina valdības rīkojumam un devās uz PSRS ostu Vladivostoku, kur kuģis ieradās 1941. gada februārī un ieguva jaunu vārdu – „Sovetskaya Latvia”. Komanda atgriezās Rīgā. Kapteiņa Hugo Mihelsona lēmums nodot „Hercogu Jēkabu” padomju varas rokās acīmredzot nebija pārliecības vadīts, par ko liecina viņa drosmīgais solis 1945. gada maijā ar velkoni „Una” aizbēgt uz Zviedriju. Mihelsons kapteiņa gaitas beidza 1951. gadā Zviedrijā, bet pēc pārcelšanās uz Kanādu strādāja Toronto ostas dienestā.

1931. gada 16. janvārī bākas uzrauga pienākumus uzņēmās lībietis Rūdolfs Freimanis (1888–1962). Viņš bija dzimis 1888. gada 21. novembrī Mazirbes Taizelu saimnieku, lībiešu, Nikas un Jūlijas Freimaņu ģimenē. Ģimenē piedzima deviņi bērni, trīs mira pavisam mazi, četri Rūdolfa brāļi aizklīda pasaulē. Rūdolfs bija beidzis Mazirbes un Ventspils jūrskolas. 1914. gadā R. Freimanis bija ieguvis tālbraucēja stūrmaņa grādu Pēterpils jūrskolā. No 1903. gada R. Freimanis brauca uz tirdzniecības buru kuģiem un tvaikoņiem, bet, pasaules karam sākoties, vadīja Krievijas Ķeizariskās kara flotes mīnu tralerus un mīnu kuģus kā virsnieks un kuģa komandieris. No 1920. gada līdz 1930. gadam R. Freimanis dzīvoja Mazirbē un nodarbojās ar zvejniecību un zivju apstrādāšanu. Zināja lībiešu un krievu valodu pilnīgi, mazāk angļu un igauņu valodu. 1937. gada ziemā Rūdolfs Freimanis darbu Kolkasraga bākā atstāja un sāka strādāt par kapteini uz ugunskuģa “Laima”.

Tālbraucēju stūrmanis Rūdolfs Freimanis.

Pie Kolkasraga bākas dzīvojamās mājas 1930. gadu vidū. No labās – bākas pārzinis Rūdolfs Freimanis ar kundzi Emīliju, Rūdolfa māte Jūle (dz. Rozenfelde, 1847–1939), Bensona kungs no ASV.

Nākamais Kolkas bākas dzīvojamās mājas iemītnieks bija tālbraucēju kapteinis Jānis Zemturis (dz. 1880), kurš par Kolkas bākas uzraugu strādāja no 1937. gada līdz 1942. gadam. Viņš bija beidzis Liepājas jūrskolu 1907. gadā, dienējis Krievijas jūras flotē Kronštatē, kuģojis līnijā Liepāja–Ņujorka. Bija piedalījies Lielbritānijas tvaikoņa “Volturno” apkalpes un pasažieru glābšanā Atlantijas okeānā. Latvijā atgriezās 1919. gadā, bija kuģu kapteinis un stūrmanis Liepājā.

Tālbraucēju kapteinis Jānis Zemturis.

1938. gadā uz bākas par sargiem strādāja Vladimirs Veide, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Eduards Grīslis (1895–1941), tehniķis Mihails Dīriņš, darbvedis Eduards Fricbergs. 1941. gada 14. jūnijā E. Grīsli ar visu ģimeni izveda uz Krieviju. Čekisti aizbrauca viņam pakaļ uz Kolkasraga bāku, kur viņš tobrīd dežurēja. Šī vīra dzīves ceļš noslēdzās Kirovas apgabala Vjatlagā 1941. gada 24. oktobrī.

Skats no Kolkas bākas dzīvojamās ēkas novērošanas torņa uz Baltijas jūru un Rīgas līci 1930. gadu vidū.

Padomju okupācijas gadi

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā Kolkas bākā saimniekoja Baltijas flotes jūrnieki, un kopā ar viņiem uz bākas strādāja arī vietējie cilvēki. Otrā pasaules kara laikā Kolkas bāka tika izpostīta.  Pēc kara bākas saimniecību atkal pārņēma Baltijas flote, kurai bija pakļautas visas kuģu bākas Baltijas jūras padomju zonā. 1951. gadā par Kolkas bākas uzraugu nozīmēja Klusā okeāna un Baltijas jūras flotē dienējošo Alekseju Soproņuku.  V. Veides mazdēls Zigurds Veide: „Vectēvs Veide Vladimirs bija bākas pārvaldnieks, līdz uzradās Soproņuks. Pēc tam aizgāja pensijā. Vectēvs neko citu nav darījis kā kalpojis uz Kolkas bākas.”

Padomju gados Kolkā valsts robežu uzraudzīja robežsargu postenis, kas atradās ciema teritorijā, un Baltijas flotes tehniskais novērošanas punkts Kolkasragā, kura personāls izmantoja 1921. gadā celto Kolkas bākas dzīvojamo ēku.  Kolceniece Līga Kalmane: „Robežsargi dzīvoja bijušajā mežniecībā – Piekūnos. Tajā ēkā bija karavīri un štābs. Apkārt viss bija nožogots. Robežsargi pa ciemu nestaigāja. Nāca uz dežūrām. Pa retam viņus veda uz klubu, uz kino. Nāca organizēti. Bija otra grupa – jūrnieki. Tie bija pašā raga galā, kur tā lielā māja. Tur bija viņu teritorija. Ar jūrniekiem nebija tāds kontakts. Arī ciemam nē. Bieži ar viņiem izcēlās kautiņi. Oi, oi! Ar riteņa ķēdēm, ar krēslu kājām – ar ko visu nekāvās. Tieši jūrnieki. Visbiežāk pēc ballēm. Viņiem bija lielāka brīvība. Nebija disciplīnas. Staigāja pa ciemu, uzvedās bramanīgi un augstprātīgi.”

Tā kā bākas dzīvojamā māja Kolkasragā bija kļuvusi par jūras robežu sargājošo jūrnieku kazarmām, bākas darbinieki dzīvoja ciemā, netālu no pareizticīgo baznīcas, mājā „Austrumi”. 1964. gadā turpat blakus uzbūvēja divas jaunas mājas, un viss komplekss ieguva nosaukumu „Bākas māja”.

„Austrumi” 2007. gadā.

Viena no 1964. gadā uzbūvētajām jaunajām mājām kompleksā „Bākas māja”, mūsdienās „Buras”.

Atjaunotās Latvijas Republikas laiks

1992. gadā septembrī padomju armija un robežsargi pameta Latviju, un jūras piekrastes aizsardzība pārgāja Latvijas valsts robežsargu ziņā. Kolkas robežsargu daļas karoga mastā uzvijās Latvijas valsts karogs.

Par Kolkas bākas pārvaldnieku pēc aiziešanas izdienas pensijā 1993. gada 1. decembrī kļuva tālbraucēju kapteinis, lībietis Visvaldis Feldmanis (1938–2017), kura dzimtā puse bija Saunaga ciems.  Tālbraucēja stūrmaņa diplomu V. Feldmanis ieguva 1961. gadā, bet tālbraucēja kapteiņa diplomu – 1995. gadā. Kuģoja kā matrozis, bocmanis, tuvbraucēja un tālbraucēja stūrmanis, kapteiņa palīgs un kapteinis. No 1965. līdz pat 1993. gadam viņa darba un jūrniecības gaitas bija saistītas ar zvejnieku kolhozu “Selga” Lapmežciemā.

Visvaldis Feldmanis bija Līvu savienības biedrs, vairākus gadus arī savienības valdes loceklis. Ilgus gadus Lībiešu svētkos viņš bija karognesējs tradicionālajā svētku gājienā uz jūru.

Visvaldis Feldmanis ceļā uz Kolkas bāku.

2017. Feldmanis bija Kolkas bākas pēdējais pārvaldnieks. Līdz aiziešanai mūžībā 2017. gadā viņš dzīvoja bākas kompleksa mājā, kura pēc privatizācijas bija ieguvusi jaunu mājvārdu „Buras”.

Kolkasrags tagad ir visiem brīvi pieejams. Radikāli ir mainījusies jūras novērošanas sistēma. Jaunākajos laikos uzstādītais novērošanas tornis darbojas automātiskā režīmā, un cilvēku klātbūtne nepieciešama tikai kontrolei un profilaksei. Vecā bākas pārvaldnieka māja, kas bija celta 1921. gadā, ilgus gadus vairs netika izmantota un pamazām gāja bojā.

Kolkasraga bākas vecā dzīvojamā māja 2013. gadā.

2015. gada 18. jūlijā, svinot tradicionālos Jūras svētkus, kolcenieki vecajā bākas sargu ēkā sarīkoja savu fotogrāfiju izstādi, mēģinādami senajam namam iedvest cerību uz atdzimšanu.

Kolcenieku fotogrāfiju izstāde vecajā bākas sargu mājā 2015. gada 18. jūlijā.

SIA „Kolkasrags” izpilddirektors Jānis Dambītis: „Bija mēģinājumi senajai būvei meklēt jaunas izmantošanas iespējas. Tika sagatavots Bākas mājas attīstības plāns, ņemot vērā strauji augošo apmeklētāju plūsmu Kolkasragā.  Plāns paredzēja paplašināt Kolkasraga apmeklētāju centru, izveidot ekspozīciju zāles, skatu torni, sniegt ēdināšanas pakalpojumus un ne sezonas mēnešos piedāvāt arī ekskluzīvas nakšņošanas iespējas.

Nekustamajā zemes īpašumā „Kapteiņi” atrodas Jūras novērošanas sistēmas tornis un Nacionālo Bruņoto spēku vajadzībām tika izmantota tikai daļa zemes īpašuma. Sākotnēji bija plānota Bākas mājas un tai piegulošās zemes, kas nebija vajadzīga aizsardzības mērķiem, nodošana Dundagas novadam. Pret to iebilda Dabas aizsardzības pārvalde, balstoties uz Aizsargjoslas likumu.  Pēc tam scenārijs mainījās uz nomas nosacījumiem. Tas nevarēja apmierināt uzņēmējus tik nozīmīgu investīciju un risku gadījumā, kas šeit vērā ņemami – potenciālais starojuma radītais fons un ilgtermiņā arī jūras tuvošanās, krasta erozijas riski.”

Pienāca 2021. gads, kas liktenīgi sakrita ar ēkas pastāvēšanas simtgadi. Bija saulainas un pavasarīgas februāra nogales dienas, kad senā ēka tika nojaukta.

 

Izmantotā literatūra

Irbes–Ģipkas ev. lut. draudzes baznīcas grāmatas (1741–1899) [LVVA, 235. f.], vietne: Radu raksti

Šuvcāne V. M. Mazirbe – mazs ciems jūrmalā. R., Jumava, 2006.

Šuvcāne B. Senais lībiešu ciems Kolka. R., Jumava, 2010.

Pārskats par ūdensceļu izbūvi un uzturēšanu līdz 1935. gada 1. aprīlim. I daļa. Jūrasceļi. Latvijas Jūrniecības departaments. 99.–100. lpp.

Cimermanis S. Kolka mūsu gadsimta 20.–30. gados lībietes Irmas Fridrihsones skatījumā un daži vēsturiski dotumi par ciemu. Lībiešu gadagrāmata 1998. 37.–39. lpp.

Latvijas Jūrniecības vēsture (1950–2000). R., Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 2003. 99., 173. lpp.

Jūliusa Dēringa ceļojuma atmiņu dienasgrāmata. 1846. gads [5759. f., 2. apr., 110. l.]

Ulrich von Schlippenbach. Malerische Wanderungen durch Kurland. Riga und Leipcig, 1809. 209.–211. lpp.

Joachim Frhr. v. der. Osten-Sacken u. v. Rhein. Baron Christian von der Osten-Sacken Majoratsherr auf Dondangen ein leben in Kurland 1859.–1919. Kurland, Vereinigten Kurlandischen Stiftungen, 1997. /Nr. 5. 11., 13. lpp.

Rolands T. Desmit dienas Dundagā. Baltijas zemkopis. 1878. Pielikumi Nr. 35.–41.

Veldre V. Kapteiņa stāsti. Vēstule no “Hercoga Jēkaba” okeānā.  Brīvā zeme, Nr. 138, 1939. gada 22. jūnijs.

„Hercoga Jēkaba” gaitas mūsu tirdzniecības flotē. Laiks, Nr. 12 – Nr. 17, 1972. gada februāris, marts.

Kalmane Līga. Stāstījumu pierakstīja B. Šuvcāne  2007. gada 20. septembrī Kolkā.

Veide Zigurds. Stāstījums pierakstīja B. Šuvcāne  2008. gada 19. jūlijā Kolkā.