Lībiešu institūts

Mēneša priekšmets 03/2021

Baiba Šuvcāne, 2021

Gunta Kiršteine, a singer from the Kūolka Livonian ensemble "Laula", calls together the bird wakers

Kolkas lībiešu ansambļa „Laula” dziedātāja Gunta Kiršteine sauc kopā putnu modinātājus

Čīčōrputni, čīčōrputni, nu ir laiks augšā celties!

Putnu modināšanas tradīcija

Viena no interesantākajām un savdabīgākajām lībiešu tautas tradīcijām ir putnu modināšana. Tas ir sens lībiešu rituāls, kas tradicionāli notika pavasara saulgriežu rītā vai Lieldienu pirmajā svētku rītā, kad tika dziedāta putnu modināšanas dziesma „Tšītšōrlinkizt”.

Waking of the birds in Kūolka seashore at the spring solstice of 2019

Putnu modināšana Kolkas jūrmalā 2019. gada pavasara saulgriežos

Lībieši, tāpat kā daudzas citas tautas, ticēja, ka putni rudenī neaizlido prom, bet ziemu pavada upes dibenā, jūras krastā vai kādā citā slēptuvē. Pavasarī tie jāmodina, lai ceļas augšā. Putnu modināšana sastāvēja no vairākām daļām. Vispirms jauni cilvēki — meitenes un puiši — agri no rīta devās uz jūras krastu un kādā augstākā kāpā uzstādīja izrotātu eglīti. Galvenā izdarība rīta putnu modināšanā bija dziesma „Tšītšōrlinkizt” ar buramvārdu raksturu, kuras vadošais motīvs ir zvejas laimes izlūgšanās. Dziesmā vērsās pie putniem, lai tie pēc ilgās gulēšanas atkal ceļas augšā. Ar dziesmu vēlēja savam ciemam treknas butes, labus lopus un putnus, skaistas un čaklas meitas un labus puišus. Kaimiņu ciemiem tad, saprotams, atlika vājas butes, vilki, lāči, slinkas meitas un slikti puiši. Pēc dziedāšanas sanākušie ēda līdzpaņemto ēdienu.

Putnu modināšanas dziesma

(Publicēta Oskara Loritsa grāmatā „Volkslieder der Liven” (Lībiešu tautas dziesmas), Tartu, 1936, 217. lpp.)

Tšītšōrlinkizt, tšītšōrlinkizt, ni um āiga ilzõ nūzõ, tšītšōr, tšītšōr!

Ni tēg maggõnd pitkõ ūnda, īestõ īezõ, pǟvast päuvõ, tšītšōr, tšītšōr!

Liebbizt liestād mäddõ mierrõ, vōjlizt liestād mūzõ mierrõ, tšītšōr, tšītšōr!

Jõvād lūomõd mäddõ mõtsõ, sudūd, okšīd, mūzõ mõtsõ, tšītšōr, tšītšōr!

Jõvād pūošõd mäddõ killõ, kõzzizt pūošõd mūzõ killõ, tšītšōr, tšītšōr!

Kierdõd neitsõd mäddõ killõ, lāiskad neitsõd mūzõ killõ, tšītšōr, tšītšōr!

Tšītšōrlinkizt, tšītšōrlinkizt, ni um āiga ilzõ nūzõ, tšītšōr, tšītšōr!

Ni tēg maggõnd pitkõ ūnda, īestõ īezõ, pǟvast päuvõ, tšītšōr, tšītšōr!

Čīčōrputni, čīčōrputni, nu ir laiks augšā celties, čīčōr, čīčōr!

Garu miegu gulējuši, nakšu naktis, dienu dienas, čīčōr, čīčōr!

Treknās butes mūsu jūrā, švakās butes citā jūrā, čīčōr, čīčōr!

Labie zvēri mūsu mežā, vilki, lāči citā mežā, čīčōr, čīčōr!

Labie puiši mūsu ciemā, sliktie puiši citā ciemā, čīčōr, čīčōr!

Čaklās meitas mūsu ciemā, slinkās meitas citā ciemā, čīčōr, čīčōr!

Čīčōrputni, čīčōrputni, nu ir laiks augšā celties, čīčōr, čīčōr!

Garu miegu gulējuši, nakšu naktis, dienu dienas, čīčōr, čīčōr!

A song about the waking of birds in Oskar Lorits' book "Volkslieder der Liven", p. 217

Putnu modināšanas dziesma Oskara Loritsa grāmatā „Volkslieder der Liven”, 217. lpp.

Igauņu folklorists un muzikologs Herberts Tampere (1909–1975), kurš ir padziļināti pētījis putnu modināšanas dziesmu, ir secinājis, ka šī dziesma gan pēc vārdiem, gan melodijas ir lībiešu pašu radīta.

Īss putnu modināšanas rituāla apraksts un dziesma pirmo reizi ir publicēta somu valodnieka, akadēmiķa Andersa Jūhana Šēgrēna „Rakstos”: Sjögren J. A. Gesammelte Schriften. Band II. Theil I. Livische Grammatik nebst Sprachproben. St. Petersburg, 1861, 369. lpp.

Lieldienu rītā agri ir jāiet modināt putnus. Tās egles tiek iespraustas jūrmalā kāpās, tad puiši, uz jūrmalu ejot, paņem no sētas vicas, aiznes uz kāpu, dod meitām arī. Tad dzied: labi putni mūsu zemē, līgo, līgo! Vilki, lāči citā zemē, līgo, līgo! Treknās butes mūsu jūrā, līgo, līgo! Švakās butes citā jūrā, līgo, līgo! Labie puiši mūsu ciemā, līgo, līgo! Labās meitas mūsu ciemā, līgo, līgo! Sliktie puiši citā ciemā, līgo, līgo! Sliktās meitas citā ciemā, līgo, līgo! Čīčō putni, čīčō putni, nu jums laiks ir augšā celties.

Putnu modināšanas tradīcijas dziesma A. J. Šēgrēna „Rakstos”

Apraksts: Lieldienu rītā agri ir jāiet modināt putnus. Tās egles tiek iespraustas jūrmalā kāpās, tad puiši, uz jūrmalu ejot, paņem no sētas vicas, aiznes uz kāpu, dod meitām arī. Tad dzied: labi putni mūsu zemē, līgo, līgo! Vilki, lāči citā zemē, līgo, līgo! Treknās butes mūsu jūrā, līgo, līgo! Švakās butes citā jūrā, līgo, līgo! Labie puiši mūsu ciemā, līgo, līgo! Labās meitas mūsu ciemā, līgo, līgo! Sliktie puiši citā ciemā, līgo, līgo! Sliktās meitas citā ciemā, līgo, līgo! Čīčō putni, čīčō putni, nu jums laiks ir augšā celties.

[Valta Ernštreita tulkojums no lībiešu valodas]

Anderss Jūhans Šēgrēns (Anders Johan Sjögren, 1794–1855) ekspedīcijās pie lībiešiem Vidzemē un Ziemeļkurzemē ieradās 1846. un 1852. gadā, kur savāca bagātīgu lībiešu valodas un folkloras materiālu. Pētnieka nāve 1855. gadā neļāva viņam pabeigt iesākto darbu. A. J. Šēgrēna pētījumus un zinātnisko darbu pabeidza akadēmiķis, igauņu valodnieks Ferdinands Johans Vīdemanis (Wiedemann, 1805–1887), sagatavojot divus biezus sējumus, kuros ietilpa lībiešu-vācu, vācu-lībiešu vārdnīca, lībiešu valodas gramatika, valodas paraugi, mīklas, sakāmvārdi, tautasdziesmas, nostāsti, ticējumi un paražas.

Nākamās zinātniskās ekspedīcijas pie Kurzemes lībiešiem devās 1888. un 1912. gadā. Tās vadīja somu valodnieks un politiķis Ēmils Nestors Setele (Eemil Nestor Setälä, 1864–1935). Ē. N. Seteles ekspedīciju savākto lībiešu materiālu grāmatā „Näytteitä liivin kielestä, kerännyt E.N.Setälä, suomentanut ja julkaissut Väinö Kyrölä” publicēja Helsinkos tikai 1953. gadā. Tajā var iepazīties ar vairākiem putnu modināšanas dziesmu variantiem, kas pierakstīti Vaidē, Mazirbē un Sīkragā.

The version of the Easter song recorded in Mazirbe on page 43 of the book.

Mazirbē pierakstītais Lieldienu dziesmas variants grāmatas 43. lpp.

Bildē redzamais teksts latviešu valodā:

Lieldienu dziesma

Čicor, putni, celieties augšā,

nu jūsu laiks augšā celties!

Lāči, vilki citos mežos,

labi lopi mūsu mežā.

Treknas butes mūsu jūrā,

vājas butes citā jūrā.

Labi puiši mūsu ciemā,

slikti puiši citā ciemā.

Izcilais igauņu folklorists Oskars Loritss (Oskar Loorits, 1900–1961) savā nozīmīgajā pētījumā „Volkslieder der Liven” (Lībiešu tautasdziesmas) lībiešu putnu modināšanas tradīcijai ir veltījis sadaļu „Osterlieder” (Lieldienu dziesmas). Tajā viņš iepazīstina ar citu zinātnieku pierakstītiem, kā arī ar latviešu presē — žurnālista Anša Bandreviča (1850–1935) rediģētajā „Baltijas jūrnieku kalendārā” 1891. gadam un žurnāla „Sēta, Daba, Pasaule” 1892. gada VII burtnīcā — publicētiem dziesmas „Tšītšōrlinkizt” variantiem.

Ieguldījumu lībiešu folkloras vākšanā ir devis arī latviešu komponists, mūzikas folklorists Emilis Melngailis (1874–1954). Pirmoreiz folkloru (pats teicis „līvu loulas”) vākt lībiešu ciemos viņš ieradās 1923. gada Vasarsvētkos. Šo braucienu komponists interesanti aprakstījis laikrakstā „Jaunākās ziņas” 1923. gada 2. jūnija – 24. augusta septiņos numuros.

E. Melngailis:

“Garamantu krāšana te [Mazirbē] ir parasta lieta. Katru vasaru te vāc dziesmas, parunas, pasakas valodnieki Ketunens un Loritss. Tāpēc te man nav ilgi jātaujā, kas man darāms. Pirmās mājās jau zin, kur mani raidīt.”

Lūžās es pavadu otros Vasarsvētkus, cītīgi pēc dziesmām taujādams. (..) Starp citām dziesmiņām paceļas putniņu modināšana Lieldienu rītā ar tšī – tšo! un līgo! saucieniem, kur jūrmalu augstākās kāpās saronas visa ciema jaunatne, vispirms celdama putnus no ziemas miega:

Tšītšorlinkizt, tšītšorlinkizt, tšītšō! Linkizt!

Ni täd āiga um ilzõ nūzõ, līgo!

Čičorputniņi, čičorputniņi, čičo! Putniņi!

Nu jums laiks piecelties, līgo!

Tad puiši ar meitām apdziedas, vieni otrus ar uzviju slavēdami. Trūkst latviskās ņirgāšanās, uz kuru mēs esam tā uzsviluši.”

Kā putnu modināšana senākos laikos notikusi Kolkā, to mēnešraksta „Līvli” 1938. gada 3. numurā rakstā „Pavasara svētku eglīte” ir stāstījis kolcenieks Andrejs Štālers:

„Vecos laikos pavasara laika griežos, kad visa daba modās, bija lieli svētki. Pēc seno grieķu ticējumiem, augstajā Olimpa kalnā Ceijs katru pavasari teicis lielo “līgo”, bet Debesu māte Maja nokāpa no debesīm zemē, bārstīja svētību tīrumiem, laukiem un jaunām meitām.

Kristīgā ticība pavasara māņu svētku vietā lika Lieldienas, bet laika grieži un senie paradumi saglabājās vēl ilgi. Arī tagad lauku ļaudis pavasari sāk ar Jurģu dienu, un viens otrs sens paradums ir palicis.

Mana vecāmāte Lieldienu rītā, ņēma mani un citus mazbērnus pie rokas, teikdama: “Nāciet nu, nāciet, iesim pretī pavasarim!” Viņa veda mūs uz jūrmalas kāpām, kur bija zemē iesprausta izpušķota egle. Tur vecāmāte pati dziedāja un lika arī mums – bērniem – dziedāt: “Tši – tšō, linkizt, tši – tšō linkizt, ni täd āiga um ilzõ nūzõ! Sūrd liestād mäd mierrõ, piškizt liestād mūzõ mierrõ; jõvād aigād mäd pūolõ, tovvõd, ragdõd mūzõ pūolõ.” (“Či – čo, putniņi, či – čo, putniņi, nu jums laiks augšā celties! Lielas plekstes mūsu jūrā, mazas plekstes citā jūrā; labi laiki mūsu pusē, vētras, krusas citā pusē!”)

Kad beidzām dziedāt, tad katrs saņēma baltmaizes riecienu, dižrauša gabalu un citas gardas lietas. Mums bija pašiem jāēd un jāliek egļu zaros putniņiem.”

[Valdas Marijas Šuvcānes tulkojums no lībiešu valodas]

 

Andrejs Štālers' story "Spring Christmas tree" in the newspaper's “Līvli” No.3 in 1938

Andrejs Štālers' story "Spring Christmas tree" in the newspaper's “Līvli” No.3 in 1938

A. Štālera stāstījums „Pavasara svētku eglīte” lībiešu mēnešraksta „Līvli” 1938. gada 3. numurā

Andrejs Štālers piedzima 1866. gadā Kolkas Vecvagaru saimnieku lībiešu Andreja un Katrīnas Štāleru ģimenē. Jaunekļa gados viņš strādāja cariskajā Krievijā par darbu vadītāju telegrāfa līniju ierīkošanā Mandžūrijā. Viņš izcēlās ar labām valodu zināšanām, pilnībā pārvaldīja lībiešu valodu, runāja latviski, krieviski, vāciski, saprata igauņu, arī somu valodu. 1905. gadā A. Štālers, titulēts par kolēģijas padomnieku un krievu ierēdniecības elites kavalieri, ar vairākiem augstiem apbalvojumiem un labu pensiju atgriezās dzimtenē. Pēc Latvijas Valsts nodibināšanas 1918. gadā viņš pārcēlās no Rīgas uz Jelgavu, kur līdz apmēram 1935. gadam strādāja par telegrāfa sakaru priekšnieku.

Latvijas brīvvalsts laikā Andrejs Štālers bija lībiešu mēnešraksta “Līvli” pirmais redaktors, lībiešu valodas paraugu devējs somu valodniekam E. N. Setelem, kurš 1888. gadā uzturējās ekspedīcijas nolūkos lībiešu jūrmalā. Viņš sniedza nozīmīgu palīdzību arī somu valodniekam Lauri Ketunenam lībiešu valodas vārdnīcas sastādīšanā (Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung, Helsinki, 1938).

Andrejs Štālers bija precējies ar vācieti Emīliju Demeri, un 1939. gadā, kad sākās vācbaltu izceļošana, Štāleri ar saviem trīs dēliem pārcēlās uz Vāciju. A. Štālers mira 1943. gadā Lejassaksijas pilsētā Valsrodē.

Andrejs Štālers with his wife Emīlija and their son Imants in 1939 in Jelgava.

Andrejs Štālers ar kundzi Emīliju un dēlu Imantu 1939. gadā Jelgavā

Būtu vērts minēt arī kādu vienkāršu faktu, kas liecina, ka vismaz atmiņas par putnu modināšanas tradīciju lībiešu izcelsmes ļaudis ir saglabājuši arī trimdā. To rāda kāds manā ģimenē uz Lieldienām saņemts apsveikums no lībietes, bijušās lielirbnieces Olgas Billeskalnes (dz. 1916), kura jau kopš 1944. gada rudens dzīvoja Zviedrijā. Mazo putniņu — čičorlinku —pieminēšana apveikumā liecina, ka savulaik Olgas ģimenē tradīcija ir piekopta vai vismaz zināta stāstu līmenī.

Olga bija augusi lībiski stiprā ģimenē. Viņas māte Nēze Rozenfelde (dz. Blūma, 1876) bijusi valodas teicēja Lauri Ketunenam, viņas ģimeni Vilho Setele fotogrāfijā iemūžinājis 1912. gadā. Viņas tēvs Jānis Rozenfelds bija dzimis Kolkā, lībiešu ģimenē, kurā ikdienas saziņa notika dzimtajā valodā.

Nēze and Jānis Rozenfelds with their children in Īra, in 1912. Photo by Vilho Setälä

Nēze un Jānis Rozenfeldi ar bērniem Lielirbē, 1912. gadā. Vilho Seteles foto

From the right Olga Billeskalne with her relative Valda Marija Šuvcāne in 1994 in Riga

No labās Olga Billeskalne ar radinieci Valdu Mariju Šuvcāni 1994. gadā Rīgā

Lai atdzīvinātu seno lībiešu tradīciju — putnu modināšanu — lībiešu sabiedriskās organizācijas, lībiešu ansambļi un folkloras kopas 2018. gada pavasarī izsludināja pirmo lībiešu zibakciju — Lielo putnu modināšanas dienu. Aicinājumam atdzīvināt seno lībiešu tradīciju – putnu modināšanu — aktīvi atsaucās Kolkas lībiešu ansamblis „Laula”.

Putnu modinātājus Kolkas jūrmalā kopā saaicināja ansambļa vadītājas Dzintras Tauniņas un dziedātājas Guntas Kiršteines ar svilpauniekiem meistarīgi atdarinātie putnu treļļi. Ar krāšņi krāsainām lentītēm un ēveļskaidām tika izpušķota eglīte. Pavasara vēstnešus — putnus — sanākušie dalībnieki modināja, dziedot „Tšītšorlinkizt” lībiešu un arī latviešu valodā. Neizpalika cienasts — garšīgi plāceņi un cepumi saules formā — putniņiem, Jūras mātei un arī pašiem. Bija pozitīvas emocijas, gandarījums par senču tradīcijas iedzīvināšanu, kopā būšanas prieks un sajūta — ir atnācis pavasaris!

Čīčōrputni, čīčōrputni, nu ir laiks augšā celties, čīčōr, čīčōr!
Garu miegu gulējuši, nakšu naktis, dienu dienas, čīčōr, čīčōr!

Arī 2019. gada pavasara saulgriežos kolcenieki jūrmalā atkal dziedāja „Čičorputni, čičorputni — nu ir laiks augšā celties!”. Putnu modinātāju pulks bija paplašinājies, bija iesaistījušies arī citi ciema iedzīvotāji. Kopīgi dziedājām lībiešu un latviešu dziesmas, gājām rotaļās, cienājamies ar plāceni, kas simbolizēja saules ripu.

Likās, ka senā tradīcija būs iedzīvojusies uz palikšanu. Diemžēl Covid-19 krīze ciema jauko kopējo pavasara svinēšanu 2020. gadā apstādināja.

Putnu modināšana Kolkas jūrmalā 2019. gada pavasara saulgriežos:

Izmantotā literatūra

Salve, Kristi. Lībiešu tautas ticējumi un folklora. Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra. Rīga: Līvõ kultūr sidām, 2013. 337., 374., 378. lpp.

Loorits, Oskar. Volkslieder der Liven. Tartu, 1836. 215.–223. lpp.

Sjögren, J. A. Gesammelte Schriften. Band II. Theil I. Livische Grammatik nebst Sprachproben. St. Petersburg, 1861. 369. lpp.

Näytteitä liivin kielestä, kerännyt E.N.Setälä, suomentanut ja julkaissut Väinö Kyrölä. Helsinki, 1953. 43.–44. lpp.

Lībiešu folklora. Sastādītāja Valda Marija Šuvcāne. Rīga: Jumava, 2003. 27.–28., 45. lpp.

Melngailis, Emilis. Līvu laulas lasot. „Jaunākās ziņas”, 1923. gada 2. jūnijs, Nr. 117. 3. lpp.

Štāler, A. Kievad pyvad kūzo. „Līvli”, 1938. gada 3. numurs. 2. lpp.

Šuvcāne, Baiba. Senais lībiešu ciems Kolka. Rīga: Jumava, 2010. 504.–507. lpp.

 

VPP “Humanitāro zinātņu digitālie resursi: integrācija un attīstība” (VPP-IZM-DH-2020/1-0001)