Lībiešu institūts

Mēneša priekšmets 09/2021

Baiba Šuvcāne, 2021

Tegiž ma sīnda nǟ, tõvrõz pǟva! Iļ līvõd mō, iļ min piškiz tout sa tulad tegiž knašist pājstam, ak ārmastõd, tēriņtõd val! Pǟva, sa sūr valnägțiji, sa tiedad mīnda kil: jaramījizõks, tout kivnikaks ma um tiedõd, ma um polgdõd, sotktõd, kaibdõd. Mīnda vigtõbõd, ku võrõdnikadõks ma voļļi kubsõ kǟnd ma voļļi līvõdi äbõigõst juondõn, nēḑi pa värgõks tiend, saksad jūr lǟnd. Bet minnõn, ma kītõb, voļț mielsõ kakš merkõ: Sina, Rištõ Rabtõd, un Sina, min tout! Sinnõn, Jumalõst Ovtõd, sin ma lekš andgiži vīmõ – eņtš toutõ äl, eņtš toutõ kaz ma sin āndiz, bet sina tiedad, ku mina, Kaupo, ikštõz amast sidamõst ārmastõz eņtš līvõd toutõ. Arthur Benedikt Berthold (livli Amerikõs)

Amerikas lībieša Artura Benedikta Bertholda dzejolis “Kaupo loul” (Kaupo dziesma) publicēts “Vīdõz līvõd lugdõbrōntõz” (Piektā lībiešu lasāmgrāmata), Tartu 1926

„Kaupo dziesma” Krimuldā skanēja lībiešu valodā

Pirms divdesmit gadiem, 2001. gada 22. septembrī, netālu no Krimuldas baznīcas tika atklāta piemiņas zīme lībiešu valdniekam Kaupo. Tā ir diena, kad Kaupo, Igaunijā smagi ievainots, mira 1217. gadā.

Sarīkojumā piedalījās arī Rīgas lībiešu ansamblis “Līvlist”, kam bija uzticēta svinīgā pasākuma atklāšana.

Twenty years ago, on September 22, 2001, a memorial to the Livonian king Kaupo was unveiled near Krimulda Church. This is the day when Kaupo died in Estonia after being seriously wounded in 1217

The Riga Liv ensemble “Līvlist” also took part in the event as they were entrusted with the opening of the festive event.

Ansamblis „Līvlist” pie pieminekļa lībiešu valdniekam Kaupo pirms tā atklāšanas.

Ansamblis „Līvlist” pie pieminekļa lībiešu valdniekam Kaupo pirms tā atklāšanas

Sarīkojuma sākuma daļā lībiski tika nolasīts Amerikas lībieša Artura Benedikta Bertholda dzejolis „Kaupo dziesma”, kas Valdas Marijas Šuvcānes atdzejojumā latviski skan šādi:

Kaupo dziesma

Dārgā saule, redzu tevi atkal!
Pār līvu zemi, pār manu mazo tautu
tu nāci atkal gaiši spīdēt,
ak, mīļā, silti sveiktā gaisma!
Saule, lielā gaismotāja, tu mani pazīsti:
esmu padarīts par nodevēju, naidotāju,
esmu pulgots, mīcīts, sūdzēts.
Mani vaino, ka kopā staigājis ar svešzemniekiem,
pie vāciem gājis.
Es esot līvus nepareizi vadījis,
par vergiem viņus padarījis.
Bet teikšu — man prātā bija divi mērķi:
Tu, Krustā sistais, un Tu, mana tauta!
Tev, Dievs godātais, nesu dāvanas — savas tautas šūpuli,
savas tautas nākotni
Tev es devu.
Bet Tu zini, es — Kaupo — no visas sirds mīlu
vienīgi savu līvu tautu.

Varbūt, ka 2001. gada 22. septembris ir bijusi vienīgā reize, kad šis lībiešu valdniekam Kaupo veltītais dzejolis lībiešu valodā izskanējis publiski.

Par Kaupo pieminekļa atklāšana Krimuldā 2001. gada 22. septembrī V. M. Šuvcāne savās piezīmēs ir rakstījusi:

“Pieminekli veidojusi tēlniece Gaida Grundberga, tas uzstādīts uzkalniņā, kuru (pēc vienas versijas) var uzskatīt par Kaupo kapa vietu, gan tomēr mazticamu.

Pieminekļa atklāšanā mūsu ansamblim pienācās sākuma darbības. Vispirms dziedājām „Līvli ma ūob”. Tad mūsu dziedātāji Ira un Zigmunds noņēma ziedu-ozollapu vītni no pieminekļa, mēs tikmēr dziedam „Piškist īrõd”. Es lasu A. B. Bertholda dzejoli „Kaupo loul” lībiski, bet Zoja — latvisko tulkojumu. Nobeidzot mūsu uzstāšanos dziedam „Kis kil mīnda”. Seko Nacionālā teātra aktiera Rolanda Zagorska lasījums „Leģenda par Kaupo”, kuru ar muzikālo pavadījumu papildina Krimuldas mākslas skolas audzēkņi. Tad vietu ņem Krimuldas baznīcas mācītājs Austris Rāviņš, katoļu priesteris Artūrs Krištapovičs un katoļu jaunie mācītāju kandidāti. Piemineklis tiek iesvētīts.

Valda Marija Šuvcāne pie pieminekļa lībiešu valdniekam Kaupo pēc tā atklāšanas

Turpinājumā Krimuldas baznīcā notiek svētku ekumeniskais dievkalpojums, kur kalpo luterāņu mācītājs un katoļu priesteris. Pēc nelielas kafijas pauzes turpat baznīcā, seko tāda kā konference – pārrunas. Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne stāsta par Kaupo. Par šo tēmu runā arheologs Andris Caune, vēsturnieks Guntis Zemītis, lībiešu pētnieks Tenu Karma, mūsu ansambļa mākslinieciskais vadītājs Dzintars Kļaviņš un vēl citi. Vērtīga un interesanta diena.”

Arturs Benedikts Bertholds (1905–1976, ASV)

Arturs Benedikts Bertholds (1905–1976, ASV)

Bibliotēku zinātnieks Arturs Benedikts Bertholds piedzima 1905. gada 8. janvārī Dundagas pagasta Ostu ciema Brusās kapteiņa, lībieša, Andreja Bertholda ģimenē. Māte Karlīne Zustriņa bija turīga saimniekmeita no Nevejas Jušiem. Piebilstams, ka Artura tēvs Andrejs Bertholds bija izcilās lībiešu folkloras teicējas Marijas Šaltjāres brālis, jūras jahtu kapteinis Amerikā.

1923. gadā Arturs Benedikts kopā ar tēvu un māsu Hildegardi pārcēlās uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur viņš ieguva labu izglītību, kas ļāva viņam ieņemt nozīmīgus amatus valsts iestādēs. Viņa interešu lokā bija salīdzināmā literatūra, bibliotēku zinātnes, amerikāņu koloniālā kultūra. A. B. Bertholds ir publicējis virkni pētījumu par savu specialitāšu jautājumiem profesionālos žurnālos, apcerējis grāmatas un rakstījis arī dzejoļus.

Otrs darbalauks, kam A. B. Bertholds veltīja daudz enerģijas, bija lībiešu tautas vēstures izzināšana. Viņš vāca ziņas par lībiešu folkloras teicējiem un senās Bertholdu dzimtas piederīgajiem, vāca lībiešu grāmatas un publikācijas par lībiešiem dažādos izdevumos. Viņš sāka veidot lībiešu kartotēku un grāmatu “Līvu bibliogrāfija”. Centās popularizēt lībisko identitāti savā mītnes zemē.

Arturs Benedikts Bertholds mira 1976. gadā, nepagūdams pabeigt profesoram Edgaram Andersonam solīto rakstu Latvju enciklopēdijai (1962–1982, ASV) par lībiešu likteni pēdējo 75 gadu laikā. Arī viņa iecerētais sapnis – grāmata „Līvu bibliogrāfija” – palika nepiepildīts.

„Kaupo dziesma” ir publicēta Piektajā lībiešu lasāmgrāmatā (Vīdõz līvõd lugdõbrōntõz, Tartu 1926). Domājams, ka izdevējam to iesūtīja A. B. Bertholda radinieks Albins Bertholds (1865–1932), kurš uzturēja sakarus ar saviem Amerikas radiem, kā arī pats savu reizi iesniedza rakstus lībiešu izdevumiem.

Piektās lībiešu lasāmgrāmatas pirmā teksta lapa

Piektās lībiešu lasāmgrāmatas pirmā teksta lapa

Lībiešu valdnieks Kaupo

Viena no krusta karu laikmeta pretrunīgākajām personībām 13. gs. sākumā bija Turaidas lībiešu vadonis Kaupo. Viņa vārds minēts abās 13. gs. Livonijas hronikās — Indriķa un Atskaņu hronikā, tomēr tieši Indriķa hronikā rodamas plašākās liecības par šīs personības likteni. Kaupo sociālais statuss Indriķim bijis neskaidrs, jo Indriķa hronikā viņš dēvēts par “it kā karali un vecāko“. Šis nosacītais apzīmējums vēsturnieku vidū radījis dažādas interpretācijas, tomēr pārsvarā Kaupo sociālais un politiskais statuss Turaidas lībiešu zemēs tiek pielīdzināts valdniekam vai vecākajam. Tradicionāli uzskata, ka viņam piederējušas vairākas pilis Turaidā un Krimuldā un viņa rīcībā bijusi karadraudze.

Pieļaujams, ka Kaupo ir bijis viens no pirmajiem Turaidas lībiešiem, kas kristījies un tā rezultātā ieguvis savu vārdu — Jēkabs, kura latīniskā saīsinātā forma ir Kaupo. Tiek uzskatīts, ka tas noticis jau 1191. gadā, kad Gaujas lībiešu zemēs darbojās misionārs Teodorihs.

1203. gadā Kaupo kopā ar Daugavgrīvas abatu Teodorihu devās svētceļojumā uz Romu, kur apmeklēja arī pāvestu Innocentu III. Pēc atgriešanās no Romas Kaupo iemantoja krustnešu uzticību, taču zaudēja savu ļaužu uzticību. Kaupo tika padzīts no lībiešu zemēm, un pēc tam uzturējās Rīgā un Cēsīs.

Lībiešu valdnieks Kaupo gāja bojā 1217. gada 22. septembrī pēc ievainojumiem kaujā ar sakaliešiem Igaunijā. Livonijas Indriķa hronikā par to teikts:

Bet Kaupo, kam ar šķēpu bija caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā kunga ciešanas, saņēma tā kunga visus sakramentus un, patiesi atzīdams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam sadalījis savu īpašumu visām Līvzemē esošām baznīcām. Un par viņu sēroja gan grāfs Alberts, gan abats un visi, kas bija kopā ar tiem. Un viņa miesa tika sadedzināta, kauli aizvesti uz Līvzemi un apglabāti Kubeselē.“

Šis vēstījums par liktenīgo notikumu 1217. gadā ir iekalts 2001. gadā atklātajā piemiņas akmenī valdniekam Kaupo, kas novietots savulaik vācu vēsturnieka Fridriha Krūzes pētītajā iespējamajā Kaupo kapa vietā.

Pastāv vairākas versijas par Kaupo kapa vietu. Pēc 16. gs. teiksmām Kaupo mirstīgās atliekas it kā apglabātas Ikšķiles baznīcā. Cita leģenda vēsta, ka Kaupo pelni apbedīti Krimuldas baznīcā. Vairākos 20. gs. sākumā pierakstītos nostāstos minēts, ka Kaupo apglabāts “Krimuldas baznīcas gaņģos”.

1839. gadā Tērbatas Universitātes profesors un vēsturnieks Frīdrihs fon Krūze (Friedrich Karl Hermann von Kruse, 1790–1866) pievērsās arī Baltijas vēsturei pirms kristietības ieviešanas 12. un 13. gadsimtā. Pētīdams Kubeseles apkārtnes senkapus, viņš uzraka uzkalniņu, kurš tika uzskatīts par iespējamo Kaupo kapa vietu. Tur atrada kalcinētus kaulus, kas varētu būt saistāmi ar Kaupo kapa identifikāciju šajā vietā. Uzkalniņš, kurš pretendē uz Kaupo kapa vietu, atrodas kalna pakājē Runtiņu upītes krastā, ir ovālas formas, ap pusotra metra augsts, izskatās daļēji dabīgi veidots. Tieši uz šo vietu ir attiecināmas ziņas par pētniecības darbiem.

Pētījumu rezultātus F. Krūze apkopoja 1842. gadā Tērbatā izdotajā grāmatā „Necrolivonica oder Alterthümer Liv-, Esth-, und Curlands”. Grāmatā ievietoti vairāki senvietu, tai skaitā Kubeseles, zīmējumi un situāciju plāni. Droši zināma Kaupo apbedījuma vieta tomēr nav.

Grāmatā „Necrolivonica oder Alterthümer Liv-, Esth-, und Curlands” publicētā Kubeseles karte ar iespējamo valdnieka Kaupo kapavietu.

Grāmatā „Necrolivonica oder Alterthümer Liv-, Esth-, und Curlands” publicētā Kubeseles karte ar iespējamo valdnieka Kaupo kapavietu.

Savas darbības dēļ Kaupo gan literatūrā un publicistikā, gan vēstures pētniecībā ir vērtēts ļoti pretrunīgi — viņu ir slavējuši vācbaltieši, kā tautas nodevēju nosodījuši latviešu vēsturnieki, viņš ir dēvēts gan par trimdinieku savā zemē, gan par laikmeta pretrunu upuri. Pieminot Turaidas lībiešu valdnieku Kaupo 2017. gadā viņa nāves 800. gada dienā, vēsturnieks Guntis Zemītis ir teicis:

„Kaupo vērtējums ir svārstījies robežās no nodevēja tēla līdz domai piepulcināt viņu svēto saimei, bet viņa uzdotais jautājums ir aktuāls arī mūsdienās – vai tas, kas notika pirms 800 gadiem, ievadīja gadsimtiem ilgu verdzību, sakropļoja tautas raksturu, padarot mūs par padevīgu zemnieku tautu, kura tikai tautas dziesmās un pasakās saglabāja pagātnes vērtību drumslas, vai tomēr piepulcināja mūs Rietumu civilizācijai – tai civilizācijai, kura veidoja mūsdienu pasauli tādu, kādu to pazīstam?”

Izmantotā literatūra

Vīdõz līvõd lugdõbrōntõz (Viies liivli lugemik). Tartu, 1926. 3. lpp.

Indriķa hronika. Rīga, Zinātne, 1993. 225. lpp.

Šnē A. Kaupo un Ako: lībiešu vadoņu likteņi 13. gs. sākumā. Lībiešu gadagrāmata 2004. 18.–26. lpp.

Jemeljanovs E. Par Kaupo kapa vietu. Lībiešu gadagrāmata 2002. 17.–18. lpp.

Rudzītis J. Gaujas lībiešu valdnieka Kaupo nāves 800. gada diena. livones.net, 20.09.2017.

Šuvcāne B. Arturs Benedikts Bertholds — bibliotēku zinātnieks Amerikā.  No: Sauc par Vaidi mūsu ciemu. Rīga, Lauku Avīze, 2015. 226.–230. lpp.

Šuvcāne V. M. Piezīmes par lībiešu ansambļa „Līvlist” darbību 2001. gadā. B. Šuvcānes personīgais arhīvs.