LĪVÕD INSTITŪT

Klajā nācis bilingvālais dzejas krājums “Kursas pulsācijas”, kurā kurzemnieces Maijas Laukmanes dzejoļus krievu valodā iedzīvinājis Sergejs Moreino. Savas pārdomas “Par promplūstošo laiku un mūžīgo horizontu”, pievienojot četrus dzejoļus no jaunās grāmatas  un vēl trīs, kas uzrakstīti pavisam nesen Kaltenē, sēžot uz viļņu bez apstājas paijāta jūras akmens un priecājoties par turpat netālu viļņos slīdošiem gulbjiem, Maija atvēlēja portālam livones.net.

Maija Laukmane (vidū) Kolkā Latvijas simtgades rītā.
Zigurda Kalmaņa foto

Jā, patiesi, paldies manai Kurzemei par to, ka tieši šeit esmu iestādīta dzīvošanai. Tādai dzīvošanai, kad jūtamas gan saknes, gan galotnes. Kad jūtamas gan debesis virs galvas, gan arī kādas īpašas, grūti noformulējamas pulsācijas dziļi zemzemē. Kurzeme ir vieta zem saules, ko man lemts mīlēt tik ļoti un tik stipri, ka pat neiespējami atrast īstākos vārdus, lai to apliecinātu. Šī mīlestība ir bezgala daudzslāņaina un pastāv gan caur sāpēm, gan arī caur bailēm, ka pazudīs, ka mēs (tostarp, protams, arī es!) nepratīsim nosargāt un paturēt. Ka izniekosim, ka pienācīgi nenovērtēsim. Šī mīlestība pastāv arī starp bailēm, ka lielais ņēmējs Laiks veiks savu bez apstājas darāmo darbu, kas mums varētu nozīmēt: piemirsīsim, noliksim aizmirstībā, neatcerēsimies…

Tieši tāpēc (arī tāpēc!) tapušas “Piezīmes no Lībiešu krasta” jeb, kā Sergejs Moreino formulē, “Kursas pulsācijas”. Tās ir sarunas ar sevi, un šajās sarunās esmu ielikusi daudz no tā, kas man, šeit (tieši šeit!) dzīvojot iedalīto laiku, ir nozīmīgs un tuvu pie sirds.

Nepārtraukti jābrīnās par to, cik daudz mums pieder! Cik daudz zvaigžņu segu rakstos, spēka vārdu, stipru mugurkaulu, gudru prātu, cik mums pieder neizdziedami daudz dziesmu un cilvēku, kuri vēl joprojām tās prot izdziedāt.

Taču arī par to (diemžēl!) jābrīnās, cik izšķērdīgi kaisām vējos, aizaudzējam ciet, aizslēdzam zināšanu lādes un atslēgas. Atslēgas iemetam akā vai vienkārši pazaudējam. Bet tie ļaudis, kas kāps atkal aizslēgto tīņu atslēgām pakaļ un tās atdabūs lietošanai, nemaz tā nerodas kā laimītes ceriņos. Vismaz nerodas nepārtraukti.

Joprojām bezgala daudz pasakāmā par Kurzemi; šajā grāmatā mēs esam pasacījuši tikai vienas rasas lāsītes daudzumiņu. Sergejs Moreino ir dzejnieks, tulkotājs un savā būtībā noteikti arī sakņu meklētājs, atracējs, mirklīgā un mūžīgā smalki un īpaši izjūtošs cilvēks. Viņa tulkojumā mana kurzemnieciskā domāšana kā prievītes vijums skaisti saskaņojas un saplūst ar tiem toņiem, ko tekstā ieauž dziļā un izteiksmē sulīgā krievu valoda.

Kā mazas mazītiņas Kursas pļavu upītes meklē ceļu plūšanai uz lielo plašumu jūru, tā arī cilvēciskās ilgas, sapņi, piederības apzināšanās un daudz kas cits, kas vien piederas pie jēgpilnas dzīves godināšanas, ieplūst Laika bezgalīgajā jūrā. Taču ikkatra jūra rada sapni par horizontu, kas visas Dieva dāvātās dzīves laikā turams par ilgojumu… Vēl un vēl daudz pasakāmā. Zvaigznes un smiltis caur pirkstiem. Promplūstošs laiks un cerība, ka varu to noturēt. Ar vārdu. Jā, arī ar vārdu. Taču galvenokārt – ar sirdi. Ar gribu vispār noturēt.

Ir daži sevī ļoti ietilpīgi vārdi. Man tie ir Kurzeme, mana dzimtā puse, Lībiešu krasts – jā, tā ir. Tie sevī ietver bezgala plašu sajūtu telpu, atver bezgala daudzus sevī ietverošus citus vārdus, un tie rada gleznas, siltumu un… rada manī mieru un nemieru reizē. Bailes un mīlestību.

Vienmēr esmu domājusi par to, ka Kurzemes jūras liedaga smiltis ir īpaši smalkas, vieglas un tāpēc arī ātri izslīdošas no plaukstas; katrā ziņā Vidzemes jūrmalas smiltis šķiet raupjākas, graudainākas un ne tik… trauslas. Jā, mana Lībiešu krasta smiltis caur pirkstiem spēj izbirt ātri, ātri…

Bet Laiks ir nepielūdzams.

Un es esmu devusies ceļā sargāt. Ar un caur vārdu. Tieši tā un tieši tāpēc radušās šīs “Piezīmes no Lībiešu krasta”. Lai sargātu. Lai caur dzejā sakārtotām rindām aicinātu pienākt tuvāk, aicinātu izprast, pamanīt un… Un piedalīties ceļa meklēšanā uz ko tādu, kas nav apsolīts mūžam, kas sargājams. Jo tā ir: Kurzeme patiešām neatklājas uzreiz. Kurzeme slēpj sevi aiz egļu mugurām, aiz kadiķu asām adatām un aiz vēja. Taču tad, kad esam sadūšojušies (kad kāds ir sadūšojies!) iziet jūras vējā un ar to saprasties – jā, tad kāda neredzama roka pastumj malā egļu un priežu mūrus Lībiešu krastā, atļaujot gluži citādi saprasties ar to, ko rāda skatiens un ko ziņo sirds. Jā, tā ir CITĀDA pamanīšana! Tāda, kas atļauj pamanīt ne tikai to, cik skaisti debesīs skrien dūmi no skursteņa, kad kāda Lībiešu krasta sieva īstā malkas plītī cep sklandraušus, bet ļauj pamanīt citkārt nepamanāmo: laika ieliektus jumtus vecām, pamestām tīklu būdām, dārzus, kuros jāņogas novāc vairs tikai garāmlidojošas vārnas…

Tā ir.

Laiks ik dienas atgādina, ka tepat zem smilšu vieglās virskārtas ir īpašas, grūti formulējamas, bet cieši sargājamas pulsācijas dziļi zemzemē.

Piebilde: nekad un nekur neesmu apgalvojusi – un nevaru apgalvot! –, ka esmu lībiete. Bet esmu kurzemniece, tas gan. Manu senču “bišu ceļi” no senseniem laikiem tepat vien apļojuši: Kabile, Sabile, Talsi, Kandava. Jā, esmu kurzemniece, stāvoša nebeidzamā sargāšanas ierindā.

Maija Laukmane Kolkā.
Zigurda Kalmaņa foto

 

Dzejoļi no “Kursas pulsācijām”

1.

nesaskaitāmi liels zilo govju pulks

kā palēninātā filmā līgani ieslīd jūrā

migla aizveļas kamolos aiztin ciet nupat redzēto

un es vairs nezinu bija vai nebija –

reizē bija un reizē nebija gluži kā mana vienmēr

pretī sapnim tiecošā būtība

reizē atrod un reizē neatrod saņem un nesaņem

bet sirds skatās skatās un no jauna cer ieraudzīt:

balta migla veļas pār ūdeni paceļas spārnos

un dzīvē neredzētas vienīgi sapnī satiktas

seno lībiešu zilās govis

kā palēninātā filmā līgani pazūd jūrā

varu ilgoties nevaru pieskarties un migla saveļas kamolos

aizslīd aizslīd un aizslīd –

 

reizē bija un reizē nebija gluži kā mana

pretī sapnim tiecošā būtība: atrod un pazaudē

atrod un pazaudē… viss tikai uz brīdi

 

uz brīdi

 

1.

неисчислимое стадо синих коров

как в замедленной съемке ускользает в море

туман свивается в клубки затягивая увиденное

так что я уже не знаю было или не было –

разом было и не было разом словно мое вечно

встречь сну плывущее существо

находит и не находит разом получает и не получает

а сердце смотрит смотрит и вновь надеется разглядеть:

белый туман над водой вьется поднимается на крыло

и в жизни не виданные лишь во сне встреченные

синие коровы древних ливов

как в замедленной съемке исчезают в море

могу тосковать не могу коснуться а туман завился в клубки

скользят скользят и скользят –

 

было и не было разом, точно мое вечно

встречь сну плывущее существо: находит и теряет

находит и теряет… все только на миг

 

на миг

 

2.

nevaru atcerēties vārdus – melodiju zinu taču vārdi

kā saules zaķīši vilina atļauj tuvoties līdz galu galā

aizmūk brītiņu tālāk un es sekoju līdzi aizvien skaistākās

sen aizmirstās pļavās aizvien augstāk debesīs

aizvien dziļāk zem saknēm

 

nevaru atcerēties vārdus – kaut kur tepat rītdienas tuvu

manās pret gaismu atklātajās plaukstu līnijās

sirma senmāte atnāks promaizpūst putekļus un no jauna (ceru!)

viegli iezīmēs vakar pazaudētus

iešanas virzienus

un sen aizmirstas kartes

 

2.

не могу вспомнить слова – мелодию знаю но слова

солнечными зайчиками манят поджидают пока не

отбегут чуток дальше а я за ними во всё хорошеющие

давно позабытые луга всё выше в небеса

всё глубже меж корней

 

не могу вспомнить слова – где-то тут дни текут близко

по моим свету открытым линиям руки

седая пращурка придет стряхнуть пыль и снова (я надеюсь!)

легко наметит утраченные вчера

курсы движения

и давно забытые карты

 

3.

mani plaksti ir senas un dzīvas kartes

un nopūšot putekļus kartēs var izlasīt to

kas dziļi iegravēts domās ko domāju ceļos ko eju

un liktenī savā

ko dzīvoju arī tad kad rīts vēl nav klāt

kad plakstos tikai pēc mirkļa sils gaisma kāps kaijas kliedziens

un lūpās skries tik ātri vārdi

kā steidzīgas svīres –

 

tad sirms lībiešu zvejnieks

tieši manu sajūtu tuvumā atraisīs laiku no steķa

un teiks valodā (kuru vairs neatceros) dienai sākuma vārdus

atrastus senās kartēs –

un katrs burts no šīm kartēm manos sirdspukstos gaitā

un ātrā gaismas skrejā pāri plakstiņiem

caur tālu pagātni

šodienas nojautās atritēs

 

3.

веки мои это карты древние и живые

сдунув пылинки с карт прочтешь всё то

что вбито в мысли продуманные пути пройденные

и в предначертанное мне

даже тогда когда утро еще не настало

на веках лишь миг спустя свет затеплится чайка закричит

и по губам побегут так быстро слова

стрижами торопливыми –

 

тогда седой лив рыбак

вблизи от моих пяти чувств отчалит от кабы время

и скажет на языке (которого не помню) первое слово дню

в древних картах найденное –

и каждая буква тех карт дорогой сердцебиенья

в быстром световом беге над веками

сквозь далекое прошлое

втечет в предчаянье этого дня

 

5.

reizēm mirklī pirms pamošanās pēkšņi zinu

tās upes vārdu kuras gultni kamēr dzīvoju meklēju

meklēju dienu no dienas taču nevaru atrast nav tādas upes

bet jūtu ka ir – es pazīstu ūdens šalkas un zinu

ka tur – upes krastos – zied tik baltas un tik rūgtas ievas

kā nekur citur un tiešām

reizēm tā notiek: rītos pirms pamošanās

mana tāltālā māte iebrien tās upes straumē un

cauri bezgala gadiem cauri laikiem kas mainīsies

skopi dos

dāsni atņems

lēni dungojot paceļ roku virs plakstiem un skatās

tālē uz mani – un

 

viņas acīs ir tik lielas ilgas mani pamodināt un

nākšanai nosargāt ceļu

ka sirdī iedzinkstas dzidri zvārgulīši: es mostos piedzimt

es dzimstu un es

auju kājas lai ietu atrast to upi kas plūst laika bezgalībā

un kuras krastos mana sensena māte sargājot gultni

klusu uzrunā mani kursas valodā siltā un

rūgti zied ievas un smalki ziediņi upē uz kuru eju

kuru jūtu un meklēju dienu no dienas – jā

tajā upē

smalki ziediņi sabirst…

 

5.

порой за миг перед пробуждением вдруг знаю

как называют ту реку чье русло я ищу покуда живу

ищу день за днем только не могу найти нету такой реки

а ведаю что есть – различаю журчанье воды знаю

что там – на ее берегах – черемуха так бела и так горька

как нигде больше и правда

порой вдруг: утром перед пробуждением

моя мать из далека-далека входит в речной поток и

сквозь годы без конца сквозь времена что переменятся

скупо отмерят

щедро отрежут

медленно напевая держит руку над веками и глядит

вдаль на меня – и

 

в глазах ее такая страшная жажда разбудить меня и

охранить перед дорогой мой путь

что в сердце поют ясные бубенцы: я просыпаюсь к рождению

я рождаюсь вот я

обуюсь пойду найду реку текущую в бесконечности времен

на чьих берегах моя стародавняя мать бдит над руслом

тихо заговаривает со мной теплой речью курсы и

горькая черемуха нежные цветки в реке к которой иду

которую ведаю и ищу день за днем – да

в ту реку

нежные цветки сыплются…

 

Kaltenes dzejoļi

***

eju jūras virzienā aizvien tuvāk bezgala šalkoņai garām

sīkiem kadiķu pudurīšiem nokaltušiem un dzīvībā zaļiem kokiem

garām vecām un jaunām piekrastes mājelēm mājām garām dārziem

kur vairs vienīgi skumīgi sūnu kumšķi – eju

sīku olīšu klātu taku vienā ausī dzirdot senatnes čukstus kamēr

otrā ausī šalc jūra – eju un zinu: kamēr vien būšu

 

vienmēr ceļš vīsies caur to ko sirds atceras atkal pazaudē meklē

atrod un cenšas siet kopā pavedienus reizēm to nemaz neprotot/protot –

un kamēr vien būšu

ceļš vīsies starp ilgām kaut uz mirklīti saskatīt zilo lībiešu govi kad tā

neliekoties ne zinis par kaiju skaļajām klaigām

iznāk no jūras uz viena raga sen zudušu vakardienu

uz otra

jūras šalkoņu

noturot

 

***

šodien jūra nesmaida – šodien tās pierē rūpju rievas

un vēja cirtieni tik smagi ka vienīgi jūrai pašai zināms

cik smagi un cik neiespējami katrā šalkā izsaukties nesāp man

nesāp bet jūra to dara un skaidri jūtams nemūžam tā neatzīsies

ka grūti ka sāp un

arī mēs reizi pa reizei (nēsājot sāpi) kļūstam mazliet kā jūra

kad grūtam mirklim skatoties acīs apgalvojam nē nesāp un

itin neviens to nejūt kas notiek dzelmes dziļajās dzīlēs – varbūt

vienīgi sīki sīciņie oļi

izkļūstot krastā un sildoties saules staros

savā formā un slepenās zīmēs līdzi atnes ko tādu

kas mums (kuri tiem staigājam pāri) atļauj pēdu apakšām uztvert

jūras dzīļu apslēpto dzīvi kas visas

acīm nesaredzamās strāvas šalkas un sāpes

klusi bet nepārprotami atstaro

atstaro

 

atstaro

 

***

tas

ko zīmēju jūrmalas smiltīs atdodot izgaišanai (jūtu)

paliek iezīmēts arī debesīs un tur to

ne izposta vējš ne sašvīkā mākoņu gaisma –

 

tur manis zīmētais pielīst ar smaržu sakņojas dzīvo un nešaubos

tiešām tā ir (un ir skaisti):

tas

 

ko zīmēju smiltīs (jā) aizskalo jūra (jā)

izposta laika skrējiens –

taču atspulgs no tā (ko zīmējot domāju) ir gan mans kods

gan ir manas atslēgas – un ceļā starp kaiju kliedzieniem

mans

dzīves tikšķiem krāsotais zīmējums ir klusi kluss čuksts ko

ne izdzēst

ne aiztramdīt

vējiem

2020. gada 14. maijā pirmajam profesionāli izglītotajam lībiešu izcelsmes māksliniekam Andrejam Šulcam aprit 110. dzimšanas diena (miris 2006. gada 25. novembrī).

Andrejs Šulcs dzimis Miķeļtornī, mācījies vietējā skolā, beidzis Ventspils ģimnāziju, no 1930. līdz 1938. gadam studējis glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā. Strādājis skolās, bijis Ventspils muzeja direktors, veidojis Ventspils Piejūras brīvdabas muzeju un Zvejniecības brīvdabas muzeju Lielupē, pievērsies novadpētniecībai un etnogrāfijai. Līdzās pamatdarba pienākumiem nekad nav atstājis novārtā glezniecību, rīkojis gan personālizstādes, gan piedalījies grupu izstādēs. Gleznojis ainavas, klusās dabas, portretus, arī sadzīves sižetus, bet jo īpaši pievērsies jūras tematikai. 1997. gadā Andrejs Šulcs apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Ieva Ernštreite: “Šo Andreja Šulca gleznu no autora saņēmu kā dāvanu manā kāzu dienā 1974. gada 18. maijā.”

Plašāka publikācija par Andreju Šulcu lasāma 2005. gada “Lībiešu gadagrāmatā”, kur ievietota arī Baibas Šuvcānes intervija ar mākslinieku, kas ierakstīta 2004. gada oktobrī. Par ceļu uz mākslinieka diplomu Andrejs Šulcs stāsta:

“Mākslas izglītība maksāja bargu naudu. Es domāju – tēvam neko neteikšu. Ne māte, ne tēvs negribēja, ka eju uz akadēmiju. Tādu domu par joku vien turēja. Pavasarī gāju jūrā, vasarā sienu pļaut tiem, kam nebija savu pļāvēju. Biju sakrājis kādu nelielu naudu. Nevienam neko neteicu, klusu aizbraucu uz Rīgu. (..) Pirmais eksāmens bija zīmēšana. Eju iekšā, skatos, visi nāvīgi smalki zīmē. Ventspilī gan gāju kursos, bet tā es nemāku. Domāju, saņemšu dūšu, cīnīšos. Kādreiz bija tāds psihologs Celms, es daudz gāju klausīties viņa lekcijas. Tur iemācījos – “Lai ir grūt, vajag spēt, stipram būt, uzvarēt.” Stāvu un skaitu teicienu pie sevis, suģestēju sevi. Tas ir gājis cauri visam mūžam.”

Portālā la.lv 10. maijā publicēta žurnālistes Ilzes Pētersones intervija ar Helmī un Julgī Staltēm “Jo dziļāk iegrimsti, jo vairāk saproti, cik maz tu zini”.

“Vai viss Košrags runā, ka Staltu sievas paņēmušas mājās kazu un vistas! Viņas tik pasmejas – kur pieniņš un oliņas, tur arī mieriņš, jo krīzes situācijā vajag stabilitāti un drošības sajūtu,” raksta žurnāliste. Slavenās skandinieces Helmī ar meitu Julgī un viņas meitām Lelū un Annu Kī tagad dzīvo kopā un pārcēlušās uz Košragu, savu vasaras māju, agrāk nekā citus gadus. Turklāt paņēmušas audzināšanā kazu un vistas (jautro saimi varēja redzēt tie, kas skatījās “Lībiešu valodas” otro nodarbību).

24. aprīļa stundas filmēšana Košragā: Julgī Stalte un kazlēns.
Mildas Dailidenaites foto

Julgī: Pārceļoties uz Košragu, gribējās būt pašpietiekamām. Sapirkāmies pārtiku ilgākam laikam, ja vēl ir oliņas un pieniņš, bez veikala var novilkt ilgāk, un klāt nāk arī dabas veltes – mazās nātrītes, gārsa, skābenītes, zaķkāpostiņi, lakši. Kad izdomāju, ka jāņem kaza un vistas, aizrakstīju Laucienes saimniekam, vai varu uz vasaru tās izīrēt, un – sasmīdināju viņu. Tomēr piekrita, ka kazu ar kazlēnu un četras vistas ar gaili varot iedot. Nu katru dienu mums ir svaigas oliņas, pienu gan vēl nedabūjam, jo mazā Tiko visu izēd.

Uz žurnālistes jautājumu, vai tad, ja varētu, viņa Košragā vien dzīvotu, Julgī atbild: “Man šeit patīk sajūta, ka nedari pāri zemeslodei un viņa tevi saudzē. Esmu astmatiķe un Rīgā diezgan smagi slimoju, bet, atbraucot šeit, jau pirmajā dienā pārstāju klepot, iestājās miers un sākās garīga un fiziska dziedināšanās. Vari nostaigāt garus gabalus tikai tāpēc, ka tev gribas, nevis jānoiet noteikts kilometru skaits, dziedu nevis kad kādam vajag, bet kad pati vēlos – ar ūdeni, uguni, mežu, smiltīm. Apgulies sūnās, aizver acis un jūti, kā tevī raisās dziesma, kā skani, rodas pasaules kosmiskā sajūta, kad dabā dzīvība uztur dzīvību, nevis iznīcina savu vidi, kas ir cilvēku kā patērētāju lielākais mīnuss. Gausa māti mēs reti kurš mākam pielūgt un turēt godā, kam vajadzētu būt cilvēces pamatam – nebūt negausim un apmierināties ar mazumiņu.”

Kas tev, Helmī, šķiet pats vērtīgākais, lai sanāk laba kopā dzīvošana?

– Jūtu, ka ar gadiem atsijājas viss liekais, sīkās nebūšanas un ķildas un paliek tikai pamatvērtības, kas attiecināmas arī uz citām lietām dzīvē. Mums ar Daini ģimeni vienmēr palīdzējusi kopā saturēt prasme mīlēt vienam otru, bērnus, savas mājas un Latviju, kā arī godīgums un patiesums. Nav visu laiku jāsmaida kā saulītei, vari būt pat nešpetns un adatains, ja – patiess, tikai jācenšas ar to nenodarīt pāri citiem. Ļoti svarīgi, kā jūs garīgā nozīmē izjūtat pasauli un savu nacionālo piederību, cik tā svarīga un vai esat gatavi par to cīnīties. Pamatvērtības satur kopā tautas un cilvēkus, kur nu vēl ģimeni!(..)

Līviem vispār raksturīga atturība, kas šajā pandēmijas laikā īpaši der. Arī draudzība ir jānopelna, ja atnāc uz šo pusi dzīvot, uzreiz jau nepieņems.

Julgī: Un, ja saka, ka līvi ir kašķīgi, tas nav pamatoti. Spēcīgiem cilvēkiem piemīt spēcīgi raksturi, viņi iestājas par savu domu, ko no malas varētu uzskatīt par konfliktu, bet tā ir stingra stāja. (..)

Kad saruna aizvirzās līdz “Skandiniekiem” un dziesmām, Julgī atzīst: – Viena un tā pati dziesma citā brīdī var būt ar pilnīgi atšķirīgu raksturu, un tas nav ne pierakstāms, ne noformulējams vai iegrožojams tulkojumā. Kad sāc apjaust, cik daudz ceļu var būt līdz dziesmai un cik tas ir sazarots…

Helmī: Uz šiem jautājumiem nav gatavu atbilžu, un katram līdz dziesmai jānoiet savs ceļš, var teikt – mūža garumā.

Julgī: Un, jo dziļāk iegrimsti, jo vairāk saproti, cik maz tu zini.

Helmī: Tas atkarīgs arī no dzīves pieredzes, vecuma, cik tavs prāts ir darbināts, slēdzot vaļā durvis pēc durvīm uz tautas dziesmu. Katrai var būt daudz atslēdziņu, taču tā īsti dziesma atveras, kad pienācis īstais laiks un vieta. Vienas no mīļākajām mums ir bēru goda dziesmas, jo tās tik tiešām dod spēku, neļauj grūtsirdībā noliekt galvu, bet sapurina un liek uzņemties atbildības daļu uz saviem pleciem un to nest godprātīgi tālāk. Katrā tādā bēru goda reizē pēkšņi viena dziesma rezonē ar tavām jūtām, pārdzīvojumiem, ka tu saproti, ka tā ir šī cilvēka dziesma. Pasaulē tās sauc par personīgām dziesmām. Man prātā tēva bēru godi, kad dziedājām “Dedziet man skalu,/ Ņem sveču galu./Te guļ viens zvejnieks,/ Viens mīlīgs cilvēks…”

Brīdī, kad zaudē tuvu un mīļu cilvēku, vai maz var padziedāt?

Julgī: Ja tu domā – cik tas ir šausmīgi un sāc sevi žēlot, tad nevari padziedāt. Ja apzinies, ka tēvs teiktu – saņemies, tev tā lieta ir jāizdara, un zini, ar kādu stāju viņš šādā brīdī stāvētu, tad iztaisno savu muguru un dziedi. Nākamais mirklis ir sapratne, ko sev visu laiku atgādini – tā ir pāreja pie savējiem, savas dzimtas, tautas, pie dzīvības puses, jo šeit mēs esam tikai ciemiņi.

Pie līviem, kur viņu ir pulkiem?

Helmī: Katru pavasari, kad senāk līviem un latviešiem sākās gads, ar putniem atgriežas arī mūsu mīļie. Viena no līvu dziesmām “Čičorlinki” stāsta par mazajiem dvēseļu putniem, kas Lielajā dienā tiek modināti kāpas galā – tie ir līvi un tik daudz, cik kādreiz bijis, un mēs visi atkal esam kopā. Tā nav svētulīga ticība, bet dziļi izjusts, pārbaudīts priekšstats caur dziesmu, tradīcijām un zināšanām, kas kopā veido brīnišķīgo sajūtu, ka tavs gars mostas, senču gara spēku piepildīts un papildināts, ka aiz muguras stāv visa tava tauta, lai cik retas rindas tagad būtu.

Kāda jums izskatās līvu nākotne?

Julgī: No kura gadsimta jau runā, ka līvi ir izmiruši?

Pilnu intervijas tekstu lasīt šeit.

2020. gads Lībiešu kultūrtelpai ir īpaši nozīmīgs saistībā ar izcilā lībiešu kultūras darbinieka un dzejnieka Kārļa Staltes 150. dzimšanas dienas atceres pasākumiem Mazirbē un Ventspilī.

Pēc Līvu savienības iniciatīvas ir īstenota iecere izgatavot jaunu piemiņas plāksni Kārlim Staltem pie viņa dzimtās mājas Mazirbes Ķesteros. Piemiņas plāksnes autors ir tēlnieks Oskars Mikāns. Projektu atbalsta Dundagas novada pašvaldība un VKKF Kurzemes kultūras programma 2020. Vēlāk tiks izgatavota un pielikta plāksne arī lībiešu valodā.

Piemiņas plāksnes atklāšanas pasākums Mazirbē tiks izziņots īpaši.

1990. gada 4. maijā lībietis Ilmārs Geige bija viens no tiem 138 LPSR Augstākās Padomes deputātiem, kuri nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Paldies par lībieša balsi Latvijas brīvībai!

Līvu savienība, Lībiešu kultūras centrs, nodibinājums “Rānda”

 

Ilmārs Geige. Ulda Brieža foto

 

1990. āigast 4. maijs līvli Ilmārs Geige vȯļ ikš nēšti 138 Lețmō NSR Iļļiz Nõvkub depuātist, kis āndiz eņtš īel iļ Lețmō Republik īžpīlimiz ūdstimiz jedst. Tīenū iļ līvõd īel Lețmō vabām pierāst!

Līvõd Īt, Līvõ Kultūr sidām, Rānda

Lībiešu saime Kolkā, Ventspilī, Rīgā un Mazirbē sirsnīgi sveic Maiju Rērihu, Līvu savienības Kolkas nodaļas vadītāju, 70 gadu jubilejā!

Maija Rēriha.
Foto no Līvu savienības krājuma

Septiņas piektdienas – no 17. aprīļa līdz 27. maijam – Izglītības un zinātnes ministrijas veidotajā TV kanālā un portālā Tavaklase.lv skatāma lībiešu valodas stunda. Tādas iespējas lībiešiem vēl nekad nav bijis – caur televizoru un dažādu viedierīču ekrāniem iepazīstināt jauno paaudzi ar Latvijas pirmiedzīvotāju – lībiešu – valodu un kultūru.

24. aprīļa stundas filmēšana Košragā: (no kreisās) Gunta Kļava, Dāvids Ernštreits, Julgī Stalte un Valts Ernštreits.
Mildas Dailidenaites foto

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) projekta Tavaklase.lv idejas autoru sākotnējais piedāvājums LU Lībiešu institūtam gan bija piezemētāks – septiņās divdesmitminūšu nodarbībās ar nosaukumu “Lībiešu valoda” mācīt valodu. Projekta īstenotāji piedāvāja tehnisko nodrošinājumu – telpu, statisku kameru bez montāžas iespējām un ētera laiku – katru piektdienu 10.20. Kā to aizpildīt – tas Lībiešu institūta ziņā. Lai nu kam, bet IZM gan vajadzēja zināt, ka valsts nav pakustinājusi ne mazo pirkstiņu, lai trīsdesmit neatkarības gados izveidotu sistēmu lībiešu valodas apguvei, sagatavotu mācību līdzekļus vai vismaz kvalificētus valodas skolotājus. Taču, manuprāt, tas bija labs veids, kā ministrijas ierēdņiem sagatavoties gadījumam, ja nu atkal lībiešu sabiedriskās organizācijas sāk žēloties, ka nav valsts atbalsta lībiešu valodas un kultūras saglabāšanai un attīstīšanai: kā nav atbalsta?! Mēs taču jums devām iespēju visus Latvijas vispārizglītojošo skolu skolēnus izglītot lībiešu valodā!

Laiks no piedāvājuma līdz pirmajai stundai bija ļoti īss – nepilnas divas nedēļas. Ar to pietiek, lai mācītu fiziku, dziedāšanu vai latviešu valodu, kur jau ir gadu desmitu iestrādes un var izvēlēties pedagogus – labākos no labākajiem. Attiecībā uz lībiešu valodu viss ir pirmreizīgs, tas nozīmē, bija jāsāk no baltas lapas. Labi, ka Lībiešu institūta pētniekiem uzreiz bija skaidrs – valodu septiņās nodarbībās iemācīt nevar. Piešķirtais laiks jāizmanto ar jēgu, lai izskaidrotu, kas ir pirmiedzīvotāji un kas ir lībieši, kur viņi dzīvojuši un dzīvo, kāda ir viņu nozīme Latvijas kultūrā un, jā, kā skan valoda, ar ko tā atšķiras no latviešu valodas. Turklāt nav prāta darbs radīt produktu, kas dzīvotu vien Covid krīzes laiku un pēc ārkārtas situācijas beigām zaudētu savu vērtību. Nē, kopējo laiku – divas stundas un 20 minūtes – var aizpildīt ar kvalitatīvu saturu, turklāt tādu, kas, papildināts un pilnveidots, būs noderīgs arī pēc gada, diviem un trim.

24. aprīļa stundas filmēšana Košragā: (no kreisās) Gunta Kļava, Valts Ernštreits un Julgī Stalte.
Mildas Dailidenaites foto

Un tā pēc pirmās neveiksmīgās pieredzes 17. aprīlī, kad institūta ļaudis saprata, ka projekta īstenotāju atstrādātajā sistēmā nekas nav maināms un nemainīsies, viņi atteicās no piedāvātā rāmja, sameklēja savu operatoru un devās uz Lībiešu krastu, lai veidotu savu redzējumu par lībiešiem, kas būtu baudāms ne tikai ar ausīm, bet arī vizuāli. 24. aprīļa stunda “Lībiešu valoda” no senā lībiešu ciema Košraga bija dzīva, krāsaina un skanīga. Tiesa, Tavaklase.lv titros ne ar vienu rakstu zīmi nebija pieminēti stundas veidotāji: scenārija autori Milda Dailidenaite, Gunta Kļava, Dāvids Ernštreits un Valts Ernštreits, operators Dāvids Ernštreits, stundas vadītāji Julgī Stalte un Valts Ernštreits. Varbūt tāpēc, ka viņi strādājuši bez samaksas un brīvprātīgi (ak, kā jau parasti tas notiek lībiešu lietās!), vienīgi tehniski šis pasākums tiek īstenots ar daļēju PostDoc projekta Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/527 un VPP projekta “Latviešu valoda” atbalstu.

24. aprīļa stundas filmēšana Košragā: Julgī Stalte un kazlēns.
Mildas Dailidenaites foto

Nākamās piecas lībiešu valodas stundas solās būt gana aizraujošas: dzirdēsim, kā lībiski runā Ulla Frasere un Dāvids Ernštreits, klausīsimies, ko par lībiskajiem vietvārdiem stāsta Baiba Šuvcāne, varēsim iepazīt Prinčus Ventspilī, Ako Salaspilī un Lāčplēsi Lielvārdē, novērtēt, kā skan lībiešu tautasdziesma “Pūt, vējiņi”.

2020. gada 20. aprīlī mūžības ceļos devusies Saunaga lībiete Zenta Žbanova no Zandbergu dzimtas. Dzimusi Nigliņu mājās, ilgus gadus vadījusi Jelgavā, nodzīvojusi garu, skaistu, lai arī ne vienmēr vieglu mūžu, par kuru pati teikusi (2016. gada “Lībiešu gadagrāmatā” meitas Zojas Sīles sagatavotajā atmiņu pierakstā “Manas mammas stāsts”): “Man nekad nav bijis tā, ka es negribēt dzīvot.”

Zenta Žbanova jaunībā.
Foto no 2016. gada “Lībiešu gadagrāmatas”

Ticība, dziesma un dzīvesprieks ir tās trīs vērtības, kas lībiešu zvejnieka meitai deva spēku vadīt mūžu deviņdesmit divu gadu garumā, spītējot visiem pārbaudījumiem, ko jūrmalas ļaudīm sagādāja divdesmitā gadsimta skarbie pārmaiņu vēji. Zenta Žbanova saglabāja lībiskumu un nodeva to tālāk bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem.

Lībiešu institūts un Lībiešu kultūras centrs izsaka sirsnīgu līdzjūtību Zojai Sīlei un visiem tuviniekiem, Zentu Žbanovu aizsaulē aizvadot.

Šodiena, 2020. gada 17. aprīlis, ir nozīmīga diena Latvijas vēsturē – pirmo reizi visiem Latvijas vispārizglītojošo skolu skolēniem tika piedāvāta iespēja iepazīt Latvijas pirmiedzīvotāju – lībiešu – valodu un kultūru.

Pirmo lībiešu valodas stundu veidoja Latvijas Universitātes Lībiešu institūta pētnieki Gunta Kļava (PostDoc projekta Nr. 1.1.1.2/VIAA/3/19/527) un Valts Ernštreits, un tā bija skatāma Izglītības un zinātnes ministrijas veidotajā TV kanālā un portālā Tavaklase.lv. LU Lībiešu vadītājs Valts Ernštreits, vērtējot notikuma nozīmību, uzsver: “Tas, ka zināšanas par Latvijas pirmiedzīvotājiem – lībiešiem –, to mantojumu un lomu Latvijā ir padarītas pieejamas vispārizglītojošo skolu skolēniem, kaut vai šādā – ārpusklases – formātā, liecina par to, ka valsts institūcijās pamazām aug izpratne par to, cik svarīgi ir rūpēties par saviem pirmiedzīvotājiem un arī par to aizmirsto Latvijas mantojumu, kas caurvij ikvienu latviešu valodas, kultūras un identitātes jomu. Tomēr ejams vēl tāls ceļš, lai zināšanas par lībiešiem un lībiešu valodu tiktu pietiekamā apmērā iekļautas izglītības programmu saturā, kā arī lībiešu valodas un kultūras apguves iespējas tiktu nodrošinātas ikvienam lībietim un lībiešu valodas un kultūras interesentam visos izglītības līmeņos.”

Lībiešu valodas stundas vajadzēja sagatavot ļoti ātri – kā jau jebkuru jaunu aktivitāti, kas ienāk mūsu dzīvē ārkārtas situācijas apstākļos, turklāt Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājums nāca negaidīti, tāpēc bija svarīgi atrast veidu, kā atvēlēto laiku izmantot iespējami lietderīgi. Lībiešu institūta pētniece Gunta Kļava, kas īsteno pēcdoktorantūras pētniecības projektu, kurā ietverta arī lībiešu valodas apguves iespēju izpēte, stāsta: ”Ķeroties pie lībiešu valodas stundu satura veidošanas, uzreiz bija skaidrs, ka mazliet vairāk nekā divās stundās – jo kopā būs skatāmas septiņas 20 minūšu garas nodarbības – nevienu valodu apgūt nav iespējams. Tāpēc izvēlējāmies formātu, kurā vairāk centāmies iepazīstināt ar lībiešu valodas skanējumu, vārdiem, vienlaikus atspoguļot arī lībiešu kultūru un tās saikni ar valodu – tās lietas, kurām vajadzētu radīt interesi tālāk iepazīt savdabīgo un nozīmīgo Latvijas pirmiedzīvotāju mantojumu.“

Lībiešu valodas stundas turpmāk būs skatāmas katru piektdienu līdz 29. maijam. Paplašinātā veidolā tās iecerēts izvietot arī LU Lībiešu institūta Youtube kanālā un iespēju robežās tiks papildinātas ar jaunām. Tie, kas nepaguva iepazīties ar pirmo stundu, to var darīt šeit: https://www.tavaklase.lv/programma/libiesu-valoda-1-stunda/

Valsts Pētījumu programmas “Latviešu valoda” apakšprojekts

“LĪBIEŠU VALODA”

(2019–2021)

Apakšprojekta mērķis ir izveidot mūsdienīgu lībiešu valodas pētniecības un apguves instrumentu kopu – lībiešu valodas leksikas, morfoloģijas datubāzes un mūsdienu lībiešu valodas korpusu –, kuras mērķauditorija ir Baltijas jūras somu un baltu valodu pētnieki, studenti, citu ar lībiešu mantojumu saskarē esošu jomu pētnieki, kā arī sabiedrība un lībiešu kopiena. Apakšprojekta ietvaros iecerēts apvienot galvenos mūsdienu lībiešu valodas avotus vienotā elektroniskā formātā, ar elektronisku rīku palīdzību nodrošinot to indeksāciju, vārdformu vākšanu un analīzi, leksikas datu papildināšanu u. c.

Otrs galvenais apakšprojekta uzdevums ir, balstoties uz datubāžu un korpusa datiem, sagatavot lībiešu valodas rokasgrāmatu, kuras mērķis ir nodrošināt koncentrētu un visaptverošu pamata informāciju par lībiešu valodas gramatiku. Rokasgrāmata būs izmantojama gan pētniecības, gan lībiešu valodas apguves materiālu sagatavošanas nolūkā.

Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas projekts

“LĪBIEŠU VIETVĀRDU APZINĀŠANA, KARTĒŠANA UN OFICIĀLI VIETVĀRDU REĢISTRA IZVEIDE”

(2020–2022)

Projekta mērķis ir, izmantojot ārvalstu un Latvijas avotu krātuves, izveidot lībiešu vietvārdu datubāzi, veikt vietvārdu kartēšanu un izveidot normētu lībiešu vietvārdu reģistru lietojumam oficiālajā saziņā.

Kartētais vietvārdu brīvpieejas reģistrs būs pamats tālākai datubāžu klastera izveidei, caur ģeotelpisko informāciju pievienojot citu jomu datus: leksikas, tekstu, priekšmetu, folkloras, dzīvesstāstu u. c. kolekcijas, sniedzot jaunas zināšanas pētniekiem un paverot jaunas iespējas mazo kopienu pētniecībā kopumā. Projekta rezultāti papildinās Latvijas lingvistisko ainavu ar lībiešu mantojumu, piedāvājot attīstības iespējas pašvaldībām, uzņēmējiem un sabiedrībai. Projektam ir īpaša nozīme, pildot likumos noteiktās valsts saistības lībiešu valodas attīstībā, lietojumā un popularizēšanā.