LĪVÕD INSTITŪT

Nākusi klajā “Lībiešu gadagrāmata” 2020. gadam, un tās atvēršana notiks 1. augustā Lībiešu svētkos Mazirbē. Pirmo reizi grāmatas izdevēja ir Lībiešu kultūrtelpa – trīs sabiedriskās organizācijas: Lībiešu kultūras centrs, Līvu savienība un nodibinājums “Rānda”.

Jaunajā krājumā viena no plašākajām ir nodaļa “Lībieši mūsdienās”, kura aptver procesus, cilvēkus un aktualitātes, kas svarīgas Lībiešu kultūrtelpai. Vairāki raksti (autori Gunta Kļava, Gita Karmita Liovane, Ieva Zdanovska) veltīti bērnu un jauniešu nometnei “Mierlinkizt”, Valts Ernštreits atskatās uz Lībiešu institūta pusotra gada darbu, bet Baiba Šuvcāne intervējusi  ansambļa “Laula” vadītāju Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Dzintru Tauniņu. Tiem, kas grib saprast, kas īsi ir Lībiešu kultūrtelpa, noderēs raksts “Lībiešu kultūrtelpa mērķē uz UNESCO aizsardzību”. Publicēta arī informācija par divu lielo jauncelto piekrastes objektu – Kolkas lībiešu saieta nama un Tārgales lībiešu zvejnieku sētas – pirmo darba gadu, apskats “Lībieši grāmatās un citos izdevumos” un 2018.–2020. gada svarīgāko notikumu apkopojums.

Nodaļa “Personības” veltīta diviem lībiešu kultūras dižgariem: Pēterim Dambergam un Kārlim Staltem. Renāte Blumberga sagatavojusi divas publikācijas saistībā ar dzejnieka un tulkotāja Kārļa Staltes 150. dzimšanas dienu, ko atzīmējam šogad: autobiogrāfiju ar komentāriem un stāstījumu par K. Staltes lībiski tulkoto bērnu ludziņu “Kad es būšu liela” (latviešu valodā tulkojusi R. Blumberga). Pēterim Dambergam 110. dzimšanas dienā, ko atzīmējām pagājušajā gadā (diemžēl gadagrāmata iznāk katru otro gadu), veltīta 1990. gados sarakstītā Raiņa Remasa eseja “Pēc sarunām ar Damberga tēvu” un Māras Zirnītes raksts “Tēva un dēla laikmets: saruna ar Pēteri un Valdi Dambergiem”.

Apjomīgāka nekā citkārt ir nodaļa “Dzimtu stāsti”. Tajā iekļauts vēsturnieces Rasmas Noriņas raksts “Cēlušies no mazas, bet spītīgas cilts”, kas veltīts Vidzemes lībiešu vēstures pētniecības aktivitātēm 20 gadu garumā, lībiešu dzimtu pētnieces Ingrīdas Šneideres veltījums savam vectēvam Pēterim Dišleram “Nospiedumi dzimtas mozaīkā”. Baiba Šuvcāne, izmantojot vēsturnieka Dzintara Ērgļa apkopotos materiālus, piedāvā rakstu “Iesākumā bija Trīnes dēls Krišs un Ede. Sīkrags un Cerbahu dzimta tai piederīgo atmiņās”. Baiba Niedre-Otomere un Mārtiņš Otomers lasītājus iepazīstina ar saviem senčiem “Otomeri – izdzīvotāju dzimta. Melnsila Zivtiņu saime un tās priekšteči”, bet Marlena Zvaigzne tikusies ar Ilmāru Geigi, lai taptu raksts “Mūžs vadīts ar iesauku “Lībietis”. Geigu dzimta no Pitraga”.

Nodaļu “Vēstures avoti” ievada Gundegas Blumbergas apskats “Divi desmiti gadagrāmatu” un visu 20 līdz šim iznākušo gadagrāmatu bibliogrāfija. Marlena Zvaigzne stāsta par Ventspils muzeja bagātībām, bet etnogrāfe Irisa Priedīte ielūkojusies dokumentos, kas dod priekšstatu par zemkopību Mazirbē 1923. gadā. Savukārt Baibas Šuvcānes apjomīgā publikācija “Līvu savienības 1934.–1940. gada dokumentu mapes” sniedz ieskatu Līvu savienības ikdienas darbībā.

Nodaļā “Jaunrade” pārstāvēti divi lībiešu izcelsmes autori: Baiba Damberga un Uldis Krasts. Abi raksta gan latviski, gan tāmnieku mēlē. Latviešu valodas tāmnieku dialektu pārstāv humoreskas “Brīnam laiks jeb kā es pārloud kāj” un “Aduo mūs dziesam!”. Publicēti arī Baibas Dambergas dzejoļi no topošā krājuma “Es un cit es” (iznāks šogad, atvēršana iecerēta Ventspils lībiešu kultūras dienu laikā) un fragments “Mūzu apkampieni un grāvja kurkuļu bučas” no Ulda Krasta manuskripta “Par ventiņiem un citu tautību cilvēkiem”.

“Lībiešu gadagrāmatas” sastādītāja un redaktore ir Gundega Blumberga, māksliniecisko ietērpu veidojusi Zane Ernštreite. Lībiešu valodas konsultants ir Valts Ernštreits, bet projekta vadītāja – Ieva Ernštreite. Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds un Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Ceļu pie lasītājiem sāk Lībiešu kultūras centra izdotais Kārļa Staltes dzejoļu krājums “Bagātā jūrmala/Rikāz rānda”. Grāmatas atvēršanas svētki – 31. jūlijā Mazirbē, kad pie Ķesteru mājas, kurā dzejnieks nodzīvojis ilgus mūža gadus, tiks atklāta atjaunotā piemiņas plāksne lībiešu un latviešu valodā.

Iecere apkopot Kārļa Staltes atstāto dzejas mantojumu virmoja gaisā jau sen. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vienīgā plānā dzejas grāmatiņa izdota pirms gandrīz simt gadiem. Atlasītie divdesmit trīs Kārļa Staltes dzejoļi lībiešu valodā, ko pēc Baibas Dambergas un Valta Ernštreita parindeņiem latviski atdzejojuši septiņpadsmit latviešu un lībiešu dzejnieki, atsedz visas lībiešu kultūras dārgakmeņa daiļrades šķautnes. Tas par dārgakmeni nav jūsmīgs pārspīlējums, kādus mēdz dāļāt jubileju reizēs, bet Kārļa Staltes mūža novērtējums 150. dzimšanas dienā.

Krājumu ievada Ulda Krasta atdzejotais tituldzejolis ar rindām:

Ko jūs slavējat man zeltu,
sudrabu, kas zemē guļ,
nejūsmojiet par to velti,
nāciet līdz uz jūrmalu.

Nonācis jūrmalā, lasītājs sadzird “Jūrmalnieku dziesmu” (atdzejojusi Baiba Damberga) un “Karoga dziesmu” (Guntars Godiņš), līdz nonāk pie himnas “Mana tēvzeme” (Edvīns Raups), un tad jau var salīdzināt, kā ir svešās zemēs un mājās (“Svešumā”, Arvis Viguls), apjūsmot “Jūrmalas priedes” (Ivars Šteinbergs) un ielūkoties vēstures dzīlēs: “Senāk un tagad” (Inga Ābele, kas ierasto jūras māti pārsaukusi par Jūrmāti, ko “redzējis vairs neviens nav”) un “Pirmā vācu pils” (Inga Pizāne). Smeldze neatstājas ne “Pie Buntika kapa” (Kārlis Vērdiņš), ne domājot par to, “Ko mēs paveicām” (Artūrs Punte), tas ir, par to, kas paveikts Kārļa Staltes paša dibinātās Līvu savienības sākuma gados:

Vieni būvē, otri jauc.
Kas mums sanācis ir – lūk:
šķība kore, sienas drūp,
jumta šķirbās vēji kauc.

Mūsdienās mēdz teikt, ka dzejas varonis nav pielīdzināms autoram, taču, manuprāt, Stalte pirmām kārtām izlika uz papīra to, kas nodarbināja paša prātu un kas ne vienmēr bija izsakāms skaļi tautiešiem un ciema ļaudīm. Piemēram, dzejolī “Aka” (Uldis Krasts) “es”, kurš izracis aku, par to nesaņem pat vienkāršu paldies. Ļaudīm ne prātā nenāk aizdomāties par to, kā viņi tikuši pie akas (tas ir, par to, kurš dibināja Lībiešu savienību un kori, kurš meklēja notis un rakstīja dziesmu vārdus, kurš tulkoja Jauno derību un sacerēja pirmo ābeci, izdeva mēnešrakstu “Līvli” utt.). Viņi tik lietoja aku kā pašu par sevi saprotamu:

Ar spaini, kannu nesa dažs,
cits toties izlielījās brašs –
kā būtu palīdzējis rakt.
Vēl cits māk noniecināt – sak,
to aku vajadzēja gan
rakt drusku seklāku, lai man
ir vieglāk iesmelt. Un, ak Dies,
kāds iespļauj vēl, kad padzēries.

Protama lieta, tas dzejnieku sarūgtināja, taču acu priekšā vienmēr vīdēja “Mazā zvaigzne” (Kārlis Vērdiņš):

Lībieti – tu maza zvaigzne
visā plašā pasaulē.
Nedrīkst nodzist tava gaisma,
nedrīkst tevi pazaudēt.

Sirsnīgas un smalki niansētas ir dzejnieka iemūžinātās dabas norises: “Pavasaris” (Guntars Godiņš), “Vakars”(Henrihs Eliass Zēgners), “Negaiss” (Raimonds Ķirķis), “Pavasaris” (Inese Zandere). Bērnu dzejoļi (“Ķekatkāpis”, Krišjānis Zeļģis; “Čīgā vārti”, Kirils Ēcis) pāraug “Zvejnieka dziesmā” (Inga Gaile), un reliģiski motīvi (“Kungs, dod svētku drānas mums…”, Jānis Rokpelnis) aizved līdz noslēguma dzejolim “Atvadas no jūrmalas” (Uldis Krasts).

Rūpīgi izstrādāts krājums, kam simbolisku māksliniecisku ietērpu darinājusi Zane Ernštreite.

Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds un Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Kad kāda valoda iet mazumā, tās pēdas visbiežāk paliek vietu nosaukumos. Žurnālists V. D., laikraksta “Rīts” (1935. nr. 235) uzdevumā apceļodams Baltijas jūras piekrasti un iegriezdamies lībiešu ciemos, tostarp arī Košragā, interesējies arī par vietvārdu izcelsmi un to nozīmi.

 

Tā gan saka, ka Košrags no visiem lībiešu zvejnieku ciemiem esot visīpatnākais, bet no šīm īpatnībām maz vairs kas palicis pāri. Stāsta: atrodoties ēkas, kuru jumtus aizvienam vēl klājot “koski”, bet šos egļu mizu jumtus nevar vairs atrast. Dažās vietās kosku paliekas var manīt tikai zem jumtu skaidām. Stāsta arī, ka še varot redzēt ēkas, kuru būvē lietotas vienīgi koka tapas un kāši, bet patiesībā tik tīru senceltņu vairs nav. Un tomēr Košrags atšķiras no pārējiem ciemiem tieši šo veci un grūstošo ēku dēļ. Tas, šķiet, ir arī viens no tīrākiem lībiešu ciemiem. Tomēr jāsaka: nav lībieša, kurš nerunātu latviski.

Košraga celtnes un žogi 1928. gadā. Ferdinanda Linnusa foto. Attēls no Igaunijas Nacionālā muzeja fotokolekcijas (ERM, Fk 476:40)

Gadu desmitos nomelnējusi ir tā ēka, kurā sastopu tīru lībiešu ģimeni. Tās ir Veides mājas un viņu vecais saimnieks Andrējs Dišlers vēl aizvien skatās jūrā, lai arī šogad viņš kļuvis 90 gadu vecs. Jau aiz durvīm dzirdu aužamo nīšu kluso troksni un pievilcienus un, kad atveru durvis, esmu iekļuvis pašā ģimenes vidū. Pie stellēm sēž vecā saimniece, tipiska lībiete, bet turpat tālāk viens no dēliem, kurš, kā vēlāk noskaidroju, izbraukājis pasaules jūras krustām šķērsām. Tā ir patiesākā zvejnieku ģimene, kādu līdz šim esmu sastapis un kura ir nešķirama no jūras.

Drīz vien no blakus telpām, atspiedies uz bozes, lēni iznāk arī pats vecais Dišlers. Viņam ir inteliģenta seja un tāds pat tonis, kad tas jau pa gabaliņu sniedz man draudzīgi roku. Dabūjis zināt, ka esmu no Rīgas, tā tad vidzemnieks un ne lībietis, viņš ierunājās:

– Vai tur ir Gaujas upe? – Šo “Gauja” viņš dīvaini loka, kas pierasts pie lībiešu valodas.

– Ir gan, tā ir varena upe.

– Tas būs no lībiešiem cēlies vārds. Jaug nozīmē upe, tikai apgriezts otrādi. Es reiz braucu viņas grīvā.

Pastāstu, ka lībieši vēl gadus 50–60 mituši Vidzemes vidienā un gar jūru līdz Ainažiem. Vēl tagad var atrast māju nosaukumus kā: Mauragi, Kugi.

– Jā, – dīvaini atdzīvojas vecais vīrs. – Morag ir ogulāji, Kugi, ja tas būs lībiešu Kuki, tas ir, kukaiņi, garais kukainis; pitkakuka ir čūska…

Viņš ir sirsnīgi pieķēries lībiskiem vietu vārdiem un jautā no jauna:

– Vai jums tur ir Salace? Tas nav pareizs vārds. Tam vajaga būt Salis.

– Tā jau pirms kara Mazsalaci dēvēja vācieši!

– Tas lībiski nozīmē – slepeni. Tur būs bijusi kāda slepena lībju pils.

– Un ko tad nozīmē jūsu Košraga nosaukums? Vai tas nav no kosku (košķu) jumtiem?

– Nē, tā tas nav. Tas ir Kogeriek’ kyla: taisnā ceļa ciems. Te bijis labs un taisns ceļš…

– Un vai Pitragam arī ceļš vainīgs?

– Jā, tas ir Pitkariek’ kyla – garā ceļa ciems.

– Un Sīkrags?

– Sigariek’ kyla. Man tēvs stāstīja, ka šis ceļš bijis stragans un neizbraucams, īsts cūku ceļš. Jūs minējāt pirmīt tās Kugu mājas. Mums te ir daudz Kuku mājas. Tas pats vien būs. Es zinu tādu Lēdurgu, tas ir tīri lībisks – Liedurga – lapu urga.

– Rīgā ir tāda upīte pie Biķeru baznīcas, kura saucas par Pitkorgu, tad tā būs garā urga. – Es viņam saku, un viņš ir patīkami pārsteigts, ka arī pie Rīgas ir lībisks nosaukums.

Un tagad mums ar atvasināšanu un pārlatviskošanu veicas ātri: Liepāja – Līvukyla; Ikšķile – Ikskyla, viens ciems; Ainaži – Ain, siena – zāļu ciems; Vaide – Vaitciems jeb Starpciems starp Kolku un Mazirbi; Kolkas rags…

– Par Kolkas ragu man jaunībā stāstīja, ka senos laikos tur lībieši kāvušies ar vālēm un, ienaidniekus sadzīdami jūras ragā, klieguši: Kol’ka rakors! Tas ir – mirsti tu, blēdi. Bet vai nu tas būs no tam izcēlies, to gan nezinu… Tāpat Saunaga nosaukums (zvejnieku ciems pie Vaides). Tas nozīmētu; šo ķer! Senāk, kad ķēra rekrūšus, tad kungu ieceltais ķērājs uzlika vainīgam roku uz pleca un teica zaldātiem: – Šo ķer! Sjenak! Man divi tēva brāļi arī tikuši saķerti. Kad trīs gadus varēja noslēpties, tad bija brīvs. Bēguši puiši uz igauņiem un no igauņiem atkal šeit. Glābušies siena augšās… Sjenak – varētu teikt arī – apzīmētais, iezīmētais, nozīmēts rekrūšos… – apklust vecais vīrs.

– Viņš ir daudz ko pārdzīvojis, – ierunājas tagad vecā audēja. Pieci dēli auga. Nu vairs ir tikai divi. Viens pazuda bez vēsts, otrs no kuģa iegāzās vētrainā jūrā un…

Viņas balss iesāk drebēt, un arī vecais vīrs dziļāk noliec galvu.

– Ļaunas un labas dienas mēs esam pārlaiduši. Arī trešais palika jūrā. Pats tēvs ar atlauztu dēli iznāk krastā, bet dēls nē… – Viņa izslauka acis lakatiņa stūrī, bet vecais tēvs sēž salīcis un sastindzis: – Nosala viļņos un pazuda…

Šajos krastos ir daudz dragātu kuģu redzēts, un neskaitāmi vīri šos krastus ir sasnieguši, tikai nāves skūpstīti, bet par to kādā citā rakstā.

Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū Latvijas presē iecienīti bija ceļojumu apraksti. Kāds V. D. savus iespaidus, kas gūti, kājām apstaigājot lībiešu ciemus, publicējis laikrakstā “Rīts”. Iepazīstinām ar piezīmēm par Saunagu un Pitragu pirms 85 gadiem (publicēts 1935. gada 4. augustā).

Tas laikam būs vienīgais veikals zvejnieku ciemos, kas guļ tik tuvu jūras krastā, kāds ir Saunaga ciemā. Saunags, lai gan vecs lībiešu ciems, tomēr stipri mazs, lai sacenstos kaut ar savu tuvāko kaimiņu – Vaidi. Pats pirmais ir veikals, kurā jums nepieciešami jāiegriežas, jo smiltīs tālāk tikt nav nemaz iespējams. Veikalā jūs variet atrast, ko tikai vēlaties: tur ir maizes klaipi, sviests, trāns, zābaki, cepures, mēteļi un uzvalki. Turpat aproču podziņas un kaklasaites, un arī zvejniecības piederumi, naglu kastes un vientulīgas siļķes, kuras paši zvejnieki kāri vien izķer.

Var jau dīvaini izklausīties, kad zvejnieki mēro prāvus attālumus, lai veikalā iepirktos pāris siļķes, it kā viņi nebūtu zvejnieki. Bet tā nu tas ir. Patlaban laiks ir tiešām brīnumtukšs zvejas ziņā. To pārbaudīju arī iznākot no veikala, kur pa pārim atrodams viss no pasaules produkcijas, gluži tāpat kā tas bijis ar Noasa šķirstu.

Pa kāda veca zvejnieka pēdām, kurš ar tukšu, veikalā patapinātu papīra maisiņu smagi kāpj uz liedagu, sasniedzu pirmo “motoru”, kuru nedēļas laikā redzu atgriezušos no zvejas. Tas ir pirmais. Trīs cilvēki gausi un noguruši locās pa laivas iekšieni, pakāpušies uz provizoriska dēļu sola smiltīs.

– Dievs palīdz, –saku un nolūkojos viņu darbā. –Kā veicās Saunaga zvejniekiem?

– Paldies, bet vai tad tā nu ir veikšanās? Vairāk par četrdesmit kilo nebūs. Iedod vienam kaimiņam, otram un pašiem tā ir paliek pusdienām un vakariņām. Par velti tik dedzina motoru un plēš dārgos tīklus. Šis pats motors ar visu iemontēšanu maksāja 8000 latus. Vai to nevar saukt par naudu!?

Eju šoreiz gar pašu plūdmali, kur negrimst kājas, un drīz jau sasniegts panīkušais Pitraga ciems. Še neredz nekā īpatnēja, izņemot trīs betonētus pagrabus, virs kuriem reiz grozījušies vācu piekrastes lielgabalu stobri. Sastapis kādu pajaunu jūrnieku, drīz vien sēžu pie balti noberzta galda, un tīrais brīnums, par ko visu nesanāk runas vesties.

Vai es nākot no Vaides, viņš man reiz iejautājās.

– Jā, – es saku, –no Vaides gan…

– Tad jau dzirdējāt par Žonaka velnu arī!

– Žonaka velnu dzirdēju gan, bet tas bija tik tāds garāmejot dzirdēts lāsta vārds, un tad jau Vaide bija aiz muguras.

– Par viņu jau stāsta visu ko…

Man tikai atliek konstatēt, ka nakti Vaidē esmu pārgulējis Žonaka velna rezidencei kaimiņos, bet naktsmājas devēji bija tā aizņemti savām ikdienas rūpēm, ka par kaimiņu mājām un kādreizējiem saimniekiem neminēja ne vārda.

Bet kas tad ir Žonaka velns? [..] Tas ir bijis tagadējo Vaides ciema Žonaku māju saimnieka tēva tēvs; vīrs, kas spējis izdarīt to, ko neviens cits nespējis veikt. Reiz, pašos Jāņos, šis iejūdzis ragavās neiebrauktu zirgu un pa jūras krastu aizbraucis Dievu lūgt sešas verstis attālā Kolkas baznīcā. Bet tas jau nav nekas. Viņš izspēlējis arī dažādus “numurus” ar saviem gājējiem, kas liecinājis, ka Žonakā tiešām nav nekāds labais gars iemeties.

Tā Žonaku puiši un meitas pēc zvejas darbiem negājuši vis gulēt mājās, bet palikuši namiņā jūras krastā pie spoža ugunskura. Naktī pēkšņi viena meita pamostas un redz, ka saimnieks pliks stāv liela ugunskura liesmās un deg nost. Ko nu? Skrien mājās raudzīt, bet saimnieks bija veiklāks un jau krāc gultā dziļā miegā. Šis naktī iztīrījis ugunskura vidu, iebēris vēsas smiltis un iekāpis vidū, ļaudīm par bailēm. Tad tā bijis arī skats: pliks un smejošs vīrs ugunskura liesmās!

Bet reiz Žonaka “velns” nav ticis vaļā no paša īstā velna. Reiz lielā laivā, kurā sagājis ap 100 pūru kartupeļu, Žonaks aizzēģelē uz Rīgu ar krietnu lomu. Bet atpakaļ vīrs vairs netiek. Kā lai tiek, kad vējš auro pretim. Kā tādās reizēs parasti, viņam piesitās “smuks jaunskungs” un iedod mazu kārbiņu. Ar to tad visas vēlēšanās piepildīšoties. Kā tad! Nu vējš atpakaļceļam kā radīts un vīrs atbrauc Vaidē gluži lielīgs. Kārbiņā sēdējis tomēr velna noģīmī vīriņš, un tas veicis visus darbus, tā kā pat aptrūcis darba. Veca tīkla skrandas iztaisījis par jaunu tīklu utt. Beidzot gan Žonakam visa šī lieta likusies par nelabu, kamdēļ vedis velnu slīcināt jūrā. Iesviedis 8 asu dziļumā, bet vīriņš peld malā. Beidzot ar svētiem vārdiem un dziesmām velnu atstājuši jūrā…

Tādi un citādi ir nostāsti par leģendāro Žonaka velnu no Vaides. To stāsta visos zvejnieku ciemos gar visu šo jūras krastu.

Bet bēdīgs liktenis ir skāris tagadējos Žonaku saimniekus. Mājas ir tuvu sagrūšanai, apkrautas ar parādiem un paruna: – To tikai Žonaki spēj! – vairs neeksistē. Leģendas gan arvienu pieaug un pieaug, pie tam krāsu bagātībā, bet paši Žonaki izzūd. Tāds ir Žonaku liktenis…

17. jūlijā Lībiešu tautas namā Mazirbē viesojās dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš, viens no aktīvākajiem atdzejotājiem no igauņu un somu valodas. Dzejnieka stāsts šajā pēcpusdienā neviļus ieveda vakara dalībniekus somugriskajā dzejas valodas pasaulē.

Heli Lāksonena un Guntars Godiņš.
Publicitātes foto

Autora pārdomas par Latvijas simtgadei veltītā igauņu eposa „Kalevdēls” tulkojumu un atdzejojumu bija īpašas uzmanības vērtas, atklājot sarežģītā radošā procesa norisi: “Tās bija kā ilglaicīgas studijas: eposa rašanās vēsture, seno tekstu poētika, etnogrāfija, vietu nosaukumi utt. Šajā laikā izlasīts milzīgs klāsts literatūras: senāku laiku, arī mūsdienu literatūrzinātnieku, folkloristu un valodnieku pētījumi, apceres par F. R. Kreicvalda valodu un poētiku, esmu iedziļinājies arī eposa tulkojumos citās valodās.”

Igauņu seno tautasdziesmu lasījums bija teju maģisks un sākotnēji iezīmēja pamanāmu atšķirību no tā, kā skandējam latviešu tautasdziesmas. Tomēr jau pēc brīža igauņu un latviešu tautasdziesmās ieskanējās gan to pazīstamais ritms, gan arī vēstījums – daba, darbs, sadzīve.

Īpašu gaisotni radīja somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzejas latviskais atdzejojums Vidzemes lībiskajā dialektā. Asprātīga valoda, trāpīgas situācijas un tēli. Klātesošie tāmnieku dialekta pazinēji  un runātāji jutās kā savējie:

Man i kok māj

Krasta laiv.

Liel, pelek aditjak.

Kabatsbaterij zem deķ.

Vel grass maka.

Kabatlakac kabata.

Man i valod.

Tā i tik man,

Vējain un jūrain.

 

Pasmaidīt mudināja igauņu dzejnieka Contras domu graudi par igauņiem un lībiešiem.

Muzikants Marko Ojala.
Publicitātes foto

Somugru dzejas pēcpusdienas muzikālās pauzes bija muzikanta Marko Ojalas ziņā, par kuru Latvijā saka: „No saldas smeldzes līdz rokenrolam – tāda ir Marko Ojalas dvēsele. Viņu mēdz saukt arī par latvisko somu, jo jau otro gadu desmitu viņš neslēpj savu mīlestību pret mūsu zemi. Marko mīl sievietes, putnus, maigu dabu un sauli, kas Latvijā spīdot pareizajā leņķī”.

Lībiešu tautas namā Mazirbē jūlijā un augustā aplūkojama fotogrāfa Anrija Požarska darbu izstāde “Lībiešu krasts”.

2015. gada Lībiešu svētki.
Anrija Požarska foto

Pazīstamais fotomākslinieks iemūžinājis daudzus kultūras un sporta pasākumus, un viņa objektīvs tvēris arī brīnišķīgas dabas ainavas. Anrija Požarska fotogrāfijas iekļautas arī Lībiešu kalendārā 2020. gadam. Šogad viņš ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu fotogrāfijās dokumentē Lībiešu kultūrtelpas elementu nesējus, un viens no šiem darbiem – ventspilnieka Ilmāra Geiges portrets – būs redzams arī topošajā 2020. gada Lībiešu gadagrāmatā.

2015. gada Lībiešu svētki.
Anrija Požarska foto

Par tikko iekārtoto izstādi Mazirbes tautas namā Anrijs Požarskis stāsta: “Kopš 2000. gada regulāri viesojoties un dzīvojot Lībiešu krastā, tas kļuvis man dikti tuvs, pat saucu to par savām otrajām mājām. Mežs, liedags, jūra, gadalaiku stihijas un cilvēki veido magnētisku burvestību pilnu buķeti, kas dziļi sirdī iesakņojas kā bilde, ko neizskaust vairs nekādi. Mana vislielākā pateicība šejienes ļaudīm par atbalstu un izglītošanu. Par viesmīlību un sadarbību. Par visu, kas rādīts un dots! Tienū!”

Noslēdzies Latvijas Nacionālā kultūras centra izsludinātais konkurss “Līvu (lībiešu) kultūras mantojuma saglabāšana un tradīciju pēctecības nodrošināšana”. Septiņas biedrības bija iesniegušas 14 projektus par kopējo summu 49 863,63 eiro. Kopējais piešķiramais finansējums – 25 000 eiro no valsts budžeta programmas 26.00.00 „Sabiedrības saliedētības pasākumi”.

Konkursa ekspertu komisija lēma piešķirt 3500 eiro biedrībai “Līvu fonds” lībiešu bērnu grāmatas “Kuldalapš” (“Zeltabērns”) sagatavošanai (2500 eiro) un fotomūzikas Līvu krasts – Gotlande sasaukšanās lielformāta izstādes noformēšanai (1000 eiro). Biedrībai “Mazsalacas draugi” piešķirti 450 eiro projektam “Lībiešu grāmatu plaukts Mazsalacas vidusskolā”. Lielākā summa – 12 250 eiro – piešķirta biedrībai “Līvō kultūr sidām” vairāku projektu īstenošanai: grāmatas par Lībiešu tautas namu iespiešanai (1700), portāla Livones.net darbības nodrošināšanai 2020. gadā (7000), projektam “Septiņas lībiešu valodas stundas” (2600) un Kārļa Staltes un Baibas Dambergas dzejas grāmatu iespiešanai (950).

Top lībiešu valodas stunda. Valtu Ernštreitu un Mildu Dailidenaiti filmē Dāvids Ernštreits.
Foto: LU Lībiešu institūts

Ekspertu komisija lēmusi, ka 3600 eiro piešķirami biedrībai “Līvu (lībiešu) savienība “Līvōd Īt””. Tos paredzēts izlietot lībiešu dzejnieka un kultūras darbinieka Kārļa Staltes 150. dzimšanas dienas atzīmēšanai – atceres pēcpusdienas rīkošanai un piemiņas plāksnes atklāšanai (600 eiro), komponista Valta Pūces autordarba pirmatskaņojumam Lībiešu svētkos (2000) un daļējai Lībiešu gadagrāmatas tipogrāfijas izdevumu segšanai (1000). Biedrībai “Koris Lōja” piešķirti 3000 eiro lībiešu kormūzikas antoloģijas ierakstu sagatavošanai, bet 2200 eiro – Ventspils lībiešu apvienībai “Rānda”, lai sarīkotu lībiešu kultūras dienas Ventspilī.

Konkursa mērķis ir atbalstīt pasākumus, kuru nolūks ir ilglaicīga lībiešu kultūras saglabāšana un stiprināšana. Atbalstāmā prioritāte – ikgadēji un ilgtermiņa pasākumi, kuru rezultātā tiek sekmēta lībiešu kultūras ilgtspēja, iesaistot iespējami plašu kopienu un sabiedrību kopumā. Pasākumu īstenošanas termiņš ir 2020. gada 30. decembris. Konkursa dalībnieki – biedrību un nodibinājumu reģistrā ierakstītās biedrības, kuru darbības ilgums ir vismaz trīs gadi un kuru darbības mērķi ir saistīti ar līvu (lībiešu) kultūras saglabāšanu (NACE kods: 94.99), jo īpaši: praktizēšanu un tālāknodošanu jaunākās paaudzes vidū; pētniecību, t.sk., dokumentēšanu un to rezultātu plašu pieejamību; iespējami plašas līvu (lībiešu) kopienas un sabiedrības kopumā informēšanu.

LĪVÕD ĪT TARMÕB JA KUTSŪB

LĪVÕD ĪLMA, SÕV 2020

IRĒL, LĪVÕD ROVKUODĀS

Jūlij-ougust– fotokuņštnikā ANRIJS POŽARSKIS nägțõks LĪVÕD RĀNDA
17. jūlij kīela 17.00

Lūoltiji ja tulkiji GUNTARS GODIŅŠ ja muzīk MARKO OJALA

31. jūlij kīela 17.00

KŌRLI STALTE 150. SINDIZPǞVA PIVĀSTIMI

Līvõd kultūr tīedajiz Baiba Šuvcāne audio-video nīž – “Silmõzpāistaji līvõd lūoltiji ja kultūr prațțiji Kōrli Stalte”

”Rikāz rānda” – lețlizt ja līvõd lūoltijizt pivāstimi līvõd lūoltijizõn Kōrli Stalten 150. jubilejs

Mädõltõkstōpiļ vāldiņ tīemi lūoltijiz sindizkōrand – “Kestār” kōrand – jūs

1. ougust – LĪVÕD PIVĀD

12.00 – Pivād sizzõljūodimi Sūr mier rāndas

15.00 LĪVÕD ROVKUODĀS

“Mis ūdtõ um Līvõd īlmas?”

Līvõd āigastrōntõz 2020

”Rikāz rānda” – lețlizt ja līvõd lūoltijizt pivāstimi līvõd lūoltijizõn Kōrli Stalten 150. jubilejs

Baiba Damberga lūolkub līvõ, leț ja tōmnikād kīelkõks “Es un cit Es

Jaggõ võtābõd līvõd loulansambõld “Laula”, “Līvlist”, “Rāndalist” ,”Kāndla”

18.00 – Kontsert Rovkuodā jeds LŌLÕD, ALGID KISTÕGID!   (P.Damberg)

Komponist Valts Pūce – lōlõd Kōrli Stalte sõnādõks

KILŪB EŽMIZKÕRD

Salaspils siegdõd kūoŗ “Lōja”, dirigent Ģirts Gailītis

21.00 – Līvõd tulirdõks miernaigās

The year 2020 is especially important for the Livonian cultural space in connection with the events in Mazirbe commemorating the 150th birthday of the outstanding Livonian cultural activist Kōrli Stalte (1870, August 9, Mazirbe – 1974, January 12, Germany, Fehrbellin). The Livonian Festival organized by the Livonian Union and the summer school for children and youth of Livonian origin “Mierlinkizt” will take place during the year of Kōrli Stalte.

On July 31 in Mazirbe, there will be an afternoon event organised in memory of Kōrli Stalte. We are looking forward to the new and voluminous audiovisual story of Baiba Šuvcāne, a documentary of Livonian culture, about the life and multifaceted role of Kōrli Stalte in the events of Livonian cultural history. The Poetry Class “Lavish Seaside” will offer dedications from Latvian and Livonian poets Kōrli Stalte on his 150th anniversary. In the evening there will be a moment of remembrance at the Ķesteru Home, where the poet was born and lived. New commemorative plaques in honour of Kōrli Stalte in Livonian and Latvian will be unveiled near the building. Their author of the plaques is the sculptor Oskars Mikāns.

 

August 1 – Livonian Festival in Mazirbe. Traditionally the program consists of musical theatrical performances, concerts from Livonian musical groups, as well as cognitive events – exhibitions of works by Livonian artists, opening of newest issues, readings and discussions about discoveries in Livonian cultural history and contemporary developments in the cultural space. Although this year the festivities will be reduced in size due to the restrictions imposed by the state, they will still retain bright and significant accents of Livonian culture and traditions.

Musically, the Livonian Festival will be enriched by new works by the composer, co-creator Valts Pūce, whose idea came from Kōrli Stalte’s poetry. Along with the signs of artists and writers of Livonian origin on the Livonian coast, the author will add his own unique signs with for anyone who cares about the modern expressions of the Livonian culture.

 

“What’s new in the Livonian cultural space?” The authors and creators of the latest publications will answer this question in the hall of the Livonian House of the People. The readers of Kōrli Stalte’s poetry collection “Lavish Seaside” and “Livonian Yearbook 2020” will also be joining the event.

 

A thick wreath of oak twigs for the mother of the sea at the beginning of the festival and the magical ritual of fire at sunset by the sea – these are the moments whose truth is so present on our lavish seashore. Livonian musical ensembles Laula, Līvlist, Rāndalist, Kāndla and Livonian musical associations will take part in the festival.

 

The events of the Livonian cultural space in Mazirbe in the summer of 2020 are supported by the State Cultural Capital Foundation, the Latvian National Centre for Culture, Dundaga Municipality and the Kurzeme Planning Rxegion.

2020. gads Lībiešu kultūrtelpai ir īpaši nozīmīgs saistībā ar izcilā lībiešu kultūras darbinieka Kārļa Staltes (1870. gada 9. augusts Mazirbe – 1947. gada 12. janvāris Vācija, Fērbelina) 150. dzimšanas dienas atceres pasākumiem Mazirbē. Līvu savienības organizētie Lībiešu svētki un lībiešu izcelsmes bērnu un jauniešu vasaras skola “Mierlinkizt” Mazirbē notiks Kārļa Staltes zīmē.

31. jūlijā Mazirbē būs Kārļa Staltes atceres pēcpusdiena. Ar interesi gaidām lībiešu kultūras dokumentētājas Baibas Šuvcānes jauno un apjomīgo audiovizuālo stāstu par Kārļa Staltes dzīvi un daudzpusīgo lomu lībiešu kultūrvēstures notikumos. Dzejas stunda “Bagātā jūrmala” piedāvās latviešu un lībiešu dzejnieku veltījumus Kārlim Staltem 150. jubilejā. Pievakarē būs piemiņas brīdis pie Ķesteru mājām, kur dzejnieks dzimis un dzīvojis. Pie ēkas tiks atklātas jaunas piemiņas plāksnes Kārlim Staltem lībiešu un latviešu valodā. To autors – tēlnieks Oskars Mikāns.

 

1. augustā – Lībiešu svētki Mazirbē. Tradicionāli to programmu veido gan muzikāli teatrāli uzvedumi, gan lībiešu muzikālo kolektīvu koncertprogrammas, gan arī izziņas pasākumi – lībiešu mākslinieku darbu izstādes, jaunāko izdevumu atvēršana, lasījumi un diskusijas par atklājumiem lībiešu kultūrvēsturē un mūsdienu norisēm lībiešu kultūrtelpā. Lai gan šogad sakarā ar valsts noteiktajiem pulcēšanās ierobežojumiem svētki notiks samazinātā apjomā, tomēr tie saglabās spilgtus un nozīmīgus lībiešu kultūras un tradīciju akcentus.

Muzikāli Lībiešu svētkus bagātinās komponista, košradznieka Valta Pūces jaundarbi, kuru iecere rodama Kārļa Staltes dzejā. Līdzās lībiešu izcelsmes mākslinieku un rakstnieku kultūras zīmēm Lībiešu krastā autors pievienos savējās ar īpašu nozīmi ikvienam, kam rūp lībiešu kultūras mūsdienu izpausmes.

“Kas jauns lībiešu kultūras telpā?” Uz šo jautājumu Tautas nama zālē atbildi sniegs jaunāko izdevumu autori un veidotāji. Pie lasītājiem dosies Kārļa Staltes dzejas krājums “Bagātā jūrmala” un “Lībiešu gadagrāmata 2020”.

Kupls ozolzaru vainags jūras mātei svētku ieskaņā un maģiskais uguns rituāls saulrietā jūras malā – tie ir brīži, kuru patiesums ir tik klātesošs mūsu bagātajā jūrmalā. Svētkos piedalīsies lībiešu muzikālie ansambļi “Laula”, “Līvlist”, “Rāndalist”, “Kāndla” un lībiešu muzikālās apvienības.

Lībiešu kultūrtelpas pasākumus Mazirbē 2020. gada vasarā atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Latvijas Nacionālais kultūras centrs, Dundagas novada pašvaldība un Kurzemes plānošanas reģions.