Livones.net
LĪBIEŠU TRADICIONĀLĀS NODARBES LĪDZ PASAULES KARAM
10/06/2006
Renāte Blumberga
„No kā lībietis dzīvo?" vērojot lībiešu dzīvi, 1888. gadā jautāja vēstures students Veine Voionmā no Somijas. 1898. gadā viņš laikrakstā „Hämeen Sanomat" publicēja rakstu sēriju „Šis un tas par lībiešiem", kurā somu lasītājiem atbildēja arī uz šo jautājumu.

Butes (LKS arhīvs)„No kā lībietis dzīvo?" varbūt tiek jautāts, jo tīrumu un pļavu ir tik maz un arī citus zemes darbus viņš nedara. Uz to ir atbilde - no jūras! Jūra ir lībieša tīrums un druva, un par jūrnieku viņš ir radīts. Pats sevi viņš dēvē par laivā dzimušu, un saskaņā ar amatu sevi sauc par zvejnieku vai jūrmalnieku un nekā citādi. Uz jūras viņi izaug par brašiem un drosmīgiem cilvēkiem, no jūras veltēm un jūras mēsliem viņi dzīvo, un jūras viļņos daudzi no viņiem atrod arī kapu.

Pavasarī jūrmalniekiem sākas zivju un prieka laiks. Vispirms nāk mencas, tad butes, kuras jūtas īpaši labi uz lībiešu jūras smilšainā bezakmeņu dibena. Ap Jēkabdienu, un parasti ar rietumvēju, ir reņģu kārta. Tās ir trīs galvenās zivis, bet ir vēl vesels pulks citu. Zivju ķeršanai visvairāk lieto tīklus un vadus, mazāk - citus zvejas rīkus. Tomēr viņu tīkli ir mazliet lielāki, nekā tos redz šeit, Somijas iekšzemē. Tā, piemēram, tīkli reņģu zvejai ir trīsdesmit asu gari, tīkls salikts kopā no mazākām daļām. No vairākiem gariem tīkliem atkal veido vadu.

Ar mazām laiviņām, ņemot līdzi ēdienu, dodas zvejot, kad vien laiks ir labvēlīgs. Un ir neticami redzēt, ar kādu prasmi viņi aprūpē buras un tās daudzu desmitu asu garās tauvas un tīklus. Jaunās sievietes vienmēr piedalās zvejas darbos un nemaz nav sliktākas par vīriem. Bezvēja vasaras naktīs, kad loms ir vislabākais un laivām ilgi jāstāv uz vietas, līdzi tiek ņemti spēlmaņi un pēc kārtas stāstītas pasakas, tādējādi patīkami īsinot laiku.

Pēdējā laikā lomi tomēr ir būtiski samazinājušies un no zvejošanas un zivju pārdošanas vairs nevar iztikt tik labi kā agrāk. Tā vietā vismaz austrumu, t. i., Dundagas, lībiešiem par galveno iztikas līdzekļu iegūšanas veidu kļuvusi jūrniecība un kravu pārvadāšana. Uz jūras lībieši ir cieņā. Pat tālajā Sibīrijā uz kāda Ziemeļu ledus okeāna kuģa komanda un kapteinis ir lībieši, kas strādā veiksmīgam un bagātam Sibīrijas uzņēmējam. Baltijas jūrā viņi zib vien. Daudzi no viņiem bijuši arī Somijā, un kāds stāstīja, ka kuģa avārijā nokļuvis uz mazas salas Somijas piekrastē. Daudzi ir pārcēlušies uz Ameriku. No turienes kāda dēls rakstīja uz mājām, ka viņam klājas labi un ka viņš tikai vēlas, lai viņa vecāki un visi lībieši tiktu Amerikas brīvībā. Tā daudzi ir nokļuvuši tālumā, prom no mājām, un arī tas jūtami ir samazinājis tautas skaitu. Ja visi lībieši, kas šobrīd uzturas ārzemēs, atgrieztos mājās, lībiešu tauta jūtami pieaugtu un kļūtu bagātāka." (Blumberga R. Lībieši dokumentos un vēstulēs: Somijas zinātnieku ekspedīcijas pie lībiešiem. - Rīga, 2006. - 147.-148. lpp.)

Lībiešu saimniecisko darbību noteica vide, kurā viņi dzīvoja - jūra, mežs un zeme. Tādējādi pamatnodarbes bija zemkopība, lopkopība un zvejniecība, turklāt tā noritēja stingrā muižas uzraudzībā. Dundagas muiža atšķirībā no citiem visai vēlu sāka māju pārdošanu privātīpašumā. Šis process aktivizējās pēc 1905.-1907. gada nemieriem. (Cimermanis S. Stingrā muižas uzraudzībā // Līvli. - 1993. - Nr. 1.) Lai gan, piemēram, Pitraga Otus, Dēlniekus, Kūkiņus, Vecsumberus, Jaunsumberus, Sīmus, Randus un Rūšus Dundagas barons Osten-Zakens pārdod jau 1900. gadā, Niteļus - 1903. gadā un Kurgatus - 1905. gadā. (Priedīte Ī. No Pitraga vēstures // Lībieši. - Rīga, 1994. - 77.-116. lpp.)

Līdz māju pārdošanai lībiešu (arī piekrastes lībiešu) saimniecisko dzīvi reglamentēja māju nomas līgums. Dundagas muiža tos slēdz uz 12 gadiem. Gada nomas maksa bija atkarīga no zemes platības, t. i., no 20 līdz 100 sudraba rubļu (vairumam saimnieku tā bija no 40 līdz 65), kas bija jānomaksā divos termiņos - 23. aprīlī (Jurģos) un 10. novembrī (Mārtiņos). Papildus nomas maksai bija jāmaksā arī nodevas pagasta, baznīcas, skolas u. c. uzturēšanai.

Zemkopībai jūrmalas zvejniekciemos bija tradicionāls raksturs. Vienīgi augļu un ogu dārzi bija retums, jo jūrmalas smilšainajā augsnē tos bija grūti iekopt. Dārzkopība sāka attīstīties tikai 20. un 30. gados. Zvejniecība, kas bija otra svarīgākā nodarbe, noteikumi abu muižu teritorijās atšķīrās. Dundagas muiža noteica apjomu, cik daudz drīkst zvejot. Tas bija paredzēts mājas nomas vai pirkuma līgumā. Pie tam nomniekam bija aizliegts zvejot mājas robežās esošajās upītēs un ezeros. To drīkstēja vienīgi muižas pilnvaroti ļaudis. Popes muižas teritorijā šie noteikumi nebija tik stingri - nebija noteikts ne laivu skaits, ne zivju daudzums.

Zemkopības un zvejniecības nozīmi lībiešu saimnieciskajā darbībā tuvāk raksturo cilvēku atmiņas. Saunaga Vecvalku saimnieks Žanis Frīdmanis par vecsaimniekiem: „Cariskās Krievijas un Latvijas laikā pie labas zvejas un labām ražām lauksaimniecība un zveja katra deva apmēram pusi no ienākumiem. Ja zveja nepadevās, tad no lauksaimniecības ieņēma vairāk: izauga labība, kartupeļi, katru gadu pārdeva vismaz vienu govi." (Cimermanis S. Saunags 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos Žaņa Frīdmaņa skatījumā // Lībiešu gadagrāmata. - Mazirbe, 1996. - 54. lpp.) Sīkzemnieku saimniecisko darbību viņš raksturo šādi: „Jaunsaimniecības un mazistabas savai vajadzībai labību nevarēja izaudzēt. Lielākā daļa stādīja kartupeļus, kurus izaudzēja pietiekamā daudzumā. Gatavus miltus viņi pirka veikalā. Tā bija cariskās Krievijas, tā arī Latvijas laikā. Viņiem galvenā nodarbošanās bija zveja jūrā. Cariskās Krievijas laikā no augusta līdz novembrim viņi nozvejoja zivis par 300-400 rubļiem, kas skaitījās laba nauda. Apmēram tikpat nozvejoja arī Latvijas laikā. Vairumu ienākumu viņi guva no zvejas. Viens otrs ik pa 2-3 gadi pārdeva kādu govi. Ziemā, kad nezvejoja, gāja meža darbos. Kam bija zirgi, tie brauca vest malku vai baļķus. Tos veda no Undžavas mežiem uz Mazirbes staciju vai Mazirbē, Pitragā un Vaidē uz malkas placi [krautuvi - S. C.]. Pitragā cara laikā bija barona koku laukums [krautuve - S. C.]. /../ Cariskās Krievijas laikā un Latvijas pirmajos gados Saunagā bija 32 zirgi. Turēja vēl kādu vistu. Kazas Saunagā neturēja." (Turpat. - 55.-56. lpp.)

Lizete Švanenberga (1902-1987) no Lūžņas Jaunbeltiem: „Visās Lūžas mājās zvejoja un kopa zemi. Kas gribēja zvejot, varēja iztikt tikai no zvejas. /../ Kas gribēja, varēja iztikt no zemes, tikai drusku pietrūka. /../ Katrs saimnieks zvejoja par sevi. Barona laikā varēja iet jūrā ar tik laivām, ar cik katrs gribēja un spēja /../. Ja kādam nebija laivas, tad metās divi kopā. Kam bija laiva, tas deva arī citam, kā sarunāja. Pa lielākai daļai izdevumu un loma ienākumus dalīja uz pusēm." (Cimermanis S. Lūžņa // Lībiešu gadagrāmata. - Mazirbe, 1997. - 106. lpp.)

Muiža savā pārziņā ņēma arī medības. Medīt māju robežās drīkstēja vienīgi muižnieks un viņa norīkoti ļaudis. Bija aizliegts turēt jebkādus šaujamieročus. Par neatļautu medīšanu sodīja. Bez muižas mežu valdes atļaujas nedrīkstēja gādāt nekādus kokmateriālus. Kārtību mežā uzraudzīja muižas algoti mežziņi un mežsargi. Tāpat tikai muiža varēja atļaut ierīkot uzņēmumus, kas deva tiešu peļņu, piemēram, veikalus, krogus, sudmalas, ķieģeļu, darvas u.c. cepļus. Arī rakt mālus, kaļķus, kūdru, granti iznomātajā zemē varēja tikai ar muižas atļauju.

Labs peļņas avots zvejniekiem bija brētliņu zveja, jo 19. gadsimta 90. gados piekrastes ciemos sāka ierīkot ķilavu izgatavošanas fabrikas jeb kūrus. Brētliņu lomus zvejnieki nodeva fabriku pilnvarotajiem uzpircējiem. Dažiem brētliņu zveja deva galvenos ienākumus. Citas zivis paturēja pašu vajadzībām vai pārdeva ceļojošajiem uzpircējiem.

Lizete Švanenberga: „Ķeizara laikā lomus pārdeva žīdiem [ebrejiem], kuri jūrmalā gaidīja, kad zvejnieki nāks malā. Žīdi nāca no Ventspils, Sasmakas [Valdemārpils], Rīgas. Vasarā viņi dzīvoja pie saimniekiem, gaidīja jūrmalā zvejniekus. Kad viņi atbrauca, tad lestes [butes] vajadzēja izpurgāt un arī izķidāt [iztīrīt]. Tikai pēc tam līga zivīm cenu. Žīdi paši butes cieti kūpināja un veda pārdot uz Rīgu, Sasmaku, Ventspili un citur. Viņi vienā vakarā izbrauca no Lūžas un otrā bija atpakaļ." (Cimermanis S. Lūžņa // Lībiešu gadagrāmata. - Mazirbe, 1997. - 108. lpp.)

Žanis Frīdmanis: „Kad nāca ķilavu fabrikanti, tad gāja jūrā brētliņus zvejot. Vaļinieki gāja zvejot arī pirms ķilavu fabrikantiem. Butes pārdeva apkārtbraukājošiem ebrejiem. Tie vairāk pirka Kolkas butes nekā Miķeļtorņa butes, jo ap Kolku tās esot treknākas. /../ Kad sāka nākt ķilavu fabrikanti, vaļiniekiem galveno peļņu sāka dot zveja." (Cimermanis S. Saunags 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos.. - 54. lpp.)

Kolcenieks Augusts Adamkovičs: „Pīlāgos kūri ierīkoja pirms Pirmā pasaules kara. Tas piederēja Nikolajam Freimanim. Kūris strādāja Tallinas firmai (krieva Malahova firmai - S. C.), un visu produkciju veda uz turieni." (Cimermanis S. Augusts Adamkovičs par Kolku un savu dzimtu // Līvli. - 1997. - Nr. 4.) Jāpiebilst, ka sākotnēji ķilavu fabrikas ierīkoja no Tallinas atbraukušie zivju konservu fabrikantu pārstāvji, arī strādniekus veda no Tallinas.

Kaut arī šobrīd vēl nav pietiekami daudz apzinātu un apstrādātu avotu par saimniecisko dzīvi Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemos 20. gadsimta sākumā, tomēr var teikt, ka tajos noritēja laika garam atbilstoša dzīve un attīstība, ka piekraste nebija atpalicis nostūris.

Saimnieciskās dzīves attīstība noteica arī to, ka jau 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā lībiešu ciemos dzīvoja daudzi profesionāli jūrnieki, kuģu lādētāji, tirgotāji un citi, kuru sociālā piederība pēc tā laika oficiālā pieņēmuma nebija zemnieki. Starp tiem bija arī lībieši. Līdz ar to ciemos sāka parādīties arī jauna veida apbūve - kapteiņu un tirgotāju sētas, kuru vidū, piemēram, ir Mazirbes Kalši, Pitraga Indriksoni, Sīkraga Anbanki un Sudrabvītoli. (Cimermanis S. Būves un to izmantošana lībiešu ciemos // Līvli. - 1994. - Nr. 9/10.)

Jūrmalai raksturīgie darba apstākļi, to sezonalitātes raksturs izveidoja no citiem Latvijas novadiem atšķirīgu sociālo struktūru - šeit lielāks bija bezzemnieku-vaļinieku īpatsvars, kuru skaitā ietilpa arī daudzās zvejnieku atraitnes. Tāpat salīdzinoši lielāks bija saimnieku un viņu ģimenes locekļu īpatsvars un mazāks precēto kalpu (ieskaitot ģimenes locekļus) un neprecēto puišu un meitu īpatsvars. (Cimermanis S. Būves un to izmantošana lībiešu ciemos // Līvli. - 1994. - Nr. 9/10.)

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē un 1860. gada reformām, kas arī lībiešiem atcēla darba izvēles un dzīvesvietas maiņas aizliegumus, 19. gadsimta otrajā pusē sākās lībiešu samērā viendabīgās vides (izglītības, nodarbošanās u. tml. nozīmē) izmaiņas. Cilvēki pārcēlās dzīvot citur, izmantoja iespēju pelnīt iztiku ārpus dzimtajiem ciemiem, ieguva izglītību jūrniecībā, kuģoja un palika uz dzīvi pat citos kontinentos.

Piemēram, divi lībiešu atmiņu fragmenti. Stāsta Kārlis Stalte (1870-1947): „Pēc apprecēšanās [1898. gadā - R. B.] dzīvojām septiņus gadus ārpus mājām. Sākumā Rīgā, kur es kalpoju fabrikas kantorī, vēlāk Liepājā bankā. 1905. gadā es pēc tēva nāves kļuvu par Mazirbes baznīcas ķesteri un ērģelnieku, kā arī par zvejnieku." (Karma T. Jūrmalas valodā esmu šo to rakstījis: Kārlis Stalte par sevi // Līvli. - 1995. - Nr. 8/9.)

„Dēli mācījušies Mazirbes jūrskolā, vēlāk braukuši uz kuģiem, pēc tam vecākie brāļi nodibinājuši ģimenes un palikuši Amerikā. Rūdolfs, jaunākais, par sievu 1915. gadā ņēmis Emīliju Šleineri no Mazirbes mācītājmuižas ļaudīm, līgavu romantiskai laulības ceremonijai izsaukdams uz Helsingforsu Somijā, kur tolaik atradies viņa kuģis. Viņš vienīgais no Nika Freimaņa dēliem, jūras gaitas beidzot un nokāpjot krastā, palicis dzimtajā pusē: nodarbojies ar zvejniecību, organizējis zivju apstrādi Mazirbē, vēlāk kalpojis par Kolkas bākas uzraugu. Par Amerikā turību guvušo brāļu sūtīto naudu ģimene pārbūvējusi Mazirbē māju, kura, tālās zemes sponsoru devību atceroties, nosaukta par Dolāriem." (Trops J. Taizeļa mazmeita no Freimaņu dzimtas // Līvli. - 1996. - Nr. 3/4.)

Jūrniecības izglītības iegūšanai milzīga nozīme bija tā sauktajām Valdemāra jūrskolām. Kurzemē pirmā no tām ir Dundagas jūrskola (darbu sāk 1869./70. mācību gadā), kas savu nosaukumu ieguvusi no pagasta vārda. Skola līdz 1894. gadam darbojas Ģipkā, bet pēc tam Mazirbē. Šī iemesla dēļ skola bija pieejama daudziem lībiešiem. Pēc A. Bandreviča datiem Dundagas jūrskolā no 1895. līdz 1898. gadam mācījušies 74 lībieši. (Bandrēvičs A. Latviešu kuģniecības stāvoklis bēgļu laikmetā. - Rīga, 1918. - 22. lpp.)

1867. gadā pieņemtais K. Valdemāra sagatavotais likums par jūrskolām tās iedalīja trīs kategorijās. Tālbraucējus kapteiņus sagatavoja trešās jeb augstākās kategorijas jūrskolās, bet pirmās jeb zemākās pakāpes skolas sagatavoja mācībām augstāku kategoriju jūrskolās. Dundagas jūrskola no 1880. līdz 1902. gadam bija otrajā kategorijā un sagatavoja tālbraucējus stūrmaņus jeb tuvbraucējus kapteiņus. Pārējā darbības laikā tai bija zemākā kategorija. Tā kā 19. gadsimta 70. gados jūrskola atvērta arī Ventspilī, kurai 80. gados piešķirta augstākā kategorija, tad Mazirbes skolas beidzēji varēja turpināt mācības tajā. (Pope A. Kurzemes kuģniecība 1850.-1950. gadā // Kurzeme un kurzemnieki. - Rīga, 1995. - 42. lpp.) Par to stāsta arī Žanis Frīdmanis: „Daudzi saunadznieki cariskās Krievijas laikā gāja ziemā Ventspils jūrskolā. Vasarā zvejoja un sapelnīja ziemai naudu. Lai dabūtu tālbraucēja kapteiņa diplomu, bija jāmācās trīs ziemas. Mazirbē bija sagatavošanas skola." (Cimermanis S. Saunags 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos.. - 56.-57. lpp.)

Erna Belte par savu 1871. gadā Miķeļtornī dzimušo un 1930. gadā mirušo tēvu: „Mūsu tēvs Jānis Belte bija izglītojies, apmeklējis jūrskolu un ieguvis tālbraucēja kapteiņa diplomu. Pārvaldīja lībiešu, latviešu, krievu, vācu, angļu valodu. Cara laikā strādāja valsts dienestā pie Ventspils ostas valdes uz ostas velkoņa „Kolivan" par kapteini. Līdz ar visu kuģi tika pārcelts uz Liepāju tai pašā darbā. Mēs, ģimene, sekojām viņam un apmetāmies uz dzīvi Jaunliepājā, tuvu kara ostai." (Ernas Beltes Aizkalns atmiņas par tēvu // Līvli. - 1996. - Nr. 3/4.)

29/06
1906. gada 29. jūnijā dzimis somu mācītājs Helle Kalervo Ervie (miris 1951. gadā), pirmais mācītājs, kurš no 1931. līdz 1938. gadam Ziemeļkurzemes draudzēs noturējis dievkalpojumus lībiešu valodā.
03/07
1929. gada 3. jūlijā dzimis akadēmiķis, lībiešu kultūrvēstures pētnieks etnogrāfs Saulvedis Cimermanis.
11/07
1912. gada 11. jūlijā Pizē dzimusi lībiešu trešās atmodas virzītāja Emma Ernštreite (mirusi 1986. gadā).
15/07
1927. gada 15. jūlijā dzimis dzejnieks, lībiešu dzejas antoloģijas sastādītājs Harijs Skuja.
18/07
1909. gada 18. jūlijā dzimis somu filologs un lībiešu atbalstītājs Veine Kirele (miris 2003. gadā).
18/07
2004. gada 18. jūlijā Staicelē atklāta tēlnieku Zigrīdas un Jura Rapas robežzīme „Eesti-Līvõmō-Latvija”.
23/07
2006. gada 23. jūlijā Mazirbē sāka darbu pirmā triju paaudžu lībiešu nometne „Mierlinkizt”.