Livones.net
Pirms 85 gadiem izskan pirmais sprediķis lībiešu valodā
18/01/2016
Renāte Blumberga

Somu mācītājs Helle Kalervo Ervie Modinātājbiedrības uzdevumā vairākus gadus darbojās pie lībiešiem, vadot dievkalpojumus un lūgšanu brīžus lībiešu valodā. 1930. gada sākumā Modinātājbiedrība nolēma algot mācītāju, kas kalpotu Igaunijas ingeru jeb somu draudzē Narvā. Pēc M. Pesonena ierosinājuma mācītāja darbalauku nolēma paplašināt, iekļaujot viņa pienākumos arī lībiešu garīgo aprūp. Gada sākumā biedrība uzrunāja jau praktizējošu mācītāju, kurš no piedāvājuma atteicās, iesakot pēdējā gada teoloģijas studentu H. K. Ervie, kurš darbam piekrita. Tā kā Modinātājbiedrība rūpes par mācītāja darbību Igaunijā un pie lībiešiem bija uzticējusi M. Pesonenam un prāvestam A. Malmivāram, viņi 1930. gada pavasarī nolēma doties uz Latviju, lai iepazītos ar lībiešu situāciju un nokārtotu formalitātes ar Latvijas Ev.-lut. baznīcu. Šis brauciens notika no 6. līdz 19. maijam.

1930. gada jūnija sākumā Ervie jau bija gatavs doties darbā uz Igauniju un augustā pirmo reizi apmeklēt arī lībiešus. Par savu darbību kā Igaunijā, tā pie lībiešiem Ervie regulāri rakstīja gan vēstulēs M. Pesonenam, gan Modinātājbiedrības izdevumam. Arī mēnešraksts „Līvli” regulāri publicēja viņa garīga satura rakstus un informāciju par dievkalpojumiem un svētbrīžiem.

Pēc pirmā brauciena Ervie plānoja, ka lībiešus viņš varētu apmeklēt trīs četras reizes gadā pa vairākām nedēļām vienā reizē, kam Modinātājbiedrība arī piekrita. Nākamreiz viņš devās ceļā 1931. gada janvārī un vizītes pēdējā dievkalpojumā Mazirbes baznīcā jau mēģināja sludināt lībiešu valodā. Dievkalpojums bija ieplānots divās valodās: vietējais mācītājs A. Heislers runāja latviski, bet Ervie – lībiski. Tātad var apgalvot, ka pirmais zināmais dievkalpojums lībiešu valodā noticis 1931. gada janvārī. Šī gada otrā vizīte bija aprīlī, un Ervies lībiešu valodas zināšanas, kā viņš ar prieku atzīmēja, kļuva arvien labākas – lai gan ar runāšanu ejot grūti, tomēr cilvēki viņu saprotot. Arī šajā reizē ciemos, kuros bija baznīcas (Kolka, Mazirbe, Miķeļtornis), tika noturēti dievkalpojumi, bet pārējos – svētbrīži (KA, MP 15:8). Trešā vizīte notika jūlija beigās un augusta sākumā, un tā Ervie darbībā ievērojama ar to, ka viņš pirmo reizi lībiešu valodā nokristīja bērnu un izvadīja pēdējā gaitā mirušo. Šīm darbībām mācītājam nepieciešamo tekstu lībiešu valodā tulkoja L. Ketunens kopā ar K. Stalti. 1931. gadā ceturto reizi Ervie lībiešus apmeklēja novembrī (KA, MP 15:38). Kopumā šajā gadā viņš noturēja 12 dievkalpojumus, no kuriem desmit baznīcās, vienu kapsētā, vienu skolā, un 34 svētbrīžus, no kuriem vienu skolā, bet pārējos lībiešu sētās.

1932. gadā somu mācītājs pie lībiešiem devās trīs reizes – martā, jūlijā un novembrī, katru reizi Latvijā pavadot divas trīs nedēļas (Erviö 1933c: 108). Pirmajā braucienā Rīgā lībiešu valodā tika nokristīts bērns. Šis notikums un apstāklis, ka Rīgā dzīvoja visai daudz lībiešu, viņā rosināja domu nākotnē svētbrīžus lībiešu valodā organizēt arī Rīgā. Ervie radās arī iecere vasarā organizēt iesvētības mācību un svētdienas skolu lībiešu valodā. Vasaras braucienā ideja par iesvētības mācību tika īstenota. To izgāja divi jaunieši – viena iesvētīšana slimības dēļ notika mājās 23. jūlijā, bet 24. jūlijā otra – skaisti izrotātajā Mazirbes baznīcā, kur uzstājies arī lībiešu jauniešu koris. Kopumā šajā gadā Ervie noturējis deviņus dievkalpojumus, no kuriem divi bijuši kapsētā, un 26 svētbrīžus; bez Rīgas kristībām bijušas vēl divas. Tāpat katrā braucienā Ervie apmeklējis arī Ventspils lībiešus. Atbalstu Ervie saņēmis arī no A. Štālera un „Līvli” redakcijas – viņi pavairojuši svētbrīžos un dievkalpojumos dziedamās dziesmas lībiešu valodā.

Arī 1933. gadā Ervie pie lībiešiem viesojās trīs reizes: martā–aprīlī, jūnijā–jūlijā un oktobrī–novembrī pa divām trim nedēļām. Ervie noturējis desmit dievkalpojumus, no kuriem daži bijuši divās valodās kopā ar Mazirbes draudzes jauno mācītāju V. Blūmentālu, un 29 svētbrīžus, no kuriem aptuveni pusi skolās un otru pusi – sētās. Īpaši dievkalpojumi bijuši divi: 2. jūlijā Mazirbē sakarā ar Līvu savienības desmit gadu jubileju organizētais dievkalpojums brīvā dabā un 12. novembrī Ventspilī, kur noticis pirmais pilsētas lībiešu dievkalpojums baznīcā. Ventspilī tas bijis liels notikums, kurš izpelnījies arī cittautiešu uzmanību. Šajā gadā mācītājs lībiski nokristījis vienu bērnu un pēdējā gaitā izvadījis vienu nelaiķi.

1934. gads Ervie darbībā iezīmīgs ar to, ka pirmo reizi svētbrīdis lībiešu valodā notika Rīgā. To pēc Ervies lūguma 9. februārī bija noorganizējusi Lībiešu draugu biedrība, un tajā piedalījušies aptuveni trīsdesmit cilvēku. 1934. gadā, tāpat kā iepriekšējos, Ervie Latvijā ieradās trīs reizes: janvārī–februārī, maijā–jūnijā un oktobrī, noturēdams 11 dievkalpojumus un 25 svētbrīžus, no kuriem vienu Rīgā un divus Ventspilī.

1935. gads bija pēdējais, kad Ervie netraucēts varēja darboties lībiešu vidē. Trīs braucienos – ap gadumiju, martā–aprīlī un augustā – bijuši septiņi dievkalpojumi un 25 svētbrīži, no kuriem divi Ventspilī. Nākamajā – 1936. gadā – Ervie sākās sarežģījumi ar darba atļaujas saņemšanu. Janvāra sākumā, kad viņš apmeklēja Latviju, vēl nekas par to neliecināja, un mācītājs pēc Lieldienām jau plānoja nākamo braucienu. Arī ar 29. janvāri datētajā pārskatā par iepriekšējā gada darbību Ervie uzsvēra, ka viņa darbībai nav likti nekādi šķēršļi – visi lībiešu piekrastes mācītāji bijuši atsaucīgi un arī skolas viņam vienmēr devušas telpas.

20. aprīlī Ervie ieradās Rīgā, lai pagarinātu darba atļauju un dotos uz lībiešu jūrmalu. Tā kā iepriekšējo atļauju 1934. gadā viņš bija saņēmis stundas laikā, mācītājam šķita, ka arī šajā reizē nekādiem šķēršļiem nevajadzētu būt – iesniegums Somijas vēstniecībā Latvijā jau laikus bijis iztulkots, bija sagādāts arī Somijas vēstnieka un obligātais arhibīskapa T. Grīnberga ieteikums. Tomēr Iekšlietu ministrijā viņam atteica, pamatojoties ar to, ka nepieciešams arī Latvijas Ārlietu ministrijas atzinums. Tad Ervie lūdzis Somijas sūtņa palīdzību, kurš Ārlietu ministrijā noskaidrojis, ka atļaujas piešķiršanu varētu negatīvi ietekmēt Igaunijas presē publicētie raksti par lībiešiem, kā arī Igaunijā pieņemtais likums, kurš ārzemju mācītājiem valstī nedod tiesības darboties amatā. Sūtņa aizrādījums, ka uz Somijas pilsoni Ervie tas neattiecas, neesot ņemts vērā. Lai gan sūtnim palicis iespaids, ka darba atļauja Ervie netiks piešķirta, mācītājs tomēr gaidījis vēl četras dienas un tikai pēc tam atgriezies Narvā.

Oficiālu atteikumu piešķirt darba atļauju Latvijā Ervie ar Somijas vēstniecības Latvijā starpniecību saņēma 18. maijā. Vēstnieks rakstīja, ka Latvijas Ārlietu ministrija atteikumu pamatojusi ar to „aizvainojošo un kaitīgo propagandu lībiešu lietā, kas pēdējā laikā izvērsta Somijā un Igaunijā”. Vēstnieks vēstulē arī izteica nožēlu par šādu lietas atrisinājumu, kas „ir jauns piemērs tam fanātiskajam nacionālismam, kas tagad valda šajā zemē [Latvijā – R. B.] un par kā upuri kļuvuši arī lībieši” . Īsi pirms tam Ervie atteica darba atļaujas pagarināšanu arī Igaunijā (KA, MP 15:43). Igaunijā Ervie tomēr vēl darbojās līdz 1937. gada 1. augustam – ar Somijas Ārlietu ministrijas un Ev.-lut. baznīcas atbalstu viņam vairākas reizes izdevās pagarināt darba atļauju. Arī Latvijā Ervie lieta tika risināta caur diplomātiskajiem kanāliem – 1937. gada rudenī Somijas ārlietu ministra Rīgas vizītes laikā tika panākta vienošanās, ka Ervie piešķirs darba atļauju, ja viņš vēl vēlēsies doties pie lībiešiem.

1938. gada janvārī H. K. Ervie devās pirmspēdējā braucienā pie lībiešiem. Rīgā viņš apmeklēja arhibīskapu Grīnbergu un Somijas vēstnieku, kuri viņam apliecinājuši, ka darba atļaujas liegšanas iemesls bijis Igaunijas sniegtā melīgā informācija par Ervie. Latvijas Ārlietu un Iekšlietu ministrijā viņš pārliecinājās, ka viņa darbībai Latvijā tiešām vairs nav nekādu šķēršļu. Šajā reizē Ervie atkal apmeklēja visus lībiešu apdzīvotos ciemus no Kolkas līdz Lūžņai, Ventspili un Rīgu. Ervie arī izdevies izplatīt aptuveni četrdesmit Jaunās Derības nepilnā izdevuma eksemplārus. Rīgas apmeklējums šoreiz bija ievērojams ar to, ka 23. janvārī igauņu draudzes baznīcā notika dievkalpojums lībiešu valodā, kuru apmeklēja arī Igaunijas vēstnieks un Somijas vēstniecības militārais atašejs.

Pēc šī brauciena Ervie Modinātājbiedrībai uzteica darbu un aprīļa sākumā sāka strādāt par armijas mācītāju Vīborgas pulkā. Šim lēmumam varētu būt divi iemesli. Pirmais un galvenais bija tas, ka viņam vairs nebija darba Igaunijā, bet doties vairākas reizes gadā no Somijas uz Ziemeļkurzemes jūrmalu par mazu atalgojumu cilvēkam, kura ģimenē auga vairāki bērni, varēja šķist apgrūtinoši. Otrais – Ervie savam darbam vairs neredzēja jēgu un nejuta pat morālu gandarījumu. Pēdējā braucienā viņš „skaidrāk nekā jebkad agrāk redzējis to nāves ceļu, pa kuru iet lībiešu tauta” – Ziemassvētku dāvanu izdalīšanas sarīkojumos tikai retais bērns vairs runājis lībiski (izņēmums bijusi Lielirbe un Sīkrags).

Pēdējo reizi H. K. Ervie lībiešu jūrmalu apmeklēja 1939. gada augustā, kad kā Modinātājbiedrības pārstāvis piedalījās lībiešu tautas nama atklāšanas svētkos Mazirbē. Kopumā 1930. gados somu mācītājs lībiešu ciemus mācītāja statusā apmeklēja 19 reižu, bet viesa statusā – vienu reizi.

No grāmatas "Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra".

29/06
1906. gada 29. jūnijā dzimis somu mācītājs Helle Kalervo Ervie (miris 1951. gadā), pirmais mācītājs, kurš no 1931. līdz 1938. gadam Ziemeļkurzemes draudzēs noturējis dievkalpojumus lībiešu valodā.
03/07
1929. gada 3. jūlijā dzimis akadēmiķis, lībiešu kultūrvēstures pētnieks etnogrāfs Saulvedis Cimermanis.
11/07
1912. gada 11. jūlijā Pizē dzimusi lībiešu trešās atmodas virzītāja Emma Ernštreite (mirusi 1986. gadā).
15/07
1927. gada 15. jūlijā dzimis dzejnieks, lībiešu dzejas antoloģijas sastādītājs Harijs Skuja.
18/07
1909. gada 18. jūlijā dzimis somu filologs un lībiešu atbalstītājs Veine Kirele (miris 2003. gadā).
18/07
2004. gada 18. jūlijā Staicelē atklāta tēlnieku Zigrīdas un Jura Rapas robežzīme „Eesti-Līvõmō-Latvija”.
23/07
2006. gada 23. jūlijā Mazirbē sāka darbu pirmā triju paaudžu lībiešu nometne „Mierlinkizt”.