Livones.net
LĪBIEŠI DOKUMENTOS UN VĒSTULĒS
07/11/2006
Irisa Priedīte

Grāmata „Lībieši dokumentos un vēstulēs: Somijas zinātnieku ekspedīcijas pie lībiešiem" aptver Renātes Blumbergas piecos pētnieciskā darba gados astoņās Somijas avotu krātuvēs apzinātos, no oriģinālvalodām (lībiešu, somu, vācu, zviedru) tulkotos, lietpratīgi sakārtotos un komentētos materiālus. Šāds pētījums ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās ir pirmreizīgs.

Libiesi dokumentos un vestules ()Tas zinātniskajā apritē ienes jaunu avotu bāzi, papildina un precizē līdzšinējo veikumu kā lībiešu etniskajā, tā arī Latvijas zinātnes vēsturē. Aplūkotās lībiešu vēstures liecības (ekspedīciju dalībnieku dienasgrāmatas, vēstules, teicēju pieraksti, zīmējumi, fotoattēli, saimnieciska rakstura dokumenti u.c.) tapušas turpat gadu simteņa laikā - no 1846. līdz 1937. gadam. Neliela daļa (un arī tikai fragmentāri) no tām publicēta periodiskos izdevumos. Tādēļ par vienu no autores veikuma vērtībām uzskatāma zināmo publikāciju kritiska (arī no tulkojumu precizitātes viedokļa) izvērtēšana un netradicionāla interpretācija.

Priekšvārdā R. Blumberga uzsvērusi, ka viņas uzdevums ir iepazīstināt lasītāju ar Somijas zinātnieku devumu lībiešu pētniecības lietās. Tā arī ir. Grāmatas vērtību tiešām nosaka avoti. Tomēr viņai izdevies paveikt vairāk, un proti, tie ir katrai avotu grupai pievienotie situācijas un faktus skaidrojošie komentāri, kas ceļ darba nozīmību. Grāmatā apkopotie dokumenti un vēstules (kopskaitā ap 235) sakārtoti četrās nodaļās un pielikumā. Izkārtojums loģisks un pārliecinošs, jo hronoloģiskā secībā aptvertais laika posms ļauj pētniekam izsekot lībiešu etniskās situācijas izmaiņām, kā arī pārmaiņām materiālās kultūras nozarēs. Dokumentu kodolu veido ekspedīcijās iegūtās vēstures, valodas un etnogrāfijas liecības. Avotu krājuma zinātniskais aparāts ir pietiekami plašs un pārliecinošs - atsauces un dokumentu komentāri, personu rādītājs ar 431 personu, izmantoto arhīvu un avotu publikāciju norādes.

Pirmā nodaļa veltīta somu pētnieka Andersa Jūhana Šēgrēna (1794-1855) ekspedīciju veikumam 1846. un 1852. gadā. Viņš materiālus vācis Vidzemes un Kurzemes lībiešu apdzīvotajās vietās. Sava vērtība ir arī autores rūpīgi izsekotajam A. J. Šēgrēna ceļam uz lībiešu pētniecību, kas aplūkots saistībā ar 19. gs. vidus etnogrāfijas zinātnes situāciju, pētnieciskajiem virzieniem un darba metodēm. Īpaši atzīmējami materiāli, kas liecina par somu zinātnieka sadarbību ar vietējiem mācītājiem (V. Hilneru, T. Kalmeijeru u.c.), teicējiem, ar lībiešu Prinču ģimeni u.c. Ekspedīciju materiāli sniedz iespējas salīdzināt un izvērtēt kā Vidzemes (1846. g.), tā Kurzemes (1852. g.) lībiešu materiālo kultūru, etnisko situāciju un sadzīves norises. Nodaļu teicami papildina A. G. Pecolda un Kelterborna zīmējumu kopijas, kuru oriģināli glabājas Krievijas Ģeogrāfijas biedrības arhīvā Pēterburgā. Zīmējumos skatām Svētciema un Mazirbes lībiešus, viņu dzīvojamo māju iekārtu, darbarīkus, apģērbu u.c.

Otro nodaļu ievada ziņas par somu zinātnieka Ēmila Nestora Seteles (1864-1935) dzīvi, sabiedrisko un zinātnisko darbību, daudzpusīgajām interesēm, rūpīgo ekspedīciju sagatavošanu, to dalībniekiem un vākumiem. Te jāmin viņa tikšanās ar mācītāju un etnogrāfu A. Bīlenšteinu, ar Rīgas lībieti Didriķi Didrihsonu u.c. vērtīgas kultūrvēstures liecības. Arī Ē. N. Setele ir vācis materiālus Kurzemes (1888. un 1912. g.) un Vidzemes (1905. g.) lībiešu ciemos. Šie avoti dod vērtīgu salīdzināmo materiālu gan laika, gan sociāli ekonomisko izmaiņu gaitā. Sevišķi nozīmīgi otrajā nodaļā publicētie avoti ir etnogrāfiem. Te gūstam iespēju pilnībā iepazīties ar ekspedīcijas dalībnieka Veines Voionmā (1869-1947) lībiešu materiālās kultūras vākumu. Jo vairāk tāpēc, ka tieši lībiešu materiālās kultūras izpēte atpaliek no to etniskās vai kultūras vēstures jautājumu risinājumiem. Kā jau to atzinusi R. Blumberga: "No mūsdienu viedokļa raugoties, vislielākā nozīme ir tieši Voionmā etnogrāfiskajiem pētījumiem, no kuriem daļu viņš publicējis. [..] Šī publikācija vērtējama kā nozīmīga tādēļ, ka tā ir viena no retajām, kurā aculiecinieks stāstījis par 19. gadsimta nogales lībiešu garīgo un materiālo kultūru" (141., 142. lpp.). Vērtīgs avots lībiešu tautas celtniecības izpētei ir V. Voionmā 1888. gadā izdotais pētījums "Lībiešu celtnes: 1888. gada ceļojuma etnogrāfiskie pieraksti". Tagad visiem interesentiem pieejams šis mazpazīstamais un retā bibliotēkā sastopamais pētījums ar V. Voionmā pievienoto ēku, to detaļu un iekārtu tulkojumu - "lībiešu-somu valodas būvniecības vārdu sarakstu". Taču šai sakarā rūpīgi jāizlasa R. Blumbergas kritiskās piezīmes un komentāri. Nodaļu noslēdz Ēmila Nestora Seteles ekspedīcijā savākto lībiešu priekšmetu saraksts un Vilho Seteles fotogrāfiju apraksti. Daļa fotokopiju kopš 2003. gada 17. februāra ir Līvu savienības īpašums. Tās laika ziņā ir visagrākās fotoliecības, kurās ģeogrāfiski un tematiski plaši dokumentēta lībiešu kultūra (zvejniecība, biškopība, lauksaimniecība, lopkopība, apģērbs).

Trešajā nodaļā autore aplūko Somijas etnogrāfijas celmlauža un Somijas brīvdabas muzeja Seurasāri (Helsinkos) dibinātāja Aksela Olai Heikela (1851-1924) 1902. gadā savāktos lībiešu etnogrāfiskos priekšmetus un fotogrāfijas. Viņš ir pirmais profesionālais etnogrāfs, kurš apmeklējis lībiešus. A. O. Heikelu galvenokārt interesēja lībiešu apģērbs. Somu etnogrāfa apcerējums "Etnogrāfiskie ceļojumi pa Baltijas provincēm" R. Blumbergas tulkojumā pagaidām ir vienīgais (grāmatas autore turpmākās avotu studijās cer atrast vēl papildinājumus) atrastais avots, kurā lasāmi A. O. Heikela vērojumi lībiešu ciemos. No lībiešu materiālās kultūras pētniecības viedokļa Heikela 1902. gada ekspedīcijas lielākais ieguvums ir lībiešu apģērba kolekcija un fotouzņēmumi. 55 priekšmetu un sešu fotoattēlu aprakstu tulkojumi ir vērtīgs izziņas avots lībiešu apģērba pētniekiem.

Ceturtā nodaļa ir veltīta somu valodnieka Lauri Ketunena (1885-1963) lībiešu valodas pētījumiem un etnogrāfisko liecību vākumam. L. Ketunens ir lībiešu valodas vārdnīcas sastādītājs. Lai sagatavotu lībiešu valodas pētījumus un vārdnīcu, Ketunens pie lībiešiem devās 11 reižu: pirmo reizi 1920. gadā, pēdējo - 1937. gadā. Materiālo kultūru raksturojošas liecības saistāmas ne tikai ar lībiešu-vācu valodas vārdnīcu, kurā pārstāvēti etnogrāfiskie termini. Tās rodamas arī fotoattēlos, kurus ceļojumu laikā pētnieks uzņēmis lībiešu ciemos. Fotogrāfijās skatāmi lībieši darba un svētku apģērbā, darba procesi, dažādas ikdienas un svētku norises. Kā nozīmīgs un bagāts faktu materiāls vērtējamas arī L. Ketunena atmiņas par vērojumiem lībiešu ciemos. Šai sakarā uzmanība jāvērš uz grāmatas autores norādījumiem par atmiņu rakstīšanas laiku un apstākļiem. R. Blumberga norādījusi, ka liela daļa no L. Ketunena kļūdām pārņemta citos izdevumos (Līvli. - 1995. - Nr. 4, 5, 6/7, 8/9 u.c.).

Dokumentu un avotu publikāciju papildina pielikums ar lībiešu izcelsmes somu mācītāja Edgara Vālgamā (1912-2003) 1935.-1937. gadā sastādīto lībiešu sarakstu. Vecāku tautība, valodas prasme, laulāto tautība - tie ir rādītāji, kas ļoti noderīgi lībiešu etniskās vēstures izziņai. Tomēr autore aicina tos izmantot kritiski, piesaistot arī citu avotu liecības. Spriežot pēc R. Blumbergas atziņām, minētajam sarakstam piemīt novadpētniecisks raksturs.

Noslēgumā jāatzīmē grāmatas teicamais iekārtojums un poligrāfiskais izpildījums. Tāpat veiksmīgais tulkojums - viegli plūstošā, skaistā valoda un skaidrā izteiksme. Un grāmatas autorei jāvēl (tā kā pamatakmens - avotu zinātniska publikācija jau likts) turpināt iesāktos pētījumus, kas vainagotos ar lībiešu kultūrvēstures grāmatas uzrakstīšanu. Savukārt ar sižetiem un saistošiem notikumiem bagātie dokumenti ir rosinošs avots vārda mākslas meistariem.

Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 3/2006

20/10
1994. gada 20. oktobrī Daugavas malā pie Salaspils atklāts tēlnieka Ģirta Burvja piemineklis Salas lībiešu vecākajam Ako.
24/10
1923. gada 24. oktobrī jūrmalas ciemos no Melnsila līdz Lūžņām sākas balsošana par Jūrmalas pagasta izveidi.
28/10
1978. gada 28. oktobrī dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Julgī Stalte.
01/11
1903. gada 1. novembrī dzimis viens no ansambļa „Līvlist” dibinātājiem Oskars Stalts (miris 1992.gadā).
01/11
1950. gada 1. novembrī dzimusi tulkotāja Ieva Ernštreite.
02/11
1978. gada 2. novembrī pēc Maijas un Paula Valču ierosmes atklāta Mazirbes internātskolas etnogrāfiskā kolekcija „Rāndali”.
04/11
1924. gada 4. novembrī dzimusi valodniece Marta Rudzīte (mirusi 1996. gadā).